Gribējis nomirt, domājis par pašnāvību: Filmas "Dotais lielums: mana māte" varonis Raitis turpina vainot režisori pārestībās
Joprojām nerimst strīds starp filmas “Dotais lielums: mana māte” režisori Ievu Ozoliņu un galveno varoni Raiti Ozolu. Iepriekš jau izskanēja, ka Ieva, pamatojoties ar uzmācību, nobloķējusi Raiti sociālajos tīklos, taču viņš, būdams neapmierināts ar to, kā dokumentālajā filmā atainota viņa privātā dzīve, nu publicējis vēl dažas vaļsirdīgas un satraucošas atklāsmes par filmu portālā Sudzibas.lv.
“Sveiki! Esmu Raitis, kuru režisore Ieva Ozoliņa filmēja “dokumentālajā” filmā “Dotais lielums: mana māte”. Esmu neapmierināts ar viņas izmantotajām metodēm un melošanu, tāpēc šeit izdomāju uzrakstīt savu sāpi. Rakstu diezgan vēlu pēc filmas pirmizrādes, jo kādu laiku man bija slikti ar nerviem...” garo ierakstu sev raksturīgā manierē uzsāk Raitis.
Turpinājumā filmas galvenais varonis atstāsta vairākas gana satraucošas un pretrunīgas filmā iekļautas un neiekļautas epizodes, kurās, viņaprāt, režisore pārkāpusi dokumentālā kino vadlīnijas un ētikas normas.
Paslepus filmēts dzeram alu un aizrijamies ar ēdienu
Kā pirmo no epizodēm Raitis piemin alus dzeršanu: “[...] filmā, piemēram, bija redzams, ka kādā brīdī es domīgs dzeru alu no kausa. Patiesībā tajā dienā mēs ar režisori bijām Liepājā, viņa teica, ka gribētu ar mani iedzert alu. Es nopirku sev kvasu, bet viņa – alu. Kad izdzēru savu kvasu, viņa teica, ka nevar izdzert savu alu un kausu pastūma man. Dzerot to, pamanīju, ka viņa aizgājusi man aiz muguras ar kameru un slepeni to filmē... Vēlāk sapratu, ka tas ir ielikts filmā un tur vairs neko nevar mainīt. Kā matemātiķim man nav pieņemamas tādas darbības!”
Raitis atstāsta arī kādu citu epizodi no filmēšanas procesa, kurā aizrijies ar ēdienu un it kā ticis filmēts: “[...] noliecos pār tuvāko miskasti un klepoju ēdienu ārā. Pēc kāda laika atskatījos un redzēju, ka Ieva to visu filmē no aizmugures. Biju ļoti neapmierināts un dusmīgs, būtu varējis pat uzbrukt režisorei, tomēr savācos. Vēlāk izrādījās, ka tas par laimi filmā nav redzams. Bet kāpēc to bija jāfilmē?”
Filmas varonis arī atklāj, ka kafejnīcā Rīgā, kurā pirmo reizi klātienē runājis ar filmā redzamo kautrīgo meiteni Annu, viņa kadrā pēkšņi sākusi runāt par pārgulēšanu, seksu un pornogrāfiju. Šis safilmētais materiāls filmā neesot iemontēts, taču, kā apgalvo Raitis, pieskarties šīm tēmām meitenei likusi režisore.
“Vai tas ir uzskatāms par dokumentālu notikumu, ja to izdomāja režisore? Un vēl – filmā pirms kafejnīcas rādīja, ka es trenējos svaru zālē. Patiesībā trenējos stipri vēlāk Liepājā, tas ir samontēts, mainot secību. Sanāk, ka filma māna skatītājus!” sašutumu pauž Raitis.
“[...] reizēm man noraustās valoda, reiz jautāju režisorei, vai tas būs redzams filmā. Viņa atbildēja apmēram tā: “Nē, tas nebūs redzams, par to pilnīgi nav jāuztraucas! To vienmēr var izgriezt ārā”. Tomēr filmā speciāli bija ielikts, ka zvanu Borisam un man raustās valoda, tātad režisore man sameloja!” piebilst filmas varonis.
Raitim bijušas domas par pašnāvību
Kas visnotaļ interesanti – Raitis arī piebilst, ka šajā dokumentālajā filmā ir lietoti ar datoru ģenerēti specefekti.
Visu šo notikumu dēļ Raitim esot bijis slikti ar nerviem, “gribējies nomirt” un licies, ka viņš sajuks prātā. Kādu laiku pēc filmas pirmizrādes viņu arī mākušas domas par pašnāvību.
“Uz filmas pirmizrādi ierados dzēris vīnu, lai nebūtu stress. Filmējoties bieži uzticējos režisorei, jo biju redzējis viņas pirmo filmu, pret kuru man iebildumu nav. Tāpēc likās, ka šī būs līdzīga filma, tomēr tā nav,” stāsta Raitis.
Pilnu Raita Ozola sūdzību iespējams izlasīt šeit.
Ozoliņa: “Raitim filma beidzas lēnāk”
Ņemot vērā to, ka Raitis sociālajos tīklos un medijos visnotaļ regulāri velta skarbu kritiku režisorei jau kopš filmas pirmizrādes – 2017. gada novembrī, vērsāmies pie pašas režisores Ievas Ozoliņas, lai noskaidrotu viņas viedokli par pašas veidotās filmas galvenā varoņa rīcību vairāku mēnešu garumā.
“Raita dzīvē, tāpat kā manā dzīvē, šī filma ir bijis nozīmīgs notikums, kas tā uzreiz neapstājas līdz ar filmas demonstrēšanu pirmizrādē. Tā kā es pašlaik strādāju pie nākamās filmas, tad man iepriekšējā projekta aktualitāte pamazām zūd, bet Raitim filma beidzas lēnāk. Un viņam vēl gribas par to runāt, ko arī pierāda ieraksts portālā "sūdzības.lv". Tādas nianses kā filmas hronoloģija [glāze ir pilna ar kvasu vai alu] ir tik sociālas un sīkas, ka par tām runāt šodienas kontekstā nav vērts. Ir jāiet uz priekšu, atpakaļ skatīties nav produktīvi,” sarakstē atbild Ieva Ozoliņa.
Viņa arī atklāj, kādēļ filmā bijis nepieciešams izmantot datorgrafiku. Tas darīts paša Raita labā – kādā kadrā bijis nepieciešams veikt sīkas vizuālas korekcijas, lai tas nekļūtu galvenajam varonim neglaimojošs.
Raitis pēc filmas sācis darboties vairākos projektos
“Runājot par publicitātes procesiem – šajā gadījumā Raitim nebija nekādu norāžu vai vadlīniju, kā runāt ar publiskās vai privātās telpas pārstāvjiem. Tas, kā veidojās publicitāte, vislielākajā mērā ir atkarīga no Raita komunikācijas ar medijiem un mediju interpretācijas. Kas attiecas uz manu komunikāciju ar medijiem vai ar skatītājiem klātienē, vienmēr esmu aktualizējusi mātes un dēla attiecību tēmu vispārīgā kontekstā un iezīmējusi to, ka šis konkrētais stāsts ir tēmas ilustrācija. Turklāt, es nesaskatu šis filmas konteksta konfliktu, drīzāk publisku pašanalīzi filmas kontekstā. Priecājos, ka Raitis tiešā vai netiešā filmas ietekmē sācis darboties pie vairākiem jauniem projektiem. Viens no tiem sadarbībā ar producenti Gunu Stahovsku – Raita unikālo datorgrafiku izstāde, kas tapušas ar matemātisku aprēķinu palīdzību,” par Raita dzīves gaitām zina teikt režisore.
