Libāniešu ārsts Latvijā: "Sevi par ārzemnieku neuzskatu"

Mazais Btābouras ciematiņš, kurā dzimis dakteris Žabūrs, atrodas Libānas ziemeļos 375 metrus virs jūras līmeņa, un skaidrā laikā no turienes redzama Vidusjūra. Apkārt plešas milzīgi olīvu dārzi – šis novads ir slavens ar augstvērtīgas olīveļļas ražošanu, un gandrīz katrā sētā mājas apstākļos tiek gatavotas arī ekoloģiskas olīveļļas ziepes. Ciemā ir tikai 130 māju, tā iemītnieki cits citu pazīst, jo ir tālāki vai tuvāki radinieki. Parasti ārsts Žabūrs cenšas darbus sakārtot tā, lai vismaz divreiz gadā aizbrauktu uz dzimto pusi. Šogad neiznāca – pēdējā reize bija pērn decembrī kopā ar sievu, kura tobrīd gaidīja mazulīti. Tagad visi trīs no ierastā Rīgas ritma varēs izrauties tikai nākamā gada jūnijā. Kad Rīgā viena drēgnumā pievilgusi diena nomaina nākamo, dakteris Žabūrs nopūšas – tā gribas sauli, vairāk saules.   

Viss ir galvā

– Daudzu izpratnē hipnoze joprojām ir noslēpumainībā tīta joma. Kas jūs iedrošināja ievest aiz šī priekškara medicīnas lietišķumu?
– Operācijas, ko medicīniskajā terminoloģijā dēvē par hipnoķirurģiju, tiek praktizētas jau sen, bet kopš 1950. gada tās radušas vietu arī Eiropas apritē. Hipnoze pati par sevi ir ļoti interesanta. Es bieži stažējos Francijā, arī klīnikās, kur notiek hipnoķirurģijas operācijas. Reiz ārsts, kurš darbā izmanto arī hipnozi, man vienā atļāva piedalīties. Sapratu, ka viss tam nepieciešamais ir arī Latvijā. Ķirurģija – spēcīga un attīstīta. Fleboloģija – mūsu stiprā puse. Hipnoterapeitu pietiek. Pacientu daudz. Kāpēc vēl kavējamies? Runāju par to ar veselības centra vadību, taču toreiz šī tēma vēl nešķita aktuāla. Kad speciālajā literatūrā parādījās raksti par jaunu medicīnas virzienu meklējumiem, atkal atgādināju par hipnoķirurģiju. Šoreiz vadība bija pretimnākoša.  
– Kā ar hipnoterapeitu un pacientu atsaucību?
– Ar drauga starpniecību atradu kontaktus ar hipnopraktiķi Daci Rolavu. Par pacienti no trim sākotnēji noskatītiem kandidātiem izraudzījos Anniju – jaunu sievieti, kura uzreiz bija ar mieru mums uzticēties. Protams, informējām viņu, ka hipnoķirurģija nenozīmē paņemt cilvēku no ielas un laikā, kamēr hipnopraktiķis saka dažus vārdus, operēt. Iepriekš ir jāsagatavojas.
– Ko nozīmē gatavošanās? Vai notika kaut kas līdzīgs ģenerālmēģinājumam, ņemot vērā, ka tā būtu pirmā šāda operācija Latvijā?
– Annija tika iepazīstināta ar metodi, viņai ierādīja mājasdarbu – katru vakaru veicamus elpošanas vingrinājumus. Nekāda ģenerālmēģinājuma mums nebija, viss uzreiz mediju un kameru priekšā. Lai arī apkārt valdīja satraukums, mēs ar Daci pretī stresam likām pārliecību, ka šādas operācijas ir iespējamas. Jātic, jātic, jātic! Ja netici, labāk neķeries klāt. Es uzticējos gan sev, gan Dacei. Viņa savukārt man. Bet Annija – mums. Tāpēc arī rezultāts bija tāds, kādu gaidījām, proti – perfekts.
– Notiek ķirurģiska manipulācija, bet cilvēks nejūt sāpes. Vai iespējams vienkāršiem vārdiem izskaidrot, kas ir šāda fenomena pamatā?
– Tā ir vadīta noteiktu smadzeņu centru aktivizācija. Cilvēks ar hipnopraktiķa palīdzību ieiet vai tiek ievests tādā virtuālajā pasaulē, kas sniedz labsajūtu un mierinājumu, vienlaikus aizvirzot no negatīvām sajūtām. Šo stāvokli sauc par transu, un katrs to ir iepazinis. Piemēram, trolejbusā – cilvēki apkārt sarunājas, bet jūs vārdus neatšķirat, jo domās esat citur. Operācijas laikā transa norisi uzrauga un regulē hipnopraktiķis. Kad pacients ir gatavs saņemt sāpju impulsus, bet uz tiem ierastā veidā nereaģēt, pie darba ķeras ķirurgs.

Medicīniskās ētikas pamatprincips aizliedz veikt jebkādu invazīvo procedūru, iekams klients nav nomierināts un atsāpināts. Pirms tradicionālajām operācijām vienmēr veic medikamentozo sedāciju un anestēziju. Hipnoķirurģijā gan nomierinošais, gan atsāpinošais līdzeklis ir hipnoze. Operējamais visu laiku ir pie samaņas un seko līdzi situācijai, taču, būdams savā pasaulē, sāpes nejūt. Tomēr jārēķinās, ka transs ir kā šūpoles, tas var būt gan dziļāks, gan seklāks. Arī dziļā transā iespējami momenti, kad cilvēks no tā uz mirkli iziet, lai atkal atgrieztos, tāpēc hipnopraktiķis seko, lai viss būtu normas robežās. Bet ķirurgs dara to pašu, ko parasti, tikai bez anestēzijas. Bija ļoti interesanti monitorā vērot, kā, hipnozei iedarbojoties, sirdsdarbība palēninājās par 20–30 sitieniem minūtē. Tas ir drošs iekšēja miera rādītājs.
– Daudzi ir pārliecināti, ka hipnoze uz viņiem neiedarbojas.
– Uzskatu, ka Eriksona klīniskā hipnoze iedarbojas gandrīz uz visiem. Ar tiem, kuri uzskata, ka šādai ietekmei nepakļaujas, bieži vien strādāt ir visvieglāk. Tā smadzeņu zona, kas nodarbināta noliegumā, darbojas tik aktīvi, ka palīdz hipnoterapeitam bloķēt sāpju sajūtu citā. Viss ir galvā.  
– Kādi ir hipnoķirurģijas plusi salīdzinājumā ar tradicionālo pieeju medicīnai?
– Hipnoze var palīdzēt ne vien operācijās, bet ļoti daudzu slimību ārstēšanā. Lielākais tās labums – iespēja pieiet lietām zaļāk, jo organisms tiek pasargāts no ķīmiskām vielām. Zemapziņā nepaliek negatīvu sajūtu nospiedumi. Tas ir īpaši svarīgi cilvēkiem, kuru pieredzē mīt bailes no vārda operācija vien. Hipnoze var palīdzēt jebkuru manipulāciju veikt ar prieku, bet ārstam miera un uzticēšanās pilna pacienta attieksme ir ļoti svarīga.

Man ir gudra galva

– Kad aptvērāt, ka vēlaties būt ārsts?
– Jau kopš bērnības. Spēlējoties dakteros un slimniekos, es vienmēr biju ārsts. Pamazām sapratu, ka tas ir mans aicinājums. Kad radās apstākļi saistīt nākotni ar sportu, mērķis tikai kļuva konkrētāks – sporta ārsts, fizioterapeits.
– Esat dzimis un audzis Libānā. Pa kādiem ceļiem atvedāt savu sapni uz Latviju?
– Manam onkulim ir draugs, kura dēli Rīgā studēja medicīnu. Ģimenes pārrunās radās doma, ka arī man būtu vērts pamēģināt šo variantu. Aukstā ziemas dienā 2002. gada 12. decembrī ielidoju Rīgā. Sniegs mums ir labi pazīstams – Libānas kalnos slēpošanā un citās ziemas sporta aktivitātēs pie tā esam pieraduši. Taču ar tādu salu sastapos pirmoreiz. Liels pārbaudījums.
– Lielāks nekā jaunā vide un mācību apstākļi?
– Es ierados, kad pirmais semestris jau bija gandrīz beidzies. Paziņoju, ka esmu gatavs iekavēto vielu apgūt pašmācībā, lai turpinātu studijas kopā ar citiem. “Neuztraucieties, man gudra galva,” sacīju. Pirmā semestra eksāmenus nokārtoju ļoti labi. Visā studiju laikā man atzīmes nav bijušas zemākas par 9 vai 10.
– Kā ar valodas barjeru? Cittautieši atzīst, ka mūsu valoda esot ļoti grūta.
– Sākumā problēmiņa bija, jo arābu, franču un angļu valodai, kuras pārvaldu, burtu un skaņu sistēma ir atšķirīga. Tomēr jau pirmā gada beigās sāku latviski daudz ko saprast, otrajā gadā varēju brīvi izteikties, bet trešā gada beigās runāju bez problēmām. Tas – pateicoties universitātē piedāvātajām nodarbībām Izvēlies, ko gribi. Mācību priekšmeti ir sadalīti trīs grupās: A– obligātās, ļoti svarīgās nodarbības, B – ne tik svarīgas, taču noderīgas, bet C daļā bija viss, kas saistās ar sportu, valodām, mākslu – to, kas vairāk pie sirds. Gāju uz valodām, pēc tam uz sportu. Apkārt dzīva valodas vide – nemanot ar to sarodi, iekļaujies.
– Tomēr valodas un sadzīves vide jau mums tik latviska nemaz nav.
– Šajā ziņā man palīdzēja draugi un cilvēki, ar kuriem bieži biju kopā. Divus pirmos gadus mitinājos studentu kopmītnē, tad īrēju istabu pie saimnieces. Apkārt lielākoties latviešu valoda.   
– Latviešu meiteni par sievu nenoskatījāt?
– Mana sieva ir Libānas pilsone. Nesen mums piedzima dēls. Visi trīs dzīvojam Latvijā.
– Jums gribējās, lai virzīšanos uz izraudzīto mērķi nekas netraucētu?
– Mērķtiecīgs tiešām esmu. Sapratis, ka spēju un varu, nolēmu savas zināšanas padziļināt – sāku mācīties rezidentūrā. Vispirms pieci gadi asinsvadu ķirurģijā Stradiņa slimnīcā, tad paralēli arī vienā no slavenākajām slimnīcām Parīzē, kur strādā pasaules vadošie asinsvadu ķirurgi. Guvu nenovērtējamu pieredzi. Un apziņu, ka savas zināšanas visu laiku jāpapildina. Pēc iegūtajiem sertifikātiem esmu asinsvadu ķirurgs. Viss, kas saistīts ar artērijām (izņemot galvas smadzenes un sirdi) – rokas, kājas, vēders… Tas ir mans darbalauks. Patlaban esmu specializējies tieši fleboloģijā.

Savu vidi es radu pats

– Būdams libānietis, jau ilgstoši dzīvojat un strādājat Latvijā. Valodas izjūtas ziņā no iedzimta latvieša atšķirams neesat. Kā šajā dubultsituācijā jūtaties? Varbūt tā nemaz nav duāla?
– To, ko mēdz saukt par kultūršoku, saduroties radikāli atšķirīgam vērtību sistēmām, Latvijā piedzīvojis neesmu, jo Libāna nav pārāk stingru Austrumu tradīciju zeme. Mēs tur daudz ko darām tāpat kā šeit – karstā laikā staigājam šortos, lietojam modernās tehnoloģijas, sievietēm nav tādu ierobežojumu apģērba ziņā kā, piemēram, Irākā vai Saūda Arābijā, viņas drīkst vadīt automašīnu. Beirūta allaž tikusi uzskatīta par Austrumu Parīzi, bet visa valsts – par samērā veiksmīgu reliģisko atšķirību līdzāspastāvēšanas piemēru. Kristiešu un musulmaņu ir aptuveni uz pusēm, tomēr cenšamies sadzīvot.

Te daru gandrīz visu to, ko dzimtenē. Labāko no Libānas tradīcijām esmu centies paņemt uz šejieni, bet to, kas pēc manas klasifikācijas nebija pieņemams, atstāju tur. Ierašanās ciemos, iepriekš nebrīdinot, nepārtraukti mēģinājumi citus mācīt un audzināt – tas nav normāli, es to negribu. Tas nekas, ka manā zemē tā ierasts. Un ir arī otrādi. To, kas man šeit neder un nepatīk, es aizvietoju ar labāko no savām tradīcijām. Savu apkārtni es radu pats. Cenšos dzīvot tādā vidē, kādu esmu izveidojis.
– Tas skar arī attiecības?
– Pavisam noteikti. Kad sapratu, ka man ar latviešu vai krievu meitenēm pārāk bieži rodas uzskatu vai vērtību izpratnes radītas domstarpības, bija divi varianti – vai nu attiecības neveidot vispār, vai izvēlēties cilvēku, kura domāšanas veids tuvāks manējam. Ar kuru var mierīgi pavadīt laiku ārpus profesijas un sociālajām aktivitātēm. Es nesaku, ka Latvijā šajā ziņā kaut kas ir nepareizi, taču man šķiet, ka ir vieglāk un vienkāršāk dzīvot, ja ģimenē nav audzināšanas, reliģiskās piederības vai citu nesaskaņas veicinošu problēmu.
– Kā vērtējat latviešu virtuvi?
– Mūsu tradicionālajā ēdienkartē ir vairāk augļu, riekstu un dārzeņu. Karstā klimatā treknu un sātīgu maltīti nemaz nekārojas. Lai arī latviešu virtuve nav tik daudzveidīga kā mūsējā, man daudz kas garšo. Vismaz reizi nedēļā mums galdā ir kāds latviešu ēdiens – sākot ar kotletēm, panētu vistas fileju un zivīm, beidzot ar pelēkajiem vai šķeltajiem zirņiem. Arī rasols iet pie sirds. Šajā ziņā mājā, kur nav neviena latvieša, mēs tomēr esam veiksmīgi apvienojuši Libānu un Latviju. Mums te ļoti daudz kas patīk.

Man vajadzētu vairāk saņemt pretī

– Un kas nepatīk?
– Laika apstākļi! Protams, ja nesākam runāt par nodokļiem un to situāciju, kas reizēm, teikšu godīgi, man liek justies diskriminētam.
– Kā tas izpaužas?
– Politiķu pārliecībā, ka visi ārzemnieki iedalāmi vienā grupā un pelnījuši vienādu attieksmi. Esmu šeit pavadījis četrpadsmit gadu, valodu protu labāk par daudziem visu mūžu Latvijā nodzīvojušiem nepilsoņiem. Valsti nenoplicinu, jo jau vienpadsmit gadu, kopš sāku voluntēt slimnīcā, strādāju Latvijas labā un, tāpat kā vairākums ārzemnieku, godīgi maksāju nodokļus. Sevi par ārzemnieku neuzskatu, tāpēc esmu pārliecināts, ka man vajadzētu vairāk saņemt pretī. Vismaz tiesības vēlēt. Man tādu nav, jo nav pilsonības. Kaut arī pilsoņa pase ir tikai papīrs, formalitāte, taču tas reizē ar dažām priekšrocībām, piemēram, aizlidot uz kaut kurieni bezvīzu režīmā, pauž arī novērtējumu cilvēka devumam valstij, apliecina cieņu un uzticēšanos. Manai sievai nesen bija dzemdības, bet mums par visu bija jāmaksā pašiem. Vai tā ir cieņa pret cilvēku, kurš šai valstij dod vairāk, nekā no tās ņem? Šajā ziņā likumiem vajadzētu mainīties.
– Kādās jomās vēl, jūsuprāt, būtu nepieciešama lielāka sakārtotība?
– Latviju pamet darbaspēks, šeit paliek lielākoties bērni un pensionāri. Ja lietas labā steidzami kaut ko nedarīsim, būsim bedrē. Veselības ministrijai beidzot vajadzētu rūpīgāk sekot līdzi tam, kā tiek izlietoti medicīnai atvēlētie līdzekļi. Nav godīgi, ka Latvijas pilsonis, mātes zemi pametis, dzīvo, pelna naudu, maksā nodokļus un tērē iegūtos līdzekļus citur, bet, tiklīdz kaut kas notiek ar veselību, steidzas uz Latviju. Aizgājis pie ģimenes ārsta un dabūjis norīkojumu pie speciālista, viņš saņem pakalpojumu, par ko maksā valsts. Šāda rīcība ir uz Latvijā palikušo veselības aprūpes rēķina. Tas, ka esi latvietis, esi pilsonis, nebūt nenozīmē, ka drīksti savu zemi vienkārši izmantot.
– Latvietis – nelatvietis, pilsonis – nepilsonis… Kā šo jēdzienu saduri izjūtat un vērtējat jūs?
– Tā vairāk ir politikas lieta, bet man politika nepatīk. Cilvēks pēc dabas ir manipulējams, ar naudu vai varu viņu viegli novirzīt no īstajiem pamatiem. Politikā tas vērojams visspilgtāk, tāpēc vienmēr esmu centies turēties no tās tālāk. Taču visam sekoju līdzi, un uz daudziem procesiem man ir savs skatījums.
– Arī tāds, kas atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa?
– Iespējams. Tas attiecas, piemēram, uz nepilsoņu jautājumu. Uzskatu, ka viņiem no valsts puses ir dots pietiekami, dažreiz pat nepelnīti daudz. Tomēr, ja cilvēks, kurš te dzīvo, strādā valsts labā un godīgi maksā nodokļus, tomēr nevar tikt pie dokumenta, ko sauc par pilsoņa pasi, tas nav godīgi. Protams, tas ietver ne vien valodas zināšanu un visu pakāpju izglītību tikai valsts valodā, bet arī virkni citu nosacījumu. Ja esi stūrgalvis un no pienākumiem atsakies, bet domā, ka tikai ar atrašanos vien šeit pietiek, lai visu saņemtu, to papīru tā arī nedabūsi. Tas ir taisnīgi. Taču, ja atbilsti visiem stingri noteiktajiem kritērijiem, uz tevi vajadzētu attiecināt gan tādus pašus pienākumus, gan tiesības kā iedzimtajam latvietim. Pazīstu vairākus krievus, kuri perfekti zina latviešu valodu, ir šeit nodibinājuši uzņēmumus, dzīvo, strādā un maksā nodokļus, bet pilsoņa pases viņiem nav. Vēlēt nedrīkst. Bailēs no mistiskās domas, ka visi krievi to vien vēlas kā okupēt Latviju.

Visur ir viss

– Latvieši baidās no vēstures atkārtošanās, jo viņiem ir pieredze, ka tā var notikt. Tikt galā ar tautas atmiņā iegūlušām bailēm varbūt pat ir grūtāk, nekā ar hipnozes palīdzību kādu atsāpināt operācijas laikā.
– Saprotu, ka var būt iekšēja naida un pāridarījuma atmiņu uzlādētas sirdis un dvēseles, taču, manuprāt, mēs vairs nedzīvojam tādā pasaulē kā agrāk. Cilvēku, kuri spēj spriest un atšķirt patiesību no nepatiesības, kļūst aizvien vairāk. Goda vārds, es nejūtos ne kā Krievijas interešu, ne kā saērcinātu Latvijas krievu aizstāvis, taču manā attieksmē pret nokaitēto krievu jautājumu ir arī tāda puse, ko latvieši ignorē, negrib pieņemt. Skaidru saprašanu, ka Krievija ir ļoti liela ekonomika. Jo tālāk kāds no Krievijas, jo tālāk no pieejas šīs lielās ekonomikas pavērtajiem tirgiem.

Latvija lepni uzsver – Krievija ir agresivitātes un nabadzības zeme, mums jāorientējas uz Rietumiem! Bet, gribam to vai ne, nākotnē Latvija diemžēl būs spiesta būt tuvāk Krievijai nekā Rietumiem. Jo skaidri redzams, ka ne Amerika, ne Eiropas Savienība nespēs noturēt ekonomiku tādā līmenī, kā visi ir iedomājušies. Par Krievijas nabadzību… Jā, daudzi tur tā dzīvo – nožēlojami. Taču tie, kuriem labāk patīk dzert un slinkot, nemaz negrib būt bagāti. Savukārt tie, kuri stādā, Krievijā ir bagāti. Jo šajā zemē ir nauda – ļoti daudz naudas. No kurienes mūsu centrā ir vairākums maksātspējīgo klientu? No Krievijas! Protams, ir arī pacienti no Lielbritānijas, no Amerikas – no visurienes. Bet krievu ir visvairāk.

To, ka latvieši šo tirgu neizmanto un noniecina, nosaka politika. Neņemot vērā, ka ne visi krievi Krievijā ir agresīvi. Tieši tāpat kā ne visi latvieši ir miermīlīgi. Visur ir viss. Es domāju, ka politika jāatdala gan no ekonomikas, gan reliģijas. Lai katrs dara savu.
– Vai tādā gadījumā Latvija neriskē kļūt par otru Ukrainu?
– Kas gan šābrīža nemieru plosītajā pasaulē krieviem varētu tā interesēt tieši Latvijā? Zelts, izrakteņi? Te tādu nav. Pieeja jūrai? Krievijai to nodrošina Kaļiņingrada, tagad arī Krima. Mana doma ir vienkārša. Divi asinskāri, mežonīgi gaiļi, proti, Amerika un Krievija, savā starpā kaujas, un visi, kas šajā cīņas laukā pagadās zem kājām – Polija, Vācija, Francija, Baltijas valstis, Zviedrija –, ir tikai sīki olīši, izbirušas kapeikas. Amerikas priekšā jebkurš ir knislītis, jo dažu šīs valsts vareno rokās atrodas pasaules finanšu sviras. Bet Krievijas varenumu uztur spēkā gan neaptveramie resursu krājumi, gan stabilitāte klimatisko izpausmju ziņā, jo šajā zemē daudz mazāk nekā citviet iespējami visādi izplūdumi, uzplūdumi un izvirdumi.

Latvija politiski rīkojas tā, kā ir izdevīgi Amerikai. Naivā cerībā, ka NATO stiprais plecs un Eiropas Savienības sargājošā mugura vajadzības gadījumā paglābs no visām briesmām. Taču tā ir tikai ilūzija, mazas tautas sāpināts ego, ko savās varas spēlēs lielie vienmēr ir izmantojuši, jo piekritēji un atbalstītāji viņiem vienmēr bijuši vajadzīgi. Ja Krievijai ienāktu prātā uzlaist Latvijai kādu raķeti, vai pasaule celtos to aizstāvēt? Skaidrs, ka ne. Visi to saprot. Tieši tāpēc tas, kas notika ar Krimu, joprojām ir tādā fāzē, kādā ir. Sākumā: ai, ai, nedrīkst, ko jūs darāt, mēs jums parādīsim! Bet kas notika pēc tam? Nekas. Krima Krievijai bija vajadzīga, un tā tika paņemta. Ja kādam tiešām ievajadzētos Latviju, arī tā tiktu paņemta – tieši tikpat vienkārši kā Krima. Ar varu vai pat bez. Tā diemžēl pasaulē iekārtots – kārtību nosaka lielākais un stiprākais.

Kamēr atskries radi, tevis var nebūt

– Tikko sacījāt, ka mēs dzīvojam labākā, spriestspējīgākā pasaulē nekā agrāk, bet tagad pats tam oponējat.
– Drīzāk mēģinu argumentēt to, ka pārliecībai  Es mīlu šo valsti! ar abstraktu patriotismu vien nepietiek. Pat apstākļos, kad Eiropas Savienība joprojām pumpē mums iekšā kaut kādu naudu. Jo tas, ka tā tomēr ir nauda, kas kādam nozagta lielo pasaules bīdītāju speciāli radīta sajukuma aizsegā, tiek apzināti noklusēts. Iesim un apkarosim teroristus! Okupēsim tos, kas nav mums pa prātam, jo viņi ir sliktie! Lauvas tiesa laupījuma taču paliek viņiem, tikai daži atlikušie procenti – piekritējiem un draugiem. Taču mazajam tiek prieks – mani mīl, man dod. Patiesībā tā ir izmantošana. Par to nieku, kas tiek saņemts vai ko tev sola, tu tūlīt dosi atļauju izmantot savu zemi raķešu bāzēm. Sūtīsi savus cilvēkus uz svešām zemēm karot par tādiem mērķiem, kas nav tavējie.
– Pareizāk būtu atsvaidzināt atmiņā jau aizmirsto saukli – mīli lielo brāli?
– Varbūt nemaz nebūtu slikti, ja mēs nevis slēgtu ciet tirgu ar Krieviju, bet atvērtu arī vēl kādu jaunu. Arī uz Libānu, uz arābu pasauli vai Āfriku. Mierīgos laikos dažreiz varbūt pat ir izdevīgi būt piekritējam un atbalstītājam, taču, tiklīdz sākas nopietnas lietas, paļauties var tikai uz sevi. Un uz tiem, ar kuriem izdevies nodibināt gudru līdzāspastāvēšanu. Libānā ir teiciens – ja tev mājās izceļas ugunsgrēks, pirmais, no kā gaidīt palīdzību, ir kaimiņš. Kamēr atskries radi, tevis jau vairs var nebūt. Tāpēc rūpējies par labām attiecībām ar kaimiņiem!
– Kā, jūsuprāt, vajadzētu līdzsvarot nācijas izdzīvošanas un pašcieņas saglabāšanas vēlmi ar labām kaimiņattiecībām?  
– Mazajām tautām, tādām kā mēs, jārēķinās ar to, ko liek stiprākais. Jāsaprot, ka lielās līnijās tik un tā notiks tas, kas ir izdevīgi lielajiem. Bet pakļauties jāprot gudri, saglabājot iekšējo spēku un neiznīcinot savu kodolu.
– Izlasīju, ka Libānai vēstures griežos pāri gājuši 35 naidīgi režīmi, bet galvaspilsēta Beirūta septiņas reizes tikusi līdz pamatiem nopostīta. Vai jūsu tauta ir spējusi nepazaudēt savu identitāti un saglabāt pašcieņu?
– Esmu pārliecināts, ka jā. Jo mēs esam nācija, kas spēj gudri pielāgoties – atsperties no tā, kas noticis, lai meklētu variantus, kā dzīvot tālāk. Ne tikai izdzīvot, bet attīstīties. Mēs spējam ātri aklimatizēties, savākt spēkus, lai pieceltos un ietu uz priekšu. Tā ir mūsu daba. Tāda nianse pasaules uztverē, kas, iespējams, libānieti atšķir no latvieša. Latvietis nav tik elastīgs. Ieķēries pagātnē, viņš ilgi bēdājas, tāpēc nākotnes redzējumam bieži vairs nav ne domas spraiguma, ne enerģijas rīcībai.
– Vai esat ievērojis vēl kādas atšķirības starp mūsu nācijām, ko, patētiski izsakoties, varētu saistīt ar izdzīvošanas gudrību?
– Libānietim pirmajā vietā ir ģimene, tikai tad – karjera, draugi un viss pārējais. Dzimtā un ģimenē dominē vīrietis. Cieņa pret vīrieti – karavīru, pelnītāju un ģimenes apgādnieku, kurš atnāk noguris, tāpēc viņam pienākas rūpes un mīlestība, – ir audzināšanas pamatā. Libānas kristiešiem pieņemts, ka Jēzus Kristus ir baznīcas galva, tavs vīrs ir viņa baznīca. Tu esi vīra baznīca, viņš ir tava galva. Atšķirībā no latviešu sievietēm libānietes daudz vairāk uzmanības velta bērniem. Esmu konstatējis, ka krievietes šajā ziņā ir tuvākas mums. Ne tāpēc, ka latvieši nemīlētu bērnus, tomēr viņi var mierīgāku sirdi pamest pavisam mazu bērniņu bērnudārzā, lai pirmajā vietā liktu karjeru. Mums bērns ir svarīgākais un dārgākais, jo tā ir tautas nākotne, izdzīvošana, attīstība, garīgais kodols.

Mums ir daudz stiprāka paļaušanās uz Dievu. Es saikni ar Dievu jūtu visu laiku, kaut uz baznīcu nemaz tik regulāri neeju. Lai kur atrastos, es nesu līdzi savas zemes svētumu. Lepnumu, ka tiek atrasts aizvien vairāk pierādījumu tam, ka Jēzus ir dzimis Libānā, Kānā, nevis Jeruzalemē, kā uzskatīja līdz šim. Mums ir svēta zeme. Ļoti bagāta, ļoti auglīga – četras ražas gadā. Tāpēc tik daudzi to iekāro, taču esam mācējuši to noturēt. Mums nav ienaidnieku.
 – Kādas īpašības sevī jāizkopj libānietim, lai par viņu varētu teikt – goda vīrs?   
– Mums ļoti svarīgs ir cieņas jēdziens. Lielākā vērtība ir dzīves gudrība. Jo tu vecāks un pieredzes bagātāks, jo tava dzīves gudrība ir lielākas cieņas vērta. Jo tu izglītotāks, jo cienījamāks. Pretēji tam, kā uzskata daudzviet pasaulē – man ir nauda, tāpēc esmu pāri visiem.
– Vai cieņas jēdzienam klāt ir arī mīlestība un objektīvs vērtējums, vai tikai tradīcija un audzināšana?
– Mīlestība, vara, cieņa – šos jēdzienus nevajadzētu jaukt kopā. Ir liela starpība, vai saka “es tevi mīlu”, “es tevi cienu” vai “es tev pavēlu”. Mīlestība var būt arī bez cieņas, bet cieņa – bez mīlestības. Varbūt pēc cieņas nāk mīlestība un otrādi. Tomēr, ja cilvēks tiek audzināts atbildībā par to, lai nekādos apstākļos nezaudētu cieņu, viņam ir vieglāk dot labāko no sevis. Ja Libānā telpā ienāk ārsts, sēdošie viņu godbijīgi sveicina un, pieceļoties kājās, pauž cieņu viņa gatavībai rūpēties par citiem. Latvijā par cieņu pret ārsta profesiju runāt grūti. Ja tādos brīžos uznāk dusmas, mēģinu sevi tiktāl savākt rokās, lai mentalitātes atšķirības nekļūtu traucējošas.
– Tagad pāriesim pie optimistiskākas sarunas sadaļas – pastāstiet, lūdzu, par...
– Lūdzu, atvainojiet, bet mums saruna jābeidz. Gribu steigties pie savas ģimenes. Sievai apsolīju, ka būšu mājās agrāk.
– Kā sauc jūsu sievu? Un dēliņu?
– Sievu – Paskaļ. Bez latviskās galotnes, jo tas ir franču vārds. Bet dēlu nosaucām par Aleksu. Sens kristiešu vārds, saistīts ar svēto Aleksandru.