Kā mūsu politiķi rīkotos iebrukuma gadījumā? Deputāts Kūtris: "Nezinu nevienu cilvēku, kurš aptaujā teiktu patiesību"
Aizsardzības ministrija izstrādājusi grozījumus Nacionālās drošības likumā, kuros uzskaitīti pilsoņu pienākumi kara vai militāra iebrukuma gadījumā.
Tajos iecerēts, ka katra pilsoņa pienākums ir ne tikai pildīt mobilizācijas pieprasījumus un atbildīgo iestāžu uzdevumus, bet arī pretoties agresoram ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, sniegt nepieciešamo atbalstu Latvijas, NATO, Eiropas Savienības bruņotajiem spēkiem, pretošanās kustībai, īstenot pilsonisko nepakļaušanos, atteikties sadarboties ar nelikumīgajām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām, atteikties dienēt un strādāt okupantu labā, atteikties no dalības neleģitīmās vēlēšanās un referendumos.
Vācijas laikraksts "Bild", atsaucoties uz diviem anonīmiem kādas rietumvalsts izlūkdienesta ekspertiem, vēsta, ka septembrī rīkotie Krievijas militārie manevri Zapad nebija ne pretterorisma, ne arī tikai uz aizsardzību orientētas mācības, bet gan spēku pārbaude plaša mēroga karam pret NATO Eiropā.
Mācībās izmēģināta Baltijas valstu un Baltkrievijas sagrābšana, kā arī “šoka kampaņa” pret Vāciju, Nīderlandi, Poliju, Norvēģiju un NATO neietilpstošo Somiju un Zviedriju.
Deputātu viedoklis: kā jūs rīkotos iebrukuma gadījumā?
Boriss Cilevičs, Saeimas deputāts ("Saskaņa"):
“Šaubos, ka šādu deklaratīvo normu iekļaušanai speciālā likumā ir liela jēga. Mobilizācijas pieprasījumi jāpilda tāpat. Mana konkrēta rīcība būs atkarīga no konkrētas situācijas. Jebkurā gadījumā rīkošos kā pienākas godīgam pilsonim.”
Jānis Urbanovičs, Saeimas "Saskaņas" frakcijas vadītājs: "Mūsu valsts pamatlikums - Latvijas Republikas Satversme paredz, ka Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko iekārtu. Līdz ar to nav pamata iebilst, ka speciālajā likumā būtu precizēti pienākumi militārās krīzes vai kara gadījumā.
Mana rīcība krīzes situācijā būtu atbilstoša gan Latvijas Republikas Satversmē, gan citos likumos noteiktajam".
Jānis Dombrava, Saeimas deputāts (Nacionālā apvienība):
“Domāju, ka šādi grozījumi ir pareizi, lai izvairītos no situācijas, ka pilsoni var saukt pie atbildības Latvijas institūcijas par nepakļaušanos, piemēram, policijai vai pašvaldībai, kuru vada okupācijas vara. Tāpat ir pareizi, ka tiek noteikts, ka pilsoņu pienākums ir pretoties agresoram, nevis kļūt par agresora veidotas pārvaldes daļu. Lai neatkārtotos tas, kas notika pēc Otra pasaules kara, kad liels skaits Latvijas pilsoņu nevis pretojās okupācijas varai, bet atbalstīja okupācijas varu, kā arī tieši vai netieši atbalstīja komunistu cīņu pret nacionālo pretošanās kustību. Šis fakts netraucēja vēlāk šiem cilvēkiem ieņemt amatus atjaunotās Latvijas policijā, izglītības iestādēs un pārvaldes institūcijās. Ja kaut kas tāds notiktu, es parūpētos par bērna drošību un pēc tam kopā ar tautiešiem darītu visu iespējamo, lai padzītu agresoru no Latvijas. Domāju, ka ikviena latviešu vīrieša pienākums it aizstāvēt savu tautu tad, kad kāds tai uzbrūk. Tāpat pēc krīzes par turpmāko valsts attīstību būtu tiesīgi lemt tikai tie, kuri būtu palikuši un uzvarējuši agresoru, nevis tie, kuri būtu aizbēguši uz ārzemēm.”
Gunārs Kūtris, Saeimas deputāts ("No sirds Latvijai"), bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs:
“Jautājums daļā par iespējamo rīcību ir nekorekts, jo nezinu nevienu cilvēku, kurš atklātā aptaujā teiktu patiesību (vienalga – lai izrādītu savu drosmi vai izrādītos, ka nemīl šo valsti). Rīcību var vērtēt tikai reālajā situācijā (nedod Dievs!).
Pilsoņu pienākumi Satversmē nav noteikti. Iespējams, ka likumā var noteikt obligāto pakļaušanos mobilizācijai, bet par pilsonisko nepakļaušanos un pretošanos agresoram ar visiem līdzekļiem – tie ir lozungi vai deklaratīvas frāzes, kas nevar radīt tādu pienākumu, kura nepildīšanas gadījumā persona būtu saucama pie atbildības (pienākums ir vispārīgs, nekonkrēts). Šādas normas iederīgākas būtu likumā Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli. Šeit tikai būtu jāprecizē, kas jādara iedzīvotājiem pēc konkrētā rīkojuma.”
Andrejs Judins, Saeimas deputāts (Vienotība), krimināltiesību eksperts:
“Izstrādātie grozījumi ir atbalstāmi. Neatkarība ir augstākā vērtība, kas garantē mūsu valsts un sabiedrības pastāvēšanu un attīstību, un ir skaidrs, ka Latvijas pilsoņiem tā ir jāaizstāv. Kara gadījumā valsts nebeidz funkcionēt, bet tai ir jādarbojas ārkārtas režīmā, kas ir jānodrošina gan ierēdņiem, gan deputātiem.
Pat ja es nebūtu Saeimas deputāts, šādā ārkārtas gadījumā darītu visu iespējamo, lai palīdzētu nosargāt Latvijas neatkarību. Esmu zvērējis uzticību Latvijas Republikai un savu zvērestu turēšu. Savas dienesta gaitas beidzu Iekšlietu ministrijas sistēmā pulkvežleitnanta pakāpē. Kopš esam pievienojušies Eiropas Savienībai un NATO, Latvijas drošību garantē arī sabiedroto spēki, un līdz ar to tieša militāra iebrukuma un kara draudi ir ārkārtīgi mazticami.”
Andris Ameriks, Rīgas vicemērs, partijas "Gods kalpot Rīgai" priekšsēdētājs:
“Ļoti pozitīvi vērtēju šādas izmaiņas likumā. Man ir ieroču nēsāšanas atļauja, un es aizstāvēšu Rīgu un Latviju pret agresoru. Visiem jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti!”
