Par brīvību. Recenzija par jauno latviešu filmu "Ievainotais jātnieks"

Brīvības pieminekļa tapšanas process ir bijis grūtībām un izaicinājumiem pilns. Nu jau leģendām apvītais stāsts par pieminekli, kas uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem, ir viens no aizkustinošajiem filmas motīviem. Ilonas Brūveres dokumentālā spēlfilma, kas izmanto gan vēsturiskas hronikas, gan speciāli filmētas rekonstrukcijas, pretendē uz precīzu laikmeta attēlojumu, izmantojot vēsturiskus materiālus, pieminekļa celtniecības dokumentāciju, kā arī abu tēlnieku – Kārļa Zāles un Teodora Zaļkalna – saraksti.

Laika ritējums, kas attēlots filmā, aptver plašu periodu – redzam arī to, kas notiek pēc slavenā tēlnieka nāves. Lēkāšana laikā, protams, ir inovatīvs piegājiens kino, taču, ieraugot Kasparu Zāli mūsdienu Florencē, nav īsti skaidrs, ko ar to man vēlas pateikt. Un šī sajūta sēpijas toņos ieturētajā filmā parādās diezgan bieži. Imanta Strada atveidotajam Zālem vārds īsti netiek dots, visa informācija tiek sniegta ar diezgan bezkaislīgas aizkadra balss palīdzību, kamēr aktieri lielākoties imitē sarunāšanos.

Interesanti ir sekot birokrātiskajai mašinērijai, kurai cauri jāiziet arī tēlniekam, lai varētu radīt mūsu valsts simbolu. Izskatās, ka nekas nav mainījies gadu desmitiem - tāpat tiek publiski izsludināti konkursi, kuros nevar izvēlēties uzvarētājus, tāpat notiek slēgtie konkursi un tāpat beigās visbiežāk izrādās, ka konkursa izsludinātājam nemaz nav naudas. Savu spraigumu piešķir arī mākslinieku savstarpējās nesaskaņas, neuzticēšanās un aizdomas, ka kādam kaut kas pienākas tikai tāpēc, ka ir «sarunāts».

Aukstais akmens

Stāsts ir par tēlnieku, kurš savā darbā iegrimst tā, ka pat mīļotajai sievai kļūst svešs un brīžiem tikpat auksts kā akmeņi, kurus filmas varoņi kaļ. Gandrīz vienmēr klātesošā aizkadra balss piešķir «Ievainotajam jātniekam» dokumentalitātes un hronikas kvalitātes, taču atņem aktieriem iespēju izveidot pilnasinīgus varoņus, kuriem skatītājs vēlētos just līdzi.
Piemēram, līdz galam nav skaidrs, ko tieši spēlē Kaspars Dumburs vai Ģirts Liuziniks – viņu varoņu vārdus iepazīstu tikai beigu titros. Līdzīgi arī tēlnieka attiecības ar sievu tiek atrisinātas tikai vārdiski – Anna stāsta par to, kā mīl savu talantīgo vīru un cik viņš lielisks. Bet citu pierādījumu šai lielajai mīlestībai īsti nav.

Informatīvs pasākums

Dokumentālā spēlfilma «Ievainotais jātnieks» ar zināmu devu liriska patosa godprātīgi nodod skatītājiem informāciju par to, kā ir tapis Brīvības piemineklis un ieskicē to, kāds ir bijis cilvēks, kurš to ir veidojis. Taču tālāk par ieskicēšanu netiekam – iespējams, tā ir filmas veidotāju lielā cieņa un bijība pret Kārli Zāli, kas nepieļauj šī varoņa pārlieku cilvēciskošanu.

Mēs uzzinām, kādas grūtības – gan finansiālas, gan praktiskas dabas – piedzīvoja Brīvības pieminekļa veidotāji. Mēs vērojam to, kā imitē konkrētā vēsturiskā perioda pasēdēšanas. Vai izbraukumu ar laivu. Taču pats tēlnieks paliek tā kā miglā tīts – tikpat monumentāls kā «Milda» un tikpat neaizsniedzams.

Bez pārsteigumiem

Jāsaka, filma ir kā lekcija, kas pastāsta par Brīvības pieminekļa tapšanu. Tā ir kā nodaļa no vēstures grāmatas, taču mazliet pieklibo vizuālajā ziņā. Dokumentālie kadri ir skaisti un uzmanību piesaistoši, bet daļa no rekonstrukcijām vienkārši mulsina.

Imants Strads (gods, kam gods) paveic milzīgu darbu, mēģinot iedzīvināt šo cilvēku-simbolu. Caur viņu Kārlis Zāle nonāk pie skatītājiem un kļūst par ko vairāk nekā tikai lappusi vēstures grāmatā. Kopumā «Ievainotais jātnieks» ir pieklājīgs, informatīvs darbs, kas reizēm aizplūst liekā patosā un sentimentalitātē.

«IEVAINOTAIS JĀTNIEKS»
Dokumentāla spēlfilma, Latvija, 2017
Režisore: Ilona Brūvere
Lomās: Imants Strads, Dārta Daneviča, Lauris Subatnieks, Mārtiņš Brūveris, Dainis Gaidelis u.c.

SKATĪTĀJU VIEDOKĻI
KRISTĪNE MATĪSA, PORTĀLA «KINO RAKSTI» GALVENĀ REDAKTORE:
PAMATĪGS AKTIERDARBS
****
«Priecīgs pārsteigums ir aktiera Imanta Strada saderība ar tēlnieka Kārļa Zāles tēlu un plandošais mētelis un platās bikses, kas tik vienkārši, bet pamatīgi iedod skatītājam trīsdesmito gadu pasaules sajūtu; tas vispār laikam ir režisores Brūveres mīļākais laika periods, un to viņa arī līdz niansēm precīzi prot radīt uz ekrāna. Izklausās, ka es te runāju par otršķirīgām lietām, biksēm un cepurēm, bet katrai lielai idejai ir vajadzīgs ticams ietvars, tikai tad tā iedarbojas pa īstam.»

IEVA LASE , KINOSKATĪTĀJA: VIEGLI AIZMIRSTAMA
**
««Ievainotais jātnieks» ir veidota televīzijas formātam tipiskajā inscenētās dokumentalitātes žanrā, kas saturu padara viegli uztveramu, bet diemžēl tikpat viegli aizmirstamu, neatstājot māksli-nieciska pārdzīvojuma pēcsajūtu.»

SIGITA ZOSULE, KINO SKATĪTĀJA: TĒVAM PATIKTU
***
«Man šķita interesanti un patīkami dokumentālie kadri. Bet tikai kā latvietei, kas lepojas ar pagātni. Domāju, ka manam tēvam, piemēram, filmu varētu patikt, bet pašu īpaši nesaistīja. »