Pedofilijas un citos skandālos iepītajam Jurim Milleram grib uzticēt Latvijas Radio attīstīšanu

Lieki piebilst, ka skaļākais šajā īsajā sarakstā ir tieši Millera vārds.

Viņš sabiedrības uzmanības centrā savulaik regulāri nonācis gan savu muzikālo projektu dēļ, gan arī saistībā ar vairākiem skandāliem.

Deviņdesmito gadu beigās Millera vārds vairākkārt figurēja vērienīgajā pedofilijas skandālā, kura dēļ sabruka producenta bizness skaistumkonkursu jomā.

Kopš tā laika medijos ik pa laikam vēstīts par nesaskaņām starp Milleru un paša pārstāvētajiem māksliniekiem, kuri apvainojuši producentu dažāda veida pārestībās, kā arī izgaismotas sadzīviska rakstura ķildas ar kaimiņiem.

Pieminēšanas vērts ir arī vardarbīgais konflikts starp Milleru un dziedātāju, raidījumu vadītāju Andri Kiviču.

Apkopojot liecības par Jura Millera raibo un pretrunīgi vērtēto pagātni, rodas pamatotas bažas par to, vai šāda persona tik tiešām atbilst vadošam amatam sabiedriskā medijā.

Pedofilijas skandāls un izjukušais bizness

1999. gadā ar toreizējā “Misis Latvija” prezidenta Ainara Eisaka seksuāli izmantota zēna interviju TV kanāla LNT ēterā aizsākās pedofilijas skandāls.

Tas, kā zināms, vainagojās ar nieka divarpus gadiem cietumā Eisakam un vēl dažu pedofilu notiesāšanu, taču notikumu gaitā izgaismojās arī Millera vārds.

Tobrīd medijos rakstīja, ka laikā, kad Eisaks izvērsis savas darbības ar nepilngadīgajiem, Millers atpūties viņa dzīvoklī Čaka ielā.

Vēlāk tiesa secināja, ka Millers sniedzis tādas liecības, lai palīdzētu apsūdzētajam izvairīties no kriminālatbildības.

Trieciens Millera deviņdesmitajos gados uzsāktajam bērnu skaistumkonkursu biznesam (Mini Miss) sekoja 2000. gadā, kad britu žurnālisti apmeklēja Latviju un eksperimenta gaitā bez problēmām uz vienu dienu „saņēma” trīs pusaudžus no kāda bērnunama, samaksājot 100 dolārus priekšniecībai.

Tolaik tika dokumentēta arī tikšanās ar kādu Milleru, kurš sūrojās, ka nu Latvija izskatās kā pedofilijas supervalsts.

Uzdodoties par pornofilmu veidotājiem, žurnālisti lūdza Milleram palīdzēt atrast modeļus. Ar pieaugušajiem „aktieriem” viņš bija gatavs izlīdzēt, arī ar bērniem „viss kas bijis iespējams” pirms pedofilijas skandāla, bet nu kļuvis sarežģīti.

„Šajos laikos tas ir vieglāk un lētāk Krievijā un Ukrainā, kur ir lērums bezpajumtes zēnu un meiteņu, kas dzīvo uz ielas un ir viegli savervējami,” tāds bijis ieteikums.

Pēc tam, kad eksperiments tika publiskots, par to plaši runāja arī toreizējās Saeimas izmeklēšanas komisijas vadītājs, bijušais deputāts Jānis Ādamsons.

Šī visa rezultātā Millera partneri skaistumkonkursu jomā atteica turpmāku sadarbību un bizness apstājās.

Jāpiebilst, ka citi skandālā iesaistītie tolaik atbildēja likuma priekšā, taču Millers no nopietnām nepatikšanām pamanījies izslīdēt. 

Savulaik arī ziņots, ka pedofilijas skandāla laikā viņš sazinājies ar toreizējo Ģenerālprokuratūras virsprokuroru Oļģertu Šabanski un saskaņojis Saeimas komisijai sniedzamo informāciju.

Zīmīgi, ka prokuratūra (tolaik to vadīja Jānis Skrastiņš) sākotnēji izlikās, ka konkrētais skandāls ir tikai žurnālistu uzpūsts burbulis.

Dīvainības un konflikti ar kaimiņiem

Savulaik Millers izcēlies ar kādu sadzīvisku strīdu, kas laika gaitā pārtapa par kriminālprāvu. 

Kaimiņi viņu vainoja trokšņošanā naktīs, savas sienas sabojāšanā un citās izdarībās.

Notiekošajā iesaistījās arī policija un tika sastādīts protokols, kurā pieminētas pensionāru ventilācijas caurulē atrastas deviņas olas.

Kaimiņi šajā „dējumā” vainoja Millera nolīgtos strādniekus – tas esot bijis mēģinājums ar neciešamu smaku piespiest viņus pamest dzīvokli.

Atbildē Millers savus kaimiņus nosauca par garīgi slimiem cilvēkiem un abas puses iesūdzēja vienu otru tiesā pēc Krimināllikuma panta par goda un cieņas aizskaršanu, taču tiesas lēma attaisnot abas puses.

Runājot par trokšņošanu un sienas bojāšanu, jāpiebilst, ka pēc paša Millera atzinuma, viņš tolaik savā dzīvoklī, visā perimetrā uzstādījis 15 līdz 20 centimetru biezu skaņu izolējošu sienu.

Milleru piekauj Andris Kivičs

2005. gada vasarā brīvdienu žurnāla “Vakara Ziņas” lapaspusēs parādījās bildes ar mūziķa Andra Kiviča toreizējo dzīves biedreni un bērna māti, stilisti Danu Dombrovsku.

Vairākus gadus vecajās fotogrāfijās Dombrovska bija redzama kaila.

Tajā pašā dienā pie Jura Millera, kurš tolaik bija “Vakara Ziņu” galvenais redaktors, ieradās Andris Kivičs un mierīga saruna starp abiem vīriešiem ātri vien izvērtās vardarbībā – Kivičs vairākas reizes iesitis Milleram pa seju, nogāzis viņu zemē un turpinājis sist.

Tolaik tika vēstīts, ka pēc īsā, taču ļoti dramatiskā starpgadījuma Millera seja bijusi vienās asinīs, un redaktora kabinets izdemolēts.

Pats mūziķis pēcāk apgalvojis, ka šādi rīkojies, jo Millers, publicējot intīmās fotogrāfijas, rīkojies necienīgi pret viņa dzīves biedreni, kura tolaik bijusi bērna gaidībās un vēl ilgi pēc tam pārdzīvojusi notikušo.

“Ir taču jābūt kaut kādām robežām. Pirms publicēt, varēja vismaz pagaidīt, līdz Danai piedzims bērniņš,” tolaik teica mūziķis.

Millers gan stāstīja ko citu – kādu laiku pirms skandalozās publikācijas un piekaušanas Kivičs esot izteicis vēlmi nonākt žurnālā ar kādu skandālu, lai gādātu par publicitāti drīzumā gaidāmajam albumam.

Mūziķis gan skaidrojis, ka sarunā ar Milleru vienkārši ironizējot piebildis, ka saistībā ar topošo albumu būtu noderīgi nonākt žurnālā, “tikai nav jau nekāda skandāla.”

Nozudušie radiatori un strīds ar Zinātņu akadēmiju

Arī Millera mēģinājums saimniekot Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) esošajās koncertzāles “Rīga” telpās nav izpalicis bez skandāla.

2015. gada vasarā LZA paziņoja, ka sākot ar 1. septembri vēlas pārtraukt sadarbību ar koncertzāli. Kā viens no iemesliem tika minēts nepietiekamais finansējumus, kas ieguldīts tās renovēšanā, turklāt koncertzālei “Rīga” tika izteikti apvainojumi 246 radiatoru zādzībā, ko Juris Millers gan kategoriski noliedza, piebilstot, ka LZA nav pierādījumu, ka šādi radiatori tās telpās vispār kādreiz bijuši.

Cita starpā, tolaik LZA pilnvarotais advokāts Sergejs Rudāns arī skaidroja, ka koncertzāle “Rīga” nav maksājusi nomas maksu kopš 2015. gada marta, kā rezultātā izveidojies parāds aptuveni 58 000 eiro apmērā.

Viņš uzsvēra, ka ar 2015. gada 31. augustu LZA izbeidza nomas līgumu ar koncertzāli "Rīga". 

Tas esot nozīmējis, ka, sākot ar tā gada 1. septembri, koncertzāle vairs nebija tiesīga izmantot LZA telpas komercdarbības veikšanai, tostarp rīkot jebkāda veida pasākumus.

Millers tolaik vērsās tiesā ar lūgumu atzīt uzteikuma vēstuli par prettiesisku un paziņoja, ka koncertzāle nepiekrīt vienpusējai līguma izbeigšanai un noraida vēstulē minētos LZA pārmetumus, par nepietiekamo finansējumu, kas ieguldīts zāles renovācijā un par nozudušajiem radiatoriem.
Koncertzāles valdes loceklis skaidroja, ka pēc koncertzāles pārņemšanas, dažādos elektroinstalācijas, ugunsdzēsības sistēmas un citos labiekārtošanas darbos, ieguldīti aptuveni 500 tūkstoši eiro, kas veidojot aptuveni 190 eiro par kvadrātmetru. Savukārt radiatori telpās noņemti vēl pirms koncertzāles renovācijas.

“Ar LZA prezidentu, uzsākot “Koncertzāles Rīga” atjaunošanas projektu, tika parakstīts dokuments, kas paredzēja, ka, sākot ar šā gada 1. janvāri, “Koncertzāle Rīga” pakāpeniski nodod LZA visus tos kapitālieguldījumus, kas likuma izpratnē ir neatdalāmie ieguldījumi. Ar to tiek saprastas būtiskākās sistēmas [piemēram] ugunsdzēsības izziņošanas un trauksmes sistēmas, kura šajā ēkas korpusa [daļā], līdz pat 2014. gadam nebija vispār. Tagad visās telpās ir dūmu detektori, skaļruņi, bet aizkulisēs izvietots vadības bloks,” skaidroja Millers.

Millers arī uzsvēra, ka LZA apgalvojumi, ka koncertzāles rīcībā nav pierādījumu par veiktajiem darbiem, neatbilst patiesībai, un demonstrēja tiesai iesniegto dokumentāciju, kurā iekļauti pieņemšanas – nodošanas akti, līgumi par veicamajiem darbiem, tāmes, rēķini un vēl citi dokumenti.

“Balstoties uz šo sējumu, tiesa ir ierosinājusi lietu pret LZA. [Tas] apliecina, ka remontdarbi ir apmaksāti,” uzsvēra producents, norādot, ka šī kultūras objekta attīstīšana norisinās, izmantojot pašu ieņēmumus, privātus aizdevumus, kā arī ar līdzekļiem, kuri iegūti, ieķīlājot viņa personīgo dzīvokli.

Taču, neskatoties uz Millera taisnošanos, tā gada oktobrī LZA paziņoja, ka parādsaistību koncertzāles “Rīga” telpās ir atslēgta apkure, norādot, ka koncertzālei vairs nav nedz tiesiska pamata, nedz faktiskas iespējas rīkot publiskus pasākumus LZA telpās.

Paziņojumā medijiem LZA tolaik gan piebilda, ka necer uz drīzu atrisinājumu strīdā ar Millera koncertzāli.

Skaidrība būs piektdien

Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) apstiprināšanai LR valdes locekļa amatā programmu attīstības jautājumos nominācijas komisija izvirzījusi divus kandidātus.

Kā iepriekš pastāstīja NEPLP locekle Gunta Līdaka, padome ar abiem izvirzītajiem kandidātiem plāno tikties nākamās nedēļas sākumā. Savukārt lēmumu par apstiprināšanu amatā NEPLP pieņems nākamajā padomes sēdē piektdien, 15. decembrī.

Kopumā konkursā uz LR valdes locekļa amatu programmu attīstības jautājumos otrajai kārtai tika izvirzīti astoņi no 17 pretendentiem.

Konkursu uz LR valdes locekļa amatu programmu attīstības jautājumos, ko iepriekš ieņēma no amata atbrīvotā Sigita Roķe, NEPLP izsludināja 19. oktobrī, bet pieteikumus konkursam varēja iesūtīt līdz šā gada 2. novembrim.

Jaunā LR valde, kuru veido valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne, valdes locekle finanšu vadības jautājumos Mārīte Tukiša un pagaidu valdes loceklis Juris Gavars, darbu sāka 3. oktobrī.