Plašumā vēršas raidījuma "Caur ērkšķiem uz..." skandāls. Ko par to domā pašas dalībnieces un eksperti?

Lūk, fragmenti no biedrības „Marta” vadītājas Ditas Lāces izsūtītās publiskās vēstules:

„Gan centra „Marta”, gan citu profesionālo organizāciju ilgstošā profesionālā pieredze liecina, ka psiholoģiskā un sociālā rehabilitācija ir ilgs, sarežģīts, mainīgs un ļoti personisks process, kurā rehabilitējamajām personām ir jābūt saprastām, uzklausītām un cienītām, ne atstumtām, izsmietām, vientuļām un sacensībā iesprostotām. Viens no sociālās rehabilitācijas pamatnosacījumiem ir klienta pamatvajadzību apmierināšana – raidījuma veidotāji izvēlējušies šokēt, piemēram, filmējot un rādot, ka viena no dalībniecēm raud, jo vēlas ēst.”

„Profesionāli vērtējot, daļa raidījuma dalībnieču ir no augsta sociālā riska grupas un  ir uzskatāmas par upuriem - viņām ir fiziskas, seksuālas un emocionālas vardarbības pieredze, viņas cieš no dažāda veida atkarībām, viņām ir zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi, kas padara viņas ievainojamas un viegli ietekmējamas.”

 „Profesionāli ir saprotams, ka raidījuma dalībnieces, kaut juridiski ir pilngadīgas, dažādu iemeslu dēļ nespēj pieņemt adekvātus lēmumus, ko acīmredzami  izmanto raidījuma veidotāji, izmantojot neaizsargātas sabiedrības grupas nespēju atbilstoši vērtēt situāciju un iespējamās sekas. Daļa no dalībniecēm atzīstas noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Turklāt daļai no dalībniecēm ir ļoti ierobežotas paškontroles spējas un sociālās prasmes, par ko liecina neadekvātas uzvedības epizodes, kuru publiskošana medijā nav savienojama ar cieņpilnu attieksmi pret šīm sievietēm.”

„Saskaņā ar raidījumā izskanējušo informāciju, vismaz pusei sieviešu ir nepilngadīgi bērni - gan pašu aprūpē, gan šķirti no ģimenes. Kaut Latvijas Republikas Satversmes 95.pants noteic, ka "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu", Latvijā ir radīts cilvēku cieņu aizskarošs un dalībnieces publiski pazemojošs raidījums, kas vienlaicīgi nodara kaitējumu šo sieviešu bērniem, radot iespēju, ka bērni var tikt identificēti, radot traumatisku pieredzi, pazemojumu, stigmēšanu, kas var atstāt paliekošas sekas uz šo bērnu nākotni.”

Biedrības vadītāja atbilstošām institūcijām lūdz izvērtēt, vai ļaunums, kas nodarīts ar šī raidījuma veidošanu un translēšanu, ir samērojams ar no raidījuma gūto labumu radošajai komandai un kanālam „STV Pirmā!”.

Raidījuma dalībniece Linda Šulce:
„No kā izriet šādi secinājumi, ja raidījums pat līdz pusei nav redzēts? Vēlme apslēpt patieso realitāti, kas notiek ikdienā? Ignorēt to, ka ir sievietes, kuras kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo apstākļos, kas ir ārpus vidējo slāņu iedzīvotāju sapratnes? Man kā vienai no raidījuma dalībniecēm ir prieks, ka tāds raidījums pie mums tapis. Lai gan nevaru skriet notikumiem pa priekšu, varu apgalvot, ka pateicoties “Caur ērkšķiem uz..”, vairākām dalībniecēm izdevās savu dzīvi mainīt. Turklāt neviena no raidījuma dalībniecēm nav rīcības nespējīga – atļauties tā runāt ir dalībnieču personiska pazemošana, turklāt publiska un oficiāla.”

Raidījuma dalībniece Laura Caune:
Esmu gatava vērsties pret krīzes centru “Marta”, jo neviens viņiem nav devis tiesības pazemot mani un manu ģimeni, aizskarot manas sociālās normas un pašcieņu. Es neesmu nedz stulba, nedz idiote, kura ir pakļauta kādam citam vai citu viedoklim.

Raidījuma dalībniece Krista Zvaigzne:
„Ir aizvainojoši lasīt viedokli, ka mēs, raidījuma dalībnieces, neesam domāt spējīgas. Tas, par ko runāt vai nerunāt, ir mana apzināta izvēle. “Martas” viedoklis uzliek nepilnvērtības zīmogu, pret kuru es un citas raidījuma dalībnieces vienmēr esam cīnījušās. “Caur ērkšķiem uz..” iespaidā esmu spērusi pirmos soļus jaunas dzīves virzienā, esmu atbrīvojusies no vardarbības ģimenē un smēlusies pašapziņu. Dalība raidījumā uz mani atstājusi neatsveramu un pozitīvu iespaidu.”

Sociālā raidījuma producente Aija Strazdiņa:

„Caur ērkšķiem uz...” ir sociāls raidījums, kas atspoguļo reālas sievietes ar patiesiem dzīves stāstiem - dalībnieces ir ne tikai pilngadīgas un lemtspējīgas personas, bet arī vienas no stiprākajām sievietēm, ko man jebkad nācies satikt. Neapskaužama pagātne, attiecību pieredze un pārdzīvotais viņas ir norūdījis, sievietēm ir nācies pieņemt dažādus lēmumus, kas radikāli mainītu viņu dzīvi, un dalība raidījumā ir vēl viens apzināts, pārdomāts solis vēlamo pārmaiņu virzienā
Sabiedrība diemžēl ne vienmēr novērtē tā dēvēto „sociālo riska grupu” pārstāvju spriestspējas, uzskatot šos cilvēkus, šajā gadījumā - raidījuma dalībnieces - par mazāk "attīstītiem". Taču, ja tā būtu, Laura nebūtu ilgstoši izdzīvojusi bez pastāvīgas mājvietas, saglabājusi mīlestību un ģimeni, pārstājusi lietot alkoholu, atguvusi bērnus un veltījusi tiem nedalītas rūpes un uzmanību. Daiga nebūtu pārtraukusi vardarbīgas attiecības, pametusi ierasto vidi un ar bērniem sākusi jaunu dzīvi, Laima būtu gadiem ilgi noskatījusies, kā patēvi iekausta viņu un mazo māsu un slēptu savu seksuālo orientāciju, uzskatot, ka tas ir kas tāds, par ko jākaunas, bet Linda joprojām dzīvotu svešā vīrieša ādā, depresīvi slēpjoties no sevis un sabiedrības.

Tāpēc aicinu nenosodīt, nepieņemt pārsteidzīgus viedokļus, neskatīt dalībnieces “pēc cepurēm", bet novērtēt pozitīvās pārmaiņas viņu dzīvē - vairākas sievietes ir atradušas dabu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām.”

Ģimenes tiesību juriste, raidījuma eksperte Ieva Brante:

„Esam redzējuši vairākus TV projektus - gan par tiem, kas cīnās ar lieko svaru; gan par tiem, kas meklē sev pāri. Taču projekts “Caur ērkšķiem uz..”  ir atšķirīgs. Jo ir uzdrīkstējies pateikt skaļi to, par ko klusē daudzas iestādes, amatpersonas un sabiedrība kopumā – statistikas dati par vardarbībā cietušām sievietēm un bērniem neatspoguļo patieso situāciju mūsu valstī. Sievietes klusi cieš ne tikai tāpēc, ka bailes un kauns tikt nosodītai, bet arī tāpēc, ka atbalsta un palīdzības sistēma nestrādā. Iestāžu process ir birokratizēts, bet ar to, ko dara biedrības un brīvprātīgie iesaistoties ar saviem ierobežotiem resursiem, – ir nepietiekami. Tas, kas šobrīd ir vajadzīgs un svarīgs – nevis kritizēt televīziju par projekta izveidi, bet gan nākt klājā ar ierosinājumiem, kā uzlabot esošo situāciju un kā cīnīties par katras sievietes drošību, dodot reālu iespēju sākt no jauna.

Apgāda „Zvaigzne ABC” īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka:

„Par šovu „Caur ērkšķiem uz...” ir sarakstītas sūdzības dažādām instancēm, arī tiesībsargam. Sievietes esot upuri, viņu parakstiem un piekrišanai piedalīties šovā, kā arī vēlmei mainīties trūkstot tādas kā rīcībspējas (un viņām arī esot "zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi"). Noskatījos pirmos divus raidījumus. Satriecoši! Meitenes šajā raidījumā vairs nav upuri, viņas ir varones un spoguļi mums līdzās notikušajam un notiekošajam. Var saprast, kāpēc šo sociālās katastrofas seku skaidro un mierīgo atrādīšanu televīzijas ekrānos visai tautai viegli uztveramā šovu veidā, varētu gribēties aizliegt. Neesmu redzējusi visu safilmēto, bet jau pēc pirmajiem diviem raidījumiem esmu pārliecināta, ka "šova" cilvēki ir paveikuši nenovērtējami vērtīgu darbu gan šo, gan arī visu citu "Rīgu nekad neredzējušo" meiteņu labā. Bet varas institūcijas tiek aicinātas strādāt profesionāli un atbildīgi, nevis aizliegt spoguļus.”

Psihoterapeits un narkologs Viesturs Rudzītis:

„Atsedzas tā resursu centra "Marta" nepievilcīgā seja, kas uzmanīgam vērotājam bija redzama jau sen, bet plašāka publika šo no kreiso liberāļu un feministu kormuškām dāsni finansēto organizāciju īsti nepazina. Te tā ir - taisīt sievietes par Upurēm, kuras jāglābj, un kur tūliņ palīgā uzprasās "Marta" - vadošais spēks, lai Latvijā ievilktu Stambulas konvenciju. Bet te mēs redzam - "Marta" nav par sievietēm, viņa tās pazemo savu savtīgo interešu vārdā, mēģinot sakārtot sev Glābēja lomu, kam tiesības rādīt ar līku pirkstu uz pašas uzrādītiem Vajātājiem. Drāmas trīsstūri daba radījusi tam, lai cilvēki pārdzīvotu savus zaudējumus, nevis lai kāds iedzīvotos uz citu nelaimes rēķina. Gaidu Lāces kundzes atvainošanos.”