Aijai Dzērvei sāp sirds par atlaistajiem JRT kolēģiem: "Labi, ka nebija nevienas ziņas par pašnāvību"

Kāpēc tev miklas acis? Pa ceļam kāds pāri nodarīja?
Izskatās, ka tā ir reakcija uz acu tušu...

Man ir alerģija pret pūderi. Tāpēc neļauju sevi grimēt un sēžu brillēs. Jo, kolīdz tieku nogrimēts, asaras tek pa vaigiem.
Kam tev grims, ja esi tik daiļš kā Apollons – ar blondiem matiem un zilām acīm? Tev nudien ir brīnišķīga acu krāsa.

Bet mana mamma kādreiz teica, ka man ir acis kā sprāgušai līdakai. Tāpēc par savu acu toni neesmu augstās domās. Kad līst lietus, manas acis ir vara pelēkas, bet, kad spīd saule, tās kļūst zaļgandzeltenas. Bet vispār es sev nepatīku.
Tieši tāpēc tu droši vien sev pieņēmi pseidonīmu Dāvids – jo tu sev nepatīc. (Abi smejas.)

Pēdējā izrāde, ko apmeklēju Dailes teātrī, bija Žanna d’Arka. Man bija par skaļu, bet scenogrāfija ļoti patika. Tu tur biji?
Es šajā izrādē spēlēju Žannas d’Arkas māti.

Ā, tagad atceros. Bet vai tu atminies savu pirmo dienu Dailes teātrī? Manuprāt, tur kāpnēs un koridoros var tā nomaldīties, ka, rudenī ieejot, tikai uz pavasari var tikt ārā.
Pirmoreiz, kad tur iegāju, nudien biju samulsusi. Tur ir tās divas kāpnes, teātra jumts, sieviešu puse, vīriešu puse, vieta pie gaismotājiem, kur vēl kā studenti līdām pa kluso skatīties Krievijas teātru viesizrādes. Bet pirmā sajūta man bija, ka tā zāle ir tik nenormāli liela! Kā olimpiskais stadions – tik milzīga man toreiz šķita.

Otrs: kad tu kā jauna dvēsele ienāc tur – līdzīgi kā nesen dzimis bērns –, tu ļoti sajūti, kāds ir kurš cilvēks, kāda ir enerģētika, kāda ir attieksme, kurš ir intrigants, kurš – patiess labvēlis. Tajā laikā tiešām, ieejot šajā mākslas templī, ļoti jutu to sablīvēto enerģētiku, kas rodas no liela ļoti talantīgu cilvēku kopuma.

Kuras no Dailes teātra leģendām vēl sastapi?
Tajā gadā, kad manu kursu uzņēma Dailē, nomira Harijs Liepiņš, Pēteris Pētersons, viņa sieva Nora Pētersone, Arnolds Liniņš... Piedzīvoju satikšanos ar Viju Artmani. Nu jau par leģendu kļuvis arī Harijs Spanovskis.

Kāda tev bija pirmā loma Dailē?
Zaļajā Jumpravā, kurā piedalījās viss mans kurss. Mēs, jaunie, bijām mošķi, briesmoņi, kas Dundagas pilī spokojas. Starp citu, pateicoties izbraukuma izrādēm, šajā vasarā pirmoreiz dzīvē man sanāca Dundagas pilī nokļūt. Pils tiešām skaista, visapkārt vītoli, turpat dīķis.

Ārprāts! Aplis ir noslēdzies – tev šermuļi neskrien pār kauliem? Esmu dikti māņticīgs.
Kas to lai zina...

Vai tev teātrī ir arī kāds īsts draugs? Mūsdienās jau kolēģus sāk dēvēt par konkurentiem...
No 8. studijas kursa esam tikai divas meitenes teātrī palikušas – Sarmīte Rubule un es. Kad viņa man uztraukumā ieķērās elkonī, kad mums Kultūras akadēmijā paziņoja uzņemšanas rezultātus, es, līdzi juzdama, pat aizmirsu uztraukties par sevi. Turamies kopā joprojām, un mums ir liela un īsta draudzība. Esam līdzīgi liktas projektos. Bieži vien viņa ir tā temperamentīgā, sliktā, neprātīgā, bet es – pretstatā: tā skaidrā, tīrā, baltā.

Vārdu sakot, viņa ir maita, bet tu – verdzene Izaura. Tā bija pirmā ziepju opera manā mūžā, kuru skatoties gandrīz vai guvu emocionālo traumu. Pēdējā sērijā viņu vēl indēja nost, bet ļaunā pati izdzēra to indi.
Jā, šis seriāls bija topā. Ielas tā rādīšanas laikā bija tukšas – visi skatījās. Atceros, ka tajā laikā biju aizvesta uz vienu no lielajām baleta izrādēm, varbūt tas bija Gulbju ezers, un nebija tik liela pārdzīvojuma par redzēto baleta uzvedumā, cik par to, ka jāpalaiž garām kārtējā Izauras sērija.

Kas tev galvā nodarījās, ka izlēmi – būšu aktrise?
Zinu, ka bērnībā ļoti pārdzīvoju, ka man nesokas matemātika. Gāju pie privātskolotājiem nepārtraukti, kamēr beigās dabūju labu trijnieku. Pārdzīvoju, jo tā bija goda lieta. Redzi, es nāku no tādas dzimtas, kur ir kādi pieci skolotāji... Mamma un abas viņas krustmātes ir latviešu valodas un literatūras skolotājas, brālis – fizkultūras skolotājs, krustmāte ir kultūras vēstures un mākslas vēstures skolotāja, nu jau arī psiholoģe.

Man pašai tolaik šķita, ka būtu labi studēt vēsturi. Vienu gadu Mākslas akadēmijā nomācījos mākslas vēsturi. Studijas neturpināju, jo sapratu, ka nosēdēt uz diviem krēsliem nespēju. Tajā laikā biju pieņemta Valmieras Drāmas teātrī biju štatā. Bija laiks izvēlēties vienu, un kauliņi krita par labu teātrim.

Kā biji iztēlojusies: kā tas būs – būt aktrisei?
To, ka nonākšu Dailē, nekad nebiju iztēlojusies. Kādreiz, kad vēl biju pavisam jauna un neko nesapratu, strādājot Valmierā, man likās, ka visi teātrī ir ārkārtīgi labvēlīgi noskaņoti cits pret citu, jūtas kā ģimene, dara kopēju lietu un deg par to. Un dziļākajā būtībā tā jau arī ir. To konkurences smaku sajutu un sapratu vēlāk...

Kad kļuvi veca un sāka sāpēt mugura? Radošam cilvēkam ir vajadzīga atzinība. Bet, atskatoties uz neseno sešu aktieru atlaišanu Jaunajā Rīgas teātrī, ja tevi...
Iznīcina? Man šķiet, šis ir īstais vārds.

Zinot, cik skatuves cilvēki ir emocionāli, tad faktiski, paldies Dievam, ka nebija nevienas ziņas par pašnāvību. Mēs ļoti labi zinām, ka pie apstākļu sakritības maztalantīgs aktieris tiks augšā, bet tajā pašā laikā ļoti talantīgs aktieris var palikt neievērots.

Patiesībā jau visos lielajos teātros cilvēki, kas tur ir, kas ir noturējušies, a priori ir labi, talantīgi un ar kvalitātes zīmi. Tas, ka apstākļi nav labvēlīgi sakrituši vai tajā brīdī konkrētais pie varas esošais direktors vai galvenais režisors redz citus, nevis tevi, nenozīmē, ka tu esi slikts vai ka tev nepaveiksies kādā citā iestudējumā vai projektā.

Esmu dzirdējis, ka tu esi iesaistījusies arī humora projektā Made in Latvija. Jaunībā droši vien gribēji būt mīlniece, nevis joku plēsēja.
Es taču arī biju mīlniece un joprojām esmu! Tomēr, pēc manām domām, daudz grūtāk ir sasmīdināt publiku nekā nospēlēt kaislīgu mīlnieci. Tas ir daudz lielāks izaicinājums.

Šajā projektā mani kolēģi lielākoties ir Latvijas Nacionālā teātra aktieri. Reizēm smejos, ka ar Mārci Maņjakovu, Mārtiņu Brūveru, Mārtiņu Eglienu, Ivaru Kļavinski šobrīd sanāk vairāk sadarboties nekā ar sava teātra čaļiem.

Un tas ir lieliski, ka mūsu radošie ceļi ir krustojušies, jo citādi mēs neuzzinātu, cik brīnišķīgi varam profesionāli sastrādāties un cik daudz prieka cits citam un skatītājiem varam dot. Te esmu sajutusi, ka tur, kur satiekas īstie cilvēki, rodas humors. Un sasmīdināt – tas ir neprātīgi grūti. Atmest lepnību un kļūt smieklīgam, tas profesionāli ir jāmācās un jāvar.

Kā man patīk tava balss! Valdzinoša. Jau tad, kad sasveicinājāmies, man palika tā silti.
Paldies.

Ar savu samtaino balss tembru tu mierīgi varētu strādāt servisā Sekss pa telefonu! Ja tevi atlaidīs no teātra. Kas zina, varbūt tā ir lavīnveida parādība – pēc rindu retināšanas Jaunajā Rīgas teātrī un Valmieras Drāmas teātrī jums Dailē jau arī droši vien tāds Damokla zobens karājas virs galvām.
Kādas kārtis Dievs piešķīris, ar tādām jāspēlē. Bet, Dāvid, es ceru, ka tik tālu nenonāks, ka iztika būs jāpelna, runājot ar vīriešiem pa telefonu.

Uzskatu, lai arī kādā pozīcijā būtu attiecībā pret darbavietu, valsti, savu ciemu vai ģimeni, meklēsi ceļu, kā attīstīties. Vai zem konkrētā jumta, vai ārpus. Meklēsi, tāpat kā strauts, kas pats atrod un izlauž sev ceļu, kur ūdenim plūst. Ja vien cilvēks ir dzīvs, ja vien viņā ir motors, dzinulis pēc jaunrades, kas liek dzīvot tālāk.

Esi daudz braukājusi pa Latviju ar izrādēm. Katram aktierim, kas kaut reizi ir uzstājies ārpus Rīgas, ir sanācis pieredzēt to izdaudzināto latviešu sirsnību laukos. Ziedus, dāvanas aizvien nes?
Rīgā ziedus uz teātri skatītāji jau sen vairs tik ļoti nenes. Izņemot, ja kāds aktieris ir personīgi vai netieši pazīstams. Bet laukos gan vismaz kādam ir līdzi pušķis.

Bija dikti mīļa sajūta, kad, ja nemaldos Saldū, man uzdāvināja kaut ko ietītu papīrā. Kad atvēru, ieraudzīju – tā ir piparmētru tēja. Tas taču ir labāk par jebkuru puķi, jo šo tēju varēju visu ziemu dzert. Bet ir aktieri, kas mēdz teikt: „Dāviniet man desu!”

Mārtiņš Freimanis pirmajā Dāvidšova filmēšanā man uzdāvināja žurku! Pēc tam vēl otru. Tā man piecus gadus pēc kārtas mājās bija savairojušās 12 žurkas. Un visiem maniem paziņām bija žurkas. Kas ir visdīvainākais, ko tu esi saņēmusi kādreiz dāvanā?
Aktieris Jānis Reinis man pirms daudziem gadiem uzdāvināja kucēnu. Biju tikko ienākusi teātrī kā jaunā aktrise. Suns nodzīvoja garu mūžu un nomira pagājušogad. Faktiski vienā laikā ar Jāni Reini... (Nopūšas.)

Viena no neticamākajām dāvanām, ko esmu saņēmusi, ir tāda, par ko varēšu stāstīt mazbērniem, kad būšu veca... Man uzdāvināja milzīgu frēziju pušķi, kurā bija paslēptas ceļojuma biļetes uz Tobāgo salu. Neticami, bet tas tā bija. Tas bija fantastisks ceļojums!

Biji priecīga, kad tevi uzaicināja spēlēt galveno lomu atjaunotajā izrādē Tobāgo?
Zini... Man tomēr vairāk gribas piedzīvot jaunas lietas, jaunus pakāpienus. Bet ar Tobāgo! sanāk, ka esam otrreiz tajā pašā upē iekāpuši. Kas zina, varbūt pat labāk iekāpuši nekā kādreiz, pirms 15 gadiem, bet to lai vērtē skatītāji. Ir jau arī tādi, kas pirmo iestudējumu nav redzējuši. Kā mans bērns, piemēram. Izstāstīšu joku par šo!

Gribēju meitu aizvest pirmoreiz uz pieaugušo operu, un nupat, augustā, bijām uz manu mīļāko operu Traviata. Lai nu cik zvaigžņu ir Operā, bet Sonoru Vaici es vienmēr esmu apbrīnojusi, kopš pirmoreiz ieraudzīju. Vakars ar meitu, manā skatījumā, protams, bija pilnīgi episks. Laiks labs, mums priekšā sēž meitene ar spalvu matos un tetovējumu uz muguras, kur uzzīmēti vārti. Visas zīmes, kur vien apkārt skaties, liekas īpašas. Un iztēlojies to aizkustinājumu, kad saproti, ka tavs bērns to piedzīvo pirmoreiz. Verdī mūzika, Sonora dzied, viss ir tik skaisti...

Un tad mēs pieturā gaidām transportu un meita sāk dziedāt: „Uz Tobāgo! Uz Tobāgo!” Biju izbrīnīta. Teicu viņai: „Meitiņ, tu tikko biji tāāādā operā, un tev tagad nāk šī melodija prātā? Vai tiešām Tobāgo! tev atstāja lielāku iespaidu nekā Traviata?” Un meita, turpinot dungot, man atbild: „Piedod, mamm, bet tā ir!”
Jāsecina, ka viņa vienkārši vēl nav izaugusi līdz operai.

Man liekas, ka pēc Tobāgo! noskatīšanās puse Latvijas nešaubās, ka drīzumā jāgaida ziņas presē par Aijas Dzērves precībām ar Mārci Maņjakovu. (Abi smejas.)
Es izstāstīšu tev vienu reālu joku no aizkulisēm. Kāda sieviete no vienas ministrijas pēc izrādes noskatīšanās bija Olgai Dreģei par mani un Mārci prasījusi: „Klau, bet viņiem taču viss notiek arī pa īstam, vai ne? Tas ir redzams, ka viņiem ir sekss!” Olga Dreģe mēģināja saprast, vai tā patiešām ir, un pēc tam tai sievietei sacīja: „Diez vai, diez vai, tas ir tīri profesionāli.” Un tā sieviete bija atbildējusi: „Nu klausies, ja tā, tad tas ir Holivudas līmenis.” Lūk, tas ir kompliments!

Jūs tajā izrādē arī bučojaties?
Kā gan 21. gadsimtā nospēlēsi mūža mīlu, kad meitene sēž un gaida... Šis taču ir laikmets, kad viss ir seksīgs – galdauts ir seksīgs, brilles ir seksīgas, frizūra ir seksīga. Tagad piedāvāt skatītājam pilnīgi platonisku mīlu droši vien būtu mazliet naivi. Protams, tas izskatās skaisti – tas mūsu skūpsts...

Ja izrādē, kā kādreiz, galveno lomu spēlētu Artūrs Skrastiņš, sanāk, tev būtu ar viņu jābučojas.
Vai tev šķiet, ka tas ir etalons – skūpstīties ar Artūru Skrastiņu?!

Es tik tā prātoju... Interesanti jums, aktieriem, darba uzdevumi.
Man nāksies apbēdināt skatītājus, bet reizēm, teātrī bučojoties ar partneri... Lai piedod visi mani partneri, es viņus ļoti cienu... Bet reāli tajā brīdī, kad jābučojas uz skatuves, sevi noskaņoju tā, it kā skūpstītu marmora kolonnu. Nu nav tā, ka tai mirklī iekšā dziļumā nez ko jūti, verdi, kaisti un kvēli! Nu nav tā!

Tu man sagrāvi visas ilūzijas!
Katrs aktieris īstenībā ir skaista, balta marmora kolonna, kam ir jānes balsts izrādei, ko ir uzlicis režisors. Ir labi, ja tā var būt un ka nekā cita nav. Tā arī būtu jābūt.

Paldies par viesmīlību restorānam Fazenda Rīgā, Baznīcas ielā 14.