Raivis Dzintars: "Negribu asociēties ar vidēji aritmētisko Latvijas politiķi"

Par latvietību, par to, kā ir būt politiķim, latvietim un tēvam Jauns.lv saruna ar vienu no Latvijas politikas līderiem.

„Jūtos lepns, ka esmu latvietis un tēvs, nevis Saeimas deputāts”

Par politiķiem parasti neko labu nesaka, drīzāk valda uzskats, ka politiķi vainojami pie visām nebūšanām valstī. Kā sadzīvojat ar politiķa tēlu? Vai lepojaties ar to, ka esat Saeimas deputāts?

Lepns esmu reizēs, kad izdodas kaut ko labu panākt, piemēram, lai daudzbērnu ģimeņu maciņos ir vairāk naudas, vai kad varam materiāli atbalstīt bērnu invalīdu organizācijas vai trīskāršot pabalstu nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Ja tas radies manas mērķtiecīgas darbības rezultātā, tad par to, protams, lepojos. Jūtos lepns par to, ka cilvēki uzticējuši man šo darbu, ka viņu atbalsts nav mazinājies, bet ir pastāvīgi audzis.

Ja jautāsiet par statusu „Saeimas deputāts”, tad teikšu atklāti– nē, nelepojos, jo vārdu kopa „Saeimas deputāts” sevī ietver tāda vidēji aritmētiskā Latvijas politiķa smagumu, un vidēji aritmētiskais Latvijas politiķis nav tas, ar ko es gribu asociēties. Kad braucu tikties ar skolēniem, runāju ar cilvēkiem dažādās vietās un pasākumos, es drīzāk izvairos minēt savu statusu, jo tas uzliek kaut kādu zīmogu visam tam, kas kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas politikā jau ir bijis. Es esmu nācis politiku mainīt.

Un kā tad sevi šajās tikšanās reizēs sevi piesakāt?

Sāku ar to, ka esmu latvietis, vīrs, triju dēlu tēvs. Tas ir tas, ar ko sevi primāri asociēju. Esmu cilvēks, kurš ir sajutis savu aicinājumu dzīvē, un tā ir latviska Latvija. Savulaik esmu strādājis par politikas un vēstures skolotāju, vēlāk par žurnālistu „Latvijas Avīzē”. Tagad man ir uzticējuši iespēju strādāt Saeimā, bet, lai kur arī esmu bijis, šie divi vārdi – latviska Latvija – bijis mans vadmotīvs.

„Politiķis nav normāli dabisks stāvoklis”

Kādām īpašībām jābūt politiķiem? Kā uztverat pret sevi vērstu kritiku?

Īpašību kopums noteikti būtu ļoti plašs. No vienas puses politiķim ir jābūt emocionālam, iejūtīgam, lai spētu sajust otro cilvēku, jo tas ir darbs ar cilvēkiem, tā ir spēja sajust un formulēt, ko cilvēkiem vajag, dažreiz pat tad, kad viņi paši to nav īsti vēl formulējuši. Bez iejūtības to nav iespējams izdarīt. Un vienlaicīgi politiķim jābūt noturīgam, strādājot emocionāli skarbā vidē, paaugstināta stresa apstākļos. To reizēm nav viegli savienot – vai nu cilvēki ir ar biezu ādu, viņiem nav emociju un viņi var izturēt šo psiholoģisko slodzi, vai arī cilvēki ir ļoti emocionāli un viņi ilgstoši nenoturas pret negācijām, pret vilšanos, ka tu varbūt nevari izdarīt visu uzreiz, ko gribētu.

Otrkārt, politiķim jāredz kopaina, jo šobrīd daudzi pasauli uzlūko fragmentāri – redz tikai vienas intereses, kādu vienu specifisku jautājumu; grib ticēt, ka to atrisinot, atrisinās visas pasaules problēmas, bet tā nenotiek. Jābūt spējai redzēt, kā mehānisms kopā darbojas.

Treškārt, tā ir spēja runāt, spēja pārliecināt citus cilvēkus, jo politika reizē ir gan eksakts, gan humanitārs priekšmets. Tajā ir gan matemātika - balsu skaitīšana, gan spēja iedot savu degsmi citiem, pārliecināt par savu patiesību gan ar racionāliem argumentiem, gan ar savu piemēru, emocijām.

Kādi ir Latvijas politiķi? Vai cilvēki politikā ir laimīgi?

Domāju, ka mūsu politiķi ir Latvijas sabiedrības spoguļattēls. Tur ir pārstāvji no visa kā - laimīgi, nelaimīgi, veiksmīgi, neveiksmīgi, visādi... Manuprāt, neviena profesija automātiski nedod laimi. Laime pirmām kārtām ir atkarīga no tā, vai darbs, ko cilvēks dara, ir saskaņā ar viņa sirds aicinājumu, un vai tuvākie cilvēki viņu atbalsta šajā ceļā. Ja kāds no šiem elementiem iztrūkst, tad nekāds atalgojums vai amata nosaukums laimi nedos.

Politikā ir ļoti daudz apstākļu, lai cilvēku psiholoģiski salauztu, jo tas nav normāli dabisks stāvoklis, ka visu laiku ir jādzīvo ar sajūtu, ka tev apkārt ir konkurenti, politiskie pretinieki, kas tev jebkurā momentā var iedurt dunci mugurā, ka jebkurā brīdī tev var operators ar prožektoru sejā uzdot neērtus jautājumus. Tas ir pastāvīgs spriedzes stāvoklis, pastāvīgas negācijas. To visu negatīvo var līdzsvarot tikai ar to, ka tas ir tavs sirds aicinājums. Ja tas tiešām ir sirds aicinājums, tad arī politikā ir iespējams būt laimīgam.

„Vara ir spēja ietekmēt citu uzvedību”

Satversmē rakstīts, ka „vara pieder tautai”. Kā vara var piederēt visai tautai, ja pat opozīcija Saeimā neko īpaši nevar ietekmēt? Ko saprotat ar tautas varu?

Vara ir spēja ietekmēt citu cilvēku un institūciju uzvedību, spēja ietekmēt notikumus. Bet spēja ne vienmēr nozīmē, ka šī iespēja tiek izmantota. Demokrātija un tautas vara nenozīmē, ka jebkura iegriba uzreiz pārvēršas par rezultātu. Tas nozīmē – ja tu pieliksi pūles, tev ir iespējams panākt zināmu iznākumu. Un par to, ka rezultātu ir iespējams panākt varbūt ne ar pirmo, bet desmito reizi, un varbūt ne viegli, bet grūti, esmu pārliecinājies pats ar savu piemēru, kad Nacionālajai apvienībai nebija nekāda starta kapitāla – ne naudas, ne plašas atpazīstamības. Tas bija solītis pa solītim, izejot visus posmus – sākumā jauniešu grupa, tad organizācija, neskaitāmas publikācijas un publiskas aktivitātes, partijas dibināšana,, darbs ārpus parlamenta un tad parlamentā…

Var to izdarīt. Un jau kādu laiku darbojoties Saeimā, esmu pārliecinājies, ka tiem, kuri nāk un prasa, ir lielākas iespējas dabūt. Tie, kas izmanto šīs iespējas, nekautrējas klauvēt pie frakciju vadītāju durvīm, nekautrējas rakstīt vēstules uz komisijām un ministrijām, ļoti mērķtiecīgi aizstāv savas intereses, savu var panākt.

Nesen bija gadījums, ka Latvijā pirmspensijas vecuma cilvēkiem jāmaksā par sabiedrisko transportu, bet ārvalstu pilsoņi, kuriem pensija iestājas ātrāk – 55 gadu vecumā, Rīgā, piemēram, var braukt bez maksas. Šim jautājumam uzmanību pievērsa viens biedrs partijas sanāksmē, un jautājumu uzreiz ierosinājām Saeimā. Šobrīd likuma izmaiņas jau ir nobalsotas pirmajā balsojumā. Tas ir piemērs, kā viens cilvēks, ja viņš dara, var izdarīt. Tā, manuprāt, ir tautas vara - iespēja, ko ne vienmēr obligāti izmanto.

Agrāk teica, ka Gorbunovu ievēlēja frizūras dēļ, Zīgerists esot nopircis balsis par banāniem. Cik daudz vēlētāji paļaujas uz emocijām, cik – uz racionāli izsvērtiem argumentiem? Kā jūs raksturotu Nacionālas apvienības vēlētāju?

Katrā gadījumā emocijām ir ļoti liela nozīme. Varētu teikt, ka priekšvēlēšanu process ir vairāk humanitārs periods un pēcvēlēšanu periods jau eksakts. Pēc vēlēšanām notikumus jau vairāk ietekmē tas, cik kuram ir balsis un kā tās balsis var saskaitīt kopā. Pirms vēlēšanām noteicošais ir tas, kurš vairāk pratīs aizķert ne tikai cilvēku prātus, bet arī viņu sirdis. Tā ka nenoliedzami cilvēks reizēm ir gatavs nobalsot pat pret savām interesēm, jāsaka – diemžēl, tikai tāpēc, ka ir kaut kāda iedarbīga reklāma, iedarbīgs manipulatīvs līdzeklis, ko citos apstākļos viņš nebūtu darījis. Tā tas notiek.

Nacionālās apvienības vēlētāju esam pētījuši. Esam sociologiem no SKDS pasūtījuši sava vēlētāja profila pētījumu. Jo augstāka izglītība, jo procentuāli lielāka iespēja, ka vēlētājs nobalsos par Nacionālo apvienību. Mums ir hipotēze, ka mūsu vēlētājs ir gudrs un izglītots, viņam raksturīgi tas, ka viņš atbildīgi, skrupulozi pieiet savai izvēlei. Piemēram, mūsu vēlētājs aktīvāk nekā citās partijās izmanto svītrošanas un plusošanas iespējas. Viņam nepietiek nobalsot par partiju, viņš grib vēl pateikt - tam es vairāk uzticos, tam nē. Nacionālās apvienības vēlētājs ir tāds, kuram noteikti nepietiek apsolīt desu un maizi, viņš domā par ilgtermiņa lietām, par  to, kas būs ne tikai rīt, bet arī par to, kas būs pēc desmit, varbūt pat simts gadiem. Viņš ir valstiski atbildīgs vēlētājs.

„Audzinām nākotnes eliti”

Regulāri vadāt lekcijas partijas jauniešiem. Par ko ir šīs lekcijas?

Ar jauniešiem ļoti daudz strādājām. Vairākas reizes gadā ir apmācību semināri – trīs vai piecu dienu garumā dažādās Latvijas vietās, kā likums ne Rīgā, bet pie dabas, lai var agri no rīta celties – rīta rosme, spēka treniņi, lekcijas, diskusijas, koncentrēšanās treniņi. Šādus pasākumus jau rīkojam vismaz desmit gadus. Daudzi jaunieši, kas šajos semināros piedalījušies, tagad ir domju deputāti, Saeimas deputāti un strādā respektablās profesijās un pārstāv mūsu vērtības. Ir arī iknedēļas pasākumi un nodarbības. Divi galvenie mērķi šajās nodarbībās: mācīt jauniešus domāt par valsts lietām un mudināt pilnveidoties, attīstīties. Viņi sporto, mācās koncentrēties, apgūst jaunas zināšanas. Tēmu loks ir ļoti plašs. Jaunieši šeit pierod domāt ne tikai par savu mazo labumu, bet apzināties sevi kā lielāka veseluma sastāvdaļu. Atļaušos teikt, ka audzinām nākotnes eliti, un ne tādā izpratnē, ka elite ir kā politiķi, bet elite kā sabiedriski aktīvi cilvēki, kas iesaistās dažādos procesos - tie var būt žurnālisti, politiķi, ministriju darbinieki, dažādi nevalstisko organizāciju cilvēki, kas nākotnē veidos Latviju.

Ja sakām - sabiedrības elite, tad šim vārdam bieži ir negatīva pieskaņa. Inteliģence – izklausās daudz labāk. Kāda ir atšķirība, un kas ir mūsdienu Latvijas elite/inteliģence?

Viss atkarīgs no satura, ko ietveram šajos vārdos. Man šķiet, ne viens, ne otrs nav tāds vārds, ko mēs visi saprastu vienādi. Ja es runāju par eliti, es noteikti nerunāju par valdošo varu, jo tā ne vienmēr ir elite. Tur (varā) vienmēr ir cilvēki, kas tur nonākuši nejaušības pēc un savu varu nemaz nerealizē, viņi atrodas tikai amatā. Ar eliti es drīzāk domāju to, ko savulaik izteicis ievērojamais itāļu zinātnieks, sociologs un domātājs Vilfredo Pareto (1848-1923), kurš viens no pirmajiem runāja par elites jēdzienu. Ir slavenais Pareto princips 20-80, ka 20% procenti ieguldījumu nes 80% ieguvumu, un arī sabiedrībā ir apmēram 20% sabiedrības daļa, kas vairāk tiecas uz attīstību, kas domā ārpus savām personīgām interesēm un arī par sabiedrības labumu. Par eliti es runātu drīzāk šādā plašākā nozīmē – tie ir cilvēki, kas mērķtiecīgi vērsti uz attīstību, augšupejoši cilvēki. Un šādā izpratnē elite ir vērtējama ar plus zīmi.

Kas ir latviska Latvija?

Kā Nacionālās apvienības darbības mērķis bieži tiek minēta latviska Latvija. Ko ar to saprotat? Jo jūsu apvienība jau ir ne vienīgā, kas izmanto šādu saukli...

Piekritīšu, ka šo kā saukli var izmantot arī citas partijas, bet, vai citi to mērķtiecīgi izmantojuši kā savas rīcības kodolu, es ļoti apšaubītu. Manuprāt, veidot konkrētas definīcijas par to, kas ir latviskas Latvijas jēdziens ir nepareizi, jo latviska Latvija pierādās konkrētās situācijās.

Piemēram, skaidrs, ka latviska Latvija ir tad, kad skolēni visā Latvijā mācās valsts valodā. Ja tas tā nav, tad tā nav latviska Latvija. Latviska Latvija ir tad, ja jaunā māmiņa stumj bērnu ratiņus, pie kuriem ir piesprausts valsts karodziņš. Latviska Latvija ir tad, kad politiķi neaizliedz pieminēt savus varoņus un nekaunina tos, kas savus karavīrus piemin 16. martā. Manā izpratnē tā ir latviska Latvija - tas, kas mums ir vienojošais ne tikai šodien, bet arī pagātnē, kas mums ir vērtība un ko gribam saglabāt. Un, manuprāt, šodien tā ļoti, ļoti trūkst. Tas ir padomju okupācijas gados izrauts kumoss gan fiziskā (cilvēku ziņā), gan garīgā izpratnē. Tas mums licis šaubīties par to, ka latviskums ir kaut kas pašsaprotams, kas mums pienākas, ko mums ir tiesības aizstāvēt. Ja mums ļoti daudzus gadus ilgstoši teikts, ka runāt savā valodā ir fašisms un radikālisms, tad tas režīms var nomainīties pāris gados, bet domāšanas veids tik ātri nemainās. Tā kā latviska Latvija dziļākā izpratnē ir mūsu domāšanas veids, ka mēs gribam dzīvot Latvijā un justies tā, ka te ir kaut kas tāds, kas nav nekur citur pasaulē. Es varu aizbraukt un redzēt visdažādākos brīnumus un novērtēt to, kas ir ārpusē, bet es zinu, ka šeit būs tā vieta, ka te būs tas, ko es nekur citur iegūt nevarēšu.

Nacionālā apvienība aktīvi iestājas par ģimeņu aizsardzību. Kopš apvienība ienāca valdībā, vai demogrāfiskie rādītāji ir uzlabojušies? Ko domājat par cilvēkiem, kas nevēlas bērnus?

Uzreiz droši varu teikt, ka demogrāfiskie rādītāji ir uzlabojušies. Ar mūsu ienākšanu koalīcijā parādījās jēdziens „demogrāfijas ultimāts”, jo mēs ļoti agresīvi cīnījāmies par dažādiem atbalsta pasākumiem ģimenes atbalstam. Tolaik uz vienu sievieti bērnu skaits vidēji bija 1,3, tad tagad tas ir 1,7. Nesen demogrāfs Ilmārs Mežs paziņoja, ka Eiropā pašreiz šis ir augstākais rādītājs. Cita lieta, ka mums ir demogrāfiskā bedre, kas izriet no tā, ka savulaik bērni ir mazāk dzimuši un pašlaik mēs izjūtam sekas.

Bērni ir iespēja aiz sevis pasaulē kaut ko atstāt. Protams, ka tā nav vienīgā iespēja. Novēlu visiem cilvēkiem meklēt to, ko mēs aiz sevis atstāsim, jo mēs neviens neesam mūžīgi un bez mums droši vien zemeslode pretējā virzienā griezties nesāks. Mēs esam kaut kas pārejošs. Un, man šķiet, arī mūsu egoistiskajās interesēs ir saprast – vai mūsu pieskārienam pasaulē ir bijusi kaut kāda jēga, kas tas ir? Mēs varam koncentrēties uz  kaut kādām šodienas baudām, sajūtām, labumiem, bet no laika attāluma tam būs bijusi ļoti maza nozīme. Tad, kas būs svarīgs pēc mums no laika attāluma skatoties? Lai pēc mūsu paaudzēm latviešu tauta pastāvētu, lai šī nav vienīgā Latvijas simtgade? Tie ir jautājumi, par kuriem mūsdienu cilvēkam būtu jādomā.

Kad Saeimā pulcējās jauniešu Saeima, vadījāt vienu no četrām komisijām, kā arī līdzās Inārai Mūrniecei un Laimdotai Straujumai teicāt uzrunu jauniešiem. Kādi ir jūsu secinājumi, pārdomas par jauniešiem, iespējamajiem nākotnes politiķiem?

Mans pieminētais Pareto princips par 20% sabiedrības elites darbojas arī šajā ziņā - pie jauniešiem. Ir aktīvais mazākums, kas parāda ļoti ievērojamus rezultātus. Daļa no jauniešiem tiešām prata savas idejas argumentēt un fokusēties uz būtisko, parādīt labākus rezultātus nekā viens otrs mans kolēģis Saeimas deputāts. Bet tas ir mazākums, un tieši tāpat kā sabiedrībā – tas mazākums izvelk visu. Ja runājam par idejām, tad kādu vienu nevaru izcelt, jo jaunieši ir tikpat dažādi, kā mēs visi – tur ir gan konservatīvie un liberāļi, gan nacionāli un kosmopolīti... Cik dažādi mēs, tik dažādi jaunieši.

Lai audzināšana nebūtu banāla

Kā valsts šobrīd rūpējas par jauniešu audzināšanu?

Kopš ievēlēšanas Saeimā strādāju Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā un ar pārliecību varu teikt, ka valsts tikai pašlaik sākusi apzināties, ka audzināšana ir arī valsts funkcija. Joprojām arī politikas veidotāju un īstenotāju vidū ir izplatīts mīts, ka audzināšana ir ģimenes pienākums, un valstij tajā nav jājaucas. Tagad jaunajā tā sauktajā kompetencēs balstītajā izglītības saturā beidzot pirmo reizi ļoti skaidri definēts, ka valstij - skolai un izglītībai sistēmai - jādod ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī attieksme. Ir jāpaiet kaut kādam laikam līdz pieņems to, ka izglītība nav tikai zināšanas un prasmes, ka tās ir arī vērtības. Un tad būs nākamais jautājums – kas ir tās vērtības, kuras ir jāaudzina? Protams, Nacionālā apvienība ir un būs klāt, lai uzstātu, ka tās vērtības, kas jāliek augšgalā, ir tās pašas, kas ierakstītas arī Latvijas Satversmē. Pirmkārt, valsts, tauta, ģimene, cilvēka dzīvība, Dievs un citas.

Kā audzināt savus dēlus?

Man viens dēls ir skolas vecumā, pārējie divi vēl ir bērnudārznieki. Siguldas Laurenču sākumskolu, kurā mācās mans vecākais dēls, gribu uzteikt kā pozitīvo piemēru. Tā ļoti domā par vērtību audzināšanu, iesaista diskusijās par vērtībām. Pašvaldības pārstāvji, skolotāji, vecāki - visi nāk kopā un diskutē, kā vērtības iedzīvināt izglītībā. Domāju, ka ne katra skola to dara.

Savā dēlā, pirmkārt, cenšos ielikt gribu un tieksmi pilnveidoties. Manuprāt, tas ir pats būtiskākais. Kādā ceļā viņš to īstenos, jau būs viņa izvēle. Pašlaik jūtu, ka mans uzdevums ir viņam arī iemācīt nebaidīties no grūtībām, saprast, ka jebkura rezultāta sasniegšana tomēr prasa piepūli, iziešanu no sava komforta zonas. To viņš ir jutis no bērnības. Tā, protams, nav nekāda drakoniskā un nesamērīgā disciplīna. Protams, ir jābūt arī rotaļām, brīvajam laikam un tā tālāk, bet esmu centies, lai viņam būtu dažādas nodarbības, lai viņš aktīvi piepilda savu brīvo laiku. Viņš mūzikas skolā mācās klavieres, un klavieres mācīties bez asarām nav iespējams, viņš trenējas džudo un spēlē šahu. Ir jābūt vispusīgai attīstībai, un pats galvenais tieksmei pilnveidoties. Un, otrkārt, ir jādod piemērs, kas ir vērtības. Tas ir pašsaprotami, ka sieviete pa durvīm jāpalaiž pa priekšu. ja tev kaut ko labu izdara, tev jābūt pieklājīgam un jāpasaka paldies. Tas skan kaut kā banāli un vienkāršoti, bet mūsdienās aizvien vairāk šīs vienkāršās lietas tā kā paskrien garām un kļūst nenozīmīgas.

Mūsu laikmets raksturīgs ar to, ka mēs visi esam šausmīgā skrējienā. Ja agrāk bija grūtības iegūt informāciju, tad tagad ir grūtības sašķirot informāciju – informācijas ir tik ārkārtīgi daudz, ka liela vērtība ir spēja fukusēt uzmanību un saprast būtiskākās lietas. Un tas, manuprāt, ir arī šis konservatīvisms – spēt starp visu šo ārkārtīgi lielo informācijas un vērtību klāstu saprast, kas ir tās pamatvērtības, kas mūsdienās  ir jāsaglabā.

Par vīrišķību un sievišķību

Kas ir vīrišķīgs vīrietis un sievišķīga sieviete mūsdienu apstākļos? Vai kā konservatīvas partijas pārstāvis arī piekrītat konservatīvajam uzskatam, ka tēvs ir ģimenes galva?

Piekrītu ar nosacījumu, ja ģimenē sieviete to akceptē. Jo to, kas ģimenē ir ģimenes galva nevar uzspiest, lai kāds būtu sadarbības modelis, tam ir jābūt abpusēji akceptētam. Ja vīrietis sevī šīs vīrišķīgās īpašības izkops, tad arī sieviete neiebildīs un nekonkurēs ar viņu. Man šķiet, ka šajā jautājumā vēsture ir atstājusi smagas pēdas. Mums fiziski ir izrauta, varētu teikt, labākā tautas daļa, jo vīrieši daudzi pagājušajā gadsimtā gājuši bojā karā, daudzi ir deportēti, izsūtīti un daudzas tās vīrišķās kvalitātes mums uz laiku ir zudušas, un daba nemīl tukšumu.
Manā izpratnē vīrišķība ir no vienas puses spēja būt maigam un iejūtīgam, bet no otras puses spēja cīnīties par kaut ko lielāku.

Sabiedrībā diezgan populārs ir uzskats, ka sakarīgu sieviešu (ko nu katrs ar to saprot) Latvijā ir vairāk nekā sakarīgu vīriešu. Kādas ir jūsu domas?

Mēs, vīrieši, droši vien būsim subjektīvi. Ko mēs uzskatām par sakarīgiem: ja to definētu kā tieksmi iet augšup, tieksmi attīstīties, tad vairāk ir sieviešu, kas tiecas attīstīties. Ir ļoti daudz vīriešu, kas jūtas komfortā ar visu, kā ir, un tas rada šo līdzsvara trūkumu. Latvijā uz 100 vīriešiem ir 110 sievietes, bet ja vēl paskatītos uz to, cik ir tādu sieviešu, kas cenšas attīstīties, izglītoties, lasīt, domāt tālāk nekā tikai par savu degungalu, un cik tādu ir vīriešu, tad tā proporcija ir vēl vairāk par labu sievietēm. Šajā ziņā diemžēl ir liela disharmonija.

Privātumu Latvijā tikpat kā neizjūtu

Privātums mūsdienās ir ekskluzīva lieta. Kā to izjūtat? Kā pats izmantojat sociālos tīklus?

Savu privātumu tikpat kā neizjūtu. Ieejot lielveikalā, sabiedriskajā transportā vai kādā publiskā pasākumā, lielākā daļa mani vēro nevis kā vienkāršu pasākuma dalībnieku, bet skatās uz manu statusu un amatu, ko daru ikdienā, nereti nāk klāt un pauž savu viedokli, dod padomus. Tā kā uzskatu, ka tikai tad, kad esmu četrās sienās mājās, mana darba diena beidzas. Un bieži vien arī tad to nejūtu, jo arī ģimenes locekļi grib zināt par to, kas valstī notiek. Tas prasa piespiešanos sev pārkāpt pāri un turpināt nest darbu mājās. Tā ir nepatīkama blakne, ar ko mūsu profesijā ir jārēķinās.

Par sociālajiem tīkliem. Visaktīvāk izmantoju „Facebook”, kurā man ir gan privātais profils nepolitiskām lietām un oficiālā Raivja Dzintara lapa, kur vairāk runāju par sabiedriskām un politiskām lietām, atskaitos par to, ko esmu darījis, paužu viedokli dažādos jautājumos, komunicēju ar Latvijas pilsoņiem.

Tad jau, lai iegūtu privāto telpu ir jāceļo prom no Latvijas, vismaz uz laiku? Kādi ir jūsu iecienītākie galamērķi, nodarbes....?

Ceļojumos pats interesantākais man šķiet cilvēki. Protams, arī arhitektūra, daba, apstākļi, kādos cilvēki dzīvo, ir zināma liecība par cilvēkiem, bet pašā pamatā ir cilvēks. Man vienmēr patīk nevis uzturēties tūristu rajonos, bet vietās, kur dzīvo īstie iezemieši un novērtēt, ar ko viņi atšķiras, kā viņi skatās uz pasauli, kā viņi savstarpēji komunicē un mijiedarbojas. Tas man šķiet būtiski. Pats interesantākais pasaulē man šķiet cilvēku sajūtas un kā tās mainās savstarpējā komunikācijā un mijiedarbībā. Viss pārējais, ko cilvēks rada, jau ir tikai blakne, veids, kā mēs izpaužamies. Ceļojumos lielā mērā cenšos vērot cilvēkus. Pamatos mēs visi kaut kur esam līdzīgi. Tikai ir kaut kādas kultūras un ārējās pazīmes, kas mūs atšķir, un padara pasauli interesantu.

Jaunākais ceļojums bija uz Algarvi Portugālē. Tiešām fantastiski dabas skati! Par Portugāli neesmu dzirdējis sliktas atsauksmes. Ir dažādas vietas, kur atšķiras atsauksmes, bet Portugālē pārsvarā neviens nav vīlies. Šīs klintis okeānā, zaļumi un pludmales, un saule, pēc kā latvieši noilgojušies ir ļoti fantastiski! Bet viens no iespaidīgākajiem ceļojumiem bija uz Islandi, kas ir pavisam kaut kas cits –vienreizējās ainavas, kalni, ūdenskritumi, skarbā daba un tas, kādu iespaidu tā atstāj uz cilvēkiem, ir kaut kas ilgstoši atmiņā paliekošs.

Kultūra bez štepseļiem

Kopš Nacionālā apvienības pārstāvji vada Kultūras ministriju, vai ir ievērojams uzplaukums tieši latviskajā kultūrā?

Mūsu abu kultūras ministru laikā ir atvērta Kultūrkapitāla fonda atsevišķa programma, kas ir veltīta tieši nacionālas identitātes stiprināšanai, atsevišķa programma, kas veltīta Latgales novadam. Tāpat šis simtgades pasākumu kopums ir vērienīgākais patriotiskās audzināšanas kopums, kāds, manuprāt, bijis kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Mēs sākam pierast pie tā, ka regulāri atkal sāk iznākt latviešu filmas. Tā visa ir latviskā kultūra, kaut kas, kas ilgu laiku bija pārtraukts.

Kultūras jomā ir ļoti būtiskas stratēģiskas lietas pareizā virzienā bijušas. Bet te jāteic, ka kultūras ministrs demokrātiskā valstī nevar būt cenzors un kultūra ir arī tāda radošā pašizpausme un laikmeta liecība, kurai mēs nevaram pateikt – mēs gribam tikai tādus latviskos darbus radīt un ne citādākus. Protams, visādi darbi būs, bet mums ir jāveicina un jāatbalsta tas, kas sabiedrībai liek sajust kopību un lepnumu par to, kas mēs esam.

Nacionālā apvienība atbalstīja „Līvu” albuma „Bez štepseļiem” izdošanu. Ko jums nozīmē šī grupa? Kāda mūzika jums patīk?

Man patīk mūzika, kas kaut ko vēstī. Ne tikai vārdos, bet arī saklausīt emocijas, kuras mūzikas radītājs radījis. „Līvi” man ir kaut kas ļoti privāts. Esmu desmit gadus jaunāks par savu brāli un mans brālis modās pie „Dzimtās valodas”, un es pēc tam šo tradīciju turpināju. „Līvu” mūzika – „Dzelzgriezējs”, „Dzimtā valoda”, „Metāla sirds” ir kaut kas tāds, pie kā daudzi latvieši ir auguši un tāpēc vienu brīdi šis sauklis „Līvi dzīvi!” izraisīja tādas skumjas un nostalģiskas sajūtas, jo šķita, ka ar daudzu slaveno un leģendāro līvu aiziešanu no mūsu saules ir tā kā noslēdzies kāds ārkārtīgi nozīmīgs mūsu tautas likteņa posms. Un pašlaik, kad viņi atraduši veidus, kā atkal pulcēt pilnus kultūras centrus, atkal tās pašas dziesmas ar jaunu solistu un jaunā pavadījumā izpilda, man tas asociējas ar to spītīgo latvieti, stāstu, ka nezāles neiznīkst.

„Esmu tipiskais vīrietis – rozes un pārējās puķes”

Pavasarī daba mostas, latvieši steidz uzsākt dārza darbus. Vai jums šī joma ir tuva?

Jā, ļoti patīk. Bet tam atliek maz laika. Nesen tā pamatīgi nosvīdām - kopā ar bērniem atjaunojām dobes, nesām akmeņus, rakām zemi. Mana darba blakne ir grūtības no darba kādā mirklī atslēgties. Un, kad tu dari dārza darbus – pļauj zāli vai roc zemi, tad tā ir tāda latviskā meditācija. Tu dari un redzi rezultātu. Tas ir skaisti.

Sievas kompetence ir izvēlēties ziedus. Es laikam esmu tas tipiskais vīrietis, kuram ir rozes un tad tās pārējās puķes.... Kaut ko jau esmu dzirdējis, jo mana mamma ir dārzkopības konsultante. Manā atbildībā vairāk ir infrastruktūras radīšana – savest zemi, uzbērt mulču, plēvi uzlikt, celiņus izveidot, un tad tālāk to skaistuma produktu izveidot ir manas sievas kompetencē. Agrāk audzējām arī zemenes, tomātus un gurķus, bija siltumnīcas, bet pašlaik laika trūkuma dēļ vairāk koncentrējamies uz to, lai mums tas mazais zemes pleķītis būtu sakopts un daļu no Latvijas padarītu skaistāku. Visus dārza labumus iegādājamies tirdziņā.

Kas ir jūsu spēka avoti - latvisks dzīvesveids, baznīca, sports, kāda kolekcija?

Daudz kas no minētā. Lielā mērā tie ir cilvēki. Esmu bagāts ar cilvēkiem, ko esmu saticis. Man tiešām dzīve piespēlējusi fantastiskus skolotājus ar lielo burtu un autoritātes. Man šķiet, ka katra mūsu komunikācija ir enerģijas apmaiņa un ja tās rezultātā jūtamies labi, tad ar tiem cilvēkiem ir jākomunicē.

Tās ir arī pastaigas dabā. Dzīvoju Siguldā un regulāri sportoju. Skrienu pa Gaujas takām un slavenajām Siguldas trepītēm, garāžā esmu ierīkojis sporta istabu. Iespēja pabūt vienatnē pie dabas ir, ja tā varētu teikt, saskarsmes punkts ar mūžību.

Vissliktākā simtgades dāvana būtu „Saskaņa”

Ir sācies priekšvēlēšanu laiks. Ar ko nākamā Saeima varētu atšķirties no esošās?

Mēs redzam, ka aizvien grūtāk ir iznākumus prognozēt. Eiropā un vispār Rietumu pasaulē redzam, ka tas, ko sola socioloģijas dati, atšķiras no gala iznākuma. Aizvien vairāk faktoru spēj ļoti strauji izmainīt vēlētāju izvēli. Līdz ar to negribu prognozēt to, kur varu kļūdīties. Man jāizdara tas, kas no manis atkarīgs un mazāk jādomā par to, kas no manis nav atkarīgs.

Kā jau teicu, visu nosaka matemātika. Un vai pēc vēlēšanām tā matemātika nepavērsies par labu „Saskaņai”? Tas būtu tas, kas tiešām var Latviju ilgtermiņā izmainīt un būtiski ietekmēt. Pārējās jau ir tādas perifēras lietas - vairāk uz vienu vai otru pusi...

Bet jautājums par „Saskaņu” ir lielais jautājums. Ar katrām nākamajām Saeimas vēlēšanām ir bijuši kaut kādi centieni kārtību izmainīt uz to pusi, lai „Saskaņa” būtu valdībā. Lai gan šobrīd lielākā daļa saka – nē, nekad mūžam, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tiks ieguldīta liela nauda, liela smadzeņu skalošana, lai tomēr kaut kādu scenāriju par labu „Saskaņai” atrastu.

Savulaik, kad Valdis Zatlers atlaida Saeimu, ļoti daudzi neticēja, ka tas, visticamāk, ir projekts, kam „Saskaņa” ir jātuvina Saeimai. Neticēja, pagāja vēlēšanas... un daudziem bija liels šoks paziņojums no Zatlera puses, ka tikai tanki var mainīt viņa lēmumu iet kopā ar „Saskaņu”. Tas bija mirklis, kad „Saskaņas” nonākšana valdībā bija vistuvākā. Manuprāt, arī pašlaik ir tāda iespējamība. Piemēram, ir dažas lietas, ko mēs droši varam prognozēt – „Vienotības” svars vairs nebūs tāds, kā pašlaik, kaut kas nāks „Vienotības” vietā un ar lielu iespējamību, ka šo nišu daļēji var aizņemt Jaunā konservatīvā partija. Šo partiju atbalsta tās pašas mediju grupas, iespējams, tie paši uzņēmēji, tās pašas sabiedriskās autoritātes, viedokļu līderi, kas savulaik bija par „Vienotību”. Atšķirībā no „Vienotības” Jaunā konservatīvā partija ļoti skaidri un strikti ir nopozicionējusies pret Zaļo un zemnieku savienību. Tai pašā laikā uzskatu, ka tā nebūtu pilnīga partijas sejas zaudēšana, ja viņi veidotu koalīciju ar Lembergu jeb ZZS. Ja šādu koalīciju neveido, tad pie noteikta balsu sadalījuma var veidoties strupceļa situācija, jo otra alternatīva ir tikai „Saskaņa”. Tieši šādās strupceļa situācijās ir lielākie riska momenti.

Atceros, kā arī Zatlera laikā neviens jau nesacīja: „Ņemam „Saskaņu” valdībā!” Ir viltīgāki formulējumi – taisām, piemēram, bezkoalīcijas valdību, kad visi ir koalīcijā, taisām varavīksnes vai nepolitisko valdību, kur nav politiķi, bet gan partiju deleģēti profesionāļi, bet tā visa ir tāda cilvēku mānīšana, jo faktiski tas, kas izvirza to ministru, to varu arī iegūst, ne jau svarīga ir partijas biedra karte. Un par „Saskaņu” var teikt – iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku. Protams, viņi pašreiz nerunā par nacionāliem jautājumiem, viņi izvairās no tā, kas latviešiem ir jūtīgs, viņi rāda – lūk, tur ir Ždanoka un Pliners, kas ir vēl radikālāki par mums, bet tajā brīdī, kad vara tiek iegūta, manuprāt, atņemt viņiem to būs grūti, un tas ir ļaunākais, ko mēs Latvijas simtgadē varētu izdarīt – iedot „Saskaņai” varu.