Pasākumu aģentūras "Meduza" īpašniece Dace Ozola par biļešu iegādi uz Dziesmu un deju svētkiem

Esmu viena no laimīgajiem, kas tikai pēc 4 stundu stāvēšanas un gaidīšanas aukstumā sestdienas rītā tika pie gribētajām Dziesmu un deju svētku biļetēm. Jāteic, šis būs ilgā atmiņā paliekošs piedzīvojums.

Ar katru stundu un dienu pēc piedzīvotā arvien vairāk saprotu, kā mums bija paveicies. Ņemot vērā koncertu rīkošanas pieredzi, nedaudz pārzinot biļešu tirdzniecības tehniskās iespējas un zinot iepirkumā uzvarējušo uzņēmumu, neko labāku kā teju "akmens laikmeta" tirgošanas principu diemžēl nebiju gaidījusi. Tāpēc, dodoties pēc "medījuma", bijām gatavi pilnīgi visam: pārdomājām, kur braukt (Latvijas Nacionālās operas un baleta biļešu kases, kur ir vairākas kasieres), kas varētu "nobrukt" - bankas karšu sistēmas norēķins, tirgošana internetā, biļešu sistēmas "uzkāršanās", tuvāko bankomātu iztukšošanās. Tā nu, ar skaidro naudu apbruņojušies, bijām rindā uz mērķi.

Tas, kas notika tālāk, bija brīnums un burvīgs piedzīvojums pats par sevi: tik jaukus un cerību pilnus cilvēkus sen nebiju satikusi. Mēs bijām gatavojušies redzēt gluži vai strīdus un kautiņus rindās, bet bija pilnīgi pretējs rezultāts: radās sajūta, ka visi viens otru atbalsta, tika ievērota kārtība, apbrīna tika veltīta tiem, kas jau no iepriekšējā vakara pie kasēm pārlaiduši nakti, lai pirmie būtu rindā. Ovācijas un aplausi veltīti pirmajiem, kuri tika pie biļetēm. Zemessardze ar tēju un cepumiem, "Laimas" meitenes ar konfekšu dalīšanu un stāsti, stāsti, stāsti: kas un kā bija gatavojušies, kādi piedzīvojumi no iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem un smaidi sejās, par spīti aukstumam un nogurumam.

Tas ir skaisti, ka latvieši spēj būt tik kaislīgi, nevis gaidot pasaules līmeņa rokgrupu biļešu vai jaunākā "iPhone" modeļa parādīšanos, bet kā īsti fani un grūpijas, gaidot šo nacionālo svētku sākumu. Šī gaidīšana ir skaista un vērtīga pati par sevi!

Bet tas viss ir vērts tikai tad, jacerības īstenojas. Un tad atvērās kases... sāka pazust gaidīšanas prieks, un to aizstāja panika. Nobruka viss, kas varēja nobrukt, un lielākais laiks pagāja gaidot, kad pārstartēsies pati biļešu sistēma. Ilgu laiku pavadījām, skatoties "zilajos monitoros" ar cerību, kad atkal parādīsies sēdvietu plāni, kas tik ātri pildījās. Mums palaimējās.

Mans secinājums no piedzīvotā ir tikai viens: kamēr valsts iepirkumu sistēma netiks mainīta un pielāgota moderniem tirgus principiem, nekādas izmaiņas nenotiks. Mēs joprojām dzīvojam pagātnē un novecojušas sistēmas illūzijās.

Kamēr prioritāte būs lētākā cena, nevis kvalitatīvs rezultāts, tikmēr arī būs jāizvēlas mazākais no ļaunumiem, ar ko sakostiem zobiem jāsadzīvo.

Tas ir kā skriet maratonu ar apaviem, kas spiež, rada sāpes un berž. Ir pilnīgi skaidrs, ka par katru cenu līdz finišam jānonāk, tikai rodas jautājums: kādas sajūtas un brūču dziedēšana būs pēc tam?

Kāpēc jāturpina strādāt un dzīvot pēc principa “citu variantu nav!”, ja pasaule ir pilna ar lieliskām iespējām, piemēriem un gatava dalīties ar pieredzi? Tas noteikti maksās dārgāk, bet būs arī pilnīgi cits rezultāts. Varbūt pienācis laiks beidzot mācīties no pašu kļūdām?

Ārkārtīgi žēl, ka ap tik skaistu notikumu ir tik daudz negatīva. Tas aizēno visu milzu radošo darbu un lielisko komandu, ko neviens neredz, bet kas kā mūris stāv aiz pasākuma, kas ir svarīgs ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Patiess prieks bija redzēt, ka projekta direktore Eva Juhņēviča pati apbraukāja kases un runāja ar cilvēkiem, lai redzētu faktisko situāciju, kā arī mierināja satrauktos. Katrs solis ceļā uz pasākuma izdošanos ir ļoti svarīgs, un katram organizatoram no sirds rūp sava darba augļi. Es turu īkšķus par to, lai viss tālākais izdodas bez aizķeršanās un kopīgi varam baudīt vienu no svarīgākajiem Latvijas simtgades notikumiem.