Izolatorā apsvēris iespēju izdarīt pašnāvību. Vai cietums ir pārmācījis viltus ziņu autoru Niku Endziņu?

Šī gada 21. augustā pēc iepriekšēja iekšlietu ministra Riharda Kozlovska brīdinājuma, Valsts policija beidzot vērsās pret viltus ziņu izplatītājiem, arestējot Niku Endziņu (21), kurš sabiedrībā pazīstams arī kā reperis ar pseidonīmu "Neids".

Arests notika dienu pēc tam, kad Endziņa pārvaldītajā portālā Redzams.net (iepriekš portāls bija reģistrēts Latvijā kā Redzams.lv) publicēta nepatiesa ziņa, kurā pausts, ka sabrucis tirdzniecības centrs "Alffa" (kā ziņoja mediji, ar nodomu izmainot nosaukumu).

Pēc ažiotāžas, ko viltus vēsts radījusi sabiedrībā, likumsargu pacietības mērs bijis pilns un ziņas autors tika aizturēts par rupju sabiedriskā miera un vairāku uzņēmumu un valsts iestāžu miera traucēšanu. Saistībā ar notikušo pirms tam tika uzsākts kriminālprocess.

No cietuma Endziņš tika izlaists novembra beigās un viņam piemēroti citi drošības līdzekļi.

Izvest Niku Endziņu cauri redakcijas telpām bija gana savāda pieredze. Bija skaidrs, ka ikvienam šajās telpās ir viedoklis par viņu un viņa neseno darbošanos – arī pats Endziņš neslēpa, ka viņam ir skaidrs, ko par viņu domā mediju pārstāvji. Taču viņaprāt šis ir arī stāsts par sistēmu, kura motivēja viņu ar finansiālu atlīdzību, nespējot identificēt būtisko problēmu ar viltus saturu, par mazām firmiņām, kuras neredzēja, jeb nevēlējās redzēt vairāk par klikšķu statistiku, kā arī par cilvēkiem blakus, kuri nelikās ne zinis.

Vai apkārtējā pasaule, tava dzīve pēc trīs mēnešiem aiz restēm ir ļoti mainījusies?

Jā, protams. Viss ir mainījies, uzskati par dzīvi ir mainījušies. Agrāk nodarbojos ar ziņu portāliem, lai pelnītu naudu, taču tagad negribas ar to nodarboties, jo negribas atgriezties cietumā.

Kā pavadīji pirmo dienu brīvībā?

Mani izlaida 20. novembrī, piecos vakarā. Braucu pie saviem tuviniekiem, ģimenes. Pavadīju ar viņiem laiku, izbaudīju brīvību. Trīs mēnešus pavadīju četrās sienās, iznākot ārā... tās sajūtas nevar aprakstīt.

Tev cita starpā ir piemērots drošības līdzeklis – policijas uzraudzība. Ko tas paredz?

Nedrīkstu tuvoties konkrētām personām, kuras šobrīd nevaru minēt, vakaros, no pulksten 23.00 līdz 06.00 man ir jābūt mājās – policija var ierasties, pārbaudīt, vai atrodos noteiktajā dzīvesvietā. Nezinu, vai to drīkst teikt, bet es arī zinu, ka manu telefonu noklausās. Nezinu, man pat šķiet, ka visas kameras redz, ko es daru. Viņi mani uzmana, meklē katru pierādījumu, lai mani varētu apsūdzēt, jo šobrīd viņiem pret mani pierādījumu nav tādēļ, ka celtā apsūdzība ir nepatiesa.

Pieteicies intervijai pats. Kādi ir tavi nodomi?

Es vēlos, lai cilvēki uzzina vairāk par šo situāciju, par notikušo no manis paša, ne tikai lasa ziņu mediju viedokļus. Piemēram, ziņu medijos bija minēts, ka esmu apsūdzēts par dalību grupā, kā grupas galvenais pie ziņu portāliem, ka esmu apsūdzēts par telefonu krāpšanu, bet nekas no tā nav patiesība. Grupā es neesmu bijis. Arī visās intervijās es neesmu noliedzis to, ka es nodarbojos ar ziņu portāliem, bet policija no kaut kurienes izraka un viņi domā, ka tas viss ir noticis grupā un es esmu grupas galvenais.

Tu lieto jēdzienu “ziņu portāli”, bet šeit ir runa par viltus ziņu portāliem. Tur no ziņām nebija ne vēsts.

Nu, es viņus sauktu par ziņu portāliem, jo, piemēram, Redzams.lv varbūt vienu reizi mēnesī tika publicēta kaut kāda viltus ziņa, bet es viņus sauktu kā ziņu portālu, jo tā es biju reģistrējis saimniecisko darbību, uzņēmumu.

Uzskaiti, kuri tad īsti bija tevis izveidotie portāli?

Man ir bijuši Redzams.lv, tad es viņu reģistrēju ārzemēs kā Redzams.net, vienu brīdi, kad aizgāja nedaudz par traku, es gribēju uztaisīt “copy-paste” portālam Delfi.lv un uztaisīju portālu Delffi.lv ar diviem “f” burtiem. Tad vēl bija “Tv-play”, arī tā kā gribēju nokopēt. Es tos portālus uztaisīju, bet neizmantoju. Drīz vien mani arī mājās savāca policija. Jūs jau droši vien zināt, ka ir tas portāls “Kosjauns”. Tas pieder Raspopovam, cik es zinu. Nu, es arī to simtprocentīgi zinu, varu apgalvot.

Sāksim no sākuma. Atgādini, kā tu sāki nodarboties ar viltus ziņu portāliem? Vai taisnība, ka tevi iedvesmoja un apmācīja Raivis Raspopovs?

Nē, es no viņa neiedvesmojos, es vienkārši zināju, ka viņš pelna ar ziņu portāliem. Tad es pajautāju viņam padomu, vai ar to tiešām var nopelnīt, viņš teica, ka var. Tad es sludinājumos meklēju programmētāju, kurš man par naudu var uztaisīt portālu un tā tas viss arī sākās.

Kā iepazinies ar Raivi Raspopovu?

Viņš agrāk bija direktors vienā no Rīgas hosteļiem – ne jau uz papīra, bet vienkārši tādēļ, ka par viņu tolaik rakstīja Delfi.lv, viņš bija atpazīstams. Es sāku dzīvot tajā viesnīcā un tā arī mēs kaut kā sākām runāt, iepazināmies, satiku viņu vestibilā. Mums gan nebija nekāds draudzīgs kontakts, vienkārši zinājām viens otru. Vēlāk, aptuveni pēc gada, par mani kā par mūziķi sāka rakstīt Skaties.lv. Vairāk vai mazāk tādā veidā mēs ar Raspopovu zinām viens otru. Bet policijas uzskats, ka šis viss noticis grupā, jo esam pazīstami, neatbilst taisnībai. Kratīšanā man izņēma telefonu un tur arī bija mūsu sarakste, kurā, piemēram, viņš man pastāstīja, cik viņš nopelnīja mēnesī, es viņam pateicu, cik es nopelnīju.

Tu stāsti, ka tas viss netika darīts grupā, bet kaut kāda organizācija, hierarhija šādu portālu uzturēšanai taču ir vajadzīga? Izstāsti, kā notiek darba organizācija: cik rakstītāju? Pēc kādiem kritērijiem viņi tiek izraudzīti? Kas izdomā un apstiprina rakstu idejas?

Man pašam nebija redaktoru – es visu darīju viens. Ja tu dari viens, tu vairāk nopelni. Ziņas sākumā tika kopētas no citiem ziņu portāliem, arī no jums, no Jauns.lv. Ieeju portālā un ja tur ir interesantas ziņas par kaut kādu traģēdiju, tu vienkārši paņem un nokopē, ieliec portālā, “sašēro” lapās, cilvēki ver vaļā un tu pelni naudu ar to.

Ar “sašēro lapās” tu domā viltus profilus sociālajos tīklos?

Jā, man arī bija tie “fake” profili.

Kā izskatījās tava tipiskā “darba diena”?

Principā bija tā, ka citās dienās es ziņas vispār iekšā neliku. Turējos pie principa, ka man dienā ir jānopelna konkrēta summa. Ja vienā dienā es, piemēram, publicēju patiesu ziņu par kaut kādu traģēdiju un redzu, ka nauda nāk... varbūt tad vienu reizi divās dienās publicēju ziņu. Darba kārtība – no rīta pamostos, ieeju ziņu portālos palasīt, kas jauns noticis, ieraugu interesantu ziņu un publicēju to savā portālā, dalos. Pēc tam eju ārā atpūsties ar draugiem.

Tev bija kaut kādi ētikas principi attiecībā pret ziņu pārkopēšanu? Vai vienmēr liki atsauces, nozogot ziņas no citiem portāliem?

Vienmēr, ja esmu kaut ko kopējis no Skaties.lv vai no tiem pašiem “Delfiem”, vienmēr apakšā ir bijusi atsauce. Arī Skaties.lv bija atsauce, bet viņi šā vai tā mani iesūdzēja tiesā tāpēc, ka man nebija noslēgta vienošanās ar viņiem.

Bet tu saproti, ka te princips ir cits? Vai tu piekrīti, ka ziņu portāliem ir iemesls uz tevis dusmoties, jo tas, ka tu ieraksti beigās avotu nokopētai ziņai, nav attaisnojums?

Nu, principā, kaut vai ja Skaties.lv neatļauj, tā atsauce tiek ielikta formalitātes pēc, jo, tā kā mums bija arī tās “fake” ziņas, cilvēks ierauga šo atsauci un saprot, ka šī ir patiesība, jo tur ir ielikta atsauce. Tāpēc arī tie visi ziņu portāli tās atsauces liek.

Kā tika izvēlētas viltus ziņu tēmas?

Sākumā, kad sāku publicēt tās “fake” ziņas, vēl īsti nezināju, kas cilvēkiem interesē. To sapratu ar laiku un tad attiecīgi pieturējos vairāk pie tādām ziņām. Piemēram, viens no top “fake” ziņu paveidiem bija: “Biznesmenis Andris atdod par brīvu elektropreci, tev jādalās sociālajos tīklos un dabūsi preci”. Cilvēki tādā veidā arī uzķērās uz to, pavilkās uz to. Vēl ļoti populāra bija “fake” ziņa par to, ka, sākoties jaunajam semestrim, katrs skolnieks saņems 300 eiro.

Principā konkursiņi, naudas piedāvājumi?

Jā.

Cik tu parasti nopelnīji mēnesī?

Sāku ar šo visu nodarboties pagājušā gada sākumā. Pirmajā mēnesī nopelnīju 400 eiro un jau tad biju par to priecīgs. Vēlāk, katru mēnesi tas mērķis bija aptuveni 1500 līdz 2000 eiro. Tas jau priekš manis bija labi, neskaitot tās privātās firmas, kuras gribēja ielikt reklāmu iekšā portālā.

Bija daudz tādu privāto firmu?

Tos 2000 eiro es pamatā pelnīju ar “Google” reklāmām, taču bija arī firmas, konkrēti visas neatceros, nu bija limuzīnu nomāšanas firma, ziedu veikali, to lielo plīša lācīšu tirgotāji. Vēl pelnīju naudu, pārdodot firmām sekotājus [sociālajos tīklos] un viņi arī pirka tos sekotājus, jo tie sekotāji bija īsti. Biju atklājis veidu, kā lapām var ātri pievienot sekotājus. Tas nav nekas īpašs, “Facebook” to piedāvā, vienkārši daudzi par to nav aizdomājušies.

Kā tad šie uzņēmumi nonāca līdz taviem portāliem? Viņiem bija vienalga par saturu?

Nu, kā jau es sākumā teicu, viltus ziņas tika publicētas vienu reizi mēnesī un tie uzņēmumi varbūt nemaz nepamanīja, ka tur ir arī viltus ziņas – viņi tikai skatījās uz tiem lapas skatījumiem, nepārbaudot avotus.

Vai tu maksāji nodokļus?

Jā, maksāju. Reģistrēju Redzams.lv kā mikrouzņēmumu, pirmos divus mēnešus bija tā, ka es nezināju, ka ja tu izveido savu ziņu portālu, tev par to vēl jāmaksā nodokļi. Kāds nosūdzēja VID [Valsts ieņēmumu dienestam] un VID pieprasīja, lai es sāktu maksāt nodokļus. Šobrīd gan visi portāli ir aizslēgti ciet, šis bizness man vairs nebūs.

Vai tevi jelkad nomāca morāles, ētikas jautājumi saistībā ar to, ko dari?

Sākumā nē. Man nebija nekādu pārmetumu, man tas šķita jautri un galvenais labums bija tāds, ka es ar to varēju pelnīt naudu. Bet tā pēdējā “fake” ziņa, kura tika publicēta... saistībā ar to “Alffa” sabrukšanu, tad es uzreiz sapratu, ka tas nav pareizi.

Šāda viltus ziņa bija tieši tava ideja?

Jā, tā bija mana ideja. Zināju, ka cilvēkiem tas interesēs, jo nesen vēl bija Zolitūdes traģēdija.

Izstāsti, kāda bija tava reakcija 2013. gada 21. novembrī, kad Zolitūdē sabruka veikals “Maxima”?

Ja godīgi, es biju ļoti šokēts. Ja es nemaldos, tolaik man bija 16 gadi un es tiešām pārdzīvoju, gāju likt svecītes, kā nekā daudz cilvēki gāja bojā. Tagad es arī saprotu, ka tad, kad es publicēju to ziņu par “Alffu”, cilvēki arī pārdzīvoja.

Kā tad tu nolēmi, ka rakstīt viltus ziņu par tirdzniecības centra “Alfa” sabrukšanu ir laba ideja?

Sākumā es vispār vienkārši nedomāju par to, kādas sekas tam var būt. Apziņa par to, cik tas ir nepareizi nāca tikai otrā dienā, kad es to ziņu arī izdzēsu ārā.

Tā bija spontāna ideja?

Jā, tā bija spontāna ideja, kas cilvēkiem varētu interesēt. Protams, sākumā bija liels prieks – cilvēki lasa un viņiem interesē, nauda nāk. Pārlādē [statistiku] ik pēc divām minūtēm un tur jau pa pieci eiro klāt. Ik pēc divām minūtēm.

Cik tu kopā nopelnīji ar šo viltus ziņu?

Godīgi sakot, neatceros. Pēc visiem šiem pārdzīvojumiem un cietuma, es nevarēšu nosaukt pat aptuvenu summu. Ja mēs pie šī jautājuma vairs neatgriežamies, tad es vēlos atvainoties visiem Latvijas iedzīvotājiem. Trīs mēnešu cietumsods, kaut vai arī tas nebija saistīts ar patiesu apsūdzību – nebija darbības grupā – šā vai tā es biju to pelnījis tādēļ, ka es maldināju sabiedrību. Man vajadzēja saņemt sodu. Vēl jau neko nevar zināt, varbūt būs tiesa un būs jāatgriežas cietumā. Lai nu kā, es vēlos visiem Latvijas iedzīvotājiem atvainoties, tas tā kā no sirds ir.

Vai izjuti nosodījumu no citu cilvēku puses?

Acīs neviens man neteica: “Eu, kādēļ tu tā dari, kādēļ tu tādu ziņu publicēji?”, tā nebija. Bet es zinu, ka cilvēki tur kaut kur komentāros rakstīja, mani nosodīja. Tos komentārus es gan nelasīju, ignorēju. Vispār, bija viens pazīstams cilvēks, kurš teica, ka to ziņu [viltus ziņu par t.c. “Alfa”] vajag dzēst ārā, tāpēc, ka tas var beigties slikti. Tā arī bija, nākamās dienas vakarā policija mani aizturēja.

Bet bija tādi, kas principiāli pateica, ka nesaistīsies ar tevi, jo tu publicē viltus ziņas?

Nē, nebija, tādu nebija. Maniem draugiem no tā jau arī bija labums, no tā, ka es pelnu ar tām “fake” ziņām. Kopā atpūtāmies, kopā uz Rīgas svētkiem gājām, uzsaucu karuseļus. Draugiem nekādu iebildumu nebija. Protams, kad es nonācu cietumā, tad es arī sapratu, kuri ir tie īstie draugi. Diezgan daudz bija tādu, kuri izlikās, ka manis vispār nav. Tagad, kad esmu brīvībā, es ar viņiem vairs nekontaktējos, lai arī viņi mani ir uzrunājuši, aicinājuši “ietusēt”. Šobrīd man ir varbūt pieci, seši īsti draugi, kuriem var uzticēties. Agrāk Rīgā bija draugi uz katra stūra.

Izstāsti, kā noritēja arests?

Tas bija 21. augusts. Iepriekšējā vakarā mēs ar draugiem bijām klubā, atpūtāmies, dzērām, pārmērīgi salietojāmies alkoholu. Tolaik dzīvoju netālu no Vecrīgas, gāju uz mājām, bija aptuveni pulksten 06.00 no rīta. Pārnākot mājās izmazgāju zobus un likos gulēt. Pamodos aptuveni pulksten 16.00 vakarā, kādu stundu pavāļājos pa gultu un tad izgāju ārā uzpīpēt. Te ir tāda nianse – kāpņutelpas durvis ir uz čipa, taču es zināju, ka viņas var atraut vaļā arī bez čipa. Ārā man pretī nāca kaut kāda sieviete, es viņu pieklājības pēc pasveicināju un tad viņa iegāja kāpņutelpā, atraujot durvis vaļā, kas man likās tā dīvaini. Kad beidzu pīpēt un iegāju kāpņutelpā, sieviete stāvēja pie mana dzīvokļa durvīm un prasīja, vai es nepazīstu tādu Artūru ar tumšiem matiem. Teicu, ka nepazīstu un gribu iet iekšā dzīvoklī. Tad viņa prasīja, vai es nezinātu, kur viņu varētu atrast. Nu viens tāds tumšs puisis man tepat kaimiņos dzīvoja... parādīju tās durvis. Viņai rokās jau telefons, viņa uzraksta operatīvajiem darbiniekiem un tie no otrā stāva noskrien lejā, ja nemaldos, kādi seši. Piespieda mani pie sienas, saslēdza roku dzelžos, pārmeklēja un izņēma mantas, kas kabatā bija. Saprotu, ka tā sieviete vienkārši novērsa manu uzmanību, aizkavēja mani. Domāju, ka kādas divas nedēļas tiku novērots. Bija gadījumi, kad naktīs redzēju gar logu klīstam kaut kādus cilvēkus. Tolaik domāju, ka varbūt kaut kādi bezpajumtnieki metālu vāc. Aresta laikā nesapratu, kas īsti notiek, taču tad man uzdeva jautājumu, ar ko es ikdienā nodarbojos. Teicu, ka ar ziņu portāliem, ka man pieder Redzams.lv. Tad viņš pateica, ka jautājumu vairāk neesot, tūliņ atbraukšot izmeklētāji. Notika kratīšana gan manā dzīvoklī, gan arī vecāku mājās. Ak jā, policijas darbinieki arī domāja, ka man dzīvoklī varētu būt ierocis. Kāds viņiem to bija pateicis.

Tev kādreiz ir piederējis šaujamierocis, gāzes pistole?

Nē, man nav nekas tāds bijis.

Kā reaģēja tavi vecāki?

Ļoti pārdzīvoja. Laikam jau visvairāk es pats pārdzīvoju par to, ka sāpināju savu ģimeni, jo noteikti neviena mamma, neviens tētis negrib, lai viņu dēls nonāk cietumā. Mamma raudāja, māsa raudāja, tēvs, kā jau stiprāks, kā vīrietis, savaldījās. Tas jau tas sāpīgākais, ka tu nodari pāri saviem tuviniekiem (norij siekalas).

Kas notika tālāk?

Mani aizveda uz tā dēvētajām “septītajām debesīm” [īslaicīgās aizturēšanas izolators]. Tur nav iespējams izturēt, tur nav gaisa, tu vienkārši esi ieslēgts. Reiz, kad mani no tiesas veda atpakaļ uz “septītajām debesīm”-, bija brīdis, kurā es reāli apsvēru izdarīt pašnāvību (uztraukti). Zināju, ka tādējādi es sāpinātu vecākus vēl vairāk, taču tā doma tik un tā mani nepameta. Es jau zināju, kur varētu, piemēram, pakārties. Saplēš bikses, uztaisa striķi – jo visas šņores tur atņem – paņem un pakaras. Es tam gatavojos, gribēju to izdarīt, jo es nekad nebiju iedomājies, ka nonākšu ieslodzījumā. Par laimi, varbūt Dievs stāvēja klāt, jo tajā dienā man pateica, ka es, iespējams, jau šodien tikšu uz Rīgas Centrālcietumu.

Pagaidi. Tevi iepriecināja vēsts, ka tiksi uz Rīgas Centrālcietumu?

Jā, jo, salīdzinot ar “septītajām debesīm”, Centrālcietums ir zelta vieta. Tur vienmēr notiek kaut kāda rosība. Zināju, ka aizbraucot tur, ar mani kamerā būs citi cilvēki, ar kuriem es varēšu runāt. No turienes es varēšu savai mammai pazvanīt, pateikt, ka man viss ir kārtībā. “Septītajās debesīs” tu esi viens, nezini, cik ir pulkstenis, tu vienkārši sēdi, klausies ventilatorā. Bija liels kontrasts šo un manu iepriekšējo dzīvi – atpūtu draugu lokā, brīvību.

Izstāsti, kā tev gāja cietumā? Kādas bija tavas attiecības ar citiem ieslodzītajiem? Pēc iznākšanas tev “Instagram” prasīja, vai ziepes dušā nenometi.

Nu, pilnīgākās muļķības par tām nomestajām ziepēm un visu to. Vismaz Latvijā tā nenotiek, nezinu, cilvēki laikam filmas saskatījušies (smej). Nonācu tur 23. augustā. Bija tāda kā īslaicīgās aizturēšanas telpa, kur policisti visus uzskaitīja, pierakstīja. Sāku runāties ar cilvēkiem, tur lielākoties bija tādi, kas arī cietumā nonāk pirmo reizi. Pirmo nakti pavadījām tā saucamajā “karantīnā”, jo tikai pēc tam visi tiek salikti pa kamerām. Bija arī divi slepkavas, kas jau iepriekš bija sēdējuši. Drīz uzzināju, ka cietumā visu regulē tāds kā atbildīgais starp ieslodzītajiem. Viņu visu laiku ir jāinformē par visu, kas notiek. Es to sākumā nezināju, viens man pienāca pajautāja vārdu, uzvārdu, personas kodu, pantu, es to visu nosaucu, savukārt viņš tad to izkliedza pa logu kaut kam – te ir tāds un tāds starp mums. Pretī man pateica, ka es rīt iešu un priekšniekam teikšu, lai mani liek 508. kamerā. Tur bija tā, ka ir jāpakļaujas viņam, ja tu nepakļaujies, tad tu esi “ļevijs”, es nezinu, kā to pareizi iztulkot. Biju sabijies, nezināju, ko darīt – iet vai neiet. Pateicu, ka iešu, taču beigās tā arī neaizgāju. Nodomāju, ka mani grib tur ielikt, jo man ir nauda un būs pārējiem jādod. Vēlāk gan noskaidroju, ka tur pamatdoma bija mani pasargāt, ielikt mani pie daudzmaz normāliem cilvēkiem. Taču mani arī tā ielika pie diviem ekonomistiem – viens sēdēja par kontrabandu, bet otrs par narkotisko vielu glabāšanu. Varu piebilst, ka cietuma personālam gan bija diezgan slikta attieksme. Ieslodzītajiem tur dod caurus dvieļus, veikals nebija kādas trīs nedēļas. Ja man nebūtu palīdzējuši abi kameras biedri, es tā arī dzīvotu bez veikala, bez cigaretēm.

Kā pagāja tipiska diena cietumā?

Visiem jāceļas pulksten 08.00 no rīta, tad ir pārbaude. Centrālcietumā ir tas pluss, ka tur regulāri tiek piedāvāti dažādi pasākumi – rāda filmas, nesen rādīja “Nameja Gredzenu”, tad bija vēl “Tēvs Nakts” ar Artūru Skrastiņu. Visādi treniņi ir pieejami, sporta zāle. Tur gan bija tā, ka treniņiem jānotiek reizi nedēļā, bet mums viņi notika reizi mēnesī. Vēl arī vēlos pateikt par pastaigu laukumiem, tiem būriem, kur izlaiž paelpot svaigu gaisu. Reiz pats pamērīju un platība tur bija labi ja pieci reiz pieci metri.

Bija kādas nekārtības, kautiņi?

Bija viens nelāgs gadījums, kad kādā kamerā vienu ieslodzīto nosita. Pakausī caurumu izsita. Es gan pats to neredzēju, taču tajā brīdī es galīgi stulbi sajutos, tas bija neilgi pēc tam, kad es nonācu cietumā. Cik zinu, viņam tur ātrā palīdzība atbrauca, taču viņš nevienam neteica, kas tur notika, kas ko izdarīja. Kā mēs cietumā teicām – nomira kā vecis. Ar mani neviens problēmas nemeklēja, kaut arī varēja to darīt. Par mani pastāvēja tas “obščogs” [Niks Endziņš tā dēvē cilvēku, kurš starp cietumniekiem uzņēmies tādu kā neoficiālu administratora, galvenā lomu], tad vēl zinu, ka bija cilvēks, kurš iepriekš sēdēja Centrālcietumā, pazvanīja un pateica, ka mani nedrīkst aiztikt. Viņš pat nebija man pazīstams, ziņās izlasīja, ka sēžu cietumā, un pazvanīja.

Medijos ir minēts, ka arī iepriekš esi sodīts par krāpšanu un mantiskiem noziegumiem. Vari izstāstīt vairāk?

Jā, tā ir taisnība. Vienreiz esmu sodīts par mantas piesavināšanos – pazīstams cilvēks uzticēja man mantu, man nesanāca laikus atdot un viņš uzrakstīja iesniegumu policijā. Es gribēju ar viņu sarunāt un nokārtot visu pa labam, taču viņš uz to neizgāja. Izcietu piespiedu darbus. Pirms tam, ja nemaldos, kad biju 16 gadus vecs, vēl ir bijis administratīvais sods. Neatceros, par ko viņš ir bijis, man pašam tas bija liels šoks.

Tev ir kaut kādi nākotnes plāni?

Šonedēļ plānos bija uztaisīt jaunu pasi, jo vecajai bija beidzies derīguma termiņš. Šodien bija administratīvā tiesa [kā apgalvoja pats Niks Endziņš, saistībā ar Skaties.lv ziņu kopēšanu]. Lai tiesa redzētu, ka esmu labs cilvēks, ka nenodarbojos ar šiem te ziņu portāliem, es plānoju strādāt oficiāli. Pagaidām gan nav padomā kāda konkrēta joma. Negribētu strādāt celtniecībā vai par pārdevēju. Ne jau dēļ profesijām kā tādām, bet tādēļ, ka es zinu un atzīstu – man ir daudz “heiteru”. Ja es, piemēram, strādāšu “Maxima” pie kases, vakarā, pārnākot mājās, “Facebook” redzēšu bildes ar sevi. Viesnīcā par administratoru labprāt strādātu, bet ne tik publiskā vietā kā veikals.

Kā ar privāto dzīvi pēc cietuma?

Nonākot cietumā, sapratu, kas man dzīvē ir galvenais. Varu atklāt, ka man ir bērns. Divus gadus vecs puika vārdā Krists. No sabiedrības es to savulaik slēpu. Tajā laikā domāju tikai par meitenēm, attiecībām, gribēju izbaudīt attiecības ar daudzām meitenēm. Domāju, ka, ja meitenes to zinās, negribēs ar mani veidot attiecības. Šobrīd, pēc visa piedzīvotā, gribu atstāt pagātni aiz muguras. Ar māti neesam kopā, bet uzturam draudzīgas attiecības, par bērnu es ļoti rūpējos.

Publikācija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild izdevniecība SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.