Cik zaļa patiesībā ir Latvija? Analizē vides žurnāliste Elīna Kolāte
Sākot no 2002. gada, katru otro gadu Jeila un Kolumbijas universitāšu zinātnieki ASV sadarbībā ar Pasaules Ekonomikas forumu izstrādā un publicē apjomīgu pētījumu, kas visas pasaules valstis sarindo pēc zaļuma.
Latvija 2012. gadā ieguva iepriecinošo 2. vietu. 2014. gadā – jau 40. vietu. Vēl pēc diviem gadiem – 2016. gadā – bijām divdesmit otrie, bet šogad ieņemam 37. vietu. Vai šī straujā pārvietošanās augšup un lejup nozīmē, ka tik tiešām ļoti strauji mainās vides apstākļi un dabas stāvoklis?
Šķietama daudzveidība
Bioloģiskā daudzveidība liecina, cik daudz dažādu dzīvu būtņu, ekosistēmu un ainavu sastopams konkrēta teritorijā.
Tāda daudzveidība nepieciešama kaut vai tāpēc, ka arī radības kronis cilvēks ikdienā izmanto ļoti daudzas un dažādas dabas veltes – mēs ēdam un dzeram dabu, velkam mugurā dabiskas šķiedras, būvējam mājas no dabas veltēm, vielas svarīgiem medikamentiem atrodam savvaļas augos un dzīvniekos, piekrastes pilsētas un ciemus no vētrām sargā kokiem apaugušas kāpas. Grūti iedomāties nozari, kuras svarīga sastāvdaļa nebūtu daba.
Bioloģiskās daudzveidības kategorijā Latvija tikusi augstu – 25. vietā ar 92 punktiem no simt. Taču, buroties cauri šai kategorijai, jāsecina, ka pārsvarā rādītāji saistīti ar aizsargājamo dabas teritoriju izveidi un kvalitāti, nevis ar dabas stāvokli kopumā. Tas nozīmē, ka mūsu dabas aizsardzības speciālisti labi izvēlējušies, ko aizsargāt – šajās īpašajās zonās ir visdažādākās ekosistēmas.
Varētu, protams, pačīkstēt par dažiem apsaimniekošanas aspektiem, taču šoreiz nevajag – uz pasaules fona tiešām izskatāmies neslikti. Tomēr skumdina pēdējais šīs kategorijas rādītājs, kā valstī kopumā (arī ārpus aizsargājamajām teritorijām) mainās dzīvotnes, kurās čumēt un mudžēt dzīvībai.
Kopš 2001. gada mēs šādas vietas strauji zaudējam un pasaulē ierindojamies 121. vietā. Tātad – ar aizsargājamajām teritorijām varam lepoties, bet ārpus tām gan nekas labs nenotiek. Tas kopumā atspoguļo tendenci visā pasaulē – aizsargājamo teritoriju īpatsvars pieaug, bet sugas izmirst. Piemēram, mežirbju skaits Latvijā vairs ir tikai 20% no tā, kas bija 2005. gadā.
Ko darīt? Skaidrs, ka aizsargājamās teritorijas pašas par sevi nav risinājums. Vides un dabas intereses ir jāņem, plānojot jebkuru citu nozari.
Ar mežiem aizvien zemāk
Mežu teritoriju izmaiņas, salīdzinot ar 2000. gadu, mērītas nevis visās 180 valstīs, bet gan tikai 136. Tās, kas nav iekļuvušas šajā sarakstā, ir valstis ar ļoti mazu mežu īpatsvaru. Līdz ar to – ja tiktu nocirsti 30 no valstī esošajiem 100 kokiem, proporcionāli izmaiņas būtu milzīgas, bet nomināli tie ir un paliek tikai 30 koki. Lai nerastos šādi statistikas fokusi, vērā ņemtas valstis ar nozīmīgām mežu platībām.
Latvijai līdzīgi kā iepriekšējā pētījuma ziņojumā nav klājies sevišķi labi – 121. vieta ar 3,67 punktiem no simt. Pirms diviem gadiem bija mazliet labāk – toreiz bijām sakasījuši sešus punktus.
Pētījums veikts, izmantojot satelītattēlus, un speciālisti vienkārši skatījušies, kā palielinājušās vai samazinājušās mežu platības. Šie rezultāti var radīt apjukumu, jo it kā tik bieži dzirdam, ka mežu platības tieši palielinās. Vai kāds brutāli melo?
Iespējams, ne, vienkārši katrs runā par citu lietu. Mežu zeme ir zemes lietojuma veids. Arī tad, ja mežu nocērt, tā paliek mežu zeme, kaut arī koku tur tajā mirklī nav, bet, iespējams, tiks stādīti vietā. Tātad – ja vienā dienā izcirstu visus Latvijas mežus, mežu zemju platība uz papīra nemainītos.
Šobrīd Latvijā turpinās aktīva ciršana, tāpēc zinātnieki, kas analizē satelītattēlus, mežu zemēs kokus neredz. Bet, ja pieņemam, ka tagadējie izcirtumi pēc gadiem ataugs, pastāv iespēja, ka, piemēram, pēc 15 gadiem pēkšņi kļūstam par pozitīvajiem līderiem šajā kategorijā.
Zivīm sliktākais vēl priekšā…
Zivsaimniecības kategorijā ir runa par jūru un okeānu zivīm, līdz ar to šeit nav ņemtas vērā valstis bez jūras robežas. Apskatīti divi rādītāji – cik procentu no valsts ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā (EEZ) esošajām zivju populācijām ir pārzvejotas un kādas zivis tiek zvejotas.
Pēc pētnieku pieņēmuma, mazo zivju nozveja nozīmē, ka lielās, plēsīgās jau ir izzvejotas. Līdz ar to, viņuprāt, piemēram, anšovu nozvejas pieaugums nozīmē, ka turpat esošās plēsīgās zivis jau ir izbeigušās. Bieži vien tā ir taisnība, taču ne vienmēr. Piemēram, ja pieaug mazo zivju cenas, tās tiks zvejotas vairāk, pat tad, ja ūdeņi mudžēs no lielajām zivīm, kas pašas gribēs lēkt tīklos.
Drīzāk par kādas populācijas izzvejošanu varētu liecināt tas, ka kuģi dodas tālāk no krasta un uz dziļākiem ūdeņiem. Ilgāki un tālāki pārbraucieni maksā dārgi, līdz ar to, ja nav nopietna ekonomiska pamatojuma, zvejnieki netērētu naudu šādiem ceļojumiem prieka pēc. Un visbiežāk pārvākšanās uz tālākiem un dārgākiem galamērķiem notiek tāpēc, ka piekrastē viss jau izzvejots.
Kopumā pasaulē situācija ir slikta – ap 30% zivju populāciju ir pārzvejotas, un laikā no 2004. līdz 2014. gadam pārzvejoto populāciju skaits pieaudzis par 10 procentiem.
Latvijas rezultāts ir drīzāk slikts nekā labs – 89. vieta ar 50,6 punktiem. Zivju populācija mūsu ekonomiskajā zonā novērtēta kā 114. veselīgākā pasaulē (šajā gadījumā – 136 valstu konkurencē).
Šobrīd par galveno draudu zivīm visā pasaulē uzskata pārzvejošanu, bet tas ir tikai neilga laika jautājums, kad pārzvejai pogas izgriezīs klimata pārmaiņas, kas nopietni sāks ietekmēt zivju veselību un izplatību.
