Psiholoģe: Līdzcilvēku klusēšana palīdz varmākam turpināt ļaunprātīgo rīcību

Viņa uzsvēra, ka iedzīvotājiem der atcerēties, ka vardarbība ģimenē nav privāta lieta, bet tas ir noziegums, kas nav mazāk svarīgs kā noziegums uz ielas. "Līdzcilvēku klusēšana ir tā, kas palīdz varmākam turpināt ļaunprātīgo rīcību. Ja mēs nerunājam par to, mēs kļūstam par ļaundara sabiedroto un problēmas daļu. Ja jūties apjucis un neziņā, kā vari palīdzēt, ir iespēja zvanīt uz noziegumos cietušo atbalsta tālruni 116006 un saņemt informāciju un atbalstu," skaidroja Ozoliņa.

Pēc viņas paustā, statistika rāda, ka no vardarbības ģimenē biežāk cieš sievietes, bet neatkarīgi no upura dzimuma, līdzcilvēkiem atbalstīt kādu, kurš cieš no vardarbības, var būt patiesi sarežģīti, taču reizēm tas var būt izšķiroši, lai cietušais netiktu ievainots vai pat nogalināts.

Psiholoģe arī skaidro, ka vardarbīgas attiecības bīstamas gan cietušajam, gan viņa bērniem. Turklāt psiholoģiskā vai emocionālā vardarbība var būt tikpat postoša kā fiziska ietekme. "Vardarbība attiecībās nekad nav pieņemama, neatkarīgi no apstākļiem, un tā nekad nav cietušā vaina," uzsver Ozoliņa.

Tāpat viņa norāda, ka vardarbība nedrīkst tikt attaisnota ar alkoholu, stresu vai cietušā rīcību, jo vardarbība ir uzbrucēja izvēle. Fiziski un seksuāli uzbrukumi, draudi un vajāšana ir noziegumi, par kuriem jāziņo policijai.

Psiholoģe arī skaidroja, ka reizēm var būt grūti saprast, kāpēc kāds varētu turpināt attiecības, piedzīvojot tik smagu attieksmi pret sevi. Joprojām nereti valda stereotips, ka vardarbība ir kaut kas tāds, ko otrs ir izprovocējis vai pelnījis, tāpat arī uzskats, ka "tikai stulbi vai vāji cilvēki ko tādu pret sevi pieļauj". "Tiem, kas nekad nav bijuši vardarbīgās attiecībās var būt patiesi grūti iedomāties, ko no vardarbības upura prasa šādu attiecību pārtraukšana," uzver Ozoliņa.

Pēc viņas paustā, cietušais var baidīties no sekām, ja vardarbīgais partneris gadiem ir draudējis. "Lai cik paradoksāli tas nešķistu, upuri nereti stāsta, ka joprojām vardarbīgo partneri mīl un pieķeras tām situācijām, kad viss ir bijis skaisti un labi. Tā ir iekārtota cilvēka psihe - grūtību priekšā, lai izturētu nepanesamos apstākļus, cilvēks neapzināti sevi māna un cenšas sev iestāstīt, ka varbūt nemaz nav tik briesmīgi. Reizēm partneru vērtību sistēma balstīta uz principu "laulība ir svēta", kā arī palikt kopā vajadzētu bērnu dēļ, nerunājot jau par to, ka kopīgi bērni ir manipulācijas ierocis, draudot vardarbības upurim tos atņemt. Tāpat arī var dominēt pārliecība, ka varmāka spēj mainīties, jo "savā būtībā ir labs cilvēks", to pēc kārtējā vardarbības akta mēdz solīt arī partneris," skaidro Ozoliņa.

Viņa arī norādīja, ka bieži sastopami cilvēki, kuri uzskata, ka vardarbība ir viņu vaina, jo vairāk tāpēc, ka parasti varmākas apzināti otru pusi pazemo, graujot viņa pašvērtējumu, kā rezultātā cietušais var justies stulbs, bezcerīgs un atbildīgs par ļaunprātību, kādai viņš ir pakļauts. Šādās situācijās ir grūti pieņemt lēmumus, sevišķi tik nozīmīgus kā vardarbīgo attiecību pārtraukšana.

Tāpat Ozoliņa norāda, ka nereti cietušie min, ka viņiem nav, kur iet, jo dzīvo nelielā lauku teritorijā, kur saskarsme ar varmāku ir neizbēgama, kur ir kopīgi draugi vai pat darbs. Tāpat jāņem vērā tāds iemesls kā finansiālas raizes, īpaši, ja vardarbīgais partneris ir bijis vienīgais pelnītājs.

Psiholoģe uzsver, ka, lai kāds arī nebūtu iemesls palikšanai vardarbīgajās attiecībās, cietušais nedrīkstētu justies, ka viņš tiek kritizēts, vainots, un ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ja jau destruktīvās attiecības nav atstājis. Tas tikai pastiprinās viņa zemo pārliecību par sevi un vainas izjūtu.

Šī iemesla dēļ Ozoliņa skaidro, ka kaimiņu, draugu, tuvinieku, arī svešinieku atbalsts cietušajam ir patiesi svarīgs, no aculiecinieku reakcijas var būt atkarīga kāda dzīvība, tomēr ne mazāk svarīgi ir atbalstīt un veicināt, lai tas, kurš cieš var justies spēcīgāks pieņemt lēmumu pārtraukt vardarbīgās attiecības.