Maija Tabaka aicina pienācīgu uzmanību pievērst arī padomju laika mākslai. VIDEO

“Redzat, tāds [Laikmetīgās mākslas] muzejs, protams, varētu būt, ja viņš būtu. Bet te nevar šķirot nost, kas ir un kas nav laikmetīgs. Dažreiz paiet zināms laiks, un, kas agrāk bija nonievāts vecais, izpeld kā avangards uz augšu,” sprieda māksliniece.

Viņa mudināja pienācīgu uzmanību pievērst padomju laika mākslai. Mākslinieku savienībai pieder kolekcija, ko varētu ņemt par pamatu, un autori, kas jau sen vairs nav šajā pasaulē, bet bijuši ļoti labi mākslinieki.

“Visvairāk sāp sirds, kad aiziet manas paaudzes ievērojamas personības viņā saulē. Ja man ir 76 gadi tagad - tas ir ļoti daudz. Zinu daudzus, kas daudz pūlējušies, darījuši daudz un kuru vairs nav un kuri nav pat nekur pārstāvēti mākslā. Viņi varbūt ir tikai krājumos un privātās kolekcijās. Tur būtu jāizdara liels darbs. Tā ir tāda sirdssāpe, ka nav… Nedrīkst izmest, neviens cilvēks nevar izvēlēties laiku, kad piedzimst. Tas nāk no providences, no Dieva. Un, ja viņš tādā laikā ir dzīvojis un radījis, tas jau arī ir kaut kas,” norādīja Tabaka.

Pēc viņas vērtējuma, arī jaunās paaudzes mākslā ir ļoti daudz interesantu mākslinieku. “Es negribētu saukt vārdos, bet esmu ievērojusi, ka ir ļoti interesanti un spēcīgi mākslinieki,” atzina māksliniece.

Taču pats glezniecības liktenis, pēc viņas domām, ir zem jautājuma, jo to aizstāj ar kaut ko citu. “Zināmā mērā tā ir ļoti trausla māksla, jo tas darbs ir uzlikts uz audekla ar krāsām, tas var melnēt, sabojāties, to var neskatīties. Tā ir tāda kamerstila māksla - tīrā glezniecība kā tāda. Bet bez tam cilvēks vienmēr ir gribējis kaut ko redzēt uz gleznas. Gribējis, lai acīm ir baudījums un glezna tomēr to var dot,” vērtēja Tabaka.

Viņa pauda viedokli, ka patlaban glezniecība nav modes māksla, tā jau ir klasika, un tas attiecas uz jebkura veida glezniecību - arī to, kas ir abstrakts, kas agrāk skaitījās super moderni. Bet nākotne ir, tāpēc ka cilvēks vienmēr gribēs ar savām acīm kaut ko redzēt un baudīt. Un glezniecība var būt tāds baudījums, sprieda māksliniece.

Pēc viņas domām, digitalizācija nevar pārņemt glezniecību, jo tā ir mehāniska, sausa lieta. “Dari, ko gribi, nekad nevarēs izdarīt to, ko cilvēks var ar eļļas krāsām, tempera, jebkurām krāsām, kur krāsa ar otu ir saistībā ar cilvēka dvēseli, cilvēku pašu,”

Vaicāta, kādu ideju, viņasprāt, vajadzētu īstenot līdz valsts simtgadei, māksliniece pauda viedokli, ka nesakārtots ir mākslinieku jautājums.

“Jo es zinu, ka ļoti daudziem ir ārkārtīgi grūts sociālais stāvoklis, pensijas minimālas vai dažiem pat vispār nav iespējamas. Kā tie cilvēki dzīvos tālāk? Dzīve jau iet uz priekšu. Jauns jau visu var sagādāt, viņš ir spēka pilns, bet vēlāk? Tad rodas tas dīvainais stāvoklis, kad cilvēks jūtas it kā pamests kaut kur,” sprieda Tabaka.

Atbildot uz jautājumu, vai arī pati tā jūtas, viņa norādīja: “Ziniet, es esmu tāda…. Kā lai saka.... Tāda, kas vienmēr bijusi... Es neesmu nekad bijusi numur viens, nekad neesmu bijusi epicentrā, vienmēr savā pasaulē nost no visa, tāpēc es to nejūtu, jo man nav tik daudz un tik lielas tās materiālās vajadzības un tās ambīcijas. Es vairāk dzīvoju radošajā procesā, kas man kompensē visu.”