Labākie nopelnot pat 1900 eiro mēnesī: rīdziniece Larisa stāsta, ko patiesībā prasa darbs sēņu fermā Īrijā

Valoda nav jāprot, viena no galvenajām prasībām – gatavība strādāt fiziski smagu darbu. Labākie sēņu vācēji saņemot ap 1900 eiro mēnesī, vieglajā režīmā – vismaz 300 eiro nedēļā, apmācību laikā – 600 eiro mēnesī.

Miestā fabrika, krogs, baznīca

Portālā press.lv Larisa no Rīgas dalījusies pieredzē par darbu Īrijas sēņu fermā. Viņa 52 gadu vecumā pārcēlās uz Zaļo salu, apstākļu spiesta – zaudēts darbs, kredīts par māju un divi bērni, kas vēl mācījās.

Sieviete strādāja mazā uzņēmumā ar tikai 30 darbiniekiem, pilsētiņa bija neliela – bibliotēka, krogs, baznīca, pasts un trīs veikali. Toreiz solīti septiņi eiro stundā, nedēļā 350 eiro. Darbs – astoņas stundas dienā, sešas dienas nedēļā. Reizēm bijis jāstrādā 12 stundas dienā.

Pirmās divas nedēļas ritēja apmācības, maksāja tikai 130 eiro nedēļā. Sēņu norma nebija jāizpilda, taču no algas 40% noņēma gultasvietas apmaksai, pārējais tika iztērēts par ēšanu.

Katrā istabā pa trim īrniekiem

Par apmēram 200 eiro mēnesī lielo īres maksu ieguvums bija dzīve pārvietojamā mājā ar piecām istabām, katrā pa trīs cilvēkiem. “Ar mani kopā bija divas sievietes no Polijas. Septiņos no rīta pēc mums pie mājas piebrauca mikroautobuss un aizveda uz fabriku. Apmēram 15 minūtes. Ja kājām, tad 40 minūtes,” stāsta Larisa.

Busiņš brauca divas līdz trīs reizes, jo vienā visus uzņemt nevarēja. Turp vēl nekas, sliktāk bija, ja nepaspēja uz pirmo reisu pēc darba – tad bija pusstundu jāgaida nākamais. Piedevām bija rinda uz dušu, jo ūdens boilerā regulāri beidzās un bija jāsilda atkal.

Uzņēmumā nebija ēdnīcas, un strādnieki ņēma maltīti līdzi, lielākoties sauso paiku, jo vienkārši nebija ne spēka, ne laika gatavot. “Atnāci no darba – iekodi un gulēt. Pārtraukums pusdienām – 30 minūtes,” teic Larisa. Uz tualeti iet drīkstēja, bet jārēķinās ar darba specifiku.

Dienā jānovāc 26 kilogrami

Sēņu angāri ir 50 metru gari, trīs rindās slejas sastatnes pa trīs plauktiem. Uz vienu angāru ir trīs sēņotāji. Lai piekļūtu augstākajam plauktam, jākāpj uz ratiņiem, līdzīgiem kā slimnīcās pārvadā pacientus. Tad, gluži kā ekvilibristam, jāstāv uz ratiem, jālasa šampinjoni un jāstumjas uz priekšu. Un tas viss jādara ļoti ātri.

Sēnes jāvāc pēc izmēra: cepurītes 20–25–30 milimetru diametrā, uzreiz liekot kastītēs, neko nesajaucot. “Sēni var aiztikt tikai vienu reizi, citādi uz tās paliks iespiedumi un tās vērtība krietni kritīsies. Norma – 26 kilogrami sēņu dienā,” skaidro Larisa. Lai tiktu galā, vajadzīgs treniņš, ātrums un spēks celt smagumus.

Ne masku, ne cimdu

Larisa šajā darbā cieta no alerģijas. Augsnē ar micēliju izsmidzina vielas, kas veicina sēņu augšanu. Smidzināšanas laikā angārs ir gluži vai tvaikos ietīts, vienīgi pēc mēslošanas vēdināja. Tehnologam bija sejas maska, bet strādniekiem nekā, vienīgi ik pusstundu viņus izveda ārā ieelpot svaigu gaisu.

“Mēs prasījām administrācijai cimdus. Atbildēja, ka vispār tas nav viņu pienākums, iedeva trīs pārus uz visiem, un arī to ilgi nepietika. Pašam pirkt jēgas nav, visa alga aizies cimdiem,” atceras Larisa.

Viņai viegli neklājās, bijusī institūta darbiniece, pie tāda darba neradusi, normu izpildīt nespēja un pelnīja mazāk nekā apmācības laikā. No pārējiem divas sievietes, kas šeit strādājušas gadu, spējušas nopelnīt, bet lielākā daļa ne. Larisa atturas zākāt šo nozari, tikai iesaka ikvienam reāli izvērtēt savas spējas.

Viņai paveicās – pamanīja avīzē sludinājumu, ka meklē aukli ar krievu valodas zināšanām. Kāda Īrijā ieprecējusies krieviete gribēja savam bērnam dot labu krievu valodas prasmi, un Larisa atrada jaunu darbu. Pēc tam viņu uzaicināja uz citu ģimeni, bet pēc četriem gadiem, atmaksājusi kredītu un nedaudz iekrājusi, sieviete atgriezās Latvijā.