Bēdīga aina botāniskajā dārzā: pavasaris dažus kokus it nemaz nav saudzējis
Nacionālajā Botāniskajā dārzā Salaspilī tagad skaisti zied ceriņi, taču skujkoku kolekcijā atklājas nepievilcīga aina – kadiķiem un īvēm daļa zaru nokaltuši, čūskegle netālu no ieejas ir pilnībā pagalam, kur vēl pērn bija skujeņi, tagad ir mauriņš.
Vai kāda sērga iznīcina skujkoku kolekciju? “Ir bijuši patiešām trakāki gadi, bet tagad jau katra ziema ir arvien jocīgāka un augu ziemošanas rezultāti – neprognozējamāki. Brīžiem atliek brīnīties un nevar saprast, kurš – saule, sals, sausums vai slapjums – bijis īstais vainīgais,” Kas Jauns Avīzei teic botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns.
Nav smuku puķīšu audzētava
Svilāns skaidro, ka botāniskajā dārzā nepārtraukti notiek jaunu skujkoku un citu augu introdukcija (ieviešana no zemēm ar atšķirīgu klimatu u.c. apstākļiem – D.E.) ar mērķi noskaidrot to piemērotību Latvijas apstākļiem, kas neizbēgami dod gan veiksmīgus rezultātus, gan mazāk veiksmīgus un neveiksmīgus.
“Ir jāsaprot, ka botāniskais dārzs ir nevis tikai smuku puķīšu audzētava, bet vieta, kur pārbauda, vai iecerētā puķīte, krūms vai koks būs gana smuks Latvijas apstākļos un vai to varēs ieteikt plašākai audzēšanai mūsu dārzos un parkos. Līdz ar to arī sala vai citu apstākļu bojātie augi tiek saglabāti kā uzskates līdzeklis studentiem un visiem dārzkopjiem. Gadās, ka augs ne vienu vien gadu izskatās čābīgi, bet pakāpeniski pierod pie jaunajiem apstākļiem. To var redzēt Rīgas kanālmalā – vecais ginks sākumā ir salis un audzis šķībs, līks, līdz beidzot galotnes aizgājušas taisni un uz augšu,” klāsta Svilāns.
Tā var notikt pēkšņi
Tomēr regulārie apmeklētāji stāsta, ka šajā gadījumā nokaltuši vai nīkuļo gadu desmitiem auguši skujeņi. Svilāns atzīst, ka klimata pārmaiņu kontekstā gadās, kad augi pēkšņi aiziet bojā vai ir smagi cietuši.
Piemēram, vairāki klinškalnu kadiķi auga apmēram 15 gadus, bet pirms apmēram pieciem gadiem pēc ziemas visi pēdējā gada dzinumi bijuši pagalam un apmēram divus gadus izskatījās visai drausmīgi, līdz atauga jauni dzinumi.
“Šogad atkal daži ir čābīgi. Kamēr ir jauni, mēs cenšamies sargāt, apsedzot ziemās ar skujām vai kā citādi, bet lielākiem augiem jau jātiek galā pašiem, 129 hektārus kažokos neietīsi,”pasmaida Svilāns.
Saule un sals vienlaikus
Apskatījis fotogrāfijas, dārza saimnieks teic, ka tajās redzamie daži kadiķi un pacipreses īsti labi nav izskatījušies laikam nekad. Ar īvēm ir kā kuru gadu, gana regulāri tās mēdz ciest no saules apdegumiem. Sals un saule darbojas vienlaikus – saule tvaicē ūdeni no lapām vai skujām, sals un sasalusī zeme neļauj ūdeni piegādāt no zemes vai no stumbra.
“Laurķiršiem un mūžzaļajiem rododendriem šogad bija apdegušas lapas. Arī liekais ūdens, kas pagājušajā rudenī un vēl šopavasar stāvēja daudzās vietās, kur lāmas nebija gadiem redzētas, ir darījis savu – papūdējis gan koku saknes, gan nolikvidējis pa kādam augam ar seklāku sakņu sistēmu. Loģiski, ka šādi bojājumi var novājināt augus un palielināt slimību un kaitēkļu risku – piemēram, daži no attēlā redzamajaiem kadiķiem jau tā ļoti labi garšo zāģlapseņu kāpuriem,” stāsta Svilāns.
Cienījams vecums
“Vecā, smukā čūskegle no mums šķīrās jau pagājušajā gadā, un pie vainas, šķiet, bija liekais ūdens. Blakus gan notika jauno dobju ierīkošana, bet diez vai tas bija izšķirošais faktors. Cienījamos gados – 40 līdz 50 – gan arī bija,” turpina Svilāns.
Bijušajās lauksaimniecības zemēs stādītās egles šādā vecumā bieži ciešot no sakņu trupes, nav izslēgta arī šī iespēja. Dārza kolekcijā ir vairākas čūskegļu šķirnes, protams, esot, žēl, bet ar laiku atjaunos – iestādīs citu vietā. “Ņemot vērā, ka dzīvojam pastāvīgos klimata rekordos, ir jārēķinās, ka katra ziema var atnest jaunus pārsteigumus. Aizvadītā nebija no labākajām, tiesa, arī ne no sliktākajām,” uzskata Svilāns.
Šķirnes nav tik izturīgas
Arī Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, audzētavas Dimzas īpašnieks Andrejs Vītoliņš domā, ka pārsvarā vainojami laikapstākļi – skujeņiem ir visai raksturīgi šādi bojājumi.
“Kad pavasarī ļoti ilgi zeme ir sasalusi, bet gaisa temperatūra diezgan augsta, nereti rodas situācijas, kad augiem, kuriem ir smalkākas skujas vai kuri ir mūžzaļie, saules gaismā izgaro mitrums. Savukārt no augsnes augs nevar uzņemt vajadzīgo mitrumu – tā ir sasalusi. Tas ir raksturīgi, piemēram, Kanādas egles šķirnei Conica,” skaidro Vītoliņš.
Pēc tādas ziemas, kāda bija šogad, augiem mitruma rezerves nepietiekot, lai pārdzīvotu agrās pavasara saules izraisītos mitruma zudumus. Mūsu klimatiskajā zonā augi evolūcijas gaitā gan ir visumā piemērojušies šīm svārstībām. Tomēr mēs, cilvēki, esam ieviesuši ļoti daudzas šķirnes, kuras šādus apstākļus nespēj izturēt.
Dārzs jāsargā jau ziemā
“Fotogrāfijā ar īvi, kura auga atsevišķi, ļoti labi redzams, ka tā apdegusi saules pusē. Tas nozīmē, ka tajā pusē vainags jeb lapotne tikusi izgaismota vairāk, attiecīgi mitruma zudumi bijuši lielāki. Līdz ar to veidojas skuju brūnēšana, kuru izraisa saule,” izskaidro Vītoliņš.
Kadiķi ir apdeguši no apakšas, kombinējoties diviem faktoriem – saulei un sniegam. No sniega segas atstarojušies saules stari pārsvarā skar vainaga apakšējo daļu, to biežāk var redzēt tūju vai paciprešu dzīvžogiem.
Kadiķus Latvijā bieži stāda saulainās vietās, tāpēc šādi apdegumi ir bieži. Vītoliņš iesaka tos un arī īves un mūžzaļos bukšus stādīt lielākā noēnojumā.
“Vienā bildē ir redzama paciprese – tur ir mazliet kas cits. Cietis viens zars,” vērtē eksperts. Proti, ziemā sasnieg sniegs, izveido cepurīti, naktī pakūst, tad uznāk sals, un izveidojas ledus slānis. Ja uzsnieg vēl, zars, kurš it kā ir nošķelts no stumbra, aizlūst. Ziemas vidū tas vēl ir zaļš, jo, protams, vēsumā un dabā saglabā savu nokrāsu. Pavasarī aizlūzušajā vietā nenonāk ne mitrums, ne barības vielas, un zars nokalst.
“Mēs, stādu audzētāji un apzaļumotāji, ļoti rekomendējam izstaigāt dārzu ziemā un no augiem nopurināt sniega paliekas, lai šādi bojājumi būtu retāk. Tas jādara ne tikai ar pacipresēm, bet arī tūjām,” iesaka Vītoliņš.
Panikai neesot iemesla
Par nokaltušo čūskegli, klātienē neredzot, grūti spriest, vai nav, piemēram, ieviesušies kaitēkļi. Tomēr tādi lieli koki mēdz ciest pavasaros, un šogad bija skarbi apstākļi. Kokam tiešām ir nepieciešamas lielas mitruma rezerves.
“Tomēr te var būt kombinācija, jo vecam kokam tāpat kā vecam, novārgušam cilvēkam var rasties komplikācijas,” piebilst Vītoliņš. “Iesnas, piemēram, nav nekas ikdienā, bet tālāk tās var pāriet plaušu karsonī. Līdzīgi ir ar veciem kokiem.” Kopā ar sliktu pavasari kukaiņi var koku nobeigt.
Katrā ziņā par botānisko dārzu neesot iemesla satraukumam, ka to pārņēmuši kaitēkļi – tādā gadījumā būtu bojāts viss vainags. “Ja mēs palūkosimies ceļmalās, braucot ar mašīnu gar mežiem, redzēsim ļoti daudz priežu un egļu, kas brūnē un aiziet bojā. Tā ir dabiskā atlase. Dārzā to varam ietekmēt – apsegt ar balto agrotīklu, rudeņos stādījumus kārtīgāk saliet.”
