Gacho mamma Jana: "Pirms katra koncerta par Gati lūdzos savus sargeņģeļus"

“Man ir idejas, kādu es gribu redzēt sevi, kādai jābūt manai mūzikai, un es uz to tiecos,” saka reperis Gatis Irbe jeb Gacho un Mesa. Nesen iznākusi Gata grāmata "Vērtības", kurā viņš ar skaudru godīgumu apraksta visai grambaino ceļu, kas aizvedis līdz skatītāju tūkstošiem Arēnā Rīga un Mežaparka Lielajā estrādē. Gata mamma Jana Irbe-Iškova dēla panākumiem joprojām īsti nespēj noticēt. Grāmatu pirms tās iznākšanas Jana nav lasījusi un šķiet nedaudz satraukusies – vai tikai Gatis nebūs izstāstījis par daudz...

Vērojot tavu ceļu, nevar nepamanīt, ka esi ārkārtīgi strādīgs. Arī tavā grāmatā lasāms, ka caurām naktīm esi rakstījis, labojis un pārlabojis. Cits varbūt būtu atmetis ar roku.

GATIS: Kad sāku nodarboties ar mūziku, tas bija hobija līmenī. Taču es principā, ja kaut kas ir sākts, nespēju atmest ar roku. Labāk mēģinu iet uz mērķi un man nesanāk, nekā pēc tam pārdzīvoju, ka pat nemēģināju. Tāpat ar mācībām – ai, grūti, pametīšu... Taču tad būšu palaidis vējā gadus. Domāju, vēlme realizēties nozīmē, ka man kaut kā ir trūcis. Tāpat ir materiālajā plānā. Ja kaut ko gribas, tiecos to dabūt – kaut vai konkrētas firmas bikses.

JANA: Manuprāt, viņā vairāk ir spīts un azarts. Ja kaut kam pieķeras... Pat ja iet ar bērniem pamētāt bumbu, Gatis tajā ir iekšā ar sirdi un dvēseli. Vai tā būtu riteņbraukšana vai mūzika, viņā dzimst azarts, ka jāizdara labi, nevis šā tā. Neraugoties uz to, ka mēs abi esam diezgan paslinki, darāmo paveicam kārtīgi.

G.: Turklāt man gribas būt līderim. Ja kāds teiktu – ai, izbraucam ar riteni sacensībās, bez fanātisma un cenšanās pēc rezultāta –, es vienkārši tā nevarētu, aizliktos pirmais, lūst vai plīst! Es gribu sevi pierādīt. Laikam mammai taisnība – tas ir azarts.

Ar daudz ko piedzimst, daudz ko izdodas ieaudzināt. Gatis ir atbildīgs un pieklājīgs. Vai tas ir ieaudzināts?

J.: Visu Gatis pats. Vai nu viņš ir novērojis, ka tuvākie tā dara, vai kā citādi, bet es to neesmu mācījusi. Neesmu arī pieprasījusi, ka obligāti jāsakārto istaba vai tamlīdzīgi. Manuprāt, cilvēks piedzimst nevainīgs un izaug pats. Vēlāk, iespējams, dzīvē viņu kaut kas pabojā. Citam daļa labā paliek, citam varbūt ne. Acīmredzot pati biju pieklājīga. Un vispār viss labais Gatim ir no manis! (Smejas.)

G.: Tagad pats domāju, no kurienes tas nāk. Vienmēr esmu teicis lūdzu, paldies un atvainojiet, izturējies pieklājīgi. Varbūt manu uzvedību ietekmēja vecmāmiņa, varbūt tas ir gēnos. Pats esmu ļoti emocionāls un nevaru iedomāties, ka varētu būt nekaunīgs un pret kādu rupji izturēties.

Kas ir tas “viss labais” no mammas?

G.: Neatlaidība. Uzņēmība.

Vai tiešām Gatis piederēja brīnumainajam vienam procentam bērnu, kuriem ir kārtīga istaba?

J.: Nē, bet viņa māsai bija vēl trakāk. Uzskatīju – tās ir viņu istabas, lai viņi tur dara, ko grib, kaut vai kāpj pāri kaudzēm. Tas ir posms, kas agri vai vēlu pāriet.

G.: Tagad mani pie kārtības sauc sieva...

J.: Jā, beidzot ģimenē ir ienākusi viena kārtīga sieviete.

Jana, kā jums ar Gati gāja mazotnē un pusaudža gados?

J.: Ja arī sarežģījumi bija, es tos neatceros. Biju jauna, man tas šķita smieklīgi – kā ir, tā ir! Pāris reižu esmu gājusi uz 100. vidusskolu. Strīdējos skolotājiem pretī kā lauvene – protams, man šķita, ka mans dēls neko traģisku nav varējis izdarīt. Ja es būtu vecāka, varbūt uztvertu to citādi.

G.: Skaidrs, ka biju diezgan traks; par to rakstu arī grāmatā. Manis dullākā versija bija pamatskolas 1., 2., 3. klasē. To jau var redzēt pēc piezīmēm. “Gatis atnāca uz skolu, bet pēc stundas aizgāja prom.” “Mēs jūsu bērnu vairs nemācīsim, māciet viņu paši.” “Varat savu dēlu paturēt sev!”

Vai jums varēja ienākt prātā, ka dēls tiks tik tālu?

J.: Nē! Un viņam pašam arī ne. Mēs ar meitu (Gata māsa Lolita Šarlote, saukta par Loti – M. V.) tieši runājām, ka lielas cerības liku uz māsu – sagrabinājām naudu, aizsūtījām Loti uz Angliju, un viņa tur pabeidza Saseksas Universitāti. Bet beigās brālis ir ticis tālāk.

G.: Māsa arī pati uz sevi lika cerības – teica, ka būšot Vaira Vīķe-Freiberga. Pabeigusi mācības, Lote domāja, ka mainīs pasauli – kļūs par prezidenti, un viss būs citādi. Bet, kad iedziļinājās politiskajā virtuvē, saprata, ka nekāds vadonis no viņas neiznāks, tam māsa ir par maigu.

J.: Lote ir pārāk jūtīga. Tagad viņai ir 29 gadi, viņa dzīvo Londonā un strādā pilnīgi citu darbu.

Kā mamma jūtas, kad dēls ir sasniedzis tik daudz?

J.: Es jau gaidu vēl lielākus augstumus, tad varēsiet pajautāt! (Smejas.)

G.: Es mammu pārtraukšu! Mūzika ir tik neparedzams lauciņš, ka pats mūziķis tur neko nevar prognozēt. Viss atkarīgs no talanta, no harizmas, turklāt var palaimēties – un var nepalaimēties. Arī pats nekad nebūtu varējis iedomāties, ka sanāks tā, kā ir sanācis, kur nu vēl mamma. Mammai vispār mūzika ir tumša bilde. Viņai ir stereotipi, ka mūziķi un aktieri ir sliktie – dzērāji un meitu mednieki.

J.: Mans tēvs kādreiz teica: “Negribi strādāt? Ej dziedāt!”

Bet jūs atrodaties Mežaparka Lielajā estrādē, kur jūsu dēls ir savācis daudzus tūkstošus skatītāju. Kā jūtaties tad?

J.: Pat nezinu, kā izstāstīt. Tas ir vairāk nekā lepnums. Tas ir tāds neticības pilns lepnums – tu vēl nespēj noticēt, ka tas tiešām notiek.

G.: Man pašam ir līdzīgi. Esmu to pieņēmis, bet noticēt līdz galam ir grūti. Tad mēģinu racionāli – šeit ir tik un tik skatītāju –, bet filozofiski ik reizi ir neticība, ka tas tiešām notiek. Pēdējos mēnešos tas ir visai aktuāls jautājums, visās intervijās man prasa – kā tas tā varēja notikt…

Tāpēc jau jautāju par strādīgumu.

G.: Vēl nesen šķirstīju savu pēdējo palikušo kladi (diemžēl gandrīz visas Gata pierakstu klades gājušas zudumā nejauši iesaistītu cilvēku bezatbildības dēļ – M. V.) un secināju, ka lielākā daļa tekstu dziesmās nav izmantoti. Lasīju un domāju – tam laikam tie ir tiešām forši, bet neesmu no tiem uztaisījis nevienu dziesmu. Un cik pa visām kladēm ir neizmantotu tekstu... Tu esi sēdējis naktīm, rakstījis, rakstījis, bet no tā visa izmantoti tikai daži procenti. Zināju, ka ir neizmantoti teksti, bet pat nenojautu, ka tik daudz. Tagad, kad rakstu, zinu, ka tas 100 % būs dziesmā.

J.: Man likās, tās klades tev vairāk bija kā dienasgrāmatas, kur izteikt jūtas un pārdomas. Vismaz es varēju tā lasīt. Reiz, kad man kaut ko vajadzēja Gata istabā, uzgāju vienu kladi. Palasīju, un man iestājās tāds – tā, kas man jāmaina attieksmē pret dēlu... Lasot sapratu – bērnam sāp tas, nepatīk tas, bet vēl kaut kas ir pavisam draņķīgi. Domāju – Jēzus Marija! Man pašai tas nemūžam nebūtu ienācis prātā… Man arī neviens to nebija mācījis, mūsu laikos nebija ne psihologu, ne tādu televīzijas raidījumu, ne interneta. Ne tevi kāds tā mīlēja, ne arī vaicāja, kā jūties. Tajā jomā biju apaļa nulle. Ja pateicu kaut ko tādu, kas Gati aizvainoja, man sirds asiņoja. Laikam nemācēju izrādīt... Reiz Jaungada naktī neļāvu televīzijā skatīties hiphopu, Gatis ļoti sabēdājās. Es pēc tam šausmīgi pārdzīvoju. Nē, piedošanu tomēr es viņam lūdzu.

G.: Ko tu tagad te stāsti?! Es nekādu piedošanas lūgšanu neatceros. Man bija ap četrpadsmit, tā bija latviešu izpildītāju gada balle, sāku skatīties, bet mamma noteica – ko tu tur tos mērkaķus skaties – un pārslēdza kanālu.

Kā jau minējāt, jūs pati bijāt ļoti jauna.

J.: Ļoti jauna – Gatis piedzima oktobrī, bet decembrī man palika 18 gadu. Toties tagad mēs esam vienaudži. (Smejas.)

G.: Tēvs jau bija tāds pats, viņam bija deviņpadsmit.

Gatis gadījās netīšām?

J.: Protams! Tagad 14–15 gadus vecie ir daudz izglītotāki. Es nemaz nenojautu, ka no tā, ko mēs darām, var rasties bērni. Mamma vienā brīdī pateica – vai tik, meit, tu neesi stāvoklī… Man pašai nebija nekādu aizdomu. Skolā nemācīja, mājās nemācīja, pat nezināju, kas ir ginekologs. Ārsts man saka, lai eju uz krēsla, es saku – bet es taču jau sēžu! Krievu laikos bija visādas nepilngadīgo komisijas, vajadzēja atļauju precēties. Neprecēties nevarēja, tas izraisītu milzīgu nosodījumu.

Kā tikāt galā?

J.: Arī par to, kas darāms ar bērnu, nezināju neko. Man ļoti palīdzēja mamma, dzīvoju pie viņas Čiekurkalnā. Faktiski līdz gada vecumam Gatis negulēja. Kad viņš vienu nakti aizmiga, nobijos, skrēju skatīties, kas noticis. Vēlāk, kad pārvācāmies uz Čaka ielu, palīdzēja arī vīramāte. Mums bija ļoti labas attiecības, viņai pat stāstīju vairāk nekā savai mammai. Kā otra mamma man bija arī mammas māsa – māksliniece Lilita Postaža.

Gati, tev bija arī interesants vecaistēvs.

G.: Jā, vecaistēvs bija nedaudz aizrāvies ar visādām zīlēšanām. Vienreiz viņš saka tā – klau, čigāniete pateica, ka līdz 21 gada vecumam tu iesēdīsies cietumā. Un es taču līdz tam 21 gadam ar šausmām gaidīju, kad tas notiks, kad tas notiks… Tas bija galvā visu laiku. Vairākas reizes gadījās nelāgas situācijas, kurās tomēr tiku cauri, un arvien domāju – varbūt šī bija tā reize, kad man bija jāiesēžas…

J.: Vecpapam arī pašam bija spējas. Viņš mācēja pareizi pateikt, cik kuram radam būs bērnu. Vēl viņš teica, ka man būšot trīs vīri, bet pagaidām ir tikai divi. 

G.: Tagadējais visu laiku ir stresā…

Mammai sirdi nekratījāt, un viņa arī nejautāja?

J.: Nē. Ja stāstīju, tad Lilitai. Viņa man bija mentāli tuvāka, es viņai uzticējos. Mājās neviens par manām gaitām pārāk neinteresējās – uz mani paļāvās, ka esmu laba meitene, tikšu pati galā. Varbūt padomju laikos tā bija iestrādājies. Nodomāju, ka savu bērnu audzināšu kā draugu, bet neiedomājos, ka tam draugam vajag arī izrādīt mīlestību – apskāvienus, bučas. Arī man nekā tāda nebija. Nezinu… Man toties pirka to, ko bija grūti dabūt. Varbūt to mīlestību izrādīja ar mantām. Kā nu kurš prot…

Vecāki darot labāko, uz ko tajā brīdī esot spējīgi.

J.: Es tam pilnībā piekrītu!

G.: Patinot atpakaļ, arī es to pieņemu. Tolaik jau nepārdzīvoju, kāpēc tu mani audzini tā vai citādi, jo nezināju, kā vēl var audzināt. Tai brīdī tu visu pieņem kā pašsaprotamu un dzīvo, kā ir. Tagad var prātot – varbūt vajadzēja citādi. Tolaik, manuprāt, vispār bija tāda standartizēta audzināšana, tāpat kā visiem vienādas sekcijas. Es jau nezinu, kā savus bērnus varēja audzināt vecāmamma vai tie, kuriem bērni dzima kara laikā.

Gati, kā tu tiki līdz grāmatai?

G.: Pirmkārt, piedzīvojumi un notikumi bijuši tik kolorīti, ka šķita – iznāktu interesants stāsts. Tas nav ne tipiska mūziķa, ne parasta cilvēka ceļš. Vismaz es ne par vienu no man pazīstamiem mūziķiem neko līdzīgu nezinu. Otrkārt, hiphopa, repa mūzikā, rakstot dziesmas, tu savā ziņā dabū laukā to, kas tevi vai nu satrauc, vai nomāc. Tāpat ir ar grāmatu. Kad sāku rakstīt, man teica – ko tu tur raksti, grāmatu var rakstīt, kad ir jau vismaz sešdesmit... Bet, manuprāt, grāmata jāraksta tad, kad tev ir ko teikt, kad tu esi atpazīstams un pieprasīts. Man tā jau ir sadrumstalota atmiņa, 60 gadu vecumā savus jaunības – un kur nu vēl bērnības! – notikumus lielākoties būšu aizmirsis.

Vēl teici, ka daļa tevis piedzīvotā var kalpot kā antipiemērs.

G.: Noteikti! Mēs varam rādīt gan pozitīvus piemērus, gan arī to, kā nedrīkstētu darīt. Par tādu piemēru var kalpot mans tēvs. Protams, arī mans dzīvesveids, kad biju atkarību varā. Kā nevajag dzīvot, kā tikt ārā… Es negribu izlikties labāks.

Tā arī ir galvenā grāmatas vērtība – esi atklāti izstāstījis, kā tev gāja.

J.: Paldies Dievam, ka tu neraksti vēl pēc 20 gadiem, tad jau es vairs neizlasītu.

Vai jūs, Jana, manījāt tos trakos posmus, piemēram, ka dēls lieto narkotikas?

J.: Nē. Tagad, lasot intervijas, esmu šokā. Manā tīņu gadu burbulī gan bija tādi, kas lietoja narkotikas, bet nezinu, ko tur pa Vecrīgu un poligrāfiķiem varēja dabūt. Nekad neiedomājos, ka Gatis lieto, nebiju dzirdējusi neko ne par acu zīlītēm, ne ko citu. Gatis uzvedās adekvāti – viņš māk saņemties. Vienu reizi, kad viņš uzturējās mājās kopā ar draudzeni, kaut kas šķita dīvaini… Pie manis bija paziņa, kura norādīja, ka ar viņiem neesot labi. Gāju skatīties – jā, nav labi. Bet tas jau bija pieaugušā vecumā.

G.: Patiesībā es ļoti labi to mācēju noslēpt. Arī mans menedžeris kaut ko varbūt nojauta, bet skaidri nezināja; es mācēju tās divas pasaules nošķirt un noslēpt. Lielākā daļa sabiedrības nezināja, kā es dzīvoju. Neviens arī nerakstīja, ka tur un tur esmu redzēts salietojies.

J.: Pat ja zinātu, ka viņš ir kaut ko lietojis, es neko daudz nestresotu – labi, lai vienreiz pamēģina. Man bija draugi, kuri ir pamēģinājuši, bet nekas slikts ar viņiem nav noticis. 

Ja mēģina jau piecus gadus…

G.: Vienreiz es atzinos – kad man bija jāsauc ātrie. Atceries?

J.: Tas dakteris uz mani tā skatījās… Varbūt domāja, ka esmu kāda pavecāka brūte. Kad Gatis pateica, ka esmu viņa mamma, mediķi atmaiga, sasmaidījās, bet es tik un tā neko nesapratu. Domāju – rīkle tev tāda, jo esi pārdziedājies…

Vai vispār jums par Gati ir bijuši kādi uztraukumi?

J.: Jā – vienmēr, kad koncertos redzēju, kā viņš lec no balkoniem vai no kaut kā vēl... Protams, vienmēr, kad viņš bijis savainojies, kad nokritis ar moci, arī ar riteni, kad viņš brauca BMX. To es nevarēju skatīties.

G.: Atceros, vecāmamma, kad pārdeva vasarnīcu Dārziņos, nopirka man BMX riteni. Ko viņa zināja – maziņš ritenītis… Vecmamma mani mīlēja un bieži deva kādu naudiņu.

J.: Ja vecāmamma zinātu par tiem tramplīniem un kas tur notiek, būtu to riteni aizstūmusi sazin kur. Arī es sākumā biju pilnīgā neziņā par to, ko viņš ar to mazo ritenīti dara.

Vai jums ir kādi kopīgi ģimenes pasākumi?

J.: Ziemassvētki. No laika gala vienmēr esam bijuši kopā – līdz pat šim brīdim. Katru svētdienu Gatis ir pie mums mājās.

G.: Pārējā laikā vairāk dzīvojām katrs par sevi, katrs savos darbos un seriālos. (Smejas.)

Cik ilgi dzīvojāt visi trīs – kopā ar tēti?

G.: Es īsti neatceros…

J.: Tu biji pavisam maziņš, kad mēs tavu tēvu izmetām ārā no Čiekurkalna. Tad bija cietums – viens, cietums – otrs… Pēc tam viņš ir nācis un gājis, atkal nācis, atkal gājis, kamēr es izšķīros oficiāli.

Kāda jums, Jana, bija jušana, kad Gatis nolēma rakstīt grāmatu?

J.: Skepse.

G.: Jā, mamma teica – nu ko tu tur rakstīsi…

J.: Pareizi, un es iesaku nevienam to nelasīt! Nevienam nekas nav jāzina. (Smejas.)

G.: Paga, paga, kāds vēl nospriedīs, ka mamma tiešām tā domā!

Mammai tekstu neesi rādījis?

G.: Nē, to nav lasījis neviens, tikai pēdējā brīdī iedevu izlasīt menedžerim.

Vai jums kā diviem pieaugušajiem ir daudz kopīga?

J.: Mēs esam ļoti līdzīgi, un līdzīgs pret līdzīgu nozīmē, ka tevi vienmēr kaut kas tracinās. Tu jau sevi neredzi. Abi spītīgi, savā ziņā arī egocentriski. Mēs viens otru ļoti mīlam, bet varam arī iespītēties. Domstarpības… Tad mēs gaidām, kurš pirmais palūgs piedošanu.

G.: Tā ir lielākā problēma! Katram sava taisnība, un viss. Ar laiku esmu to pieņēmis un sācis to raksturu piegrozīt. Tagad noteikti daudz ko vairāk darīsim kopā – staigāsim, iesim vakariņās vai jebko citu, jo vaina ir manī. Esmu tiešām aizņemts, un man ir maz laika.

J. Un tev galu galā ir sieva! Sievai aktivitātes patīk, tieši viņa vienmēr saka – ejam ar vecākiem pastaigāties: pa mežu, gar jūru. Esam tajā posmā, kad kopīgā būs arvien vairāk. Ik pa laikam divatā ejam paēst, bet vajadzētu katru nedēļu. 

Tev neapniktu katru nedēļu tikties divatā ar mammu? Citi bērni nemaz tik bieži negribētu.

G.: Nē, nē, noteikti ne!

J.: Jā, un tieši divatā, citādi mēs īsti nevaram parunāties. Vai nu kāds no mums ir aizņemts, vai satiekamies visi – es ar savu vīru, Gatis ar sievu. Mums visiem ir labas attiecības, bet tas ir citādi. Mans vīrs ir Gata tēva brālēns – Gatim tuvāks radinieks nekā man. Bet vīrs jau nav nekāds radinieks.

G.: Jā, mums gēnos ir kaut kas kopīgs – humors, rakstura īpašības. Mēs visi brīvi komunicējam. Un, kā jau mamma teica, tā kā mēs tagad esam vienā vecumā, mums ir daudz, par ko runāt.

J.: Nākamgad man būs sešdesmit, tad mēs vairs nebūsim viena vecuma.

Gatis teica, ka jūs abi esot lupatlaši, ar to domādams zināmu apsēstību ar apģērbu. Esat šopaholiķi?

J.: Es – jā! Bet es ar to cīnos…

G.: Es arī. Mamma cīnās, bet es… Jaunībā bija tā, ka reizi nedēļā man obligāti bija jānopērk kāds apģērba gabals, piemēram, bikses. Kaut vai par pēdējo naudu. Ja nenopirku, mani riktīgi lauza. Tā bija kā slimība – varēju nepaēst, bet to apģērba gabalu vajadzēja nopirkt. Tagad, ja kaut ko vajag, nopērku, bet mani vairs nelauž. Varbūt tā bija tāpēc, ka tolaik bija sliktāk finansiāli.

J.: Nē, tas nav tāpēc. Man ir līdzīgi. Varbūt ne reizi nedēļā, bet reizi mēnesī noteikti. Slimība tā varētu būt… Es arī ar sevi dažnedažādi runājos: ko tu zini, kas būs nākamnedēļ – nopērkam šodien!

Atvainojiet, kur jūs to visu liekat? Jums ir istaba-skapis?

J.: Nē, kad man tā manta vairs nav aktuāla, kādam atdodu.

Gati, tev ir piebūve?

G.: Man būs piebūve, jā. Mājā man ir liela istaba ar drēbēm. Es biju baigais krājējs, neko nevarēju izmest – ja nu pēc gadiem ievajagas… Tagad, pateicoties sievai, esmu daudz ziedojis labdarībai, pārdevis, atdevis draugiem. Pat nezinu, kā viņa to panāca. Es taču nespēju iegādātās mantas no sevis atraut – tās bija tik mīļas, tik dārgas. Agrāk bija tā – ieej istabā, un tur līdz griestiem kastes ar botām. Vienu brīdi man bija 365 botu pāri – bet tad man bija arī sponsori.

Māsa ir tāda pati?

G.: Māsa ir taupīgāka, mēs ar mammu esam impulsa pircēji. Bet es arī grāmatā to saku – ja tu vari atļauties, ja tas nekaitē nekam citam, ņem un pērc! Skaidrs, ka es joprojām pērku par daudz un apkraujos ar tām mantām. Bet mājās ledusskapis ir pilns, ģimenei nekā netrūkst.

Tev ir briesmīgi svarīgi, kā tu izskaties?

G.: Primārais ir, kā es pats jūtos, un tad – kā es sevi prezentēju sabiedrībai. Ja labi izskatos, vairāk sevi mīlu. Skaidrs, ka vienā apģērbā tu jutīsies tā, citā pavisam atšķirīgi. Vari spēlēties ar garastāvokļiem. Vienam labi justies liek Rolex, jo kalpo kā apliecinājums viņam pašam, ka, redziet, viņš dzīvē visu dara pareizi, citam atkal kaut kas cits.

Tev ir Rolex?

G.: Pagaidām nav. Mēs jau vadāmies pēc prioritātēm. Nopirkt es varētu arī četrus Rolex, bet man ir moči… Paldies Dievam, man visa pietiek! Māju vajadzētu pabeigt, būvniecība ir procesā – piecu minūšu attālumā no mammas.

J.: Es, piemēram, nevarētu valkāt neīstu mantu. Vienreiz mūžā nopirku atdarinājumu – pulksteni. Nostaigāju vienu dienu un izmetu – nevarēju. Tās viltotās somiņas – tas ir briesmīgi!

Cits varbūt nepamanīs, bet pats taču tu to zini. Lielos vilcienos arī man ir svarīgi, kā izskatos, bet varu vienu dienu saģērbties kā bomzītis vai pēdējais frīks, citu dienu sapucēties. Laikam tas atkarīgs no garastāvokļa. Pēc modes dāmas gan es nekad nevarētu izskatīties, tāpat kā nevarētu saģērbties kā veca Bārbija.

Kā jums ar citām izklaidēm?

J.: Gatis apsolīja mani pavizināt ar helikopteru – ir pagājis jau daudz gadu... Visādas meitenes ir izvizinātas, tikai mamma ne. Vēl tu man esi apsolījis tetovējumu. Tagad to uzzinās visi!

G.: Kāpēc tu man neatgādini?

J.: Trīs reizes pasaki, ko tur vairāk…

Kas būs ietetovēts – Gačo un Mesa?

J.: Vēl nezinu… Enkurs! (Smejas.)

G.: Nevajag tev tetovējumus, nav smuki.

Ko vēl jūs gribētu kopīgi pasākt, ja Gatim būtu vairāk laika?

J.: Ceļot!

G.: Jā, bet nav laika. Reiz abi ar mammu bijām sataisījušies lidot pie māsas. Godīgi sakot, doties uz Angliju man traki negribējās. Londonā man ir kultūršoks, nepatīk izteikti multikulturālā vide, tās daudzās rases un tautības. Un iznāca tā – bijām nopirkuši biļetes, gājām uz geitu, bet izrādījās, ka esam nokavējuši. Nodomāju – vai, cik forši! Man vispār nepatīk lidot, ir arī bail.

J.: Savukārt man patīk gan lidošana, gan Anglija.

G.: Palikām pie tā, ka vajadzētu ar mammu un māsu saorganizēties kopīgam ceļojumam.

Atgriežamies pie tavas grāmatas. Esi gandarīts?

G.: Jā! Esmu gan briesmīgi noguris no tā procesa. Ar grāmatu ir tāpat kā ar dziesmām – man neviena dziesma nešķiet pabeigta. Grāmata tapšanas gaitā piedzīvoja dažādas peripetijas, un katru reizi pārlasot domāju – te varētu rakstīt citādi, te varētu papildināt. Bet labi, ka grāmata ir tāda, kāda ir.

J.: Kamēr grāmata tapa, es Gatim smēju – vēl tev ir laiks par mani uzrakstīt kaut ko labu!

G.: Grāmata ir kā pirmais mūzikas albums. No vienas puses, tu esi saviļņots un gandarīts, no otras, pilnīgi izbesījies.

Dažos vārdos apraksti, lūdzu, sajūtas pirms lielkoncertiem.

G.: Ir dažādi. Grāmatā to esmu sīki un smalki aprakstījis. Īsumā... Ir ļoti liels satraukums, tuvu panikai. Tavā galvā šaudās simtiem domu, kuras tu kā puzli centies sakārtot, katrai piemeklējot savu mierinājumu. Domas par to, vai būs pietiekami daudz cilvēku, vai es nesajaukšu testus, vai nebūs lietus, uz mani skatīsies tūkstošiem cilvēku, un tur es viens priekšā... Tas ir tas, ar ko cīnos vienmēr, pirms katra koncerta, taču visas tās sajūtas es tik un tā mīlu. Tomēr joprojām līdz galam nespēju noticēt un aptvert, cik augsts līmenis ir sasniegts. Tie droši vien ir tarakāni, bet reizēm es kā tāds mūks viens pats apsēžos, it kā izlienu no savas ādas un paskatos uz sevi no malas – ko tu dari, kā tevi redz sieva, citi... Tad sabīstos, ātri lienu atpakaļ un turpinu darīt savas lietas. Tas mani kaut kā sapurina.

Kādas bijušas tavas lielākās bailes?

G.: Katrā vecuma posmā tās atšķīrās. Kad biju maziņš, bija bail no tēva agresīvās izturēšanās. Tu esi bezpalīdzīgs, nevari neko ietekmēt... Koncertos ir uztraukums, nevis bailes. Pieauguša cilvēka dzīvē lielākās bailes piedzīvoju, kamēr gaidīju AIDS analīžu rezultātus; tās laikam bija vismokošākās. Par to rakstu arī grāmatā. Arī tad, kad gulēju reanimācijā ar plīsušu liesu un domāju, kas ar mani būs. Tu nokrīti ar moci, tevi, sasietu ar šinām, ved uz slimnīcu, un tu nezini, vai tavs mugurkauls ir vai nav lauzts, vai tu savā mūžā vēl varēsi stāvēt un staigāt.

J.: Es pirms katra koncerta vienmēr par Gati lūdzos savus sargeņģeļus, tāpat arī par Gata veselību.

Bet nekādus šausmu scenārijus jūs neuzburat?

G.: Es esmu tas, kurš uzbur!

J.: Citi sevi sliktākajam scenārijam negatavo, bet es labāk uztraucos nekā pieņemu, ka viss noritēs viegli un gludi. Tad atkrīt vilšanās. Jau braucot uz centru, esmu stresā, kur nolikšu mašīnu.

Kas jums šajā dzīves posmā šķiet vissvarīgākais?

J.: Primārais – lai beidzas karš, krievi zaudē, un tad mums visiem būs labi. Tālāk jau viss pārējais, kas saistīts ar mani, maniem bērniem un veselību. Par Krievijas apdraudējumu runājot, man ir sajūta, ka mēs izlīdīsim caur adatas aci.

G.: Ko tu tagad – sēdēsi un baidīsies? Kā būs, tā būs. Man laikam šobrīd ir vissvarīgāk, lai mēs iespējami bieži būtu kopā. Te ir tas jautājums – ja tu visu laiku strādā, visu laiku esi aizņemts, kam tad tu to naudu pelni… Bībelē teikts, ka mēs dzīvojam vienreiz. Ja tas tā ir, tad jau mēs tiekamies vienreiz, šeit un tagad, tāpēc tas jāizmanto. Diemžēl ik reizi tas atduras pret “Man jāstrādā!”, un tas ir tik muļķīgi… Vēl. Lai cik klišejiski skan – būt veselam. Protams, es vēlētos piepildīt Mežaparku vēl pilnāku – ja bija 25 tūkstoši, lai nākamreiz ir 30 un ar katru reizi vairāk. Robežas es neredzu, es vienkārši daru.

Tuvākie Gacho koncerti - 26. jūlijā Saulkrastos, 30. augustā Jelgavā, 6. septembrī Ikšķilē. Biļetes pieejamas šeit: