"Māras zemes" virsvadītāja Dagmāra Bārbale: dejojot cilvēki atrod gan draugus, gan mīļotos, gan biznesa partnerus

Ko īsti nozīmē būt deju svētku virsvadītājam?
Tas nozīmē, ka tev lielajā deju svētku uzvedumā Daugavas stadionā tiek uzticēta konkrēta deja un tu esi atbildīgs, lai tā tiktu izdejota pēc režisora iecerēm, lai katrs dejotājs zina, kur ir viņa vieta, veidotos lielie laukuma zīmējumi.

Kāda deja ir uzticēta tev?
Tās oficiālais nosaukums ir "Meitas kā liepas, puiši kā ozoli", bet mēs, dejotāji, to mēdzam saukt par Ī-hā. Tā ir kā bērnu ampelēšanās, draiskošanās, kas sākas ar skaļu saucienu īīī-hāaa! – mati un kājas pa gaisu!

Tev kā jaunākajai virsvadītājai ar nolūku iedeva šāda rakstura deju?
Tieši tā. Es gan nezinu, vai tiešām esmu jaunākā. Pirmo reizi virsvadītājas gods šajos svētkos ir ticis gan man, gan Selgai Apsītei.

Kāds bija tavs ceļš uz deju?
Mana mamma bija Smiltenes kultūras nama deju kolektīvu koncertmeistare, un līdz ar to es, vēl pavisam maza, knapi rāpoju, jau tajā deju zālē apgrozījos. Divarpus gados, kad jau mazliet saprāts parādījās un varēju nostāties vertikāli, pamazām sāku kāpt uz skatuves. Smiltenes pusē vienmēr ir bijuši spēcīgi dejotāji, jo ir labi skolotāji. Bērnu deju kolektīvu nosauca par "Dadzīšiem" – tādi mazi ķipariņi bijām. Kad lielāki augām, tikām Ievas Adāvičas vadītajā deju ansamblī "Ieviņa". Pēc vidusskolas atnācu uz Rīgu mācīties un nokļuva Agra Daņiļeviča deju skolā. Tur mans skatījums uz deju pamainījās. "Dzirnu" piegājiens tautas dejai ir mazliet cits. Tur bērniem māca hiphopu, laikmetīgo deju, salsu un citus deju virzienus.

Vai kaut kas mainījās tavā domāšanā? Tā bija maza iekšēja revolūcija?
Nevarētu teikt, jo tas notika ļoti pamazām. Sapratu, ka skatuvisko tautas deju var pasniegt arī citādi, ne vienmēr svarīgākās ir tehniskās lietas – taisnās līnijas, nostieptās pēdas un staltās muguras, tikpat nozīmīga ir emocionālā puse. Būtiski – vai dejotājam esi gana izstāstījis, ko viņam jāmēģina nodejot.

Skolotājam jārunā ar dejotāju, lai viņš stāstu saprastu?
Noteikti. Reizēm tas ir ļoti grūti, sevišķi ar dejotājiem pusaudža, vidusskolas vecumā – jo lielāki kļūst, jo paši gudrāki. Viņiem jāiemāna informācija, citādi – ja nezina, ko dejo, tad uz skatuves kāpj kā balta lapa, it kā visu izdara, bet skatītājs nejūt, ko viņš ar to vēlējies teikt.

Man, no malas skatoties, vienmēr ļoti skumji redzēt, ka dejotājs nesaprot, kāpēc viņš uz skatuves ir uzkāpis. Viņam ir likts virzīties – tagad pa labi, tagad pa kreisi, apgriezties, palēkties – bet nav iekšējā stāsta, partnerības, emocionālās piesaistes.
Man šķiet, tā ir skolotāja kļūda – neatvēlēt laiku sarunām. Tas ne vienmēr ir viegli, īpaši jauniešiem patīk paņirgāties par to, ko saki, seko joki, pilnīgas ārprātības, tev liekas – kas par bērnudārzu! Tu viņiem centies izstāstīt par kaut kādu mīlestību pret partneri, par cēlām jūtām, patriotismu, un viņš hi-hi, ha-ha. Tad vienkārši sevi jānoskaņo, apzinoties, ka tas nav protests pret mani vai to, ko saku, bet vienkārši...

Vecumam atbilstoša izpausme?
Jā – gribas būt tādam gudram. Bet kaut ko jau viņi pretī paņem. Jo vairāk pievērs uzmanību un stāsti emocionālās lietas, jo ar laiku dejotājs kļūst atvērtāks. Kad pirmoreiz ej jaunā kolektīvā, ar kuru nekad nav par to runāts, jūti – ir bloks, neņem pretī. Svešs nekad tev nesmiesies sejā, bet... ir viens brīdis, kad redzi, viņam klapītes nāk vaļā, sāk klausīties tajā, ko saki, un tajā brīdī dejotājs ļoti izmainās. Tikai to nedrīkst palaist vaļā.
Ja tu ar viņu tikai vienu reizi esi par to runājis, tas pēc nedēļas atkal vairs nebūs svarīgi. Tam jābūt katras nodarbības neatņemamai sastāvdaļai. To iemācījos, kad sāku strādāt pie Agra Daņiļeviča. Neraugoties uz to, ka biju ļoti jauna, es ar Smiltenes dejotājiem jau biju strādājusi. Mamma bija īstā vadītāja, es – asistente.

Un vienaudži tevi ņēma nopietni?
Jā (smejas). Nebija baigo variantu – jāklausa, un viss! Bija Skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētku gads – 2010. Agris brauca pa skatēm un nonāca Smiltenē. Atceros – tiek paziņoti rezultāti, un, kā sauc manus dejotājus, tā – augstākā pakāpe! Sauc nākamo grupu – augstākā pakāpe! Mums tajā gadā bija 1.–2. klašu, 3.–4. klašu, 5.–6. klašu, 7.–9. klašu, 10.–12. klašu grupa, un visās piecās vecuma kategorijās augstākā pakāpe.
Tas tādos nosacīti lauku nostūros bieži negadās. Agrim iedegās acis – es visu laiku skrienu pēc diplomiem. Viņš mani pēc skates noķēra aiz rokas un prasīja – tā, kad tu nāksi uz Rīgu? Es – nu vispār pēc šiem svētkiem tā kā došos mācīties... Viņš paņēma manu telefona numuru un teica – viss, no nākamā gada tu nāksi strādāt "Dzirnās.

Strādāt, ne dejot?!
Jā, viņš mani paņēma jau kā pasniedzēju mazākajiem dejotājiem. Bet viņš arī pasniedzējus iesaista projektos. Kad esi ticis "Dzirnās", tad pilnīgi kā zirnekļa tīkliņā iepinies un pēkšņi esi visur, ieplūsti tajā sistēmā.

Pati arī dejoji lieluzvedumos?
Jā. "No zobena saule lēca" – 2013. gadā Agris mani paņēma jau kā laukuma asistentu. Veidoju zīmējumus, palīdzēju kopmēģinājumos tos salikt uz laukuma. Nākamajā "No zobena saule lēca", šķiet, 2016. gadā, es dejoju solo un arī palīdzēju zīmējumus veidot. Tā bija mana pirmā lielā pieredze darbā ar laukuma iestudējumiem. Uzvedumā "Lec, saulīte!" Mežaparkā 2017. gadā, ko iestudēja Jānis Ērglis, Jānis Purviņš un Agris, es palīdzēju laukumu zīmēt un dejoju vienu no solo lomām. Tā pamazām...

Agris audzina dejotājus jau no pirmsskolas vecuma. Vai saprati, kā esi spējusi izaugt par viņam derīgu materiālu, skolojoties it kā atšķirīgā tradīcijā?
Taisnības labad – nevar teikt, ka es Agrim noderu pilnīgi visur. Kad viņš iestudē uzvedumu, kurā, teiksim, vairāk vajadzīgs klasiskā baleta pamats vai laikmetīgā tehnika, viņš mani palīgā nesauc. Tajā nekad nebūšu tik spēcīga kā tie, kas pie Agra mācījušies no pirmsskolas vecuma. Man ir tautas deju ieliktā bāze un – visticamāk – no dabas dota spēja lielā dejotāju pulkā pamanīt tos, kuri kļūdās, ved nepareizi vai kaut ko nošmauc. Agris ievēroja, ka esmu spējīga ne vien to pamanīt, bet arī izlabot.

Tu uz Rīgu nāci studēt horeogrāfiju?
Nē. Vidusskolas beigās izdomāju, ka ir laiks mācīties ko nopietnu. Dancošana – nu kas tā par profesiju! Trīs gadus Rīgas Juridiskajā augstskolā mācījos tiesības un diplomātiju. Ja Agris nebūtu piespiedis strādāt, es droši vien būtu aizgājusi tajā virzienā. Pēc bakalaura vēl divus gadus pamācījos Stradiņa universitātē stratēģisko vadību – maģistrantūrā. Protams, gāja ļoti grūti. Tu it kā saproti, ka to visu vajag, dzīvē var noderēt...
Bija viens lūzuma punkts – puņķi, asaras, Rīgā mammas nav blakus, jutos iemesta citā pasaulē, viss gāja pa gaisu. Agris mani apsēdināja, izrunājāmies. Viņš mani "Dzirnās" paņēma tā – divas stundas nedēļā pastrādāt. Un cauri – iedod mazo pirkstiņu... (smejas). Tā mani ievilka.

"Dzirnas" aug. Nopirka telpas pie VEF, izremontēja paši dejotāji, pēc dažiem gadiem – jau Lāčplēša ielā vesela māja. Tas ir piemērs, ka dejošana var būt pat bizness?
Vispirms jābūt ļoti lielai drosmei, lai būtu gatavs kaut kam tādam... Tā drusciņ ir kā afēra, jo pašam apsaimniekot tik lielu māju nav viegli. Īrēt telpas citur un prasīt no apsaimniekotāja, lai nomaina spuldzīti vai salabo kanalizāciju. Grūti jau ar tām naudām iet, bet, kad esi atradis savu sirds aicinājumu, kādā brīdī to pelnīšanu vairs neliec tik lielā vērtē.

Kad gāji studēt jurisprudenci un diplomātiju, tev bija vīzija, ka varētu būt advokāte, notāre? Varbūt pat vēstniece?
Jā, es biju domājusi, ka būšu vēstniece, apbraukāšu pasauli, būs profesija, nauda, karjera (smejas). Tagad jau kādu laiku vadu tautas deju ansambli "Vektors". Tas ir vienīgais ansamblis Latvijā, kuram 55 gadus ir bijis viens vadītājs – Uldis Šteins.

Tu kolektīvu dabūji no ļoti stingrām rokām...
No stingrām rokām, ar svētību. Nacionālajā teātrī koncertā "Viss mainās" Uldis publiski vadības grožus nodeva manās rokās. Viņš nāk uz visiem mēģinājumiem un ļoti atbalsta mani. Viņam bija svarīgi, lai kolektīvs neaiziet pa burbuli, lai dejotāji redz, ka esmu tas cilvēks, kuru viņš akceptē. Tā ir milzīga atbildība, kolektīvā ir ap 50 aktīvu dejotāju – tev, jaunam skuķim, uztic ko tādu... Man bija 25 gadi – blīkš, blākš, tautas deju ansamblis! Labi – vadām!

Jūra līdz ceļiem?
Tādas sajūtas man nav bijis. Es vienmēr ļoti daudz apsveru – varu vai nevaru. Man ļoti daudz reižu ir nācies pārkāpt pāri šaubām.

Kā Uldis tevi izvēlējās?
Par to vēsture klusē! Esmu dzirdējusi, ka dejotāji mani noskatīja "No zobena saule lēca", kur vadīju lielos zīmējumus, bija iepaticies mans racionālais skatījums un pozitīvais vadīšanas stils.

Klāt pie visiem pienākumiem – tu audzini arī meitiņu.
Jā, pagājušajā jūlijā piedzima. Un tagad pavisam droši zinu, kā tas ir, kad nekam nav laika. Ir tikai – vai nu bērns, vai darbs. Nekādu blakus lietu.

Esi precējusies?
Jā. Un šo raksti noteikti! (Smejas.) Vīrs ir Kaspars Bārbalis no bungu un dūdu mūzikas grupas "Auļi". Satikāmies "No zobena saule lēca". Kaspars raksta mūziku deju svētku uzveduma "Māras zeme" pirmajai daļai.

Jums bija skaistas kāzas ar dūdām un dejām?
Jā. Svinējām Valmieras pusē, viesu namā "Laktēni". Kāzu ceremonijā "Auļi" spēlēja dūdas, kad mēs zem liepām un ozoliem precējāmies, un "Vektors" mūs tautastērpos ar trejdekšņiem gatvē sagaidīja. "Vektors" gulēja teltīs un nākamajā dienā ar trompetēm gāja visus modināt.

Vidzeme tiek uztverta par dziesmu svētku dzimteni – ar Jāni Cimzi Valkā un Dikļiem kā pirmo dziesmu svētku vietu. Tu nāc no Smiltenes. Vai tev ir sajūta, ka dziesmu svētki vairāk ir vidzemnieku lolojums?
Galīgi nav. Mēs visi esam ļoti lieli malači, kas šo kustību joprojām uzturam. Man ir milzīgs prieks, ka tik daudzi jaunu un ne tik jaunu cilvēku, kuriem ir darbi, ģimenes, tērē savu laiku, naudu, resursus, lai piedalītos un būtu daļiņa no šā visa. Un pārākuma sajūtas pār latgaliešiem vai kurzemniekiem man nav – liekas, mēs kopā to visu veidojām.

Biznesa ļaudīm tīk aptvert auditoriju. Dziesmu svētkos tiek iesaistīti simtiem tūkstošu cilvēku, bet tā visa ir mīlestības daļa. Cilvēki daudz dara, pretī saņemot tikai nemateriālas vērtības – prieku, kopā būšanu, pacilātību, aizrautību, patriotisma sajūtu. Esi domājusi par to?
Reizēm domāju – kāpēc tie dejotāji vispār nāk. Manam "Vektoram" ir mēģinājumi divas reizes nedēļā, ja vajag – trīs, un ceturtā reize ir koncerts. Protams, ir jāplāno, lai nav par daudz un viņiem ir laiks arī sev un ģimenēm. Bet – kāpēc?! Viss, ko jau nosauci, plus vēl tas, ka šī ir vieta, kur viņi absolūti atslēdzas no tā, kā viņiem gājis darbā, no ikdienišķām ķibelēm, neveiksmēm, sadzīves. Kad viņi vienojas dejā, izrādās, viņus vieno vēl ļoti daudz cita. Ne velti Vektorā ir ļoti daudz pāru satikušies, apprecējušies, laiduši pasaulē bērnus, un arī viņi tagad jau dejo pie mums.

Cilvēki it kā nāk, lai dejotu, bet atrod daudz vairāk – īstu, patiesu draudzību, tos, kuriem var uzticēties, ar kuriem var pat biznesa lietas darīt... Tā ir augstākā vērtība. Un arī tas, ka viņiem patīk atrasties uz skatuves. Pirms tam ir gatavošanās process, satraukums, tad pucēšanās, atkal satraukums, nodejošana, un – tad sajūti, ka skatītājam ir paticis, esi saņēmis atbildi.

Citi maksā bargu naudu psihoterapeitiem vai dārgām jogas nodarbībām, meditācijām, te cilvēki tiek galā ar ķibelēm, tās izdancojot.
Tā man gribētos teikt. Katrs atrod savu nostūrīti, kur ikdienas burzmā patverties. Mēs atnākam uz deju zāli un esam citā pasaulē. Mēs nestāstām cits citam, kā kaut kas nav izdevies, bet esam vienotā enerģijā. Tā man gribētos cerēt. Protams, dejošanā gadās arī sliktās dienas.

Pati esi bijusi dziesmu svētkos kā dejotāja, devusies gājienā, stadionā uzstājusies?
Jā. Man gan dejošana stadionā beidzās līdz ar vidusskolas pēdējo klasi. Sajūtas kā vadītājam ir pilnīgi citas. Dejotājam nav jāuztraucas, vai autobuss atbrauks, vai paēdinās, vienkārši esi. Bet, kad esi vadītāja lomā – autobuss nav atnācis, ja tagad nepagūsim paēst, tad vispār... Tā ir nedēļa, kad visu laiku strādā galva, tu menedžē, kas, kur, ko, kā būs. Tāpēc būt par dalībnieku – tas ir šarmanti, manuprāt.

Deju virsvadītājs ir kā virsdiriģents lielajam dziesmu svētku kopkorim – pārrauga laukumu. Nostājoties tribīnē, viņš dod savu enerģiju, siltumu, un sejā var lasīt – ne rūpes, drīzāk – svētku pacēlumu.
Manuprāt, tas ir vienīgais brīdis, kad vari izbaudīt sava darba augļus. Jo strādāts pie tā visa ir ārkārtīgi nopietni. Koncerta laikā mikrofons tev ir atņemts, un neko vairs nevari ietekmēt, nevienu kļūdu vairs nav jēgas piefiksēt. Vienkārši – vari noskatīties uz to, ko esi izdarījis.