Pēc čekas maisu publiskošanas pašnāvības vai izrēķināšanās nenotiks, pārliecināts Jansons
Austrumeiropas pieredze rāda, ka pēc padomju laiku specdienestu darbinieku un ziņotāju publiskošanas nekādi masveidīgi sabiedrības šķelšanas procesi, pašnāvības vai izrēķināšanās procesi nav notikuši, apgalvoja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), kurš nekādus riskus šajā procesā nesaskata.
Jau šā gada decembrī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu vārdi kļūs publiski pieejami Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) interneta vietnē, bet citus VDK dokumentus LNA publicēs no 2019.gada maija. Pats būtiskākais, ka visi bijušās VDK dokumenti, kas atrodas Latvijā, tiek nodoti Nacionālajam arhīvam, tiek glabāti vienuviet, kur ir pieejami pētniecībai. Līdz šim daļa VDK dokumentu atradās gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) - Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, gan Iekšlietu ministrijā, gan Drošības policijā.
"Tagad visi VDK dokumenti saplūdīs vienuviet, tiks glabāti Nacionālajā arhīvā un būs publiski pieejami. Liela daļa no VDK dokumentiem, kas līdz šim tika glabāti resora ietvaros SAB un publikai nebija pieejama, tagad tiks publicēta. Starp šogad publicējamiem dokumentiem būs VDK darbinieku telefongrāmatas, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēka, aģentūras statistiskā un alfabētiskā kartotēka," uzskaitīja Jansons.
Viņš skaidroja, ka tie ir ziņotāji, kas sniedza VDK dažādu to interesējošu informāciju, konspiratīvo dzīvokļu turētāji un rezidenti. Ārštata darbinieki strādāja VDK interesēs, bet viņu oficiālā darba vieta skaitījās citur. Informācija par šīm personām tiks publicēta decembrī, kā arī tiks publicēta informācija par VDK štata darbiniekiem. Lielāko daļu Latvijā esošo VDK dokumentu LNA savā interneta vietnē publicēs, sākot ar 2019.gada 1.maiju. Tur būs dokumenti, kas parāda Latvijas Kompartijas (LKP) saistību ar VDK.
Tiks publicētas arī to VDK darbinieku personas lietas, kuri atradās LKP Centrālās Komitejas nomenklatūrā, kā arī to darbinieku personu lietas, kuri strādāja LKP, bet deva VDK rīkojumus. Tiks publiskoti arī VDK operatīvās darbības dokumenti, kas parāda, kā padomju režīma laikā cilvēki tika izsekoti un novēroti.
"Sakarā ar "čekas maisiem" sabiedrībā ir bijis daudz aizdomu ēnu. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka daudz VDK ziņotāju bija radošās inteliģences, mūziķu, zinātnieku, garīdznieku, studentu un augstskolu mācībspēku vidū. Protams, ka visās šajās sfērās bija VDK informatori. Bet, ja netiek nosaukti to ziņotāju vārdi, kas sadarbojās ar VDK, aizdomas krīt uz visiem attiecīgās nozares darbiniekiem. VDK 60.- 80.gados vervēja savus informatorus vidē, kas to visvairāk interesēja, bet nevervēja ziņotājus tik lielā skaitā, kā tas bija Staļina laikā," stāstīja Jansons.
Viņš atzina, ka VDK arhīva materiāli liecina, ka laika posmā no 1953. līdz 1991.gadam bija savervēti vairāk nekā 26 000 informatoru, bet tikai 4800 bija aktīvi ziņotāji. VDK 80.gados centās iefiltrēt savus informatorus nevalstiskajās organizācijās, kas veidoja Atmodas kodolu, - "Helsinki 86", Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Latvijas Tautas frontē (LTF), Vides aizsardzības klubā. Šie ziņotāji atradās tuvu šo nevalstisko organizāciju vadībai, strādāja svarīgos amatos un piegādāja VDK nozīmīgu informāciju. Bet "stukaču" nebija tik daudz, lai pēc viņu vārdu atklāšanas, kā tas reizēm tiek pārsteidzīgi apgalvots, būtu jāpārvērtē Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsture, ir pārliecināts Jansons.
Vienlaikus Jansons uzsver, ka personas vārda atrašanās "čekas maisos" pati par sevi vēl nepierāda, ka viņa ir sadarbojusies ar VDK, jo to var pierādīt tikai tiesa.
