Iekonservētais vectēvs. Recenzija par filmu "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru"
Filmas «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» nosaukumā figurējošais vārds «dators» šajā gadījumā apzīmē visu slikto: vārdu sakot, – visu jauno.
Ar režisora Vara Braslas filmu «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» ir sācies ilgi gaidītais Latvijas Simtgades filmu maratons. Pieņemu, ka no kinoklasiķa un arī «ģimenes komēdiju» meistara tika gaidīts daudz. Zālē lielākoties smējās bērni (kuriem tomēr filma arī ir domāta), pieaugušie ik pa brīdim ieķiķinājās, taču ne vairāk.
No vienas puses, ir saprotams, ka filma, kas ir «dāvana Latvijai», runās par «latviskām vērtībām», par ģimeniskumu un, kā jau pieņemts, kopš brāļu Kaudzīšu laikiem – «savu pleķīti zemes»…
Bet ir dažādi ceļi, kā par to runāt. Un šoreiz ir izvēlēts vistaisnākais – vienkārši visu pateiksim vārdos! Turklāt ne pārāk veiklos. Iespējams, valstiskās pašapziņas veicināšanu nevajadzētu salīdzināt ar produktu reklamēšanu kino, bet šoreiz nepameta sajūta, ka vārds «Latvija» tiek barots skatītājam iekšā, tāpat kā, piemēram, vienas firmas jogurts.
Protams, nepiemirstot sentimentālu mūziku un skaistus dabas skatus. Lai arī cik harismātisks ir galvenās lomas atveidotājs Markuss Jānis Eglītis, no viņa nevar sagaidīt to, ka viņš iznesīs uz saviem pleciem visu filmu.
Un, lai arī Mārtiņš Vilsons dara visu pēc labākās sirdsapziņas, arī viņa skaudrais «veco laiku» vectēvs ir radīts kā tipāžs, kas sprēgā asprātības, nevis patiesi sarunājas. Visticamāk, kā ģimenes filma «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» ir gana viegla, izklaidējoša un «nekaitīga». Bet ar to tomēr nav gana.
Ļaunās/jaunās tehnoloģijas
Stāsts ir par astoņgadīgo Oskaru, kurš aizsūtīts trimdā pie vecvecākiem, jo vecāki dod priekšroku remontam, nevis vasaras pavadīšanai ar savu bērnu. Turklāt Oskars ir iekritis «ļauno moderno tehnoloģiju» nagos – viņam patīk spēlēt datorspēles un taisīt «selfijus» ar viedtālruni. Un ar šo problēmu ir jātiek galā viņa ekscentriskajam vectēvam Kodem. Vectēvs aizstāv vecās, īstās vērtības, nepakļaujas kapitālisma diktētajiem noteikumiem un vispār visādā ziņā ir «īsts vecis».
Vectēva zemes gabalu regulāri apdraud kādi huligāni, policija viņu neaizstāv, stāstā iesaistās ļaunais deputāts ar kaķi, un paša Oskara pārdzīvojumi par to, ka vectēvs viņam nenopērk «Nike» botas. Sākas dažādas peripetijas un piedzīvojumi, kas zaudē jēgu arvien ātrāk, maldoties haotiskā scenārija līkločos. Ja stāsts būtu daudz vienkāršāks, domāju, ka arī filma ritētu uz priekšu raitāk. Jo ne vienā vien mirklī bija dzirdami apjukušo bērnu jautājumi vecākiem. Ja man būtu bijusi līdzi mamma, es noteikti arī viņai vaicātu pēc skaidrojuma
Viss vecais ir labais
Tas, kas šķiet jocīgi, ir visa jaunā demonizēšana, kas spēcīgi parādās caur vectēva tēlu. Sliktas ir gan tehnoloģijas, gan mūsdienu pasaules vērtības. Šāda skatīšanās uz pagātni, manuprāt, ir bīstamāka par jebkuru datoru – jo šī ir filma bērniem, kuri uz visu vēl skatās ļoti labticīgi. Protams, ka jaukāk vasaru ir pavadīt laukos, nevis piekaltam pie datora ekrāna. Taču kāpēc likt bērnam justies vainīgam, ja viņam patīk šajos laukos arī uztaisīt selfiju?
Protams, ka tiek apspēlēts «abas paaudzes mācās viena no otras» aspekts, un nevar noliegt, ka filmai tiešām piemīt liels daudzums naivas sirsnības. Taču šī sirsnība ik pa brīdim noslīkst patosā un pārspīlējumos, kā arī vēlmē visu laiku skatītāju izklaidēt un smīdināt. Galu galā, ja stāstam un aktieriem ļauj dabiski elpot, arī skatītājs daudz vieglāk ieiet filmas pasaulē, kā arī pats izvēlas, kad un cik daudz iesmieties.
Kaut kas pazūd
Ir skaidrs, ko filmas veidotāji ir gribējuši radīt un kādi bijuši viņu nodomi. Tā ir «vecā labā filma», kurā viss ir tā, kā nākas. Ir tautā iemīļoti aktieri (Uldis Dumpis!), ir atbruņojoši un mīlīgi bērni, ir dzīvnieciņi, ir tipiski «latviskas» lietas. Taču ievītā «detektīvintriga» ir tik samudžināta, bet reizē paredzama, ka izraisa aizkaitinājumu. Ik pa brīdim dažādas lietas tiek aizmirstas, kaut kas tiek iedibināts, bet tad atmests, atstājot skatītājus apjukuma stāvoklī.
Es pieņemu, ka filma būs populāra un vecāki ar bērniem varēs izbaudīt viegli izklaidējošu kino. Taču, manuprāt, Latvijas kino ir progresējis tiktāl, lai nebūtu jāsajūsminās par katru lietu, kas tiek radīta, tikai tāpēc, ka tā vispār ir. Labākā dāvana Latvijai simtgadē būtu pārliecība, ka mēs tomēr varam labāk un mūsdienīgāk.
Filmas "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" pirmizrāde un bankets
Filmas "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" pirmizrāde un bankets.
«VECTĒVS, KAS BĪSTAMĀKS PAR DATORU»
Ģimenes filma, Latvija, 2017
Režisors: Varis Brasla
Lomās: Mārtiņš Vilsons, Markuss Jānis Eglītis, Akvelīna Līvmane, Eva Ozola, Mārtiņš Meiers, Uldis Dumpis, Lauris Dzelzītis u.c.
SKATĪTĀJU VIEDOKĻI
TĪNA VALTERE, SKOLNIECE: GAIDĪJU KO VAIRĀK
**
«Biju domājusi, ka būs labāka. Patika ieskats Latvijas vēsturē. Visu laiku gaidīju skaidru sižetu, bet tā arī nesagaidīju. Nesapratu, par ko ir šī filma. Nemūsdienīga, mūziku ieskaitot. Patika vectēvs, policists un deputāts. Labs aktieris ir arī puika, ko nevaru teikt par viņa filmas mammu.»
ZANE DZENE, KINOKRITIĶE: DAUDZ TUKŠU ROBU
***
«Loģiski, ka simtgades kino programmu aizsāk klasiķa Vara Braslas filma, taču tās musturā ir gana tukšu robu, kas uzskatāmi uzrāda latviešu kino veidošanas ilgos pārtraukumus, kas ne tikai ģimenes žanrā nenāk par labu. Patriotisma spēcīgā deva filmai nodrošinās hita statusu – skatāmies taču paši uz savu dzīvi.»
UNA GRIŠKEVICA, VIETNĒ «TWITTER.COM»: JAUKA FILMA
****
««Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» – ļoti, ļoti jauka filma! Noteikti ejiet noskatīties.»