Skolotāja Košeļeva ar ģimeni pirms 7 gadiem pameta Krieviju: “Aizvien biežāk pieķeru sevi, ka domāju latviski”

Elena jūtas iederīga latviešu vidē. Septiņos gados viņa pietiekami labi apguvusi latviešu valodu, lai varētu brīvi sarunāties gandrīz par jebkuru tēmu, jo vārdu krājums viņai ir gana bagāts. Pēterburgā Elena ieguvusi ekonomikas doktora grādu, šogad iestājusies Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē (specialitāte – krievu valoda kā svešvaloda). Viņas radurakstos ir diplomāts, grāfs, augstskolu pasniedzēji un politiski aktīvi cilvēki, bet dokumentos, kur jāuzrāda tautība, viņa raksta nenoteikta, jo Elenas dzimtā ir visdažādāko tautību cilvēki un viņa nevienu no tām nevēlas izcelt pāri citām. Viņas dzīvesstāsts ir raibs un gana skarbs, tomēr viņa nekad nav zaudējusi ticību labajam.   

Likteņa līkloči

– Jūsu likteņstāsts ir tik raibs un neparasts, ka par to varētu rakstīt grāmatu vai pat uzņemt filmu. Ja jūs būtu šīs filmas scenārija autore, kādus notikumus jūs tajā iekļautu?
– Zīmīgi, ka piedzimu laikā, kad mans tēvs par Hruščova* politikas kritiku bija izsūtīts trimdā uz Čitas apgabalu. Es gan piedzimu Voroņežā, kur dzīvoja mūsu radi, jo mamma baidījās laist pasaulē bērnu Sibīrijas aukstumā (bija decembris), tomēr jau trīs mēnešu vecumā māte mani aizveda pie tēva.

Nodzīvojām tur septiņus gadus ļoti skarbos, toties garīgi brīvos apstākļos. Tur bija izsūtīti daudzi brīvdomātāji, kuri atklāti runāja par politiku, jo, kā viņi mēdza jokot, “tālāk jau vairs nav, kur sūtīt”. Kad mazliet paaugos un sāku saprast šo sarunu saturu, es ļoti jūtīgi uztvēru visu, kas notiek apkārt, un šī taisnības izjūta un protests pret varas ļaunprātībām manī joprojām ir saglabājies.

– Droši vien vēlāk, kad jūsu ģimene dzīvoja Pēterburgā un dzīve bija daudzmaz sakārtojusies, kādu laiku īsti negribējās protestēt?
– Bērnībā un jaunībā dzīve Pēterburgā tiešām bija tik piepildīta ar kultūras dzīves notikumiem, studijām, ka par protestēšanu nedomāju. Tā sākās krietni vēlāk, līdz ar varas maiņu Krievijā.

Bet jaunībā izbaudīju dzīvi, kas mutuļoja pašā pilsētas centrā. Savulaik dzīvojām tieši blakus Lielajam teātrim, pēc tam Puškinā, kur atrodas krāšņākās Pēterburgas apkaimes pilis. Pēc skolas man Katrīnas I pilī bija nodarbības gidu pulciņā. Gāju arī mākslas pulciņā Krievu muzejā. Mācījos un strādāju pašā Pēterburgas centrā. Baltās naktis un uz granīta klintīm celtā pilsēta bija redzama kā uz delnas.

Un, protams, gandrīz katru mēnesi gājām uz teātri – gan uz dramatisko, gan uz baletu. Jā, tur bija skaisti un patīkami dzīvot, tomēr esmu sapratusi, ka skaistums un kultūra vēl nav viss, kas cilvēkam vajadzīgs. Mēs esam paaudze, kas izbaudīja brīvību astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos gados. Mēs ticējām un līdz pat šim brīdim ticam demokrātijai.  

Tēvs jau kopš bērnības mani audzināja, pamatojoties uz eiropeiskām vērtībām, jo jaunībā, vēl pirms iepazīšanās ar manu mammu, viņš ilgus gadus bija strādājis dažādās valstīs, piemēram, Malaizijā, Indonēzijā, Jemenā, un ļoti labi zināja vairākas valodas, ieskaitot arī malaiziešu, indonēziešu un angļu valodu. Viņa diplomāta karjera, kā jau minēju, gan beidzās ļoti dramatiski – Sibīrijas trimdā.

– Dzirdētais vedina domāt, ka jums azotē ir vēl kāds interesants stāsts par jūsu dzimtu. Varbūt padalīsieties?
– Esmu no daudznacionālas ģimenes. Manai mammai ir poļu, ukraiņu un ebreju saknes. Tēvam ir krievu saknes – mans vectēvs ir no Arhangeļskas, bet vecmāmiņa ir čigānu bērns, kuru vecāki pameta; viņu uzaudzināja krievu ģimene.

Gandrīz vai par leģendu kļuvis kāds sens stāsts par manas mammas vecvecvecmāmiņu. Viņa strādājusi par saimniecības vadītāju Krievijā, kāda grāfa muižā Voroņežas novadā, netālu no Donas, un tur pārsvarā dzīvojuši ukraiņi. Gluži kā romantiskos romānos viņa iemīlējusies saimniekā, turklāt grāfs nav bijis precējies un arī viņš lolojis maigas jūtas pret manu vecvecvecmāmiņu. Viņiem piedzimis dēls, mans vecvectētiņš. Grāfs visu mūžu rūpējies par viņiem abiem un tā arī nav apprecējies.

Kad biju pusaudze, mēs atradām senu sava senča portretu, un es bieži skatījos spogulī un pētīju, vai neesmu līdzīga grāfam... Nekā! Tagad man tas nemaz nav svarīgi, bet maza pilīte dižciltīgu asiņu manī tomēr ir (smejas).

Protams, mani vecāki bija inteliģenti cilvēki, un es esmu pasniedzēja trešajā paaudzē. Mamma augstskolā mācīja ekonomiku, tēvs – vēsturi un valodas militārajā augstskolā. Mani vecvecāki arī bija pasniedzēji augstskolā, bet vecmāmiņa ‒ ģenētiķe, turklāt vēl pa pusei ebrejiete un poliete. Kad sākās represijas pret ģenētiķiem un ebrejiem, viņai bija instinktīva sajūta, ka nedrīkst šajā amatā palikt. Viņa nevilcinājās un pārgāja strādāt uz skolu par bioloģijas skolotāju. Tur neviens viņu neaiztika.

Tā kā manā dzimtā ir tik daudzu tautību sajaukums, es negribu dot kādai priekšroku un dokumentos ailē tautība rakstu nenoteikta. Pasē gan tagad vairs nav obligāti jānorāda tautība.

Uz Latviju!

– Kā tas gadījās, ka jūsu ģimene tomēr no visnotaļ stabilas un labi situētas dzīves Pēterburgā pirms septiņiem gadiem pārcēlās uz Latviju?
– Man, protams, par Pēterburgu ir vislabākās atmiņas. Diemžēl tūkstošgades mijā Krievijā mainījās valdība, un viss atgriezās vecajās sliedēs. Nekādas brīvības vairs nebija, kļuva pat vēl sliktāk nekā padomju laikos.

Kāpēc mēs aizbraucām? Esmu pieradusi brīvi paust savas domas, īpaši par ļoti svarīgām lietām, arī par politiku. Es dziļi pārdzīvoju karu Gruzijā un rakstīju kritiskus komentārus par to.

Vienmēr esmu bijusi Ņemcova partijas piekritēja un neesmu mainījusi savu viedokli. Mans tēvs savulaik teica: “Ja valsts slīd uz diktatūru, tad vienīgais opozicionāru ceļš ved uz cietumu.” Tagad tas ir skaidri redzams, ka cilvēks vienkārši var uzrakstīt kaut ko kritisku feisbukā, un ar viņu ir cauri.

Kāpēc tieši Latvija? Jo Latvijā, Ludzas pusē, vēl aizvien mīt mana vīra Anatolija skaistākās bērnības atmiņas. Tur piedzima viņa tēvs, tur pagājuši septiņi laimīgākie viņa paša bērnības gadi kopā ar vecotēvu un vecomāti. Anatolijs tolaik pat gluži labi sapratis latgaliešu valodu. Tieši šajā vecumā bērns visjūtīgāk uztver visus iespaidus.

Tāpēc arī Anatolijs visu mūžu gribēja atgriezties Latvijā, viņš emocionāli ir saglabājis saiti ar Latgales mežiem, ziedošajām pļavām un ezeriem, un viņam ir ļoti liela vēlme dzīvot laukos, nevis pilsētā. Viņš ne reizi vien ir teicis, ka sirdī nekad nekļūs par pilsētnieku. Arī tagad dzīvojam klusā, skaistā vietā ārpus Rīgas, kur jūtamies gandrīz kā laukos.

– Tomēr tiešais iemesls, kāpēc izšķīrāties par lēmumu pamest Krieviju, bija visai dramatisks.
– 2009. gada 27. novembrī mans vīrs brauca no Maskavas uz Pēterburgu ar vilcienu Ņevas ekspresis. Bija drēgns, ziemīgs laiks, pilnīga tumsa, meža vidus, un tieši šādu laiku un vietu bija izvēlējušies teroristi, lai uzspridzinātu vilcienu.

Laimīgas sagadīšanās dēļ Anatolijs nebija pēdējos trijos vagonos, kas uzsprāga un atrāvās no pārējā sastāva. Tas bija briesmīgs šoks visiem, kas brauca ar šo vilcienu, bet vēl šokējošāka bija valdības un plašsaziņas līdzekļu reakcija, precīzāk, bezdarbība un masīva melu kampaņa.

Vīrs man uzreiz atsūtīja īsziņu, ka ir dzīvs un ka vilciens ir uzspridzināts. Viņš un vēl daži brīvprātīgie devās uz pēdējiem vagoniem, kas bija aizrauti aptuveni kilometra attālumā no pārējiem, un gribēja palīdzēt cietušajiem. Viņš redzēja sprādziena vietu – sliežu ceļā bija izrauta pamatīga bedre, trijos pēdējos vagonos bija daudz cietušu un mirušu cilvēku, visapkārt kliedza, sauca pēc palīdzības, bet nebija jau, kas palīdz.

Vilciena vadītājs teica brīvprātīgajiem, ka nedrīkst fotografēt avārijas vietu un ka viņu palīdzība nav vajadzīga, bet brīvprātīgo palīgu jau tā bija ļoti maz, turklāt uz visiem bija ne vairāk kā astoņi lukturīši. Ilgu laiku nebija nekādas mediķu palīdzības, nebija helikopteru, kas aizvestu smagi cietušos. Ātrā palīdzība atbrauca tikai pēc vairāk nekā divām stundām.

Nekas netika organizēts, visi darbojās haotiski, bet mediji slavēja valsts institūcijas par operatīvo palīdzību, helikopteriem un lielisko kārtību… Vieni meli! Vīrs man visu laiku sūtīja īsziņas, aprakstīja reālo situāciju. Teksts bija pilns necenzētiem vārdiem, kādus viņš parasti nekad nelieto. Dzēsu tos ārā un tekstus publicēju interneta portālā Эхо Москвы, bet no turienes tos dažu sekunžu laikā izdzēsa, lai patiesība nevienam nekļūtu zināma.

Mana kolēģe no bankas, ar kuru es sešus gadus kopā strādāju, brauca tieši pēdējos vagonos un nomira asiņošanas dēļ, kuru nevarēja apturēt, jo nebija iespējas saņemt operatīvu palīdzību.

Mans vīrs atdeva kādam cietušajam savu jaku, tāpēc pats stipri saaukstējās, nedēļu gulēja, nerunāja, tikai nekustīgi raudzījās sienā. Pēc tam piecēlās, atvēra portālu ss.lv, sameklējām piemērotu mājokli, un mēs bez liekas kavēšanās pārcēlāmies uz Latviju.

Tas bija pēdējais piliens ‒ nekādu jautājumu vai šaubu nebija. Mēs sapratām, ka Krievijā vairs nav palikšanas, jo katastrofas gan var gadīties jebkurā vietā, bet mēs negribam palikt valstī, kas par saviem cilvēkiem nerūpējas, neglābj nelaimē nonākušos. Mēs jau iepriekš ko tādu plānojām, bet pēc šī notikuma vairs nebija nekādu šaubu.

Personības kods un Patnis

– Ikviens cilvēks piedzimst ar kādu īpašu personības kodu, kas pamazām atklājas viņa mūža laikā. Viena no jūsu personības spilgtākajām izpausmēm, šķiet, ir radošums un netradicionālas pedagoģijas metodes.
– Nedomāju, ka manas pedagoģijas metodes ir tik īpašas, vienkārši privātskolā Patnis ir ļoti radoša gaisotne, pedagogi strādā mūsdienīgi un var brīvi izmantot pašu radītu oriģinālu metodiku.

Tas ļauj man pasniegt krievu valodu tā, lai nevis spiestu bērnus mācīties pēc morāli novecojušām mācību grāmatām, bet atraisītu viņos interesi par valodu ar citiem līdzekļiem. Manas meitas arī ir skolnieces, un laikam jau es izprotu bērnu un jauniešu vēlmes. Vai varat iedomāties mūsdienu bērnu, kuram patiktu garlaicīga mācību stunda?! Tāpēc arī gatavoju katru nodarbību gluži kā mazu izrādi, pasniedzot krievu valodu ciešā saistībā ar latviešu un krievu kultūru.

Nelietojam mācību grāmatas, bet apgūstamo vielu skaidroju ar pašas sagatavotām krāsainām prezentācijām, kurās izmantoju bērniem tieši vai asociatīvi atpazīstamas kultūras un vēstures tēmas, vienlaikus modinot viņos vēlmi uzzināt par tām ko vairāk. Te gan jāpiebilst, ka strādāju šajā skolā tikai gadu, tāpēc manas darba metodes vēl jāpilnveido un jāattīsta jauni virzieni. Bet ideju man ir gana daudz – vajag tikai rakt (smaida)!

Mums ir arī stundas, kurās es vienkārši stāstu par krievu un pasaules literatūru un kultūru latviski, pagaidām gan vēl ar kļūdām. Bet varbūt pat tas, ka skolotāja uzdrīkstas runāt ar kļūdām, stimulē bērnus atvērties un uzdrošināties sākt runāt krieviski, lai arī ne gluži pareizi. Jo svarīgi ir saprast, ka valoda ir instruments, gluži tāpat kā cirvis. Sākumā ir grūti, bet vēlāk, kad esi iemanījies, tu saproti, cik ērti ir, ja tev ir tāds darbarīks.

Krievijai šobrīd ir sarežģītas un pat naidīgas attiecības ar daudzām valstīm, tāpēc man ir jo īpaši svarīgi visiem bērniem veidot pozitīvu attieksmi pret krievu valodu, nesaistot to ar valsts politiku. Es nelieku viņiem skatīties krievu seriālus, nevedinu lasīt tīmeklī krievu ziņas, jo tas varētu būt kaitīgi. Es pasniedzu krievu valodu, cenšoties iepazīstināt ar savdabīgo un plašo krievu kultūru un literatūru, kas nepieder Krievijai.

Zīmīgi, ka aptuveni simts gados, kopš eksistē Nobela prēmija, to ir saņēmuši seši krievu valodā rakstoši cilvēki, bet tikai trīs no tiem bija no Krievijas. Piemēram, 2016. gadā to saņēma Svetlana Aleksejeviča, ukrainiete no Baltkrievijas. Viņa vienkārši raksta krieviski. Jāsaprot, ka ar krievu valodu saistās milzīgas kultūras vērtības. To cenšos saviem audzēkņiem parādīt ar praktiskajām nodarbībām.

– Jā, jūsu praktiskās nodarbības ārpus skolas šķiet īpaši aizraujošas. Kopā ar skolēniem apmeklēt krievu autoru izrādes latviešu teātros – tas ir tik vērtīgi!
– Skatāmies daudz izrāžu manā mīļajā Jaunajā Rīgas teātrī, piemēram, Soņu. Ļoti augsti vērtēju Alvi Hermani kā režisoru un brīvdomātāju. Teātris piedāvā arī izrādes krievu valodā, piemēram, "Cerību ezers". To skatījos ar dažiem bērniem, kuri brīvi pārvalda krievu valodu, bet ar visu klasi mēs bijām uz Oblomovu. Ar citu skolotāju bērni apmeklēja izrādi Oņegins. Komentāri – latviešu valodā, jo vairumam bērnu nepietiek zināšanu, lai saprastu saturu krieviski. Tomēr ar teātra palīdzību viņi labāk iemācās runāt.

Manuprāt, Hermanis ļoti labi parādījis Puškina būtību. Viņš krievu cilvēkiem ir kā dievs, tieši tāpat kā latviešiem Rainis.

Kāpēc lielākā daļa latviešu skatītāju nepieņēma Nacionālā teātra iestudējumu Raiņa sapņi? Tāpēc, ka režisors Serebreņņikovs ar nolūku iestudēja lugu tā, lai Rainis parādītos kā parasts cilvēks ‒ bez pjedestāla, kurā tauta viņu uzcēlusi. Esmu sajūsmā par šo izrādi, jo redzēju Raini kā dzīvu cilvēku, un tieši šī izrāde vedināja mani iedziļināties Raiņa daiļradē un vairāk iepazīt viņu kā personību. Tikpat netradicionāli veidota arī luga Oņegins.

Komentāri, kur Puškins atveidots kā pērtiķis, un dažiem krievu cilvēkiem tas izraisa šoku, bet nevajag uztvert viņu kā elku. Jā, Puškins bija mežonīgs, un ļoti labi, ka Hermanis parādījis viņu ar šādu mežonīgu izjūtu. Man tas ļooooti patika! Tāpat mani ļoti iedvesmoja Oblomovs. Esmu dzirdējusi, ka klasiku vajag iestudēt tieši ārzemniekiem, jo mums ir izveidojies noteikts priekšstats par savu kultūru un dažas svarīgas nianses mēs nepamanām.

No malas skatoties, vienmēr var ieraudzīt kādu rozīnīti, un, to nedaudz izceļot, iegūstam svaigu, pat pārsteidzošu priekšstatu par lietām, kurās šķietami nekādu pārsteigumu nevar būt. Tāpēc priecājos, ka bērniem arī patika šīs izrādes, kuras, protams, pēc tam skolā pārrunājām.

Kopā ar skolēniem esam bijuši arī uz savdabīgu dzejas izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, kas tā arī saucas – Dzeja. Tajā skan dažādu autoru un dažādu laikmetu dzeja, pārsvarā latviešu valodā. Ļoti grūti ir piespiest bērnus lasīt dzeju, bet, kad skatījāmies, kā to lasa Jaunā Rīgas teātra aktieri Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts un citi, ievēroju, ka skolēnu acis iedegās, viņos modās interese, un tieši tas ir pats svarīgākais – iešķilt viņos šo dzirkstelīti. Protams, pēc šīs un citām izrādēm (kopā skatījāmies arī izrādi Vectēvs un Urbānie mīti) vai kāda cita kultūras pasākuma mēs klasē pārrunājam iespaidus un to, ko jaunu bērni uzzinājuši.

Es pati eju uz teātri gandrīz katru nedēļu. To daru ne tikai tāpēc, ka man patīk teātris, bet arī tāpēc, ka tur dzirdu tīru, precīzu latviešu valodu. Apbrīnoju, kā runā Vilis Daudziņš. Viņš katru vārdu izrunā tik skaidri un emocionāli piesātināti, ka klausos viņā ar baudu. Alvis Hermanis un arī Māra Ķimele daudz strādā ar skatuves runu un dikciju, lai varētu dzirdēt pat no pēdējās rindas.

Nacionālā teātra izrādē Ezeriņš Dita Lūriņa tēloja blusu, un viņai bija jārunā ļoti ātri. Viņa bēra tekstu kā pupas, tāpēc, pat sēžot pirmajā rindā, man bija grūti saprast, ko viņa saka. Tas, protams, nozīmē, ka man vēl daudz jāmācās.

Skolā, stāstot par jebkuru tēmu, pat par darbības vārdu locīšanu, cenšos iekļaut kādu tēmu no kultūras. Kad 9. klasē mēs apguvām vārdus хyдожник, писатель, поэт**, izmantoju ne tikai prezentācijas, bet arī mūziku un video. Runājot par populāriem mūziķiem, stundas laikā atskaņoju fragmentu no Baibas Skrides vijoļspēles, lai bērni iepazīst latviešu talantus. Sarunā par operu piedāvāju paklausīties Jāņa Apeiņa un Elīnas Garančas balsi, baleta tēmu saistīju ar Māri Liepu, Mihailu Barišņikovu.

Šāgada septītklasniekus gribu aizvest ekskursijā uz Daugavpili, uz Rotko centru. Ar pārējiem skolēniem mēs jau tur bijām. Es daudz stāstu bērniem ne tikai par izcilām latviešu kultūras personībām, bet arī par citu tautību cilvēkiem, kas nesuši Latvijas vārdu pasaulē, piemēram, Barišņikovs, Rotko, Halsmans. Mana mīļākā krievu rakstnieka Josifa Brodska saknes arī ir Daugavpilī – tur piedzima un līdz deviņiem gadiem dzīvoja viņa mamma.

– Jūs tik daudz zināt par latviešu kultūru un radošajiem cilvēkiem! Pat daudzi latvieši nevar lepoties ar tādām zināšanām. Rodas iespaids, ka jūs par to visu esat interesējusies jau pirms pārcelšanās uz Latviju.
– Tā arī ir. Piemēram, mani kopš bērnības ir ļoti saistījusi Imanta Ziedoņa personība, jau trīspadsmit gadu vecumā lasīju krieviski atdzejotas dainas, kuras grāmatā Латышские дайны. Воплощение судьбы народной*** apkopojis un ļoti poētiski skaidrojis Imants Ziedonis. Tās mani fascinēja. Laikam jau kopš bērnības gatavojos ceļam uz Latviju (smaida).

Esmu lasījusi arī Ziedoņa Krāsainās pasakas un citus darbus. Pirms trim gadiem ar saviem bērniem skatījāmies izrādi Ziedonis un Visums. Bija sajūta, it kā es izrādes laikā tiktos ar mīļu draugu. Latviešu kultūra ir tik interesanta un tik sena, ka manī tā izraisa bezgalīgu sajūsmu. Gribas uzzināt aizvien vairāk un vairāk.

Esmu lasījusi arī par Herderu, kurš, kādu laiku dzīvojot Latvijā, ļoti augstu vērtēja latviešu dainas un tautas tradīcijas, īpaši Jāņus. Kad pārcēlāmies uz Latviju, savus pirmos Jāņus svinējām pie Juglas ezera – tieši tāpat kā Herders (tas gan sanāca nejauši). Viņš izstrādāja teoriju par nacionālu valsti un uzskatīja, ka latviešu tauta ir pietiekami stipra un garīgi bagāta, lai varētu dibināt tādu valsti.

– Tad jau droši vien esat labi izpētījusi Kara muzeju.
– Gan Kara, gan Okupācijas muzeju. Tur es atklāju tādu interesantu tēmu, ko nevienā citā valstī neesmu redzējusi – kā latvieši glāba un slēpa ebrejus no nokļūšanas geto. Izlasīju arī Valentīnas Freimanes grāmatu par tiem laikiem, un tā uz mani atstāja dziļu, satriecošu iespaidu. Varoņi tolaik bija cilvēki, kuri klusi glāba nelaimē nonākušos. Šeit bija masīvs ebreju glābšanas tīkls; nebiju par to iepriekš dzirdējusi. Žanis Lipke un viņa palīgi vien izglāba ap 40 cilvēku.

Vēl viena vēstures tēma, kas mani interesē, ir franču revolūcija un tās netiešā saistība ar Latviju. Izpētīju, ka Mežotnē dzimusi Kurzemes hercogiene Doroteja fon Mēdema, kura bija slavenā franču diplomāta Šarla Morisa de Taleirāna (darbojies franču revolūcijas un Napoleona laikā) mīļākā. Viņas un Ernsta Johana Bīrona meita Doroteja Sagāna vēlāk kļuva par pēdējo Taleirāna sirdsdāmu un uzticamu pavadoni... Jā, Latvijā ik uz soļa jūtama vēstures elpa, un es to labprāt izbaudu.

– Kas jums vislabāk palīdz integrēties Latvijā?
– Noteikti mana sajūsma par Latviju un vēlme dzīvot latviešu vidē, sūtīt bērnus latviešu skolā. Nekāda kompromisa! Lai mācās! Vecākajai meitai Klaudijai klājas brīnišķīgi, viņa jau pašā sākumā, kad sākām te dzīvot, uzvarēja pagasta latviešu valodas olimpiādē. Otrajai meitai Anfisai sākumā bija tipiskas bilingvālās problēmas, bet skolotājas Patnī tās atrisināja, un tagad viņai latviešu valodā ir godīgi nopelnīts devītnieks. Man pašai ļoti palīdzēja Eiropas Savienības integrācijas kursi, kas tika organizēti Latvijā. Mūsu pasniedzējas bija zinātņu doktores, viņas mums mācīja ne tikai latviešu valodas gramatiku, bet ļoti savdabīgi iepazīstināja ar kultūru. Īpašs paldies Ērikai un Lienei! Katra stunda bija kā izrāde. Es arī cenšos strādāt līdzīgi.

– Izskatās, ka esat te uz palikšanu.
– Jā, noteikti. Mēs ļoti vēlētos iegūt arī Latvijas pilsonību. Kopumā varu teikt, ka man ir ļoti patīkami strādāt un dzīvot latviešu vidē. Jau septiņus gadus dzīvojam ar gluži latviskām sajūtām, principa pēc neskatāmies Krievijas kanālus, īpaši melīgās ziņas, labprāt interesējamies par politiskiem, sabiedriskiem un kultūras notikumiem Latvijā un pieņemam latviešu tradīcijas.

Kopš dzīvoju Latvijā, esmu kļuvusi par gluži citu cilvēku – daudz mierīgāka. Agrāk man bija svarīgi, lai mājās visu laiku būtu ciemiņi, lai būtu kustība, bet tagad viesi nāk retāk un svinības ir mājīgākas. Ar katru gadu augu, mācos, darbojos un domāju latviskās dimensijās. Varu teikt, ka garīgā nozīmē jūtos kā latviete.
_________
Autores piezīmes
* Ņikita Hruščovs – PSRS vadītājs no 1953. līdz 1964. gadam.
    ** Mākslinieks, rakstnieks, dzejnieks (tulk. no krievu val.)
  *** Latvju dainas. Tautas likteņa atspulgs (tulk. no krievu val.)