Piebaldzēns no Spānijas: "Katalonija Spānijai ir tas pats, kas Latgale Latvijai"

“Es atbraucu 2005. gada 17. septembrī. Jau būs kāds laiciņš,” smej Havjers. “Esmu spējis apvienot savu dzīvi Latvijā ar iepriekšējo dzīvi Spānijā kā spāņu valodas pasniedzējs un valodnieks.”

Septiņas valodas

Havjers nāk no gluži parastas Spānijas ģimenes, tēvs ir no Madrides, māte no Estremaduras Portugāles pierobežā. “Abi viņi ir strādnieki, tētis ir strādājis par autobusa šoferi un mana mamma par šefpavāri nelielā restorānā,” teic Havjers.
Ģimenē ir vēl viens dēls, Havjera brālis tāpat kā tēvs strādā par autobusa šoferi. Arī pašam Havjeram ir pieredze ar dažādiem darbiem: “Lai apmaksātu mācības, esmu strādājis par viesmīli, viesnīcā un vēl daudz kur. Pēc tam arī mācīju spāņu valodu imigrantiem.”

Spānijā iegūta filologa izglītība ar vācu valodas specialitāti un pēcāk studēts bakalauros tūrismā. Spāņu un latviešu nav vienīgās valodas, kuras prot Havjers: “Ko nozīmē zināt valodu? Izdzīvot es varu ar angļu, franču, latviešu, spāņu, portugāļu, katalāņu, itāļu valodu un aizvien vairāk sāku runāt krieviski.”
Spānis uzskata, ka latviešiem ir laba iespēja iemācīties vismaz trīs valodas: “Spānijā tādas iespējas nav. Tur mēs runājam tikai spāniski vai slikti.”

Patīk mūsu vēsture, stāsti un cilvēki

Pirms Havjers izšķīrās pārcelties uz Latviju, viņš jau bija paspējis ērti iekārtoties turpat dzimtenē – bija darbs viesnīcā, valodas nodarbības, taču bija pāris draugu no šejienes.
Pirmo reizi Rīgā viņš ieradās 2003. gadā, taču sākumā domas par palikšanu vēl nebija. Šāda apskaidrība nākusi, regulāri apciemojot Latviju.

“Pēc gada es izlēmu, ka man šeit patīk dzīvot. Rīga ir ļoti kulturāla pilsēta. Man ļoti patīk jūsu vēsture, jūsu stāsti un jūsu cilvēki. Es jau no pirmās dienas sapratu, ka no kultūras te ir daudz ko spiest – kā sulu. Un es vēl pēc 12 gadiem turpinu atklāt Latviju. Es netaisos no šejienes kustēties.”

Autentiskā Latvija

“Šeit ir redzama skandināvu tipa pilsēta, un cilvēki arī uzvedas ļoti skandināviski, bet ir arī slāvu puse, pareizticīgās katedrāles, vai padomju lietas – vecie trolejbusi,” Rīgas dažādos kultūras slāņus raksturo Havjers.

Viņš joprojām atceras, kā pēc pirmajām četrām dienām Latvijā sastapa īsto latvieti, aizbraucot uz laukiem: “Tad es iepazinos ar Latviju. Sāku domāt, kā šī oriģinalitāte ir izdzīvojusi starp skandināviem un slāviem. Un starp šiem diviem slāņiem guļ autentiskā Latvija.”

Kā jau bieži dzirdēts, arī Havjers spriež, ka Rīga nav īstā Latvija: “Vienmēr esmu piekritis teicienam, ka Latvija sākas aiz Juglas tilta. Rīga ir vienkārši liela pilsēta.”

Lielu daļu laika Havjers pavada prom no galvaspilsētas. “Mani lauki ir Vecpiebalgā, man sevi patīk uzskatīt par piebaldzēnu. Tur es izlēmu, ka dzīvošu šeit. Mana vislabākā draudzene ir no turienes, un viņas ģimene ir tie, kas mani pieņēma un adoptēja, kad atbraucu.”

Šausmīgi grūta valoda

Havjers neslēpj, ka ar valodas palīdzību iekļauties svešā sabiedrībā ir vieglāk: “Latvieši nav pieraduši, ka ārzemnieki runā latviešu valodā, un viņi ir ārkārtīgi pretimnākoši, kad to dzird.”
Savas valodu zināšanas spānis gan raksturo pieticīgi, jo pagaidām no baltu grupas prot tikai latviski. “Pateicos, ka nesāku ar lietuviešu valodu,” smej Havjers.

Arī latviešu valodu mācīties ir grūti: “Jūsu fonētiskā bāze ir šausmīgi grūta. Izrunāt garumzīmes ir ļoti grūti. Spānijā neatšķir s vai z, mums ir tikai s un viss. Latviešu valoda ir otra vecākā indoeiropiešu grupā, tā ka nevar būt vienkārša. Un paldies dievam! Vienkārša ir zviedru valoda.”

Izlasījis Mērnieku laikus

Havjers uzskata, ka katra valoda ir gluži vai dizainēta, izstrādāta konkrētai tautai: “Valoda pēc sava rakstura un formas atspoguļo tautu. Japāņi ir akurāti, precīzi un matemātiski, tāda ir arī viņu valoda. Spāņi ir emocionāli, impulsīvi un kaislīgi, tā arī uzvedas spāņu valoda ar daudzajiem darbības vārdiem, kas izsaka jūtas,” paralēles velk spānis. Vācieši nekad nevarētu runāt portugāliski kā savā valodā.

“Latviešu valoda pēc fonētikas ir ļoti maiga, dzidra. Izklausās ļoti muzikāli. Tāpat arī garumzīmes jūsu vārdiem piešķir ļoti emocionālu varu,” valodu raksturo Havjers. Pazīme tam, ka latvieši ir kautrīgāki un pasīvāki, pēc Havjera domām, slēpjas noteiktās lietās, kuru valodā iztrūkst: “Jūsu valodā trūkst lamuvārdu. Tas liecina, ka esat slēgti savā emociju izpaušanā. Jūs lamājaties citās valodās, kuras ir atvērtākas.”

Mācoties valodu, īsti bez grāmatu lasīšanas nevar iztikt. “Man baigi patika Mērnieku laiki,” smej spānis. Ne velti viņš sevi dēvē par piebaldzēnu – šajā novadā norisinās pirmā latviešu romāna darbība.

Ja Havjers lasa, tad romānu, ar dzeju vēl neaizraujas: “Es nezinu, vai esmu gatavs, piemēram, Čakam. Dzejoli svešā valodā lasīt ir grūti, jo tu vēl simtprocentīgi visu nesaproti.”

Mazās tautas komplekss

“Es ļoti lepojos, ka jūs starp lielajām impērijām esat spējuši saglabāt savu identitāti. Tas ir apbrīnojami. Es lepojos par jūsu izturību ne tikai kā tautai, bet arī spēju pārciest ziemu,” joko Havjers.

Viņš kā īpašas iezīmes Latvijā izceļ folkloru, valodu, tradīcijas –jo tauta, kas zaudē tradīcijas, zaudē arī identitāti. “Es ļoti priecājos, kad Spānijā man jāstāsta, kas ir Māras zīme, kas ir Ūsiņš.”

Tomēr, kaut arī pret Latviju Havjers izjūt lepnumu un mīlestību, būtu naivi noliegt problēmas. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijā labi un godīgi dzīvot ir iespējams, taču latvieši nerīkojas un gaida, kamēr kāds visu pasniegs ar karoti.

“Es nezinu, vai tas ir mantojums no padomju laikiem. Bet mēs gaidām, kamēr kāds cits mūsu vietā visu atrisinās. Diemžēl tas tā ir, un būs nepieciešamas vairākas paaudzes, lai to izlabotu. Es to saku ar mīlestību, kā tēvs dēlam, kurš centās. Es saprotu, ka Latvija ir jauna valsts un ir daudzas lietas, kas vēl jāpielabo. Esam čakli un strādīgi, bet gaidām, kad kāds cits dos pavēli. Mums vajag to uzrāvienu.”

Latviešiem izteikta problēma esot arī kavēšanās pie niecīgām problēmām. Tas ir brīdis, kad tradicionālisms sāk traucēt, jo šķiet labāk palikt uz vietas nekā kustēties. “Mums vēl ir tas mazās tautas komplekss, bet mēs nemaz neesam maza tauta,” Havjers par sevi runā kā par latvieti. Pēc šeit nodzīvotiem 12 gadiem viņš apņēmies nākamvasar naturalizēties – kļūt par pilsoni.

Strādā pats sev

Kritiski Havjers izsakās par tiem, kuri, meklējot vieglāku dzīvi, Latviju atstāj: “18. novembrī ejam uz krastmalu, lepojamies ar sevi, bet tad viegli pametam savu zemi. Ja es, ārzemnieks, varu atbraukt šeit un atrast savu maizi, ko jūs darāt Anglijā, Īrijā, Norvēģijā? Ko jūs darāt tur, ja šeit ir jūsu zeme?”

Havjers atzīst, ka saprot situāciju valstī un apzinās, ka algas ir mazas, ir grūti, bet esot jābeidz tikai žēloties: “Mēs gaidām, ka kāds algu iedos. Man neviens nedod algu, es pats to sastrādāju. Šī ir mana firma. Gāju uz Pērses ielu (Uzņēmumu reģistru – Red.), dibināju savu firmu un strādāju sev. Ir jādara!”

Izveido kultūras centru

Havjers vada spāņu kultūras centru "Séneca", kas nosaukts Andalūzijā, Kordovā, dzimušā romiešu filozofa Senekas Jaunākā vārdā. Centrs vēra durvis 2011. gadā. “Pirms tam četrus gadus strādāju Rīgas Kultūru vidusskolā. Man vienmēr bijusi doma, kā jādara šis darbs, kā jāpasniedz valoda. Apstākļu sakritības dēļ pienāca laiks, kad vajadzēja darīt lietas tā, kā es domāju. Un tā piedzima Séneca,” stāsta Havjers.

Vissvarīgākais, mācoties valodu, ir radīt vidi, kur jauno mēli varētu ne tikai mācīties, bet arī praktizēt. “Mūsu lielākā atšķirība ir, ka mēģinām radīt saskarsmi starp valodu un cilvēku. Tu vari mācīties divas stundas nedēļā, bet dalība teātra grupā spāņu valodā ir tas, kas zināšanas piefiksē,” savas metodes raksturo pasniedzējs.

Dzimtenē par sausu

Kaut arī par mājām viņš tagad sauc Latviju, Havjers neslēpj: “Ir spāņu lietas, pēc kurām es ilgojos. Piemēram, tur iet uz futbolu bija liels pasākums. Vai uz krogu sestdienas rītā un dzert mazo alu.”

Taču, ciemojoties Spānijā, spāni pamet māju izjūta: “Man tagad ir doma, ka es braucu uz Spāniju un atgriežos Latvijā. Pirmajos gados es braucu uz Latviju, bet atgriezos Spānijā. Vairs tā nav.”
Šovasar tēvzemē viņš nonācis pie interesantas atklāsmes: “Es Spānijā biju mēnesi un sāku ilgoties pēc mitruma, man tur bija par sausu.”

Katalonija un Latgale

Pašlaik Spānijas aktuālākais jautājums ir Katalonijas neatkarība, kur arī Havjeram dzīvo radinieki. Viņš uzskata, ka spriedze starp katalāņiem un pārējo Spāniju nekad nav bijusi: “Es nekad neesmu jutis vajadzību pēc kādas jaunas politiskās identitātes. Kad politiķi izdomā, tad arī ir tāda vajadzība. Mūs tikai vazā, bet mēs uztraucamies, kādā krāsā ir mūsu karogs.”

Pēc Havjera domām, svarīgi ir apzināties gan savu etnisko identitāti, gan arī nacionālo piederību. Viņš to izskaidro pavisam vienkārši: “Man ir daudz draugu, kuri lepojas ar to, ka viņi ir no Latgales, bet, kad Latvija spēlē hokeju, viņi nav par latgaliešiem, viņi ir par latviešiem.”

Havjers nebaidās paust, ka latvieši Katalonijas gadījumā ir ļoti divkosīgi: “Jums patīk to salīdzināt ar savu 1991. gadu, ļoti patīk šīs neatkarīgās kustības – izņemot Donbasu un Luhansku. Tad nē, tur nedrīkst. Jūs diezgan viegli izvēlaties, kur var un kur ne.”
Spānis uzsver, ka Katalonija nepavisam nav okupēta: “Katalonija jau 650 gadu ir Spānijas daļa, tāpat kā Latgale ir Latvijas daļa. Katalonija, Kastīlija un Navarra veido valsti, bez tām nebūtu Spānijas. Es vairāk tur notiekošo salīdzinu ar hipotētisku Latgales neatkarību.”