Dziedošā Smelteru dzimta: viņu leģenda aizsākās 1888. gada Dziesmu svētkos, kad šuvēja Līze iepazinās ar galdnieku Jāni

Līdz šim romantiskais notikums, kad iepazinās Līze Kalniņa un Jānis Brikmanis tika uzskatīts tikai par dzimtas leģendu, bet tagad viss ir daudz nopietnāk. “Jau mana vecmāmiņa sāka apkopot dzimtas stāstus, bet pēdējos gados mamma ar savu māsu to dara ļoti intensīvi, vāc visādus dokumentus un citu informāciju,” stāsta Ilze Smeltere no Ikšķiles.

Izpētot arhīvā pieejamos materiālus, kas vai nu apgāž, vai apstiprina leģendas par viņu senčiem, ģimene ieguvusi apliecinājumu, ka gan Līze, gan Jānis tolaik dziedājuši Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrības koros. To apliecina tās biedru grāmata – Līze bijusi altos, Jānis otrajos tenoros. Ilze domā, ka Jānis piedalījies arī IV dziesmu svētkos, kas 1895. gadā notika Jelgavā. Iespējams, ka pēc laulībām Līze korī vairs nav dziedājusi.

Biedru grāmatā glabājas dati no 1892. gada līdz 1906. gadam. Tajā gan reģistrēti tikai vīrieši. Varbūt sievietēm neesot bijis jāmaksā biedru nauda, tāpēc viņas tur neesot ierakstītas, domā Ilze. Viņas vecvecvectēvs Jānis visus šos gadus cītīgi maksājis biedru naudu, līdz pat 1902. gadam, kad viņš iereģistrēts kā mūža biedrs, kuram nekas vairs nav bijis jāmaksā. Biedrībā viņš bijis vismaz līdz 1906. gadam, ar kuru konkrētā grāmata beidzas.

Upuris dziedāšanai – bizes

Līzei un Jānim 1892. gadā piedzima dēls Kārlis. Par viņa saistību ar koriem un Dziesmu svētku kustību gan nekādas ziņas nav atrastas, bet dziedāšanas tradīciju pilnīgi noteikti turpinājušas divas no viņa meitām – Maija un Gunta. Maija, Ilzes Smelteres vecāmamma, sākusi dziedāt, vācu okupācijas laikā studējot Latvijas Universitātē.

Rīgas skolotāju korī Skaņupe, kuru 1947. gadā nodibināja leģendārais diriģents Haralds Mednis, Maija dziedāja no pirmās tā dienas līdz pat mūža galam. Pirmie Dziesmu svētki, kuros Maija piedalījās, bija arī pirmie, kas notika Padomju Latvijā 1948. gadā. Tā kā Maijas vīrs bija izsūtīts uz Sibīriju, viņai trīs bērnus nācās audzināt vienai. Taču par sadzīves grūtumu lielāka bija mīlestība uz dziesmu, tāpēc Ilzes mamma Anda bieži tika ņemta līdzi uz mēģinājumiem, jo nav bijis, kur bērnu atstāt. Ilzes vecāmamma Maija ir piedalījusies visos Dziesmu un deju svētkos.

Vēl kāda dzimtas atmiņa vēsta, ka piecpadsmit gadu vecumā mamma esot pārbaudījusi Andas balsi un atzinusi, ka tā vairs neesot bērna un viņa varot jau dziedāt lielajā korī. Anda aizgājusi uz Skaņupes mēģinājumu, bet diriģents Haralds Mednis, ieraudzījis viņas bizes, kas sniegušās līdz pat dibenam, esot teicis, ka ar bērniem viņš nestrādājot. Andai divreiz nav bijis jāsaka – jau pēc pāris nedēļām viņa uz mēģinājumu ieradusies ar īsi nogrieztiem matiem, un tad jau tā esot bijusi pavisam cita lieta, jo jaunkundzes korī ņemtas labprāt. Ilze domā, ka matu nogriešana gan nekāds lielais upuris no mammas puses neesot bijis, jo svarīgāka par bizēm viņai noteikti bijusi dziedāšana.

Dzimtā saglabājušās senas fotogrāfijas, viena arī no 1955. gada Dziesmu svētkiem. Ilzes vecāmāte Maija tajos redzama rūtainos brunčos. Tagad grūti iedomāties, bet tajā laikā koriem nav bijis vienotu tautastērpu – katrs dziedātājs pats sev gādājis ko tautisku. Svarīgi, ka rūtainos Kuldīgas novada brunčus Ilzes vecāmamma ir darinājusi pati. Ilze zina stāstīt, ka koris Skaņupe vienotos tērpos uz Mežaparka estrādes kāpa tikai 1973. gadā – par godu Dziesmu svētku simtgadei.

Vēl kāds ģimenes stāsts vēsta, ka mammas brālis Uldis, Ilzes krusttēvs, ar sievu iepazinies, tieši dziedot Skaņupē. Tie bija septiņdesmitie gadi, kad viņš no armijas bija palaists atvaļinājumā. Puisis devies uz kora mēģinājumu, un uz to bija atnākušas arī jaunas meitenes, studentes…

Dižā Gaismas pils

“Es jau no bērna kājas redzēju, ka iet uz mēģinājumu – tā ir svēta lieta! Vēl pavisam maza būdama, bieži vien devos līdzi, tāpēc var teikt, ka tai kora būšanā esmu bijusi iekšā, cik vien sevi atceros,” stāsta Ilze Smeltere. Taču bērnībā Ilzi ņēmuši līdzi ne vien uz mēģinājumiem, bet pat uz lielo Dziesmu svētku estrādi. Ar to saistās kādas mīklainas, pat maģiskas Ilzes atmiņas par 1985. gada Dziesmu un deju svētkiem: “Es visu atceros tik skaidri – kā dziedātāji stājās uz iziešanu, kā vīri no tribīnēm sāka saukt: Medni, Medni! Un šo saucienu kā vilnis pārķēra citi koristi.”

Stāsts ir par to, ka no Dziesmu un deju svētku repertuāra bija izņemta viena no latviešu spēka dziesmām Gaismas pils. Ilze zina teikt, ka toreiz tieši koris Skaņupe bijis tas, kurš organizējis, lai no skatītājiem tiktu izsaukts diriģents Haralds Mednis, kuram jau vairākus svētkus bija liegts virsdiriģenta statuss. Taču Ilzei tolaik bija tikai vienpadsmit gadu, un piedalīties pieaugušo Dziesmu svētkos viņa nekādi neesot varējusi. Ilgi spriedušas, līdz abas ar mammu nolēmušas, ka tā bijusi reize, kad viņa meitēnu paņēmusi līdzi uz estrādi.

“Toreiz biju vēl bērns un īsti nesapratu, kas notiek, taču izjūtas no tās milzīgās kopības bija vienkārši fantastiskas,” atceras Ilze. “Tā nu liktenis bija lēmis, ka Mežaparka estrādē ietrāpījos tik īpašā brīdī.”

Lielāko mīlestību uz dziesmu Ilzei esot ielikuši Lielvārdes vidusskolas mūzikas skolotāji Baiba un Antonijs Kleperi. Viņa atklāj: “Tolaik bija ļoti laba sistēma, ka skolas korī bija jādzied visiem. Noliecu galvu Baibas un Antonija Kleperu priekšā par to, ko viņi darījuši mūzikas attīstībai Lielvārdē, lai tur būtu ne tikai koris, bet arī mūzikas skola. Droši vien viņi lielā mērā ir pamats tam, ka es vispār iemācījos dziedāt.”

Pēc tam desmit gadu Ilze dziedājusi korī Lāčplēsis, kuru vadījis izcilais diriģents Mārtiņš Putniņš. “Pie Mārtiņa daudz nedabūju dziedāt, viņš drīz vien nomira. Bet manā pieredzē viņš bija viens no izcilākajiem diriģentiem, un viņa laikā kora Lāčplēsis varēšana tik tiešām bija ļoti augsta. Mārtiņam Putniņam bija svarīgi, lai dziedājums ir tāds, kas aizkustina sirdis un dvēseles. Domāju, tas kaut kādā veidā ir veidojis arī manu izpratni par to, kādam jābūt pareizam korim. To, kā ir jādzied,” atzīst Ilze.

Dziesmas, kas aizrauj

Daudzas aizkustinošas atmiņas saistās tieši ar kādu konkrētu dziesmu. Ilze atceras, ka Atmodas laikā Skolēnu dziesmu un deju svētkos kopkoris tik pacilāti atskaņojis Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava, ka pat bērni bez asarām acīs to nav varējuši nodziedāt.

Lielajos Dziesmu svētkos Ilze pirmoreiz piedalījās 1990. gadā. Arī tie bija īpaši, jo pirmie pēc Atmodas, kad repertuārā atgriezās daudzas aizliegtas dziesmas un no ārzemēm sabrauca latviešu trimdinieku kori un dejotāji. “Man pašai Dziesmu un deju svētki vienmēr ir bijis milzīgs emocionāls pārdzīvojums. Liels pacēlums, kas dod arī iekšēju piepildījumu,” atzīst Ilze. “Kad bērni bija mazi, es diezgan ilgi nedziedāju korī un līdz ar to nepiedalījos arī Dziesmu un deju svētkos. Tad sēdēju skatītājos, un tur izjūtas bija citādas, lai gan arī tā, ka dvēseli rauj ārā. Taču vienmēr pietrūka tās sajūtas, kāda ir lielajā kopkorī. Kad tur dziedi, visas grūtības – karsto sauli vai ilgo lietu, apnicīgos mēģinājumus – atsver gandarījums, kad kopā ar tūkstošiem sabalsojies Pūt, vējiņos, Gaismas pilī vai kāda no jaunajām dziesmām.”

Tagad Ilze dzied jauktajā korī Ikšķile. Komponists Didzis Rijnieks speciāli šim kolektīvam sarakstījis dziesmu ciklu ar Aleksandra Čaka vārdiem, un tapis arī koncertuzvedums. Protams, esot dziedājuši arī tautā tik ļoti iemīļoto Miglā asaro logs (kā nu bez tā!), bet Ilze domā, ka pasākuma galvenais ieguvums bija padsmit pavisam jaunu dziesmu. Turklāt viss noticis ļoti skaisti, teatrāli, jo koristi uzstājušies trīsdesmito gadu tērpos. Vajadzējis kādu, kas, tēlodams leģendāro dzejnieku, skaita viņa pantus.

Labprāt piekritis Ilzes vīrs Jānis, kurš gan līdz šim tikai dejojis, tomēr pamazām ticis ievilkts ne vien šajā teatrālajā uzvedumā, bet arī koristu rindās. Ilze par to neslēpj sajūsmu un smej, ka nevarot jau īsti zināt, kas tieši Jāni pamudinājis uz tādu soli – sieva vai kora jaukā atmosfēra.

Ilzei ir divi brāļi. Viens no viņiem ilgus gadus dejojis kolektīvā Lāčplēsis, pēc tam – Kadiķī, bet nu viņš gan vairs nedejojot. Otrs brālis Dziesmu un deju svētkos piedalījies ar orķestri, spēlējis trompeti. Taču esot bijuši arī tādi svētki, kuros viņš bijis dejotāju rindās.

Zeķītes, ūdens un miegs

Ilzes un Jāņa Smelteru dvīņu meitenes Madara un Katrīna Skolēnu dziesmu un deju svētkos piedalījušās kā dejotājas, jo pamatskolā, kurā viņas mācījušās, neesot bijis kora. “Vīram par to bija liels prieks, jo viņš taču ir dejotājs,” saka Ilze, “bet man varbūt bija mazliet bēdīgi, ka viņas nedzied. Kad meitenes ceturtajā klasītē bija jālaiž uz Dziesmu svētkiem, man, protams, bija satraukums, vai kāds izžāvēs viņu zeķes, vai blūzes būs tīras, vai bērni kārtīgi dabūs izgulēties. Bet tie ir nieki salīdzinājumā ar bērnu sajūsmu un acu mirdzēšanu.” Turklāt viņa itin labi atceras, kā pati, vēl skolniece būdama, braukusi uz svētkiem. Tad puse no lielās laimes esot bijusi iespēja nedēļu nakšņot kādas Rīgas skolas sporta zālē uz matračiem – ne ar ko citu nesalīdzināma romantika.

Liela ažiotāža bija sacelta par bērniem, kuriem Dziesmu svētku laikā kļuvis slikti un kuri Mežaparka estrādē ģībuši. “Droši vien nepopulārs viedoklis, bet man šķiet, ka tas bija diži par traku ņemts. Iespējams, bērniem nebija piekodināts, lai padzeras... Saceltais troksnis, manuprāt, bija krietni vien pārspīlēts.

Vajadzēja vēlreiz atgādināt – paņemiet ūdens pudeles, un viss kārtībā,” atzīst trīs bērnu mamma Ilze. “Pat pieredzējušiem koristiem grūtākais ir garais mēģinājums estrādē, kas parasti ir pa dienu. Bet arī tas norūda raksturu. Ir jāpārkāpj sev pāri un tas grūtumiņš jāizcieš. Mērķis jau nav salīdzināties, kuram ir grūtāk vai kuram vieglāk. Gan dejotājam, gan dziedātājam, gan orķestrim, gan teātra grupām un folkloras kopām mēģinājumu nedēļa pirms lielās svētku kulminācijas bieži vien ir ne tikai atkalredzēšanās prieks, bet fiziski nogurdinoša. Ja tu tam nepakļaujies un pārkāp pāri, tad svētku gandarījums ir jo lielāks. Tā veidojas labs līdzsvars.”

Kad Madara un Katrīna sāka mācīties Rīgas 49. vidusskolā, tur bija koris, un desmitajā klasē visiem pārbaudīja balsis. Meitenes kļuva par koristēm. “Par to man ir milzīgs prieks,” gandarījumu neslēpj Ilze. “Ļoti novērtēju pedagoģi skolas jauktā kora diriģenti Ilonu Plūmi, kura dara visu, lai koris pastāvētu, lai bērni iemācītos dziedāt, un galvenais – lai viņiem būtu vēlēšanās to darīt. Kad Madara un Katrīna dzied skolas koncertos, saproti – kamēr mums ir jaunieši, kas dzied tik fantastiski skaisti, un ir skolotāji, kas viņiem to spēj iemācīt, tikmēr mūsu Dziesmu svētki nepazudīs.”

Dullie dziedātāji

Aktieri bieži vien runā par enerģijas apmaiņu, bet vai arī koristam ir svarīgs skatītājs? “Vajag skatītāju, lai vari sajust enerģiju pretī,” Ilze ir pārliecināta. “No Lielās estrādes emocijas sejās varbūt tik labi nevar nolasīt, bet koncertā bieži vien esi fiziski tuvu. Ja pretī nekā nav, ir ļoti grūti dziedāt. Ja redzi, ka ar savu dziedājumu esi iešķīlis dzirkstelīti acīs un nāk vilnis pretim, tad apmaiņa ar skatītāju ir notikusi.”

Kas īsti ir koristi – draugi vai gluži kā ģimene? “Droši vien to, ka draugi vai ģimene, būtu nedaudz pārspīlēti teikt, bet tāda diezgan cieša kopība gan,” atzīst Ilze. “Lai dziesmai panāktu tiešām labu skanējumu, visiem vairāk vai mazāk ir jābūt uz vienas emocionālās nots. Tur nepietiek ar noslīpētu tehniku vien, nepietiek, ka skaņu vari nodziedāt tādu vai šādu, ir svarīgi, ka dziesmā spēj ielikt jūtas. Protams, kad uz Lielās Mežaparka estrādes tūkstoši ir vienā emocionālajā stāvoklī, tas saliedē pat tad, ja to cilvēku personīgi nepazīsti. Tajā brīdī, kad spējat noķert vienotu sajūtu, rodas tas, ko sauc par mākslas brīnumu.

Iespējams, tieši tas ik pa pieciem gadiem mūs izceļ no ikdienas un rada to īpašo Dziesmu un deju svētku sajūtu, kuru, ja pats esi pieredzējis, nesajauksi ne ar ko citu.”

Ilze uzskata, ka koris dod arī stāju un sakārto cilvēka vērtību sistēmu. “Tev ir atbildība ne tikai pret sevi, bet arī citiem. Ja uz mēģinājumu neatnāk puse kora, esi piečakarējis veselu kaudzi cilvēku. Koris trenē disciplīnu, turklāt koristi ir cilvēki, kuriem patīk dulloties. Kad savācas kopā bariņš cilvēku, kuri ir gatavi veidot priekšnesumus un ākstīties, tad arī visi pasākumi ir tādi – jestri un jautri. Bieži vien tie notiek ar maskām – skaties un brīnies, kā vispār ko tādu var izdomāt!”

Un kora ballītes ne ar ko citu neesot salīdzināmas. Pēc konkursa Daugavpilī, kurā bijis jādzied grūtas dziesmas, neviens nav gribējis izklīst. Varētu it kā atslābt, bet – vai nu viens iesi numuriņā gulēt? Nē taču! Un vairāk nekā trīsdesmit cilvēku sapulcējas vienā viesnīcas istabiņā, lai turpinātu dziedāt, smieties, atcerēties, kā gājis kādos izbraucienos. “Pēc kāda laika skaties bildes un nesaproti, kā tajā istabiņā varējām visi salīst,” smejas Ilze. “Viens tup uz palodzes, otrs vēl kaut kur, trešais kādam klēpī… Visiem ir labi, viss notiek.”

Cik labi vien vari

No Dziesmu un deju svētku repertuāra Ilzei mīļākās ir grūtās dziesmas, kuras pat pieredzējušam koristam nemaz nav tik viegli izdziedāt, tādas kā Lauztās priedes un Gaismas pils. “Dziedu tā, lai spētu aizkustināt klausītāju sirdis un dvēseles. Tāpēc esmu priecīga, ka ar tādu devīzi strādā arī Ikšķiles jauktā kora diriģents Česlavs Batņa,” saka Ilze.

“Mēs, protams, neesam profesionāļu koris, bet neviens no mums arī negaida tik augstvērtīgu sniegumu. Taču iekšējais uzstādījums, vēlme dziedāt tik labi, cik vien var, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Man šāda attieksme ir svarīga visur, un ar tādu moto es arī dzīvoju – izdari labāko, ko vari. Nevis ķeksīša pēc, kā atdziedot.”

Kora mēģinājumi ir neatņemama Smelteru ģimenes ikdienas dzīves sastāvdaļa. Bieži vien Smelteru mājās skan dziesmas, kuras jāmācās, un tad katrs staigā, savā nodabā dungodams. Tuvojoties Dziesmu un deju svētkiem, tiek posti tērpi.

Ko tur liegties – ne Ilzei pašai pusaudzes gados, ne arī meitām nav gribējies iet uz kori. Noteicošā loma, lai viņas dziedātu, bijušas skolotāju personībām. “Tie fanātiskie skolotāji, kuri ikdienā spēj aizraut pusaudžus, lai caur pierunāšanu un jautrību viņus ieinteresētu dziedāt korī, būtu jāceļ saulītē. Tad mūsu Dziesmu un deju svētku tradīcijas nezudīs nekad,” uzskata Ilze.

Viņa aicina visus dziedātājus par saviem izcilajiem pedagogiem un koru vadītājiem stāstīt sociālajos tīklos. Nevajagot taču turēt sveci zem pūra, un tieši laikā, kad tuvojas simtgades Dziesmu un deju svētki, šie lieliskie ļaudis būtu jāceļ gaismā.