"Ulubeles" Jāzeps aizgājis mūžībā, taču kāds liktenis sagaida viņa suni Reksu?

Vēl dažus gadus pirms Jāzepa nāves, kad kungs nonāca slimnīcā, Reksa pamanījās noklīst.

Ar sociālo tīklu starpniecību izdevās noskaidrot, ka suni atradusi un pieņēmusi kāda cita saime, turklāt šie ļaudis no viņas šķirties nevēlējās.

Tolaik, lai abi draugi atkal varētu būt kopā, nācās iesaistīt pat policiju, sižetā par godu vīra 80. jubilejai ziņoja “Pirmais Baltijas kanāls”.

Reksu pagaidām nedos adopcijai

Taču šobrīd, kad Reksas saimnieks aizgājis mūžībā, vietā ir jautājums par sunīša turpmāko likteni.

Patversmes pārstāve telefonsarunā ar Kasjauns.lv izstāstīja, ka jauni saimnieki Reksai pagaidām netiks meklēti.

“Patlaban viņa uzturas patversmē. Līdz šim brīdim cilvēki nav interesējušies par suņa adoptēšanu. Neesam arī izsludinājuši šādu iespēju un tuvākaja laikā nav paredzēts to darīt,” patversmes vārdā runāja atbildēja kāda “Ulubeles” darbiniece.

Patversmē arī atklāja, ka pati Reksa šobrīd ir sešus gadus veca.

“Naktī viņa ieritinās Jāzepa gultā viņu namiņā. Diena viņai paiet atbildīgos pienākumos: ik rītu Reksa piedalās darbinieku “piecminūtē”, apstaigā patversmes teritoriju, jo ir vienīgais suns, kurš brīvi dzīvo patversmē, netiekot turēts voljērā. Reksa sagaida apmeklētājus, brīvprātīgos un bērnus, kuri atbraukuši ciemos uz “Ulubeli”. Reksa piedalās brīvprātīgo iesācēju instruktāžās un asistē bērnu grupiņu ciemošanās reizēs “Ulubelē”, turpinot mācīt mazajiem tik vajadzīgo un svarīgo - cilvēcību."

Jāzepu gulda zemes klēpī

Kasjauns.lv jau vēstīja, ka pagājušajā nedēļā 83 gadu vecumā aizsaulē devies leģendārais Jāzeps Mukāns, kura stāsts par ciešo draudzību ar suni Reksu līdz sirds dziļumiem aizkustinājis daudzus.

Jāzepu apglabāja 11. novembrī un bēru ceremoniju apmeklēja arī viņa četrkājainajam mīlulis.

“Saudzējām Reksas sirsniņu un pievedām atvadīties tikai tad, kad viņas Jāzeps bija jau guldīts kapā. Kopā kārtojām ziedus un aizdedzām sveces,” raksta “Ulubeles” darbinieki.

Kā zināms, Sirmais vīrs, pateicoties līdzcilvēku atbalstam, pēdējos trīs gadus kopā ar Reksu dzīvoja siltumā un drošībā dzīvnieku patversmes “Ulubele” teritorijā, kur viņam bija radīts omulīgs mājoklītis.

Jāzepa stāsts

Jāzepu, kurš mūža nogalē saņēma niecīgu pensiju un savulaik Pļavniekos īrēja astoņus kvadrātmetrus lielu istabiņu, kopā ar visu Reksu pieņēma un iekārtoja "Ulubeles" dzīvnieku patversmē.

Kā ziņo portāls "nekropole.info", sirsnīgais Jāzeps mira 9. novembrī Rīgā, neatveseļojoties pēc smagas operācijas.

Saimnieks un viņa suns (pirms Jāzepa nāves):

Jāzeps 4 nedēļas reanimācijā cīnījās par savu dzīvību un iespēju vēl pabūt šai saulē kopā ar savu Reksiņu.

2014. gadā "Ulubele" par cilvēku saziedoto naudu Jāzepam nopirka divus jūras konteinerus, kur Rīgas amatniecības vidusskolas pasniedzēji un audzēkņi izbūvēja istabiņu ar virtuvi.

Vēl pirms izdevās atrisināt sirmā vīra dzīvesvietas jautājumu, "Ulubele" stāstīja: "Vācam dokumentus mapītē, lai oficiāli sakārtotu Jāzepa dzīvi. Pagaidām Jāzeps mīt pie savas attālas radinieces neapkurināmā istabā - noliktavā. Iet uz baznīcu un lūdz par pamestiem dzīvniekiem, dzīvnieku aizstāvjiem un iespēju mūža pēdējos gadus vadīt kopā ar savu suni."

Pirms trim gadiem "Ulubele" vēstīja, ka, ieminoties Jāzepam par iespēju dzīvot patversmē, viņa sejā mirdzēja sen neredzēts prieks.

Viņš sacīja, ka dzīvot te kopā ar savu Reksu būtu īstākā paradīze, un nevienaldzīgi cilvēki parūpējās, lai savus pēdējos trīs mūža gadus vecā vīra sapnis piepildītos.

Jāzeps iekārtojās glītā namiņā un palīdzēja patversmes darbiniekiem gādāt par kucēniem.

Tāpat viņš četrkājainajiem mīluļiem vārīja putras un kauliņus.

"Ulubele" savulaik stāstīja, ka Jāzeps visu mūžu strādājis strādnieka darbu VEF, Vagonrūpnīcā, bet no 2006. gada sešus gadus Dārzciema ielas dievnamā par sargu un sētnieku.

Kad dievnamu pabeidza būvēt, darba viņam vairs nebija. Jāzepa pensija bija 115 eiro, ar ko vientuļš cilvēks nevar izdzīvot.

Kad Jāzeps kopā ar Reksu devies uz tirgu, gaļas paviljona tirgotāji sunenīti ļoti mīļojuši un lutinājuši.

Bieži sēdējuši abi Vecrīgā. Jāzeps zinājis, ka ubagot ir aizliegts, tomēr daudzi policisti ir ļoti labi un likuši viņiem mieru.

Dāvāto naudiņu maksājis par īri, par pārtiku sev un Reksai un par taksi. Vaicāts, kā viņš saucis taksi, jo slikti dzird un nav viņam telefona.

Teica, ka lūdzis izsaukt kādam garāmgājējam vai kaimiņiem Pļavniekos.

"Jā, viņš ubagoja no tiem, kuri dalās, un brauca ar taksi. Nu un? Jo viņam sāp kājas un mūsu sabiedriskajos transportos nav draudzīga attieksme pret cilvēkiem ar suņiem. Viņš ubagoja, jo viņam nepietiek dzīvošanai – īrei, ēdienam un zālēm. Viņš ubagoja, jo viņam patīk būt cilvēkos, nevis sēdēt kādā būcenī," stāstīja "Ulubeles" darbinieki, kuri pēdējos trīs Jāzepa mūža gadus padarīja par paradīzi zemes virsū. 

Izsakām līdzjūtību visiem, kuri pazina Jāzepu!