"Slimnīcā Dievs ir ārsts!" Katoļu priesteris sašutis, jo viņam Stradiņos rupji neļāva tikties ar sirdzēju

Slimnīcā Dievs ir ārsts

“Gaiļezera slimnīcā es kalpoju jau sešus gadus, apmeklēju slimniekus arī Latvijas Onkoloģijas centrā, nekad problēmu nav bijis,” stāsta priesteris. “Ieejot slimnīcā, kājās uz velku bahilas, esmu gatavs vilkt aizsargapģērbu un ievērot visus nepieciešamos piesardzības pasākumus.”

Stradiņu gadījumā Tolstovam piezvanīja slimnieces radinieki un lūdza apmeklēt sirdzēju. “Es lūdzu, lai viņi saņem atļauju no slimnīcas personāla. Intensīvās terapijas nodaļas dežurējošais galvenais ārsts šo apmeklējumu atļāva. Ierados slimnīcā 7. aprīlī ap sešiem vakarā, slimniece gulēja savā gultā, nekādas medicīniskas manipulācijas viņai neveica. Neilgi pirms tam slimnieci bija apmeklējuši radinieki. Taču bija nomainījusies nodaļas dežurējošā galvenā ārste. Viņa man neļāva doties pie slimnieces, jo ir gripas karantīna. Es teicu, ka slimniecei nepieciešams tikties ar Dievu, bet ārste atbildēja, ka slimnīcā Dievs ir ārsts,” atceras Tolstovs.

Svaidīšana caur logu

Priesteris sapratis, ka turpmāka saruna nav iespējama, taču tuvinieki atrada citu risinājumu. “Personāls klusiņām slimnieces gultu piestūma pie loga, un es caur logu veicu svaidīšanu ar eļļām. Tas ir mans pienākums dot slimniekam šīs eļļas,” skaidro priesteris.

“Pēc notikušā palika rūgtums, jo šī jau ir otrā reize, kad mani izraida no Stradiņa slimnīcas,” atzīst Tolstovs. Svaidīšana ar eļļām ir viens no septiņiem katoļu sakramentiem. “Nereti slimnieks vēlas arī izsūdzēt grēkus. Piecdesmit gadus nav bijis uz grēksūdzi, bet tagad nolemj to izdarīt,” savā pieredzē dalās priesteris.

Pirmajā vietā slimnieku drošība

P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Vaivode stāsta, ka gripas karantīnas laikā slimnieku apmeklējumi tiek pēc iespējas samazināti. Intensīvās terapijas nodaļā ir liels infekcijas risks, tāpēc jāievēro piesardzības pasākumi. Atļaujot apmeklējumu, ārsts uzņemas atbildību.

“Mēs cīnāmies par katra cilvēka dzīvību, un drošība ir pirmajā vietā. Gripas karantīna var ilgt vairākus mēnešus. Tā sagadījās, ka arī pirms gada priesterim Tolstovam tika liegts apmeklēt slimnieku, taču vienīgais iemesls bija rūpes par pacientu drošību, nekas cits,” uzsver Vaivode. Slimnīca priesterim ir atvainojusies par notikušo.

Līdzīgās domās ir arī slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta vadītāja Dace Kalniņa-Zaķe. Intensīvās terapija nodaļā ir lielāka infekcijas bīstamība nekā citās nodaļās.

Līgums ar Vatikānu

Kaut gan Latvijā baznīca ir šķirta no valsts, tomēr Latvijai ir noslēgts līgums ar Svēto Krēslu. Saeima 2002. gada 12. septembrī pieņēma likumu Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu.

Tā 9. panta c daļā rakstīts, ka Katoļu baznīcai ir garantēta iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

Meklē pareizo garīdznieku

Kā rīkoties, ja slimnieks vēlas pieaicināt mācītāju? Katrā slimnīcā ir sava kārtība. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Kapelānu dienesta vadītāja kapelāne Inese Lūse stāsta, ka medicīnas personāls par šo pacienta vēlmi informē slimnīcas kapelānu. Ja slimnieks pieder pie noteiktas draudzes, aicina tās garīdznieku. Ja tādas iespējas nav, aicina kādu no garīdzniekiem, kuri sadarbojas ar slimnīcu.

Slimnīca Gaiļezers un Latvijas Onkoloģijas centrs sadarbojas ar katoļu priesteri Valteru Vārpsalieti, pareizticīgo priesteri tēvu Andreju un luterāņu mācītāju Aleksandru Biti. Ja slimnieks pieder pie citas konfesijas, kapelāns meklē tās garīdznieku.

Karantīna neesot iemesls

“Lai kādā stāvoklī būtu slimnieks, garīdznieks pie viņa ir jālaiž, jo runa ir arī par dvēseles pestīšanu, tas ir primāri ļoti smagiem pacientiem” skaidro Inese Lūse.

“Tīri cilvēciski var iedziļināties situācijā un atrast iespēju slimnieku apmeklēt, piedāvājot mācītājam aizsargapģērbu un citus aizsardzības līdzekļus. Karantīna nav iemesls, lai garīdznieku nelaistu pie smagi slima cilvēka, ja to lūdz tuvinieki vai pacients. Tā ir cilvēka eksistenciālo vajadzību apmierināšana. Un tas ir labs darbs,” uzskata Lūse.

Viņa no pieredzes var teikt, ka sadarbība ar garīdzniekiem atvieglo pacientu stāvokli: “Un visi no tā ir tikai ieguvēji. Palīdzoša ir arī kapelāna un mediķu sadarbība. Kapelāns veido tiltu starp slimnieka tuviniekiem un mediķiem.”