Divu bērnu pašnāvības un dzīves beigas nabadzībā - atklāti par to, kāda bija buržuju nīdēja Kārļa Marksa dzīve

1999. gada "BBC News Online" rīkotajā aptaujā par tūkstošgades izcilāko domātāju tika atzīts filozofs Kārlis Markss. Par to, vai viņš tiešām bija izcilākais, vēl var pastrīdēties, taču nav noliedzams, ka Marksam bija milzīga ietekme uz 20. gadsimta dzīvi. Viņa domas ietekmēja miljoniem cilvēku un iespaidoja daudzus modernās sabiedrības aspektus – vēsturi, socioloģiju, ekonomiku, filozofiju, mākslu. Iedvesmojoties no viņa darbiem, Krievijas revolucionāri centās apgriezt kājām gaisā vai visu pasauli. Un var droši teikt, ka Marksa idejas vēl joprojām dzīvo un uzvar. Tieši uz Marksa idejām savulaik tika veidota sociāldemokrātiskā kustība, kas daudzviet Eiropā ir ietekmīga vēl joprojām. Tiesa gan, sociāldemokrāti atšķirībā no komunistiem izvēlējās nevis revolūciju, bet reformu ceļu.   

Paša Marksa dzīve bija izteikti dramatiska. Savulaik boļševiku partijas vadītājs Vladimirs Iļjičs Ļenins, apcerot Kārļa Marksa dzīves skarbos apstākļus, rakstīja: “Nedaudz Marksa bērnu nomira jau bērnu gados, kad ģimene cieta badu.”
Marksu ģimenē piedzima pavisam septiņi bērni, no kuriem četri nomira bērnībā. Divi, būdami pieauguši, izdarīja pašnāvību. Meita Eleonora bija psihiski nelīdzsvarota, kas, visticamāk, bija par iemeslu pašnāvībai; viņa noindējās 43 gadu vecumā. Savukārt Laura noindējās 66 gadu vecumā, jo uzskatīja, ka vairs nevar būt noderīga sabiedrībai un revolucionāriem ideāliem. Pie viņas kapa atvadu vārdus teica arī nākamais proletāriešu vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins.

Bailes no grūtniecības un neplānota ģimenes pieauguma abus Marksus vajāja visu mūžu. Revolucionārā filozofa sieva Ženija nemitīgi sūdzējās par naudas trūkumu, bet Markss atteicās kļūt par naudas pelnāmo mašīnu un nodarboties ar lietām, kas viņam nepatīk. Viņš lielākoties pelnīja ar publikācijām dažādos laikrakstos, bet naudas vienalga bija par maz. Turklāt mieru nedeva daudzie kreditori, kas regulāri apciemoja Marksu un noklausījās viņa bērnu iecienītāko paskaidrojumu: “Marksa kunga nav mājās.” Kārlim un Ženijai bieži vajadzēja bažīties par izlikšanu no dzīvokļa nenomaksāto parādu dēļ, un reiz viņiem pat nācās aizņemties naudu mirušā bērna zārkam. Ģimene varēja brīvāk uzelpot, kad uzradās Marksa talanta cienītājs un sponsors – tekstilfabrikants Frīdrihs Engelss. Kā uzskata daudzi vēsturnieki, ja nebūtu Engelsa, Markss būtu nomiris badā vai nonācis parādu cietumā.  

Aristokrātiskā līgava

Kārlis Markss piedzima 1818. gada 5. maijā Prūsijas pilsētā Trīrā. Viņa tēvs Heinrihs bija advokāts un rabīnu pēctecis, tomēr vēlāk, lai veidotu veiksmīgu advokāta karjeru, atteicās no savu tēvutēvu ticības un pievērsās protestantismam. Arī Kārlis sešu gadu vecumā tika kristīts evaņģēliskajā baznīcā, lai gan vēlāk asi kritizēja reliģijas, dēvējot tās par opiju tautai. Sešpadsmit gadu vecumā Markss kaislīgi iemīlējās prūšu slepenpadomnieka un aristokrāta Ludviga fon Vestfālena meitā Ženijā, kura bija četrus gadus vecāka. Viņi bija pazīstami daudzus gadus, jo Kārlis jau bērnībā bieži rotaļājās ar Vestfālenu ģimenes bērniem – mazo Edgaru un vecāko māsu Ženiju. Kaut arī Ludvigam fon Vestfālenam bija ļoti draudzīgas un siltas attiecības ar jauno Marksu, viņš nevēlējās Kārli par savu znotu, jo bija pārliecināts, ka viņš nespēs nodrošināt viņa meitai pārtikušu dzīvi. Savos paredzējumos viņš nekļūdījās. Arī Heinrihs Markss nebija sajūsmā par dēla ieceri apprecēties 18 gadu vecumā. Viņš cerēja, ka Kārlis turpinās mācības universitātē un kļūs par ievērojamu zinātnieku, bet agras precības, viņaprāt, traucētu karjerai.

Tomēr Kārlis un Ženija saderinājās slepus, nemaz nenojaušot, ka laulības sekos tikai pēc septiņiem gadiem. Kārlis atstāja Trīru un devās studēt, un visu šo laiku mīlnieki rakstīja viens otram vēstules, kas bija caurstrāvotas ar mīlestību un ilgām.
Kārlis studēja jurisprudenci un filozofiju gan Bonnas, gan Berlīnes universitātēs un ik palaikam apciemoja Ženiju Trīrā. Abi ne mirkli nezaudēja cerību, ka viņiem tomēr izdosies apprecēties, bet Ženijas aristokrātiskie radinieki pat dzirdēt negribēja par kāzām ar Marksu. Septiņus gadus Ženija, kuru sabiedrībā dēvēja par Trīras skaistāko meiteni un sarīkojumu karalieni, atteica visiem potenciālajiem preciniekiem – gan virsniekiem, gan baņķieriem. Ženiju jau ieskaitīja vecmeitu kārtā, neviens vairs īsti neticēja, ka viņa apprecēsies. Tomēr Kārlis bija apņēmības pilns atgriezties dzimtajā pilsētā un apņemt Ženiju par sievu. Atgriežoties mājās no Berlīnes, viņš atveda līdzi trīs biezas klades, kas bija pierakstītas pilnas ar Ženijai veltītiem mīlestības dzejoļiem.

Pa to laiku bija ievērojami mainījusies situācija abās ģimenēs. 1838. gadā bija nomiris Kārļa tēvs Heinrihs Markss, četrus gadus vēlāk – Ženijas tēvs Ludvigs fon Vestfālens. Savukārt Kārlis bija kļuvis par avīzes "Reinische Zeitung" redaktoru, un nu vairs nebija šķēršļu ilgi gaidītajām laulībām. Kad 1843. gada 19. jūnijā notika kāzas, Kārlim bija 25, Ženijai – 29 gadi. “Mana līgava izturēja pašas smagākās, es pat teiktu, veselībai bīstamākās kaujas manis dēļ,” vēlāk rakstīja Markss. Tad viņš vēl neapzinājās, ka visgrūtākās kaujas vēl tikai priekšā. Visa viņu kopdzīve izvērtās par pamatīgu cīņu.

Izsūtīšana no valsts

Draugi atzina, ka Kārlim ar sievu ir paveicies. Ženija bija labi izglītota, glīta, talantīga, atbalstīja vīra politiskos uzskatus, turklāt ļoti viņu mīlēja. Un Kārlis bija pievilcīgs vīrietis – augumā lielāks par vidējo, spēcīgi veidots, platiem pleciem un labi attīstītām krūtīm. Viņam bija melnīgsnēja seja, arī mati un bārda bija melni kā darva.

Ženija bija Kārļa stiprais balsts viņa haotiskajā dzīvē. Palīdzot vīram ikdienas darbos, viņa ar rakstāmmašīnu pārrakstīja tekstus, veidoja arhīvu, tikās ar vīra domubiedriem un kārtoja finansiālās lietas. Marksa laikabiedri atzina, ka bez Ženijas Kārlis neiespētu ne pusi no tā, ko viņš paveica. Viņa bija vīram bezgalīgi uzticīga, taču Kārlis ne vienmēr atbildēja ar to pašu. Raizējoties par Marksa neuzticību, Ženija kādā vēstulē rakstīja: “Ak, Kārli, ja es būtu pārliecināta par Tavu mīlestību, es tik ļoti neraizētos un man tā nesāpētu sirds. Bet, manu eņģeli, Tu necieni mani, neuzticies man, un es nespēju saglabāt jaunu un spirgtu Tavu mīlestību, kuras dēļ būtu gatava upurēt visu. Dārgais, mīļais, atraksti man ātrāk, pastāsti, vai esi vesels un vēl joprojām mīli mani. Kārli, ja Tu mani aizmirsti… nē, nē, to tu nevari, tas nekad nevar notikt. Ar Tavas mīlestības beigām beigsies arī mana dzīve.”

Laulība ar aristokrāti nekādi neizmainīja Kārļa politiskos uzskatus – viņš bija un palika dumpinieks. Jaunā Marksa intelektuālajā dzīvē dominēja Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa ietekme. Markss bija daļēji saistīts ar grupu, kas sevi sauca par jaunajiem hēgelistiem, un savās avīzes slejās asi kritizēja valdību, tāpēc daudzi viņa raksti tika pakļauti stingrai cenzūrai vai pat aizliegti vispār. Daži paziņas uzskatīja, ka viņš nav īsti normāls, jo burtiski uzprasījās uz nepatikšanām. Markss pavisam atklāti aicināja ar revolūciju gāzt Prūsijas monarhiju un nodibināt demokrātisku valsts iekārtu. Pēc šīm klaji pretvalstiskajām publikācijām valdība aizliedza dumpīgās avīzes Reinische Zeitung darbību, bet tās redaktoru izsūtīja no valsts.
1844. gadā Kārlis ar Ženiju, kas tobrīd bija ceturtajā grūtniecības mēnesī, devās trimdā uz Parīzi. Ģimenē nauda pieturējās tikai pirmajos kopdzīves mēnešos, jo Marksam patika dzīvot ar vērienu. Viņš ātri vien iztērēja sievastēva atstāto nelielo mantojumu, bet, kad zaudēja redaktora vietu avīzē, izsīka arī vienīgais ienākumu avots.

Ģimene nonāca trūkumā, jo Markss nekur nestrādāja. Darba meklējumos viņi ceļoja no pilsētas uz pilsētu, un visur viņus sagaidīja viens un tas pats – trūkums un parādi. Lūdzot paziņām naudu, kādā vēstulē Markss rakstīja: “Mana sieva Ženija ir slima. Arī meita ir slima. Man nav naudas ne ārstam, ne zālēm. Desmit dienas ģimene ēdusi tikai kartupeļus un maizi – tā nav sevišķi piemērota diēta šim klimatam. Mums ir parādi par dzīvokli. Maizes, augļu, piena un tēju tirgotāju piesūtītie rēķini nav apmaksāti.”

Tajā pašā laikā Markss turpināja būt politiski aktīvs. Francijā viņš iepazinās ar franču proletariāta revolucionārajām tradīcijām, tikās ar krievu emigrantiem, strādnieku organizācijām un sociālistu utopistu pulciņiem. Tikmēr sieva mājās kopā ar bērniem un kalponi taupīja visu līdz pēdējam sīkumam un vēl aizņēmās naudu, lai Kārlim varētu nopirkt grāmatas, papīru un tinti.

Ārlaulības sakari

Kā atzina laikabiedri, kaut arī Markss asi kritizēja buržuāziskās dzīves tikumus, viņš pats atradās daudzu buržuāzisku aizspriedumu varā. Piemēram, viņš pārmeta savam draugam Frīdriham Engelsam, ka tam esot nepiemērota mīļākā – sieviete no zemākas kārtas. Bez sānsoļiem neiztika arī pats Markss. Visskandalozākais romāns viņam izvērtās ar mājkalpotāju Helēnu Lenhenu, kura jau no 11 gadu vecuma strādāja Ženijas vecāku ģimenē, bet vēlāk nonāca Marksu rīcībā. Lenhena faktiski vadīja Marksu saimniecību un audzināja bērnus. Laika gaitā viņa kļuva par Ženijas labu draudzeni un Kārļa pastāvīgu šaha partneri. 1851. gadā Helēna no Marksa dzemdēja dēlu Henriju Frederiku, lai gan Kārlis viņu oficiāli neatzina par savu dēlu. Reaģējot uz notikušo, Ženija savā dienasgrāmatā rakstīja: “1851. gada pavasarī mani satrieca kāds notikums, kuru labprāt nepieminētu, bet tas lielā mērā sekmēja mūsu iekšējās un ārējās grūtības.” Ārlaulībā dzimušais Henrijs auga un skolojās internātā, tēriņus sedza Marksa draugs Engelss. Kalpotāja Helēna pārdzīvoja gan Kārli, gan Ženiju un savus dzīves pēdējos gadus pavadīja Engelsa mājā.

1863. gadā Marksam izveidojās tuvas attiecības ar attālu radinieci Antuaneti Filipsu, kura bija 19 gadu jaunāka. Jūtas bija abpusējas, Antuanete ļoti rūpējās un apkopa Marksu, kad viņam saasinājās furunkuloze. Marksu jaunākā meita Eleonora gan apgalvoja, ka viņas vecāki līdz pat mūža galam ļoti mīlējuši viens otru: “Esmu lasījusi tēva mīlestības vēstuli, kurā viņš ar kaislīgu degsmi apliecina manai mātei savu mīlestību. Vēstules dedzīgais stils pat liek domāt, ka to rakstījis 18 gadus vecs iemīlējies jaunietis, tomēr vēstule sūtīta 1856. gadā, kad māte tēvam jau bija dāvājusi sešus bērnus.”

Draugs un sponsors – Engelss

Ar Frīdrihu Engelsu Kārlis bija pazīstams jau kopš "Reinische Zeitung" laikiem, kad Frīdrihs piestrādāja par avīzes korespondentu Lielbritānijā, kur bija tēva izveidotās fabrikas "Ermen & Engels" līdzīpašnieks. Vēlākos gados abi radikāļi sadraudzējās un kopīgi strādāja.
Kad Markss ar ģimeni ieradās Parīzē un viņa makā svilpoja vējš, kā glābējs uzradās draugs un domubiedrs Engelss. Jau kopš pirmās trimdā pavadītās dienas Frīdrihs ik palaikam apmaksāja Marksa lielās ģimenes tēriņus un kļuva par ļoti tuvu ģimenes draugu. Viņi ar Kārli kopā ne tikai studēja sociālismu un ekonomiku, bet arī rakstīja ekonomiski filozofiskus darbus. Reizēm Frīdrihs aizsēdējās līdz tumsai un palika pārnakšņot Marksu dzīvoklī. Abi kopā sarakstīja slaveno Komunistiskās partijas manifestu, taču vēlāk Engelss norādīja, ka būtībā tas ir Marksa darbs un pamatidejas pieder tikai Marksam. Savulaik šis darbs bija ļoti populārs. To publicēja, kad Markss atgriezās Vācijā 1848. gadā, lai piedalītos revolūcijā, bet pēc revolūcijas neveiksmes Markss pārcēlās uz Londonu, kur nodzīvoja visu savu atlikušo mūžu. Prūsijā, Francijā un Beļģijā viņš bija ieguvis sliktu politisku slavu, tāpēc par savu mītnes zemi izvēlējās Lielbritāniju.

Kā vēlāk stāstīja Ženija, pēc pārcelšanās uz Londonu viņu materiālais stāvoklis bijis tik nožēlojams, ka tikušas pārdotas ne tikai fon Vestfālenu ģimenes sudrablietas, bet arī Kārļa mētelis. Kad Markss devies pārdot sudraba karotes, viņu aizdomās par zādzību apcietinājusi policija, jo zinātniskā komunisma pamatlicējs izskatījies pēc klaidoņa. Ženija atcerējās: “Bija auksts, lietains un drūms laiks. Mums vajadzēja atstāt māju. Vīrs meklēja dzīvokli, bet neviens negribēja mūs ar četriem bērniem ņemt. Es aši pārdevu visas savas gultas, lai samaksātu aptiekāram, maizniekam, miesniekam un piena piegādātājiem, kuri man metās virsū ar saviem rēķiniem. Pārdotās gultas iznesa durvju priekšā un iekrāva ratos – un kas notiek? Bija jau vēls, pēc saules rieta, bet angļu likums aizliedz tādā laikā mantas pārvadāt. Atskrēja saimnieks ar policistiem un apgalvoja, ka arī viņa mantas varot būt starp manējām un ka mēs gribot aizbēgt uz ārzemēm. Nepagāja ne piecas minūtes, ka jau pie mūsu durvīm bija sapulcējušies vairāk nekā divi trīs simti cilvēku, visi Čelsijas salašņas.”

Ar nekārtību istabā

Interesanti, ka Marksa ģimene un tuvāko draugu loks savstarpējā komunikācijā lietoja iesaukas. Ženija bija Memē, mājkalpotāja Helēna – Nima, vidējā meita Laura – Kakadū, jaunākā meita Eleonora – Tusija, Frīdrihs Engelss – Ģenerālis, bet Kārlis Markss – Maurs. Šī iesauku sistēma vēlāk ļoti iepatikās marksistiem, un viņi to izmantoja konspiratīvos nolūkos.  

Daži Marksa laikabiedri zināja stāstīt, ka iesauka Maurs Kārlim pielipusi ne tikai melno matu dēļ. Viņš bijis diezgan nekārtīgs un nelabprāt mazgājies. Policists, kas reiz apciemoja Marksu, savā ziņojumā rakstīja, ka Marksa kunga istabā esot liela nekārtība – noliets un lipīgs rakstāmgalds, uz kura neiedomājams papīru jūklis, netīras krūzītes un visādas lietas: saspraudes, šķēres, naglas, bērnu rotaļlietas.

Kaut arī Markss bija revolucionārs ar krampi, viņš nevarēja lielīties ar labu veselību – viņam bija problēmas ar redzi un aknām. Savus pēdējos divdesmit dzīves gadus viņš slimoja ar furunkulozi. Turklāt Markss bija nervozs un ātri iekarsa.
1864. gadā viņš nodibināja Starptautisko strādnieku asociāciju, kas vēlāk pārtapa par I Internacionāli. Ap piecdesmit gadu vecumu Marksa idejas beidzot sāka gūt atzinību, viņa darbus sāka tulkot citās valodās. 1872. gadā Marksa ievērojamāko darbu Kapitāls pārtulkoja krievu valodā, un tas ieguva lielu popularitāti. Markss uzturēja regulārus kontaktus ar līdzīgi domājošiem teorētiķiem visā Eiropā.

Kārlis Markss uzsvēra, ka, attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, visa sabiedrība sašķeļas divās lielās naidīgās nometnēs – buržuāzijā un proletariātā, bet pārējās šķiras aiziet bojā. Vidusšķira, kuru lielākoties veido sīkražotāji, visai nesekmīgi cenšas saglabāt savu statusu, bet tas neizdodas. Marksa izpratnē vidusslānim nav nākotnes perspektīvu – tā vairumam ir lemts nokļūt proletariāta sastāvā, un tikai dažiem var izdoties pievienoties buržuāzijai. Markss norādīja, ka rūpniecības attīstība arvien vairāk saasina pretrunas pastāvošajās kapitālistiskajās attiecībās. Viņaprāt, iespējams tikai viens šīs pretrunas likumsakarīgs atrisinājums, proti, sociālā revolūcija jeb sociāls apvērsums. Tā rezultātā taps jauna ekonomiskā sistēma, kas balstīsies uz ražošanas līdzekļu sabiedrisko īpašumu. Tā būs sabiedrība bez šķirām un pretrunām.

Marksa prognožu gaidās

Dzīve trūcīgos apstākļos, kartupeļu diēta un policijas kratīšanas iedragāja ne tikai Kārļa, bet arī viņas sievas Ženijas un bērnu veselību. 1854. gadā ģimene pārslimoja holeru, jo ūdensvads mājai, kurā viņi tolaik dzīvoja, gāja cauri kapsētai. 1860. gadā Ženija smagi saslima ar bakām un bija tuvu nāvei. 1881. gadā viņa pēc vairāku mēnešu neizturamām ciešanām nomira ar aknu vēzi. Drīz vien pēc dzīvesbiedres aiziešanas Kārlim attīstījās katars, ar kuru viņš slimoja pēdējos piecpadsmit savas dzīves mēnešus. Katars noveda pie bronhīta un pleirīta. Būdams smagi slims, Markss nomira 64 gadu vecumā – 1883. gada 14. martā.  
Tuvinieki un draugi viņu apglabāja Londonā, Haigeitas kapsētā, guldot blakus uzticīgajai sievai Ženijai. Ievērojamā filozofa bērēs piedalījās vienpadsmit cilvēku. Stāvot pie drauga zārka, Frīdrihs Engelss sacīja: “Viņa stihija bija cīņa. Un viņš cīnījās ar tādu kvēli, ar tādu neatlaidību, ar tādu veiksmi, kā cīnās nedaudzi. Un tāpēc Markss bija cilvēks, kuru visvairāk neieredzēja un kuru visvairāk apmeloja. Viņš ir miris, un viņu godā, mīl un apraud miljoniem revolucionāru cīņas biedru visā Eiropā un Amerikā, no Sibīrijas raktuvēm līdz Kalifornijai. Viņa vārds un viņa darbs pārdzīvos gadsimtus!”

Gan dzīves laikā, gan arī pēc nāves Markss tika vērtēts ļoti pretrunīgi – vieni viņu uzskatīja par ģeniālu, savukārt citi pakļāva nežēlīgai kritikai. Jau vēlāk Marksa sekotāji, pamatojoties uz viņa idejām, konstruēja visdažādākās sistēmas, izstrādājot marksistiskos uzskatus par dažādiem politiskiem, sociāliem un ekonomiskiem jautājumiem. Markss bija sarakstījis apbrīnojami daudz tekstu – viņš bija daudzrakstītājs. Arī komentāri, kritikas un viņa darbu skaidrojumi ir tikpat bagātīgi – tiem veltīti tūkstošiem grāmatu. Kā uzrāda ASV Kongresa bibliotēkas katalogs, tieši Marksam veltīts visvairāk dažnedažādu zinātnisku darbu. Interesanti, ka tieši šodien arvien biežāk atskan runas, ka tikai tagad tā pa īstam sāk piepildīties Marksa prognozes. Pasaulē strauji attīstās robotizētās tehnoloģijas, ražotnes tiek pārceltas uz valstīm ar lētu darbaspēku, bagāto elite kļūst arvien bagātāka, vidusslānis strauji sarūk, savukārt proletariāts pieaugošā bezdarba dēļ kļūst arvien nabadzīgāks. Vai nu notiks pamatīgas reformas, vai arī gaidāms stihisks sociāls apvērsums.