Nauris Puntulis: „Krievi nepielāgojas pasaulei, viņi pasauli pielāgo sev”
Operas solists un Rīgas domes Nacionālās apvienības frakcijas vadītājs Nauris Puntulis: „.Nebeidzu brīnīties par saviem kolēģiem gan operā, gan domē, gan citur, kuriem nav svarīgs gadalaiks, kuriem nav svarīgi, kurā mirklī upē izies ledus un kad sāks plaukt pirmās puķes”.
Politika
2018. gada 1. jūnijs, 08:44

Nauris Puntulis: „Krievi nepielāgojas pasaulei, viņi pasauli pielāgo sev”

Jauns.lv

Nauri Puntuli pazīstam ne tikai kā Operas solistu, vienu no Trīs tenoriem, rokgrupas „Pērkons” solistu, bet arī kā politiķi. Savulaik viņš bijis kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes ārštata padomnieks, bet tagad ir Rīgas domes Nacionālās apvienības frakcijas vadītājs. Par politiku, kultūru, latviskumu un arī bērnību Jauns.lv saruna ar Nauri Puntuli.

Viņš ir Kurzemes lauku puisis un kā viņam ir iejusties galvaspilsētas dzīvē? Kas veidojis viņa nacionālos uzskatus, ko domā par latviešiem un krievu mentalitāti? Kas viņu kaitina, un kāpēc nacionālisms ir labāks par ultraliberālismu?

„Bija arī tādi, kuri teica, ka mana vienīgā vieta ir nepilngadīgo kolonijā”

foto: Juris Rozenbergs
Nauris Puntulis: „Cilvēki, kas veidoja manu pasaules uzskatu lielā mērā bija tie, kas savulaik bija izsūtīti, bijušie leģionāri”.

Šobrīd jūsu dzīve rit pilsētā, bet esat taču lauku zēns? Kā tas ir ietekmējis un veidojis jūs?

Domāju, ka esmu izbaudījis burvīgu bērnību. Bērnību pavadīju ārpus dzīvokļa, ārpus mājas kopā ar saviem vienaudžiem, protams, kopā ar obligāto biešu ravēšanu, siena vākšanu un tā tālāk. Bet tai pašā laikā ar milzīgi daudzām stundām pavadītām sporta laukumā un tamlīdzīgi. Tādēļ mazliet ar tādu sāpi skatos uz šodienas paaudzi, kam tas viss diemžēl iet secen, tieši – komunikācija ar pārējiem vienaudžiem un būšanu ārā. Esmu laimīgs par savu laimīgo bērnību.

Tagad dzīvot pilsētā un strādāt Rīgas domē ir lietas viena puse, bet būtībā jau nekas no tās lauku uztveres manī nav pazudis. Es joprojām nebeidzu brīnīties par saviem kolēģiem gan operā, gan domē, gan citur, kuriem nav svarīgs gadalaiks, kuriem nav svarīgi, kurā mirklī upē izies ledus un kad sāks plaukt pirmās puķes. Es turos pie saiknes ar dabu, kas man ielikta bērnībā. Jebkurš no mums kaut kādā mērā esam dzimuši vai saistīti ar laukiem, tādēļ brīnos, kā cilvēki, kuri kā es izauguši laukos, var tik strauji no tā attālināties un kļūt vienaldzīgi pret to?

Vai tādu ir daudz?

Pat ļoti daudz pazīstu tādus, kuriem nav svarīgs gadalaiks. Viņu visa saistība ar gadalaiku tikai paskatīties pa logu, lai saprastu, kādas drēbes jāvelk - biezākas vai plānākas. Bet varbūt es arī šajā ziņā dažreiz pārspīlēju...

Par kuru cilvēku ietekmi varat teikt, ka tā jums ir bijusi izšķiroša, ļoti būtiska?

Pateicība tiem cilvēkiem, kuri manos trakajos gados, kad man bija 16-18 gadi, man noticēja un pamanīja – no šī cilvēka var kaut kas sanākt. Neliegšos, bija arī tādi, kuri pateica, ka mana vienīgā vieta ir nepilngadīgo kolonija un tamlīdzīgi. Bet bija cilvēki tieši pedagogu vidū, kuri man noticēja. Kā izrādās, trakais pusaudžu vecums un agrās jaunības trakulīgie gadi paiet ātri un cilvēks kļūst savādāks, ja viņam pirmām kārtām ir pietiekama liela vēlme to darīt un ja viņam dzīvē gadās satikt kādu pareizu cilvēku, kurš prot viņu motivēt, parādīt, ka ir iespējams dzīvot citādāk un viņu iedvesmot. Manā gadījumā tas bija Juris Kulakovs.

Tie cilvēki, kas veidoja manu pasaules uzskatu lielā mērā bija tie, kas savulaik bija izsūtīti, bijušie leģionāri. Manā bērnības laikā laukos jau īpaši neviena disidenta nebija. Visi vairāk vai mazāk bija samierinājušies ar padomju iekārtu un tai pielāgojušies, katrs mēģināja tajā dzīvot. Viens mēģināja labāk sadzīvot, otrs ar sakostiem zobiem. Bet lielos vilcienos tā bija...

Kā jau visi puikas vasarā strādāju lauku brigādē pie vissmagākiem darbiem un tur bija tie kārtīgākie vīri, kuri bija izgājuši cauri Sibīrijai, kuri vairs nevienā citā darbā nevarēja strādāt. Viņi man arī nekautrējās pateikt visu, ko domā par padomju un komunisma iekārtu un visām pārējām lietām. Tā bija mana pirmā skola, kad sapratu, ka pasaule ir mazliet savādāka.

Un otra skola nāca no mana vecākā brāļa, kurš tajā laikā mācījās Rojā. Rojas vidusskolai tajā laikā bija saistība ar jūrniekiem, kuri varēja kaut ko atvest no ārzemēm – literatūru un skaņu plates. Un tad viņi man stāstīja, ka kaut kur aiz šī dzelzs priekškara ir cita dzīve, par kuru man bija maz saprašanas. Tad sāku par to interesēties un es noformulēju savu viedokli par šo mūsu „izkārtni”, kurā dzīvojam, un kas ir otrā pusē - aiz dzelzs priekškara. Tad es biju vienīgais, kurš savā lauku skolā neiestājās komjaunatnē.   

„Tas dalījums – viņējie un mūsējie - ir ļoti sāpīgs”

Pirmajos atgūtās brīvības gados tie krietnākie latvieši tika meklēti trimdas latviešu vidū. Kā ir veidojušās jūsu attiecības ar klaida latviešiem, ar kuriem vairumā gadījumu mums dzīves uzskatos vai mentalitātē ir būtiskas atšķirības?

Diemžēl ar lielām skumjām jāatzīst, ka jūtu pamatīgas atšķirības. Man kā mūziķim bija tā laime viesoties pie trimdas latviešiem, Latvijā ir maz mūziķu, kas to būtu darījuši tik daudz kā es – gan ar „Trīs tenoriem”, gan ar „Pērkonu”. Visās tajās koncertturnejās bija garas un nebeidzamas sarunas.

Esmu pamanījis, kā ir mainījies mans pasaules uzskats attiecībā uz klaida latviešiem. Pirmajā reizē, kad 1989. gadā atbraucu no koncertturnejas ar „Pērkonu” pa ASV un Kanādu, bija milzums daudz lietu, par kurām biju pārsteigts, kuras man likās diezgan absurdas un neizprotamas, kaut kādā mērā naivas. Taču gadiem ejot, iepazīstot vairāk šo Rietumu dzīvi un filozofiju, viņu likumpaklausību un citas lietas, tikai sapratu, ko viņu mums vēlas pateikt.

Protams, man nepatīk šīs pretrunas un viedoklis, ko daudzi izsaka: „Nu, ko – viņi ir ļoti gudri, atbrauks mūs te mācīt! Mēs paši visu zinām un mums to nevajag”. Nedomāju, ka mums vajadzētu būt tik kategoriskiem un skarbiem, jo daudz kas tas, ko viņi mums vēlas pateikt ir ļoti dziļi un pamatoti. Varbūt tā forma, kā viņi mums to vēlas pateikt, mūsu atšķirīgās mentalitātes, neļauj mums tik ļoti labi saprasties, un man par to tiešām ir skumji

Skumji arī par to, ka mēs, ka šobrīd mēģinām atgriezties Rietumu pasaulē, bet tai pašā laikā nespējam tā lāga sadzīvot ar mūsu pašu klaida latviešiem. Drīzāk jau viņi ar mums, jo nav jau noslēpums, ka liela daļa, kas šeit atgriezās, kādu laiku pamēģināja dzīvot Latvijā, ir aizbraukuši atpakaļ. Tāpat nav noslēpums tas, ka liela daļa no tēvzemē atgriezušamies tomēr kaut kādā veidā komunicē vairāk savā vidē nevis kopā ar mums – Latvijas latviešiem. Arī šobrīd tas dalījums – viņējie un mūsējie - ir ļoti sāpīgs. Aizbraucot uz Ameriku vai Austrāliju, redzu, ka tur joprojām tiek dalīts – Latvijas latvieši un Austrālijas vai Amerikas latvieši. Manuprāt, vajadzētu no abām pusēm mēģināt atrast lielāku sapratni un mēģināt iejusties vienam otra kurpēs, lai mēs vairāk būtu kā viena nācija.

„Paldies Dievam, ka padomju vara nenovērtēja amatiermākslas spēku”

Vai jūs sevi saucat par augstās mākslas pārstāvi?
 

Mazliet paradoksāla situācija ir tā, ka jau 25. sezonu esmu operas solists un darbojos absolūti akadēmiskajā mākslā. Taču mana darbība politikā, sākot ar Kultūras ministriju un pēc tam Rīgas domē, vienmēr ir bijusi par amatiermākslas aizstāvību. Uzskatu, ka amatiermākslas būtība un kvantitāte, tās devums caur padomju gadiem nav pienācīgi novērtēts, jo tas ir viens no balstiem, kas mums kā nācijai ļāvis izdzīvot cauri visam okupācijas laikam. Ja tas nebūtu bijis ar mūsu nāciju būtu diezgan bēdīgāk. Un, paldies Dievam, ka mums paveicās, ka varbūt padomju vara ne līdz galam novērtēja amatiermākslas nozīmi un spēku nācijas saglabāšanā, ka mēs to varējām izmantot. Arī šobrīd tā ir viena no galvenajām lietām, par ko iestājos un cīnos - par amatiermākslu un radošumu, jo radošuma mums šobrīd ļoti, ļoti pietrūkst

Tas viss arī rezultējas Dziesmu svētku procesā? Kāda pašreiz nozīme nācijas dzīvē ir amatiermāklsas kustībai, kā tajā iekļaujas Dziesmu svētki?

Dziesmu svētku process ir tas, kas mūs atšķir no jebkuras citas valsts un nācijas. Mums ļoti daudz pūļu jāpieliek, lai to saglabātu, lai tas neietu mazumā. Man ir milzīgs prieks par to, ka tas iet plašumā, ka aizvien rodas jauni deju kolektīvi. Un tie rodas kā domubiedru grupas iniciatīvas. Jaunieši izveido kolektīvu un tikai pēc tam meklē mājas, pie kurām „pierakstīt” kolektīvu. Tās ir pozitīvas tendences.

„Liberālā politika ir stingri aizstūrējusi grāvī”

foto: Juris Rozenbergs
Nauris Puntulis: „Kādēļ neviens neanalizē, pie kā mūs novedīs ultraliberālisms, kas šobrīd dominē”.

Ungārijā konservatīvo spēku pārstāvis Viktors Orbāns nule piedzīvoja lielu uzvaru vēlēšanās. Viņš Eiropas politiskajā kartē pārstāv izteikti konservatīvo spārnu. Kā vērtējat konservatīvisma un liberālisma attiecības mūsdienu Eiropā?

Nevienam nav bijis īsti drosmes skaidri un atklāti analizēt situāciju, kādēļ notika breksits un kādēļ uzvarēja Tramps. Standarta pamatatbilde ir - populisms un tamlīdzīgi. Taču mēs runājam par miljoniem cilvēku. Domāju, ka šī lieta prasās pēc daudz atklātākas analīzes, un tad mēs redzētu, ka liberālā politika ir stingri aizstūrējusi grāvī. Šobrīd cilvēki ar liberālo politiku nav vienkārši apmierināti un vēlēšanas ir vienīgais veids, kā viņi pauž savu neapmierinātību. Man patīk Edvīna Šnores izteiktais kalambūrs par toleranci: tolerances iedzīvināšana caur netoleranci pret tiem, kas nepiekrīt. Ļoti sarežģīti skan, bet tā būtība tāda arī ir. Nestādos priekšā pie kā var novest šībrīža tolerances un politkorektuma pārspīlējums.

Kādreiz nacionālajiem spēkiem pārmet to, ka viņi staigā pa plānu ledu – šodien jūs esat nacionāli, rīt ļoti nacionāli, tad pēcāk būsiet ultranacionālisti un beigās nonāksiet līdz fašismam! Vēsturē varbūt ir bijuši daži piemēri, kur tas nacionālistu ceļš nav bijis tik veiksmīgs. Taču šobrīd neviens nevar pateikt, pie kā mūs var novest ultraliberālisms. Jau šobrīd redzam lietas, kas mani kā pilsoni un cilvēku šokē.

Protams, neviens vairs nevēlas atgriezties situācijā, ka tu netiec ielaists bārā tāpēc, ka esi tumšādains, vai tu tiec sodīts tāpēc, ka tev ir cita seksuālā orientācija. Taču vai tādēļ mums jāpārmaina visas pasaules himnas tikai tādēļ, lai tās būtu dzimumneitrālas – lai tur nebūtu ne vīrišķā, ne sievišķā, Ziemassvētkus Eiropā nesvinēsim tikai tādēļ, ka mēs ar to aizskarsim musulmaņu tiesības? Un tie pārspēlējumi ar katru gadu kļūst aizvien vairāk! Ja visi tikai baida – nacionāļi ir slikti, tūlīt būs ultranacionālisms un fašisms, tad kādēļ neviens neanalizē, pie kā mūs novedīs ultraliberālisms, kas šobrīd dominē? Breksits un Trampa ievēlēšana ir apliecinājums tam, ka cilvēki nav apmierināti ar šo virzienu, bet viņi baidās to skaļi pateikt.

Jūsu vērtējums breksitam? Tas bija protesta balsojums vai izvēle iet prom no Eiropas Savienības?

Neesmu ekonomists, lai analizētu, cik tā bija ekonomiska izvēle, bet tas, ka lielā daļā tas bija protesta balsojums, pret migrācijas politiku – pilnīgi noteikti, un arī pret straujo ultraliberālisma gājienu. Neesmu pret liberālām vērtībām, bet esmu par balansu.

Un kā vērtējat Trampa ievēlēšanu par ASV prezidentu – populisms vai protesta balsojums?

Līdzīgi. Mēs šeit nerunājam par pārsimts cilvēkiem, mēs runājam par miljoniem, kuri balsoja par Trampu, kurus nu visus nosaucam, piedodiet, par muļķiem, kuri uzķērušies uz lētas populisma makšķeres. Vai tiešām mums ir tiesības miljonus nosaukt par muļķiem un nejēgām? Nē! Tur iekšā ir zināms protesta balsojums pret ultraliberālo politiku, kuru pilnīgi noteikti varējām sagaidīt no Hilarijas Klintones.

„Kāds rīt var parādīties baltā zirgā un viņam rozēm tiks kaisīts ceļš”

It kā dzīvojam demokrātijā un brīvībā, vai pilsoņi izmanto savu sabiedrisko un politisko brīvību, aktīvi iesaistoties procesos?

Jā un nē. No vienas puses var priecāties par to, ka ir spēcīgas dažādas nevalstiskās organizācijas. Kā Rīgas domes deputāts ļoti priecājos par daudzajām apkaimju biedrībām, kuras aug kā sēnes pēc lietus un kuras ir viena par otru labākas, ir saturiski un intelektuāli ļoti spēcīgas.

Taču tanī pašā laikā negatīvā puse ir tajā, ka cilvēku iesaiste politiskajos procesos un izpratne par tiem ir ļoti, ļoti vājā līmenī. Kāds rīt var parādīties baltā zirgā un viņam rozēm tiks kaisīts ceļš. Un viņam noticēs tikai tādēļ, ka viņš parādīsies baltā zirgā. Ja tas vēl bija saprotams deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā, tad šobrīd tam īsti vairs nevajadzētu strādāt, bet, kā redzam, katrās vēlēšanās tas strādā.

Gadsimta sākumā Rīgā pie varas bija „tēvzemieši” – Andris Ārgalis un Jānis Birks. Kas ir noticis, ka tagad viss ir kājām gaisā un nacionāļi zaudējuši pozīciju galvaspilsētas domē, pie varas nākusi „Saskaņa”?

Ir notikušas lielas izmaiņas. Viena lieta, kāpēc „Saskaņa” ir pie varas, ir saistīta ar milzīgo resursu, kāds ir tās rīcībā. Mēs to nevaram noliegt. Lai man mēģina kāds oponēt, bet par to, ka šis resurss nāk no austrumu puses, esmu stingri pārliecināts. Tas ir milzīgs un prasmīgi izmantots resurss – ne tikai finansiāls resurss, bet arī cilvēku resurss - prāta un padomnieku veidā. Otra lieta ir arī nedaudz protesta balsojums, kā Trampa vai breksita gadījumā. Bet es nespēju iedomāties situāciju, ka es varētu balsot par Nilu Ušakovu Latvijas galvaspilsētas mēra amatā, jo referendumā viņš ir balsojis pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Es šeit nerunāju par nobruģētiem iekšpagalmiem, kuros varētu karāties kaut vai Svarovski kristāli. Tas vien, ka viņš balsojis pret latviešu valodu, man liedz viņu atbalstīt mēra amatā. Tādēļ es dažreiz brīnos par mūsu tautiešiem, kuri balso par Nilu.

„Diemžēl jāatzīst, ka Latvija ir krieviska”

foto: Juris Rozenbergs
Nauris Puntulis: „Krievu mentalitāte ir tāda, ka viņi nepielāgojas pasaulei. Viņi pasauli pielāgo sev”.

Latvijā kā nacionālā valstī vajadzētu būt situācijai, ka runājam latviešu valodā un saucam sevi par latviešiem. Vai tā ir Latvijas realitāte?

Tā absolūti nav realitāte. Nesen bija kāda diskusija, kurā jautāja: „Vai Latvija ir krieviska?” Man diemžēl jāatzīst, ka jā. Īpaši to sajūti, kad atgriezies no ceļošanas. Vienmēr esmu uzsvēris, ka Latvijā latviešu valoda ir droša tikai tur, kur tā tiek aizsargāta ar likumu. Proti, nupat vienīgā joma šai sakarā ir valsts pārvalde. Visur citur krievu valoda dzīvo pašpietiekamu dzīvi, un tie esam mēs, latvieši, kas to veicina.

Vienalga , kur jūs arī ietu – uz VID, CSDD, Zemes dienestu, jebkur –, pie pirmā jautājuma krieviski jebkurš ierēdnis pāries ar klientu runāt krievu valodā. Tie jau esam mēs, kas rada šo vidi! Nemaz nerunājot par izglītību. Paldies Dievam, izglītības ministrs Šadurska kungs ar mūsu atbalstu turas striktās pozīcijās, bet tas ir tas, kas sen jau bija jāizdara.

Esam nonākuši absurdās situācijās. Mēs pat baidāmies lietot vārdu „krievs”, mēs nevienu krievu vairs nesaucam par krievu. Sakām – atnāca lietuvietis, ukrainis un krievu tautības pārstāvis vai krieviski runājošs pārstāvis. Kas tas ir?

Mums jāņem vērā šī krievu mentalitāte, mēs nevaram no tās izbēgt. Un tā krievu mentalitāte ir tāda, ka viņi nepielāgojas pasaulei. Viņi pasauli pielāgo sev. Un tas nav tikai šeit Latvijā, tas ir jebkur citur pasaulē – aizbrauciet vienalga kaut vai uz Taizemi vai Turciju. Viņi to pasauli pielāgo sev. Tā ir mentalitāte, ar kuru mums ir jārēķinās.

Vai politkorektums reizēm nav aizgājis līdz absurdumam? Par tabu vārdu kļuvis ne tikai „žīds”, bet arī „čigāns”.

Tas ir absurds! Operā dziedu āriju no „Čigānu barona” - „Nāc, čigān!”. Vai tad nākamā ārija, kas būs jādzied, sauksies „Nāc, romu tautības pārstāvi”?

Šodienas sabiedrībā mani tiešām kaitina demagoģija, ja runājam par krievu valodu, par to, cik mums krievu valoda ir nepieciešama. Pirmā demagoģiskā frāze, kurai kaut ko grūti likt pretī, ir: „Katra valoda ir bagātība” un otrā: „Vai jums, Puntuļa kungs, būtu kaut kas pretī, ja varētu Puškinu lasīt oriģinālā”. Patiesībā tas viss ir blefs. Mēs saviem bērniem krievu valodu nemācām tādēļ, ka katra valoda ir bagātība un lai viņš Puškinu varētu lasīt oriģinālā. Patiesība ir tā, ko mēs baidāmies publiski pateikt - mēs neticam, ka mums izdosies tikt galā ar visu to krievu valodas spiedienu, kas ir Latvijā. Savam bērnam krievu valodu mācām tādēļ, ka neticam, ka viņš Latvijā varēs dzīvot bez krievu valodas, nevis tādēļ, ka te brauks krievu tūristi, bet tādēļ, ka vietējie krievi joprojām pieprasīs, lai mēs šeit zinām krievu valodu. Tā ir tā skarbā patiesība, ko mums visiem bailes nez kāpēc pateikt un tāpēc aizbildināmies, ka katra valoda ir bagātība. Ja katra valoda ir bagātība un mēs esam izvēlējušies ceļu uz Rietumiem, tad lūdzu: kad cilvēks ir iemācījies latviešu un angļu valodu, zina Eiropas lielās valodas – vācu, franču, spāņu, varētu sekot krievu vai ķīniešu valodas, kas būtu kā mazs biznesa instruments kādai konkrētai biznesa darbībai.

Brīnos, ka cilvēki nevēlas saprast to, ka valoda nav tikai bagātība. Valoda ir ierocis! Valoda ir jebkuras impērijas ideoloģisks ierocis. Diemžēl, lai cik tas skarbi skanētu, tā tas ir arī Krievijas impērijas, kurā tā mūs grib redzēt, interesēs. Šī valoda kalpo kā ideoloģisks ierocis un tajā tiek investēts milzum daudz naudas caur masu medijiem, caur informatīvo karu. Un es tiešām brīnos par cilvēkiem, kas to neredz vai izliekas neredzam.

Jā, kāds arī teiks, ka visa pamatā ir ekonomika un biznesam nav valoda un tamlīdzīgi. Bet man ir savi pretargumenti. Man bija tā laime savos 16 gados, dziedot kolhozā „Lāčplēsis”, būt kopā ar Edgaru Kauliņu, dziedāt viņa jubilejā un redzēt kā viņš visu dara latviskā garā. Nu lai vēl kāds pasaka, ka kolhozs „Lāčplēsis” nebija uz ekonomiskiem pamatiem būvēts! Viņš arī padomju okupācijas laikā prata saglabāt nacionālo stāju un nacionālo lepnumu, un izveidot spīdošu ekonomiku.

Otra lieta, kas mani ļoti kaitina: tikko tu nonāca kādās pozīcijās, kas ir pret liberālo politiku, tu momentāni kā nacionālists tiec sasaistīts ar Krieviju. Tā ir nākamā demagoģija, jo arī Krievija ir pret liberālām vērtībām. Bet kādēļ tikai Krievija? Kādēļ neviens šinī kontekstā nemēģina piesaukt Japānu – vienu no pasaulē tehnoloģiski visaugstāk attīstītām valstīm, kura arī ļoti, ļoti cīnās par savu kultūru un identitāti.

foto: Juris Rozenbergs
Nauris Puntulis: „Operā dziedu āriju no „Čigānu barona” - „Nāc, čigān!”. Vai tad nākamā ārija, kas būs jādzied, sauksies „Nāc, romu tautības pārstāvi”?

„Gribu baudīt latvisku Latviju katru dienu!”

Tomēr nacionālā pašapziņa mums ceļas. Pie mājām, apģērba aizvien vairāk redzam sarkanbaltsarkanās krāsas, 18. novembrī notiek lāpu gājieni...

Tās ir lietas, kas mani patiešām priecē, ka mēs vairs nekautrējamies pie apģērba atloka likt sarkanbaltsarkanās lentītes, ka savas mājas pagalmā nekautrējamies uzvilkt lielu Latvijas karogu, ka mēs masveidā novembrī svinam valsts svētkus. Tā ir pozitīvā lieta, tāpat kā tā, ka godā ceļam latvju rakstus, kurus, piemēram, ikdienā redzam šallēs, arī mūsu sportistu tērpos. Tas ir katrā no mums iekšā.

Ir tāds teiciens, ka īsts džentelmenis nekad nedzers pienu no pakas arī tad, ja viņš mājās ir viens. Par sevi noteikti varu teikt – es nekad nespēju iedomāties situāciju, ka, ja esmu viens mājās, himnas laikā nepieceltos no dīvāna, piemēram, sporta spēles translācijas laikā. Ja arī mājas esmu viens, himnas laikā vienmēr pieceļos kājās. Tas ir kaut kur man iekšā.

Daudzi saka, ka nacionālisms un arī Nacionālā apvienība ir viena jautājuma partija. Pirmkārt, nē – tā nav viena jautājuma partija un, otrkārt, tas jautājums nav vienīgais, bet tas ir svarīgākais. Nezinu kā citiem, droši vien ka citi domā savādāk, bet man nevajag tādu Latviju, kura nav latviska. Man nevajag vienu vienkārši ekonomiski attīstītu, pārtikušu zemi, ja tā nav latviska. Tad es braucu, piedodiet, uz Spāniju, dzīvoju tur mīlīgākā klimatā un savu vēlmi pēc latviskā apmierinu reizi nedēļa aizejot uz latviešu biedrības klubiņu. Bet man to nevajag – es gribu baudīt latvisku Latviju katru dienu!