Tomasam no Vācijas mūsu zemē pietrūkst vienīgi meitu un karija kečupa

Tomasu satiku Permakultūras festivālā Launkalnē Smiltenes pusē. Viņš no pārējās sabiedrības izcēlās kā īlens no maisa, raudzījos pa gabalu un prātoju – diez kas tas par harismātisku cilvēku? Un tad viņam blakus nostājās Līga un vēl Elgars Felcis ar sievu Veroniku (polieti, starp citu), un viņi lielajā šķūnī sāka festivālu.

Prot stāstīt un saliedēt

Nav jau nemaz tik viegli bez alus saliedēt mazpazīstamu latviešu pulku. Līgai un Tomasam tas izdevās aši – sievas un meitas bez tielēšanās palīdzēja virtuves darbos, bet puiši salipa ap Tomasu.

Viņš aizrautīgi stāstīja par raķeškrāsnīm, mācīja dedzināt kokogles komposta auglībai, bija sakrāvis kā lego klucīšus vairākas raķešplītis, un mēs, mutes pavēruši, tās apbrīnojām: “Oho, ēdienu var pagatavot laukā un pilnvērtīgi izmantojot visu malku, jo karstums neizkliedējas pa malām, bet trāpa tieši zem katla dibena!”

Tāpēc es Tomasu saucu par uguns cilvēku, jo efektīvās krāsnis no vietējiem materiāliem, šķiet, ir viņa stihija.

Iemīlējās baznīcā

2002. gadā Tomass saposās uz brāļa kāzām Villičā, Ziemeļreinā-Vestfālenē, un apsēdās baznīcā pirmajā rindā. Kāzu ceremonijā dziedāja divi kori – viens no Vācijas, otrs no sadraudzības pilsētas Smiltenes. Un tur, pirmajā rindā, dziedāja Līga Krūmiņa, skaista tumšmate, grupas Apvedceļš solista Jāņa Krūmiņa māsa.

Tomass iemīlējās no pirmā acu skata, pēc pāris dienām burtiski kā likteņa zīme šķita sakritība, ka tieši pie savas mātes mājās viņš Līgu satika otrreiz, jo visi koristi bija izmitināti pa ģimenēm. Tomass ieslēdza visu savu harismu, zvanīja Līgai vairākas reizes dienā, bet viņa sākumā bija skeptiska. Tomēr pamazām viņi satuvinājās, nolēma dzīvot kopā un 2003. gadā apprecējās.

Formālā laipnība

Līga piekrita dzīvot Vācijā piecus gadus, tas būtu pietiekami, lai apgūtu valodu un kultūru un pagaidītu, kamēr izaug Tomasa meitas no pirmās laulības. Bet viņa izturēja tikai četrus gadus.
Jā, Vācija formāli laipni uzņem iebraucējus, viņi bez maksas var iemācīties valodu, jaunās māmiņas parkā sarunājas, bet – ciemos neaicina nekad. Ja cilvēks pēc dabas nav zvērināts vientuļnieks, dzīvot tādā izolācijā nav viegli. Turklāt Līga ir sabiedrības cilvēks, skolotāja, tagad Smiltenē vada folkloras kopu Rudzupuķes, folkloras pulciņus Bilskā un Blomē.

“Es ļoti raudāju un ilgojos pēc mājām, un Tomass mani ar meitiņu palaida atpakaļ uz Latviju. Tā mēs gadu izmēģinājām vislielāko muļķību, kā dzīvo liela daļa latviešu, kad viens pelna naudu ārzemēs un otrs taupīgi dzīvo Latvijā, bet tas mums galīgi nepadevās,” atzīst Līga. Tomass turpina: “Es katru otro nedēļu sēdos lidmašīnā un lidoju šurp turp, un tas man krita uz nerviem.”

Atrada īstās mājas

“Viņš neredzēja savas meitiņas Lindiņas pirmos solīšus,” ar nepārejošām skumjām saka Līga, kaut Lindai tagad jau 13 gadu. “Tā mēs astoņus vai deviņus mēnešus mocījāmies, tad es sapakoju savu iedzīvi kastēs, sēdos mašīnā un braucu uz Smilteni. Uz mūsu zemi,” piebilst Tomass.

Viņš ir elektroinženieris pēc izglītības, bet Vācijā konsultēja lielus uzņēmumus par datoru drošības sistēmām un piegādāja programmatūras gan autogigantam Ford, gan lielai bankai un loteriju rīkotājiem. Dzīve Latvijā to visu mainīja.

Pirmos piecus gadus dzīvojuši Līgas bērnības dzīvoklītī pilsētā, bet sapratuši, ka šī nav vieta, kur iesakņoties. Līga: “Ilgi meklējām, līdz atradām Lejas Varicēnus, kur mums uzreiz bija sajūta: te noliekam somas un sākam veidot mājas.” Tagad šeit ir bioloģiskā zemnieku saimniecība.

Lejas Varicēnos dzīve rit vienkārši, bet ar pilnīgi skaidru zaļo vīziju. Notekūdeņu attīrīšanai ierīkota dīķīšu kaskāde, un pēdējā dīķītī ūdens tīrību testē zivis, kas izskatās apmierinātas. Ierīkotas vairākas ekotualetes, neviens ar ūdeni un elektrību lieki nešķaidās, veļu mazgā ar pašgatavotu pulveri no bērnu ziepēm, sodas un sāls.

Trauku mazgāšanas līdzekļus nelieto, bet iztiek ar karstu ūdeni, sodu un sinepju pulveri.  Visu, kas kompostējams, kompostē, atkritumus cenšas neradīt, sintētiskos šķiro.

Uzbūvē pieturu kā hobitu namiņu

Mājvieta ir netālu no Smiltenes, un, šķiet, tieši šogad Lejas Varicēni ieguvuši slavu, jo tā sauc autobusu pieturu, kur Tomass kopā ar brīvprātīgajiem no permakultūras kursiem uzbūvēja hobitu namiņu no salmiem un māliem ar velēnu jumtu.
Katru rītu gadiem vietējie bērni ceļmalā kopā ar vecākiem gaidīja autobusu, kas skolēnus aizved uz Bilskas skolu, bieži līst vai snieg, un bērni izmirkuši salst.

Krīgeru ģimenē valda uzskats, ka visi labumi nav jāgaida no valsts. Katrs pats var dāvināt savai zemei kādu skaistu dāvanu, kas noder arī pašam un apkārtnes ļaudīm.

Tā pāris nedēļas nogalēs no vietējiem materiāliem – salmu ķīpām un māla, dažiem apaļkokiem, kā arī šķirošanas punktā iegūtām krāsainām stikla pudelēm un būvdarbos pāri palikuša loga – tapa šis pieturas namiņš.

Ik rītu Līga ar Tomasu pavada Lindu un Lūkasu uz skolu, bet Elīnu uz bērnudārzu. Kamēr autobuss vēl nav piebraucis, Tomass lasa bērniem priekšā grāmatas. Nav grūti iztēloties, cik izbrīnītas bija amatpersonas, kad Krīgeri informēja atbildīgās iestādes par ideju uzbūvēt ekopieturu, bet viss ir saskaņots un oficiāli atļauts.

Brīvprātīgie no visas pasaules

Četru gadu laikā pie Krīgeriem dzīvojuši un palīdzējuši arī 110 brīvprātīgo no visas pasaules. Tomass stāsta: “Ir bijuši gan no Taizemes, gan no Franču Polinēzijas, Jaunzēlandes, Austrālijas, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Šveices un citām valstīm. Viņi pie mums dzīvo pāris nedēļas. Mums ir siena viesnīca, ja kādam gribas vientulību, var apmesties hobitu mājiņā pie dārza, bet ir arī ciemiņu istaba mājā. Jā, apstākļi ir vienkārši, bet es gribētu teikt, ka daudzi no viņiem tieši to arī grib. Šie cilvēki ir sevis meklējumos, viņi vēlas padzīvot askētiskākos apstākļos, lauku vidē, kur ir odi un mušas.”

Gadās arī citādi. Nesen atbraukuši angļi, kas bija apbruņojušies ar pretkukaiņu zālēm un tīkliem, lai tikai kāds knislis netiktu klāt. Rokas viņi nemitīgi dezinficēja un ātri saprata, ka šāda vienkārša lauku dzīve nav domāta viņiem.

Iespēja mācīties

“Bet ir daudzi jauni cilvēki, kas prāto – varbūt vajadzētu pārcelties uz laukiem un dzīvot savā saimniecībā, līdzīgi kā mēs savā ģimenes mājā,” novērojusi Līga. “Daudzi atbrauc mācīties pie mums, jo attīstītajās valstīs cilvēki ir ļoti attālinājušies no reālās dzīves. Viņi ar prieku nāk man līdzi dārzā, nu jau es zinu, ka vienus pašus laist nevar, jo cilvēki nepazīst augus un dārzkopība viņiem ir pilnīgi sveša lieta.”

Tomass piebalso: “Jā, daudzi jaunie vīrieši vairs neprot praktiskus darbus, un te pie mums ir daudz iespēju tos iemācīties, jo ir tādi, kas vēlas strādāt dārziņā, citam patīk būvēt salmu un māla kleķa mājas, citi rok mālus un būvē raķeškrāsnis.”

Šobrīd daudzi vēlas iemācīties tādas uzbūvēt, un Tomasam ir liels prieks par draugu Māri, kurš nesen zvanīja un stāstīja, ka pats uzmūrējis savu krāsni Rīgas dzīvoklī. “Tas ir pirmais gadījums, kad cilvēks bez manas palīdzības pēc viena nedēļas nogales vorkšopa Lejas Varicēnos pats tiek galā.”

Tomass nav nekāds bargais saimnieks un aicina, lai cilvēki vēro, domā un, ja rodas kāda ideja, lai nāk, un saka: “Apspriedīsimies, un tad lai īsteno.”

Piemēram, reiz franču un šveiciešu pāris četras dienas apgleznoja āra sirsniņmāju, un nu ir sausā tualete, kur uz katras sienas atainota cita sezona. “Mēs viņus apbrīnojām, jo tik ilgi sēdēt mazmājiņā likās traki,” smaida Tomass.

Vācijā par biezu

Tomasa zaļā apziņa ir skaidra un nesatricināma, kad vaicāju, vai nebija grūti mainīt ne tikai valsti, bet arī dzīvesveidu: “Man jau sen šķita, ka nedzīvojam pareizi. Cilvēki vairs neatšķir svarīgo no mazsvarīgā. Daudzi skrien pēc naudas, bet mums visiem ir tikai viena pasaule, kurai kļūst aizvien karstāk un sliktāk, un jūs redzat, ko mēs nodarām planētai. Tāpēc ir jāmaina dzīvesveids.”
Viņš arī Vācijā dzīvojis pēc ilgtspējas pamatprincipiem, bet tā nav valsts, kur tas būtu patiesi iespējams. “Man Vācijā bija par biezu, man krīt uz nerviem tas cilvēku daudzums, tur nevar ieiet mežā un vienatnē pastaigāties, pēc minūtes jau kāds nāk pretī, plati smaida un uzsāk pieklājīgas sarunas par neko – par laiku, par suņiem,” atzīst Tomass.

“Latvijā ir tik skaista daba, te dzīve ir vieglāka un vienkāršāka. Cilvēki nav aizgājuši pārāk tālu no zemes, daudzi vēl dzīvo tradicionālo dzīvesveidu. Te ir klusums! Kad es aizbraucu uz Vāciju, jau pēc divām, trim dienām gribu uz mājām, mana sirds mani velk uz Latviju. Bet pats galvenais – te ir mana mīļā Līga un bērni,” priecājas Tomass.

Mājās runā vāciski

Krīgeri ar bērniem mājās runā vāciski, jo visa pārējā vide ir latviska, un latviešu valodas citur viņiem netrūkst. Kad ciemojamies Tartu muzejā RAHVA, darbiniece vaicā Lindai, vai viņa nav no Amerikas? Runājot angliski kā īsta amerikāniete. Kā nu ne? Visa pasaule sabrauc Lejas Varicēnos, bērniem nav nekādu grūtību saprasties dažādās valodās.

Tomasa latviešu valoda nav perfekta, viņš pats nesūdzas, bet Līga atklāj, ka citu Eiropas Savienības valstu pilsoņiem Latvijā latviešu valodu apgūt ar valsts atbalstu ir teju neiespējami, īpaši tad, ja nedzīvo Rīgā un nevar izbraukāt uz pāris stundām nedēļā uz galvaspilsētu. Dīvaini, ka viņi nedrīkst piebiedroties trešo valstu pilsoņiem, kam ir visas iespējas arī provincē apgūt valodu.
Tomass atklāj: “Esmu pamanījis, ka cilvēki kautrējas mani koriģēt, zinu, ka runāju bez gramatikas, es būtu priecīgs, ja viņi labotu mans kļūdas, bet viņi nesaka neko, nelabo galotnes. Bet es zinu, kas ir maize, alus un desa, es te nepazudīšu! Es Latvijā sāku dzīvot 2007. gadā un jau 2009. gadā gāju klasē pie bērniem stāstīt par astronomiju! Un viņi mani saprata jau pēc diviem gadiem. Kas grib, tie mani saprot. Es nebaidos, es runāju, trenējos, un man te draugu un domubiedru netrūkst!”

Mazliet kritikas

Tomēr nevar būt, ka Tomasam Latvijā patīk pilnīgi viss. Ir problēmas, par kurām viņš nevēlas plaši izteikties, uz uzvedinošiem jautājumiem atbild ar jā, bet šo gan pasaka plašāk: “Latvija ir divas valstis. Viena ir Rīga, un apkārt ir pilnīgi cita valsts. Rīga ir kā parasta Eiropas Savienības pilsēta, kur visu dzen bizness, kur cilvēki runā slikti par savu zemi un politiķiem un cenšas iebāzt vairāk naudas savā kabatā. Bet laukos cilvēki saprot, kas ir īsta, dabiska dzīve. Es gribētu, lai arī pilsētnieki vairāk domātu par ilgtspējīgu dzīvi.”

Kas ir raķeškrāns

Itin bieži nedēļas nogalēs Tomass dodas mācīt mūrēt raķeškrāsnis – pavisam lēti no vietējiem materiāliem: akmeņiem, māliem, vēl vajag ap pussimts šamota ķieģeļu, metāla mucu un garu dzelzs cauruli.

Mūsu ierastajās krāsnīs lielākā daļa siltuma kopā ar dūmiem izskrien gaisā, te dūmgāzes sadeg krāns sirdī – biezu sienu caurulē, kas nosiltināta, tad karstais gaiss plūst caur garu, horizontālo dūmvadu, kas silda mūrīti, un skurstenī nonāk ap 30 grādu remdeni dūmi, kas nepiesārņo skursteni un nesilda āru. Manā acu priekšā Tomass izkurināja 35 kvadrātmetru istabu ar septiņiem plāniem dēļu nomaļiem, un telpa bija silta līdz nākamajai dienai.