Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Havjers Garsija 25 gados aktīvi piedalījies Latvijas dzīvē. Kultūrā, biznesā, demogrāfijā ( astoņi bērni!), piedalījies mākslas projektos, uzdziedājis kopā ar Laimi Rācenāju…Havjers ir pozitīvisma pilns. (Foto: Rojs Maizītis)

Populārajam pavāram Havjeram Garsijam Latvijas pilsonību palīdzēja iegūt Vaira Vīķe-Freiberga

Ziņas
2017. gada 26. oktobrī 05:30 2017. gada 26. oktobrī 05:30
"Patiesā Dzīve"
To, ka šī zeme viņu pa īstam ir pieņēmusi, pavārs Havjers Garsija sapratis tad, kad sapņus sācis redzēt latviešu valodā. Ar sievu un pieciem bērniem ieradies no Meksikas, izdzīvošanas skolu viņš izgāja dziļos Latvijas laukos. Kamēr latvieši sarkanbaltsarkano lentīti piespraudīs vienīgi novembrī, Havjers ar to staigā visu gadu.

Sarunas laikā Havjers (pilnā vārdā Hose Havjers Mansurs-Garsija), šķiet, pašam nemanot, bieži vien saka – mēs, latvieši. Kaut arī gramatikas formas ne vienmēr ir pareizās, toties ar sirdi viss kārtībā – viņš ir mūsējais. Varbūt pat vairāk par kādu “tīrasiņu” latvieti. Pirms 2 gadiem Havjers atvēra meksikāņu mājas virtuves restorānu Pils ielā, bet ārpus tā ik trešdienu sastopams Kalnciema kvartālā, piedāvājot kvalitatīvu ielas pārtiku. Viņš ir asais pipariņš, kura mums trūkst, un cilvēki pie Havjera pievelkas. Meksikas valsts likumi viņam liedza iegūt Latvijas pilsonību, bet arī to viņš ir nokārtojis. Rekomendācijas vēstuli esot rakstījusi eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Ne avantūristi, bet mākslinieki

– Tu jau ilgi dzīvo Latvijā, un latvieši tevi uztver par savējo – vari teikt, ka tava meksikāņa būtība ir jau mazliet atdzisusi?
– Nu nezinu, grūti saprast, kā no tavas puses ir ar mani. Es atbraucu 1992. gadā, nu jau pagājuši divdesmit pieci gadi. Kādreiz es kā mākslinieks par Latviju domāju kā par savu sapņu zemi. Mana bijusī sieva bija latviete, un mēs, dzīvodami Meksikā, visu laiku par to runājām, skatījāmies Padomju Savienībā izdotas grāmatas par Latviju, un tā izskatījās kā paradīze.

– Tava sieva bija Latvijā dzīvojusi vai jau dzimusi Meksikā?
– Viņas tēvs Juris Žagars-Upīte kā desmitgadīgs puika bija emigrējis ar savu tēvu Ludvigu uz Vāciju un tālāk – uz Ameriku, Meksiku. Vēlāk Juris apprecējās ar meksikānieti, un es apprecēju viņu meitu Ritu. Atbraucām ar visu ģimeni, pieciem bērniem. Tajā laikā Latvijā bija lielas pārmaiņas, un man tā bija fantastiska pieredze. Vispār ne mirkli nav bijis šaubu vai pašpārmetumu, kāpēc es te dzīvoju, man tiešām ļoti patīk Latvijā.

Es tik daudzos procesos, kas saistīti ar Latvijas un Meksikas attiecībām, esmu piedalījies. Man te ir ļoti daudz draugu. Domāju, latvieši zina, kas ir Havjers Garsija, es cienu viņus, un viņi – mani arī. Domāju, daži mani tiešām pieņem kā savējo. Man ļoti patīk būt meksikānim Latvijā. Izcīnīju to, ka esmu šīs zemes pilsonis. Es tik ilgi esmu te dzīvojis, te ir mani bērni, ģimene, domāju, ka man te ir vairāk ko darīt nekā Meksikā.
– Kad ieradies, vai Latvija tevi pārsteidza?
– Jā. Tas nebija tas pats, ko redzējām grāmatās, bet pavisam cita dzīve, valsts. Mēs nedzīvojām Rīgā, bet aizbraucām uz Ķeipenes pagastu.
– Izklausās diezgan ekstrēmi.
– Jā, un tur es iepazinos ar īsto dzīvi. Tā nebija Rīga, kas jau tajā laikā bija diezgan kosmopolītiska, bet īstā latviešu kultūra.
– Ko darījāt Ķeipenē? Strādājāt vai jums bija iekrājumi?
– Pirms atbraukt uz Latviju, mēs pārdevām visu, kas bija, – māju, divas mašīnas, darbnīcu, jo negribējām te ierasties kā tūristi.
– Jums pat nebija neviena izmēģinājuma, izlūkbrauciena?
– Nē...
– Bijāt tādi avantūristi?
– Nē – mākslinieki (smejas). Meksikā es mācījos Mākslas akadēmijā keramikas un tēlniecības nodaļā, sieva arī bija keramiķe. Interese par savu restorānu man bija jau tad, kad atbraucām uz Latviju, bet tajā laikā darbojās mafija, Rīgā bija grūti atvērt ko tādu, un mēs arī nepratām valodas. Tad Ritas tēvs Juris mums piedāvāja vietu Ķeipenē. Viņš bija ieradies agrāk – 1991. gadā – un ieteica mums padzīvot ārpus Rīgas, mācīties valodu. Nolēmām – kāpēc ne.

Privatizējām dzīvokli, vienu vecu miltu kalti bija iespējams pārveidot – tā kļuva par pirmo keramikas darbnīcu, kas tika dibināta kā privāts uzņēmums. Un ņēmos, būvēju, lai var ražot māla izstrādājumus. No Jelgavas keramikas fabrikas nopirku tehnoloģijas, lai mālu var skalot, filtrēt, dabūt tīru un tad to pārdot vai izmantot ražošanā.
– Tas ir sarežģīti...
– Jā, braucu uz Praulienas pagastu, kur ar ekskavatoriem raka mālus, ar kamazu veda uz Ķeipeni, darbnīcā tos mazgājām un presējām desās. Katru gadu braucām uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Man bija prieks iepazīties ar Pēteri Martinsonu, viņš atvēra durvis pie visiem keramiķiem.
– Vai tu savu dzimto meksikāņu mākslu centies pārdot latviešiem? Mums ir brūnās krūkas un melnā keramika, tu ko krāsaināku gatavoji?
– Mēs taisījām etnogrāfisku meksikāņu trauku kopijas kontrastkrāsās – zaļā, sarkanā, dzeltenā. Restorāni no mums pirka servīzes. Vecrīgā bija Pūt, vējiņi – viņiem taisījām šķīvjus, pelnutraukus, arī Vincentam visādus traukus.
– Vai tad viņiem nevajadzēja smalku porcelānu?
– Mārtiņš Rītiņš tolaik draudzējās ar mums un domāja, ka vajadzētu piedāvāt arī kādu meksikāņu banketu. Tā mēs attīstījāmies.

Krāsas un mafija

– Klausos par buldozeriem, kamaziem, un šķiet, ka nekāds riktīgs bizness tur nesanāk. Mani paziņas tajā laikā no Maskavas veda zeķbikses, iepirka un tirgoja margarīnu.
– Jā, bet es darbojos ar keramiku. Ar vecāko meitu Ķeipenē atvērām krogu Colors – izremontējām bijušās mehāniskās darbnīcas. Arī tur mēģinājām ieviest meksikāņu garu, sieva uz sienām zīmēja mūsu kultūras zīmes, piedāvājām tekilu un kokteiļus.
– Vietējie droši vien bija pieraduši pie kā vienkāršāka.
– Tā arī bija – gribēja litru šņabja. Parādījās pirmās fantas, kolas, viņi paši jauca savas skrūves. Bet mēs mēģinājām attīstīt arī to, kas mums patīk, – restorāna, kroga gaisotni. Bērni gāja skolā Ķeipenē.
– Viņi nebija šokā?
– Protams, mēs visi bijām šokā. Ne krieviski, ne latviski nezinājām pietiekami daudz vārdu. Es ar bērniem gāju 1. klasē un pirmajos Ziemassvētkos piedalījos Ķeipenes korī. Man patika dziedāt, katru vakaru gājām mācīties dziesmas, domāju, ka arī caur tām var iemācīties valodu. Sākumā gan nesapratu, ko dziedu, bet vienalga tas palīdzēja. Tādā veidā socializējos ar vietējiem. Es nekad neesmu gājis latviešu valodas kursos, bet vienkārši klausoties un runājot iemācījos.
– Vai mafijas kaulainā roka no Rīgas tevi neaizsniedza? Tu tomēr biji biznesmenis.
– Nē, es nebiju nekāds biznesmenis.
– Viņi ķērās klāt arī pavisam maziem.
– Jā, un Ķeipenē arī bija tā sauktie reketieri. Parādījās mūsu mazajā benzīntankā, bet policija viņus noķēra. Tagad varētu šķist, ka tas viss ir izgudrots, bet nē – tolaik ar privāto biznesu bija tiešām sarežģīti. Paldies dievam, ka tas ir kaut kā sakārtojies.
– Tev vismaz beisbola nūja bija pa ķērienam?
– Man šķiet, patiesībā ar to lietu ir vienkārši, tev jāizvēlas – vai nu tu maksā, vai nemaksā.
– Tu biji gatavs maksāt?
– Es nezinu... Saproti, mēs šajā kultūrā bijām tik nepieredzējuši. Patiesībā sievastēvs bija tas, kurš palīdzēja saprast visādus procesus. Viņš bija viens no partijas Latvijas ceļš dibinātājiem.

Šķiršanās laika apstākļu dēļ

– Un tad tev Ķeipenē apnika, un tu atnāci uz Rīgu?
– Ķeipenē nodzīvojām septiņus gadus. Pēc tam bērni izauga, viņiem bija jāmācās augstskolā. Sievai ne sevišķi patika klimatiskie apstākļi, gribēja mainīt dzīvesvietu, bet es nevēlējos atgriezties ne Amerikā, ne Meksikā. Un tā mēs sadalījām mantu un izšķīrāmies. Vienkārši.
– Var teikt, ka Latvijas ziema jūs izšķīra?
– Jā, domāju, tas bija galvenais (smejas). Tad viņa ar bērniem atgriezās Amerikā, viņi mācījās tur, bet es turpināju te. 1997. gadā universālveikala piektajā stāvā atvēru pirmo meksikāņu restorānu "La Cucaracha" – ar lielāko deju zāli Vecrīgā. Spēlēja Uldis Marhilēvičs, Laimis Rācenājs, Roberts Gobziņš ar grupu "Los Amigos", arī romi bija. Man viss bija labi, jo ļoti patika Latvijā. Tagad man ir cita ģimene. Kopā man ir astoņi bērni, ar šo sievu – viena meita Enriketa, viņai ir deviņi gadi.
– Dīvaini sanāca, ka tava sieva, latviete būdama, atgriezās Meksikā, bet tu paliki te.
– Jā, viņa aizmuka, te bija par aukstu un grūtu. Rita ziemā bija paslīdējusi uz ledus un sadauzījusi kaulus. Bet man patika – ziema, sniegs. Jums, ziemeļniekiem, dienvidi, palmas, + 30 grādi ir eksotika, bet man tā ir Latvijas daba, četri gadalaiki un sniegs.
– Tev arī rudens patīk – ar dubļiem, kailsalu un pelēko laiku?
– Jā, man bija laba skola – daudzus gadus dzīvojot Ķeipenē, iemācījos, kā jāģērbjas, jādzīvo. Meksikā man patika kāpt kalnos – līdz pat sniegam. Tā ka es jau biju to redzējis, bet pavisam kas cits ir dzīvot piecus mēnešus sniegā. Un tolaik, pirms 25 gadiem, bija riktīgas ziemas. Ar vilcienu no Ķeipenes braucām uz Rīgu, tas bija tik skaisti – cauri Kangaru kalniem. Tā dzelzceļa vairs nav.
– Ķeipenes stacijā ir ierīkots Arsenāla muzejs – vai tur iepazinies ar kinoforuma dibinātāju Augustu Sukutu?
– Nē, mūs Rīgā iepazīstināja Māris Gailis. Toreiz Augustam bija projekts Sergejs Eizenšteins, viņš arī mani tajā iesaistīja, un mēs Arsenāla kino aizvedām uz Ķeipeni.
– Tu, pateicoties sievastēvam, iepazinies ar Māri Gaili, Augustu Sukutu – daudzi vietējie nav tādos sakaros.
– Jā, man tiešām ir bijusi pārsteidzoša dzīve – iespēja iepazīties ar ļoti talantīgiem latviešiem. Ar Robertu Vinovski, kinorežisoru, 1997. gadā filmējām Ziemassvētkus Meksikā. Pēc tam ar Robertu, Jāni Vaišļu un Robertu Gobziņu uzņēmām filmu "Sviests".

Mācījos kā meitene – virtuvē

– Kāda bija tava bērnība, jaunība?     
– Esmu ļoti kustīgs cilvēks, man ļoti patīk iemācīties kaut ko jaunu, piedalījos skautu kustībā. Tagad esmu sapratis – viss, ko dzīvē dari, kādreiz tev palīdzēs. Kā skauti kāpām kalnos, gājām mežos, sniegā, un pēc daudziem gadiem man tas noderēja.
– Bijāt kupla ģimene?
– Man ir divi brāļi un viena māsa, kuras vairs nav. Bet manai vecaimammai bija vienpadsmit bērnu, tā ka man ir ap pussimta radinieku. Manā bērnībā ģimenes dzīvoja kopā vienā lielā mājā – kā fazendā, ar vectētiņu, vecmammu. Pa vidu laukums un durvis uz istabām, katra ģimene atsevišķi. Bija liela viesistaba, bet visbiežāk tikāmies virtuvē – mājas svarīgākajā telpā, tur visi nāk paēst, notiek sarunas.
– Un sievietes gatavo ēst lielā katlā – lai visiem pietiek?
– Tieši tā. Es biju laimīgs, ka man vecāmamma ļāva darboties ar kukurūzas miltiem, gatavot tortijas. Man patika veidot.
– Tu to izjuti kā veidošanas materiālu, mālu?
– Jā, bet līdz ar to iemācījos arī daudz no meksikāņu kulinārijas. Manā bērnībā puikas spēlējās ar pistolēm, mašīnītēm, un parasti meitenes bija tās, kas iemācījās gatavot. Tagad tas ir nedaudz mainījies visur pasaulē, bet manā bērnībā sievietes bija mājsaimnieces un vīriešiem bija jāmācās un jāspēlējas, kā jau puikam pienākas. Bet man patika virtuvē, un paldies, ka vecāmamma man daudz iemācīja. Es daudz ko no tā tagad varu izmantot. Pirms atbraucu uz Latviju, man ar draugu bija mazs argentīniešu restorāns. Vienu dienu es biju pie grila un virtuvē, tad viņš bija bārmenis, oficiants, citu dienu mainījāmies. Tajā bija tikai pieci galdiņi, bet bija ļoti labi.

– Kas bija tavi vecāki?
– Tētis – elektroinženieris, mamma – pamatskolas skolotāja. Viņa brauca uz ciematiem, kur dzīvoja indiāņi, un mācīja spāņu valodā. Mamma prata divas indiāņu valodas. Vēl joprojām 40 procenti iedzīvotāju Meksikā ir indiāņi, nav sajaukušies. Meksika ir ļoti liela, ir rajoni, kur viņi joprojām dzīvo savos laukos. Tajā ziņā Latvija un Meksika ir līdzīgas – cilvēki mīl savu zemi, saglabā savas kultūras savdabību, ir tādi, kas brauc uz laukiem strādāt pie vecākiem.
– Tevī arī ir indiāņu asinis?
– Jā, mana vecāmamma bija no totanakas kultūras – pa pusei indiāniete, pa pusei meksikāniete. Atceros, ka vecāmamma mācīja – ja tev iekodusi bite, ir jāsalasa trīs dažādas lapiņas, jāsaspiež, un tas palīdzēs. Arī par klimata apstākļiem mācīja – ja vējš pūš tā, tad, iespējams, būs tā. Un galvenais – respektu pret dabu, ka nevajag to daudz aiztikt, jo tad tā pretojas.

Ko zinu par latviešiem

– Vai tava dzīves filozofija ir pielāgoties?
– Esmu pārliecināts – ja gribi strādāt, mācīties valodu, tad vari dzīvot jebkurā pasaules malā.
– Latvija ir tev otra dzimtene?
– Dažbrīd jūtu, ka nu jau Latvija ir mana īstā dzimtene. Kad sāku sapņot latviešu valodā, tad šķiet – viss, es te esmu. Tā ir īstā atslēga – kad tu tik daudz iedziļinies, saproti vairāk par to vietu, kur esi, nevis to, kur esi piedzimis.
– Mēs paši, latvieši, turpinām sevi izzināt, apjaust mīnusus, plusus. Lai tu sāktu sapņot latviešu valodā, tā tauta, cilvēki ir jāsaprot. Ko tu par mums saproti?
– Pluss ir tas, ka esat ļoti gudra tauta. Latvieši ir domātāji, intelektuāli ļoti attīstīti. Ja salīdzinu ar meksikāņu kultūru – mēs esam darītāji. Mēs nedomājam tik daudz. Ja Meksikā taisa krēslu, tas būs funkcionāls, uz tā varēs apsēsties, bet amatniekam netiek prasīts, lai krēsla kājas būtu taisnas, lai tas būtu perfekti noslīpēts, estētiski baudāms. Bet latvieši – nē. Un tas mani fascinē šajā kultūrā – ka jūs domājat, kā latvieši saka, ka viņi mērī septiņas reizes un tad griež. Esmu klausījies, ko runā bērni. Meksikā – vairāk par futbolu, dabas apstākļiem, ģimeni, bet neiedziļinās. Taču latviešu bērni... nu, tie ir gēni, no vecākiem – domā dziļi par ļoti daudzām lietām, filozofiski pat par sadzīvi. Jā, latvieši varbūt neapzinās, ka viņam tas ir dots.

Havjers latviešu valodu iemācījās pusgada laikā. Tagad redz sapņus latviski. Tomēr tas nenozīmē, ka viņš pazaudējis cieņu pret savām saknēm un dzimto zemi. (Foto: Rojs Maizītis)

Krīzes periodā daudzi izbrauca, bet man šķiet, ka nevajadzēja, viņi savu darbu un intelektu varētu izlietot arī šeit. Latvieši ir izgudrotāji. Pirms atbraucu šurp, pazinu ļoti daudz latviešu, kas dzīvoja Amerikā, tiešām izcilas personības. Gan Losandželosā, gan Amerikas ziemeļos – visur ļoti gudri un talantīgi. Protams, tā ir cita paaudze, kas dzimusi pirms kara. Man šķiet, latviešiem ir liela mīlestība uz saviem laukiem, vecākiem, un tas ir ļoti liels spēks.
– Bet mīnusi?
– Bieži vien latvieši tik daudzas reizes jautā, vai ir jēga to darīt, ka tas īstais brīdis tā arī nepienāk. Viņi jautā – priekš kam? Kam tas būs izdevīgi? Tā ir sevis bremzēšana.
– Trūkst uzņēmības? Tu riskēji, atverot savu restorānu?
– Es visu laiku riskēju. Ne tikai ar restorānu, bet arī ikdienas dzīvē. Un vēl tā šausmīgā latviešu tolerance – tā ne vienmēr ved pie laba. Varbūt jāpadomā, ka nevajadzētu tik daudz.
– Kad sit pa vienu vaigu, mēs pagriežam otru?
– Nē, bet tas, ka varbūt neko nepateiksim pretī. Mēs klusējam pārāk daudz. Tagad jau tas mainās, bet latviešiem bieži trūkst pašcieņas, kā arī cieņas pret citiem. Mēs visu laiku meklējam, kas bijis cilvēka pagātnē, bet ja viņš ir attīstījies, mainījies...
– Cenšamies uzrakt ko melnu, netīru?
– Jā, man šķiet, ka mūsdienās tas nav ne ētiski, ne būtiski. Kad esmu jutis, ka latvieši ir stipri kā nācija. Dziesmu svētkos latvietis jūtas kā karalis savā zemē un visādā ziņā bagāts. Un vēl hokeja laikā var just, ka Latvija vibrē, nav runas par tautībām, integrāciju, visi jūt līdzi. Viens no spēcīgākajiem momentiem, atceros, bija, kad vinnēja krievus. Man šķiet, latvieši tad jutās līdzīgi kā barikāžu dienās. Es gan tolaik te nebiju, bet man šķiet, ka tā varētu būt tā sajūta. Un otrreiz tas bija, kad Vaira Vīķe-Freiberga bija prezidente un Dziesmu svētkos Mežaparkā uzkāpa tribīnē.
– Tu biji skatītājos vai ar Ķeipenes kori uz skatuves?
– Nē, nē, skatītājos. Ķeipenes koris bija tikai eksperiments (smejas). Un es dzirdēju, kā prezidente teica – mēs esam vareni, mēs esam raženi, mēs esam stipri. Mūs ļoti vājināja krīze, bet svarīgi ir turpināt, un pašcieņa – tas ir ļoti svarīgi. Es tiešām jūtos kā Latvijas daļa. Agrāk man daudz kas nebija svarīgi, bet tagad interesē, kāda ir Latvijas politika, kā mums iet sportā, kādas ir idejas, panākumi. Es tam visam jūtu līdzi.

Esmu laimīgs, ka esmu virtuvē; tur man ir uguns, karstums, saka Havjers. Asinsritē mazliet čili! (Foto: Rojs Maizītis)

Pavārs var darīt visu ko

– Tavs restorāns Pils ielā El Santo X ir pavisam jauns?
– Ziemā būs divi gadi. Piedāvājam meksikāņu mājas virtuvi, tas nav augstas klases restorāns, ļoti demokrātisks, ar īpaši tautisku ēdienkarti.
– Dodoties mājās, tu kaut ko aiznes no restorāna, lai nav jāstāv pie plīts, vai sieva ir kotletes sacepusi?
– Bieži vien pavāri no mājas iet ārā agri no rīta un pārnāk vēlu vakarā, tāpēc nav daudz iespēju ģimenei kaut ko pagatavot. Ikdienā ēdam latviešu tradicionālo maizi ar kaut ko, mājās ēdu arī daudz tortiju – meksikāņu maizi. Brīvajās dienās vai tad, kad kādam ir dzimšanas diena, gan es gatavoju. Man patīk.
– Tikai meksikāņu ēdienus?
– Nē, man patīk spāņu virtuve, arī Austrumu, un es kombinēju – humusu ar paelju vai takos ar turku salātiem. Pavāriem ir tā priekšrocība, ka viņi var darīt, ko grib. Virtuvē.
– Vai mākslinieks tevī vēl dzīvo? Ja es tev iedotu māla piku, ko tu veidotu? Tev vispār gribētos tai pieskarties?
– Ar mālu neesmu darbojies sen, bet varu realizēties arī kulinārajā mākslā, nav svarīgs materiāls, bet ko tu ar to vari pateikt. Mēs, piemēram, no tortiju mīklas veidojam visu ko.
– Ne jau figūriņas?
– Nē... Lai gan tiešām vienu laiku no mīklas veidojām figūriņas – kā dāvanas klientiem.
– Ko veidoji – sombrero?
– Kraukļus. Cepot tie kļuva ļoti cieti, kā akmens.
– Krauklis ir kāds mitoloģisks simbols?
– Nē, ir tekila Krauklis, tās iespaidā...
– Tev pie jakas ir sarkanbaltsarkana lentīte. Latvieši tādas pieliek vienīgi novembrī.
– Es staigāju visu gadu (smejas).
– Vai esi arī tik ļoti latvietis, ka rudenī ņem groziņu un dodies sēņot?
– Nē, man ir šausmīga pieredze ar sēņošanu. Patiesībā es Meksikā nekad nebiju to darījis, jo tikai indiāņi zina, kuras sēnes ir ēdamas, tirgū no viņiem pirkām. Meksikā ir ļoti daudz sēņu, bet lielākā daļa ir indīgas. Es jaunībā fanoju par orhidejām, un tās dzīvo lielākoties uz kokiem. Pirmoreiz, kad mani aicināja sēņot, es nevienu neatradu, jo neskatījos uz zemi.
– Meklēji starp priežu stumbriem orhidejas?
– Tieši tā. Izrādās, ka vienīgā sēne, kas te aug uz kokiem, ir šitaki, kuru speciāli audzē. Pēc tam gan sapratu, kā jādara, bet joprojām, būdams mežā, vairāk priecājos par priedēm, ozoliem. Te, Latvijā, ir ļoti skaista daba.
– Tev garšo gaileņu mērce, baraviku zupa?
– Jā, protams. Man vispār tā kultūra, ka latvieši sagatavo un ziemā ēd sēnes, ļoti patīk. Mēs dienvidos to nedarām, jo nav vajadzības nodrošināties. Man ļoti patīk saulsardzenes – milzīgas kā itāļu portabello.
– Tev pašam saules enerģijas, siltuma netrūkst?
– Esmu laimīgs, ka esmu virtuvē; tur man ir uguns, karstums. Vasarā bieži vien mēģinu aizmukt no darba un pavadīt saulē – ja netieku pie jūras, tad pasēžu kaut parkā vai krastmalā – tas palīdz uzlādēt tukšās baterijas.

Sadarbībā ar:

Citi šobrīd lasa

Pretterorisma vienība "OMEGA" ar iespaidīgu video izsludina uzņemšanu savās rindās 6
13 gadu veca pusaudze nopelna 2,5 miljonus ar savu "Instagram", bet viņas tēvs par to dusmojas 4
Atklāti seksīgi: māsu Kardašjanu iznāciens uz sarkanā paklāja neatstāj vienaldzīgu

Алла Пугачева показала новый эксперимент с прической

Дочь Михаэля Шумахера стилизовала выступление на лошади под заезд «Формулы-1»