Nekronēts tautas prezidents, dzejas superstārs, sabiedrības lauva, leģenda Imants Ziedonis

Imanta Ziedoņa aiziešanu daudzi uztvēra kā vesela laikmeta beigas, jo dzejnieks asociējās ar kaut ko būtisku un nozīmīgu, kas piedzīvots pašu dzīvē. Imants Ziedonis daudzu apziņā bija nekronēts tautas prezidents, dzejas superstārs un sabiedrības lauva. Bija mīlēts un respektēts. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš teic, ka Imants Ziedonis uzskatāms par lielāko autoritāti latviešu literārajā dzīvē, kultūras politikā un nācijas oriģinālfilozofijā pēdējos piecdesmit gados. Ārsts Pēteris Kļava uzskata, ka Ziedonis informatīvajā līmenī ir viens no bāzes serveriem, kas sevī ietver visus Latvijas laikus.

Nenoliedzami, Ziedonis bija paradoksāls un neparasts. Cilvēks, kas staigāja, kur pašam labpatīk. Viņš kļuva populārs laikā, kad dzeja bija reizes piecdesmit pieprasītāka nekā patlaban. Atzītāko dzejnieku grāmatas tikai izdotas desmitiem tūkstošu lielās tirāžās. Ļaudis stāvēja rindās, lai nopirktu biļetes uz dzejas lasījumiem. Imantu Ziedoni lasīja pat tie, kas dzeju nelasīja vispār. Viņam skrēja pakaļ meiteņu bari, gluži kā tagad skrien pakaļ rokzvaigznēm.

Attiecības ar varu

Padomju laikos daudzi uztvēra dzejniekus kā tādus praviešus un priesterus, ķēra katru dzejnieka vārdu, meklējot tur dziļus politiskus un filozofiskus zemtekstus. Skaidrs, ka īpaši talantīgiem cilvēkiem vienmēr bijusi liela ietekme uz sabiedrību, to labi saprata arī padomju vara, kas talantīgākos rakstniekus centās dažādi pieradināt – gan ar pātagu, gan cepumiem. Viņus vai nu represēja un neļāva publicēties, vai, tieši otrādi, iesaistīja nomenklatūrā un piešķīra dažādas privilēģijas, kuras ierindas padomju pilsonim bija liegtas. Kā savās atmiņās apliecina kolēģi, pret Ziedoni izmēģināti abi paņēmieni. Viņam aizliedza uzstāties tiešajā ēterā, viņa darbi tika cenzēti. Reiz viņš bija tik ļoti pārskaities par cenzūras prasībām, ka krājuma "Es ieeju sevī" manuskriptu izmetis pa izdevniecības logu uz tramvaja sliedēm.

Tomēr Ziedonim bija īpašs talants apiet cenzūru un tieši necīnīties ar nomenklatūru. Viņš izrādījās gudrāks un viltīgāks par padomju ierēdņiem. Ziedonis neielaidās cīņā ar varu, bet darīja to, kas jādara. Turklāt viņa izdarītajam, kā vēlāk izrādījās, bija liela nozīme latvietības saglabāšanā un kopšanā. Ar savu dzeju, publicistiku un sabiedrisko aktivitāti viņš nepārprotami apliecināja un radīja cilvēkiem pārliecību, ka viņi tomēr ir un paliek latvieši, nevis pārtaisīti padomju pilsoņi.

Rakstnieks Alberts Bels uzskata: “Ziedoņa radošā un aktīvi sabiedriskā darbība līdz pat Atmodai lielā mērā noteica to, ka mēs nekļuvām par zombijiem, bet palikām savā patībā jeb identitātē, palikām savos vecajos dievos. Viņš iededzināja Jāņu ugunskuru, kas dega cauri okupācijas gadiem, un mūsu tauta to apzinās.”¹

Ar spēcīgu rezonansi

Kad Imants Ziedonis pārliecinoši iesoļoja Latvijas dzejas telpā, gaisā vibrēja pārmaiņas un brīvības vēsmas. Tās bija jaušamas visā pasaulē. Rietumos sāka dumpoties jaunieši, kas vairs nevēlējās dzīvot pa vecam. Bija pieteikušies bītņiki un sāka attīstīties hipiju kustība. Sākās un turpinājās bītlu uzvaras gājiens. Uzradās interese par franču jaunā viļņa filmām un Indijas garīgajām mācībām. Viens no tādiem jaunas vēsmas nesējiem Latvijā neapšaubāmi bija Imants Ziedonis. Viņa dzeja bija pilnīgs pretstats tai latviešu padomju literatūras pamatmasai, ko centās iebarot skolu obligātās literatūras programmas.

Viss, kam Ziedonis ķērās klāt, ieguva spēcīgu rezonansi. Šķita, ka viņš noārda pieticības un samierināšanas sienu, viņš palīdz izlauzties uz citu pasauli. 1965. gadā Ziedonis laida klajā vienu no saviem populārākajiem dzejoļu krājumiem "Motocikls", un pēc diviem gadiem "Dailes teātrī" tapa dzejas izrāde "Motocikls", kam bija fenomenāli panākumi. Tas bija kaut negaidīts un pārsteidzošs. Lieki teikt, ka pēc šīs izrādes Imants Ziedonis kļuva vēl populārāks. Izrāde trāpīja desmitniekā, panākumus nodrošināja Imanta Ziedoņa izcilā dzeja plus režisora Pētersona talants, Imanta Kalniņa mūzika un meiteņu apjūsmotais Uldis Pūcītis – viens no galvenās lomas tēlotājiem.

Tagad dzejas krājumu "Motocikls" varētu ierindot baikeru obligātajā literatūrā: “Vēl nav nekā. / Tikai rītiem ir ceriņu garša / Un balta migla / Es atstāšu visu, kas man te ir, / Jo tas nav galvenais. / Un tie, kas zina, kas ir ceļš, / Tie man piedos.”

Kad "Dailes teātra" režisors uzņēmās veidot šo izrādi, viņš izvirzīja uzdevumu radīt nevis dzejas montāžu, bet uztaustīt dzejas dramaturģisko kodolu un no pirmavota radīt jaunu stāstu. Vēlāk Ziedonis atzina, ka viņam nav bijis ne jausmas, ko Pētersons tur uztaisīs. Viņš baidījies, ka no viņa motocikla uztaisīs mopēdu. Jau pieņemšanas izrādē dzejnieks paziņoja, ka tas nav viņa "Motocikls", taču izrāde viņam patīk, tā ir īsts mākslas darbs. Vēlāk kādā intervijā Ziedonis atcerējās: “Gaidīju parūkas, iznāca kaskas un pirmie metālisti ādas jakās ar ģitārām. Es jutos tik jauns kā vēl nekad. Es nebiju gaidījis, ka no jau radītā var tā jaunradīt.”

Intelektuāls aristokrātisms

Kāda leģenda vēsta, ka vienubrīd latviešu tautai bijuši divi dzejnieki Imanti Ziedoņi. Izrādās, jaunībā dzejnieks Imants Auziņš, pavasara jūsmas ietekmēts, bija pieņēmis pseidonīmu Imants Ziedonis. Skaidrs, ka vēlāk no šā skaistā pseidonīma viņš bija spiests atteikties, jo jauno autoru seminārā bija ieraudzījis jaunekli ar pinkainiem matiem, un liels bija viņa izbrīns, kad uzzinājis, ka jaunekli sauc par Imantu Ziedoni.

Atceroties jauno autoru semināru, dzejniece Olga Lisovska teikusi: “Sēdējām ar Dainu Avotiņu blakus, zālē nāca viens autors pakaļ otram, bet neviens tāds izteiksmīgs no skata nebija. Ar Dainu un Vizmu Belševicu secinājām, ka nav neviena, kas uzreiz piesietu acis. Pēkšņi Daina saka: paskaties, tas pinkainais! Ziedonis ienāca pa vidus eju no kamīnzāles. Nāca īpašā gaitā, spurains un tāds kā uzvilkts, kā sabozies, viņa kustībās bija kaut kas agresīvs. Jau no pirmajiem viņa lasītajiem dzejoļiem bija jūtams: te kaut kas ir. Viņš bija pavisam savādāks.”1 Sākumā daudziem viņš nav paticis, šķitis nekaunīgs un nevērīgs. Citi ar viņu gribējuši runāties, bet viņš ne.

Kā atzīst laikabiedri, Ziedonis bijis švītīgs un labprāt flirtējis ar publiku. Tomēr ne ar visiem latviešu dzejniekiem un rakstniekiem bijis labās attiecībās, jo vienam otram pat šķitis, ka Ziedonis ir pārāk augstprātīgs. Taču nav trūcis arī to, kas viņu cienīja un draudzīgi sauca par Pinkaini. Piemēram, dzejnieks Aivars Neibarts, kas daudziem zināms kā Ņurbulis, mēdzis vilkt uz zoba daudzus latviešu rakstniekus, taču pret Ziedoni to nav atļāvies. Ja kāds viņa klātbūtnē kritizējis vai apsmaidījis Ziedoni, kļuvis pat dusmīgs: “Pinkaini neaiztiec!”

Tiepīgs un neatlaidīgs

Paziņas uzsver, ka dzejnieks bijis apveltīts ar sistēmisku domāšanu un labu atmiņu. Piemēram, latviešu gramatikas grāmatu vienkārši izlasījis no viena gala līdz otram un kopš tā laika to zinājis. Viņā bija jaušams intelektuāls aristokrātisms. Turklāt nav trūcis ne egocentrisma, ne ambiciozitātes, daži pat bijuši pārliecināti, ka viņš vienkārši ir bezkaunīgs. Viņa dzīvesbiedre Ausma Kantāne teic, ka Imants nav ne koķetējis, ne izkalpojies padomju varai. Kad viņam kaut ko vajadzējis, viņš vienkārši paziņojis: “Man to vajag.”

Kādā intervijā, jautāts par raksturu, Ziedonis neslēpa, ka viņam kā vērsim esot tiepīga un neatlaidīga darbošanās griba. Un šī īpašība reizēm pat sagādā neērtības, tāpēc viņš sevi piespiež slinkot. Mācās neko nedarīt un pat neatbildēt uz telefona zvaniem. Viņš ironizēja, ka cilvēki viņu ķer uz visiem ielu stūriem, lai izstāstītu savas likstas un nebūšanas. Turklāt uzstāj, lai dzejnieks iejaucas un palīdz. Pēc tādām sarunām viņš jūtas kā atkritumu kaste – pilns piestāstīts ar ķezām un ķibelēm. “Es vispār daudz no Ausmas esmu mācījies. Esmu bijis ass, samērā riebīgs un kašķīgs tips, un kauslīgs. Ausma mani ir amortizējusi tādu mierīgāku, tādu mīlīgāku. Es no viņas mācos, kā mīlīgāk, čomīgāk pret cilvēkiem izturēties.”²

Grāmatā Mans Ziedonis literatūrkritiķe Ingrīda Vāverniece pauž atziņu, ka dzejniekam piemitis tas, ko mēdz saukt par magnētisku personības starojumu. Kad 1982. gadā viņi bijuši bērnu literatūras pasākumā Erevānā, viņa novērojusi, ka visi – pat elitārās Maskavas prominences – par varītēm centušies uzturēties Latvijas dižākā pārstāvja tuvumā, apliecināt viņam cieņu un atzinību, pārmīt ar viņu kaut frāzi, vārdu vai acu skatienu.

Dzejnieks aiz pārpratuma

Interesanti, ka Ziedonis vairākās intervijās izteicās, ka viņš nemaz nav īsts dzejnieks. “Jā, pēc aicinājuma es neesmu dzejnieks. Vēl tagad tas rada zināmu disonansi ar citiem dzejniekiem, jo es dzejnieku brālību nejūtu – man liekas, ka viņi visi tā ļoti tuvu kopā stāv, aizstāv viens otra intereses. Protams, profesionāli arodnieciski arī es tās aizstāvu, bet garīgi... tai laikā es jutos vairāk tūrists, kedainis, ceļotājs, vienlaik tāds proletkultisks veidojums. Un tagad arī es vairāk dzīvoju ārpusdzejas stihijā, jo man tā liekas barojošāka.”³

Viņš apgalvoja, ka dzejā nokļuvis aiz pārpratuma. Nav izdevies studēt dārzkopību, agronomiju, tad mēģinājis tautsaimniecību, bet vēlāk saslimis un nonācis filologos. Bet filologi – tur visi apdauzīti dzejnieki.

Vēlāk pie sevis spriedis, ka viņš varētu būt labs kolhoza priekšsēdētājs vai fermeris. Vilkme pēc praktiskas saimniekošanas viņam bijusi visu laiku, tā pat traucējusi attīstīties dzejā. Saimnieciska rosīšanās un publicistika viņam atņēmusi pārāk daudz uzmanības, viņš saskaldījies. Ja visu enerģiju būtu ielicis dzejā, būtu izdevies daudz vairāk. Lai gan – rezumējot notikušo, viņš nenožēlojot, ka noticis tieši tā, kā noticis. Pusi laika viņš dzejojis, otru pusi – blandījies pa laukiem.

Protams, literatūra viņu interesēja, pat ļoti: “Es pats ļoti ātri atradu literatūru – pat nezinu, kāpēc sāku lasīt – un ar to barojos. Apkārt nelasīja neviens – es viens pats. Vidusskolā jau man bija skaidrs, ka tā kā Knuts Hamsuns varētu arī es.”³

Meiteņu ielenkumā

Dzejnieka dzīvesbiedre Ausma Kantāne ar humoru reiz atzina: ja Ziedonim nebūtu viņas, dzejniekam būtu 27 sievas un daudz mazāk uzrakstītu grāmatu. Par tām iespējamām sievām viņai taisnība – pielūdzēju, apjūsmotāju un pakaļ skrējēju Ziedonim netrūka.

Abi iepazinās 1965. gadā Palsmanes kultūras namā, kur Kantāne lasīja Ziedoņa dzeju. Vēlāk viņš pateicībā piedāvājis aizvest jauno aktrisi uz kafejnīcu vai izvizināt ar motociklu. Ausma izvēlējusies motociklu. Tolaik dzejnieks jau bija šķīries, pirmajā laulībā bija dzimis dēls Rimants un meita Baiba.

Imants īrējis istabiņu kādā Tallinas ielas dzīvoklī, kur bijusi vienīgi saliekamā gulta. Kā stāsta paziņas, Ausma bijusi ļoti atvērta, savukārt Imants – noslēgtāks. Kā nekā – uzaudzis Ragaciemā, kur ļaudis savas emocijas tik atklāti neizrāda. Aktrise dzejnieka dzimtā iebrāzusies kā sniegputenis, metusies ap kaklu Imanta vecākiem un bučojusi. Viņiem tas licies ļoti neparasti. Arī Imantam šķitis jocīgi, taču paticis. Viņu suģestējusi Ausmas vitalitāte un dzīvesprieks. Abi daudz ceļojuši pa Latviju, izbraukājuši Kurzemi. Braukuši ar laivām, jājuši ar zirgiem, traukušies ar motociklu un mašīnu. Staigājuši gar jūru. Bijuši kā tādi jauni suņi, kas viens otru ķer rokā. Ar motociklu abi līkumojuši pa maziem meža ceļiem pie Engures ezera. “Ja būtu jāpasaka Imantam par kaut ko īpašs paldies, man gribētos teikt par braucienu ar motociklu. Es Imantam ap vidu apķērusies, sēņu grozs uz rokas. Viņš pa mežu brauca, kalniņiem, piebraucam – vai, sarkans viss ar podiņiem! Tā ir brīnišķīga sajūta, vējš gar ausīm... Visas lielās tēmas, kas ir Imanta darbos – ceļš, vējš, gaisma. Un tad es teiktu – tuvība, lai nebūtu banāli jāsaka mīlestība.”⁴

Ausma atceras, ka dzejnieks reizēm mēdzis rīkoties pēkšņi un spontāni. Piemēram, iepazīšanās sākumā abi staigājuši pa toreizējo Ļeņina ielu, kad Imants pēkšņi paziņojis: “Man jāiet rakstīt!” Un mierīgi atstājis Ausmu vienu pašu ielas vidū. Aktrisei liels izbrīns un secinājums, ka laikam tādi tie dzejnieki ir.

Tā kā Ziedonim bijusi liela piekrišana pie sievietēm, Ausma labi apzinājusies: ja nebūs viņas, būs cita. Tāpēc viņa no daudz kā atteikusies, piemēram, no piedāvājumiem filmēties. “Es atteicos no filmām. Ja es vasarā nebūšu viņam līdzās, tad būs citas sapratējas un līdzi jutējas! Kad kāda zvanīja, es teicu – mīļā, jūs esat bariem! Bariem! Tas jau nav aprakstāms. Piezvana un skaita Paegli: “Ziedoņa saule mums krūtīs un sejās.” Es tāpat pretī: “Sarkani karogi pāri mums plīv’.” Kad tas sieviešu eskadrons nāca, es teicu: “Cienītās, jūsu ir tik daudz, es jūs varu sajaukt. Nerakstiet tās vēstules, baidos, ka tās memuāros nepaliks, jūs neesat no talantīgajām, nepūlieties.” Katra iedomājas, ka viņa ir viena, viņa nezina, ka ir simtu pirmā...”⁵

Pats dzejnieks reiz izteicās, ka viņam vajadzētu vienmēr sev blakus turēt vienu govi vai septiņas meitenes – tad enerģētika esot pietiekama. Nav zināms par govīm, bet ar meitenēm viņam problēmu nebija.

Kāpšana ārā pa logu

Dzejniekam bijusi vēl kāda īpatnība – labila nervu sistēma, viņš varējis radīt tikai klusumā. Kad abi vēl dzīvojuši Eduarda Veidenbauma ielā, Ausma bijusi spiesta atteikties no sunīša, jo tas ik palaikam tipinājis pa linoleju un ar savu tipināšanu traucējis Imantam rakstīt. Kādā brīdī dzejnieks neesot izturējis un paziņojis: “Vai nu suns, vai es.” Ausmai atlicis vien secināt, ka mūza ir ļoti greizsirdīga, tā neko necieš sev līdzās.

Vēlāk abi dzīvojuši rakstnieku mājā Krišjāņa Valdemāra ielā, bet tai pretī bijusi trolejbusu pietura. Reiz Ziedonis pat draudējis izlēkt pa logu, ja vēlreiz nāks tas žžžž... Kad rakstniekiem uzcelta māja Vesetas ielā, Ziedonis paziņojis, ka uz to kolhozu neies. Vēlāk piemeklēts dzīvokli Zaļā ielā, kur bijis pietiekami kluss, lai varētu strādāt.

Savas slavenās epifānijas Ziedonis radīja lauku mājās Murjāņos, savā ziemeļu gala istabā. Viņa dzīvesbiedre Ausma atceras, ka tolaik pat negājusi uz to pusi, lai nevirinātu durvis. Viņa daudzreiz pat kāpusi ārā pa virtuves logu, lai nebūtu jāver durvis un jātraucē dzejnieks.

Koku atbrīvotājs

Nevar nepieminēt Ziedoņa slavenās akcijas, kas izraisīja manāmu sabiedrisku rezonansi. 1976. gadā Ziedonis sāka veidot dižkoku atbrīvotāju grupu. Viņš aicināja latviešus apmeklēt sava tēva un vectēva mājas, kur sākusies dzimta. Tur, iespējams, likteņa varā pamests, apēnots un ielenkts no uzmācīgiem alkšņiem, kārkliem, skumst dižozols un turas ar pēdējiem spēkiem. Ziedoņa aicinājums atrada dzirdīgas ausi, un tāda grupa tik tiešām izveidojās. Divdesmit gadus tā apbraukāja Latviju, sakopjot aizlaistos nostūrus, kā arī stādot un iekopjot piemiņas birztalas. Ziedonis pauda uzskatu, ka Latvijas ir skaista zeme, taču skaistajam jāpalīdz attīstīties. Vietā uzsvērt, ka šīm darbībām bija ne tikai praktiska, bet arī simboliska nozīme. Koku atbrīvošana bija ne tik daudz iecerēta kā mežsaimniecisks pasākums, bet gan kā sabiedrības uzrunāšanas un saliedēšanas akcija. Tā bija latviskās identitātes apliecināšana reālā darbībā. Savā ziņā tā bija Latvijas pārņemšana savās rokās, veidojot vidi skaistu un tīru.

Vēlāk sekoja cits savdabīgs pasākums. Pēc neatkarības atjaunošanas Ziedonis kopā ar Aivaru Berķi un Ēriku Hānbergu piecpadsmit gadus braukāja pa Latviju, novērtējot saimniecības, kas bija pieteiktas konkursam par sakoptāko lauku sētu. Pavisam tika izvērtēts pustūkstotis skaistu mājvietu. Liecinieki stāsta, ka reizēm arī tur izpaudies Ziedoņa ekscentriskums. Ja kādā ļaužu kompānijā viņam kļuvis garlaicīgi, varējis mierīgi iziet dārzā un apgulties zem jāņogu krūma. Viņš staigājis tur, kur pašam paticis. Un patika viņam staigāt pa mežiem, pļavām, sētām, kapiem, pilskalniem. Ja pa ceļam satika kādu garāmgājēju, kura dzīves filozofija viņu ieinteresēja, varēja norunāt stundām.

Brīvība nepierakstīt dzejoli

Ziedonis dažkārt uzsvēra, ka pārstāv lauku ideoloģiju – gan saimnieciskajā, gan politiskajā dzīvē. Viņš pauda pieņēmumu, ka cilvēces attīstībā pilsēta ir liela un liktenīga kļūda. Liela daļa cilvēku sabēguši pilsētās, eksistenciālu neveiksmju dzīti. Tā noticis jau senās Romas laikos, un šīs kļūdas turpinās gadu tūkstošiem. Reizēm dzejnieks veltīja ne sevišķi glaimojošus vārdus Rīgai, un tad viņam pārmeta bezkaunību – lamā Rīgu un tajā pašā laikā tur dzīvo. Tādos gadījumos Ziedonis norādīja, ka viņš vienkārši spiests dzīvot Rīgā, jo viņam katru vakaru jāsagaida sieva Ausma pie teātra un jāpavada uz mājām.

Ir  izteiktas versijas, ka no Imanta Ziedoņa būtu sanācis labs valsts prezidents. Lūk, čehiem bijis lielisks prezidents – dramaturgs Vāclavs Havels, arī latviešiem varējis būt ne mazāk izcils – dzejnieks Imants Ziedonis. Pats dzejnieks gan netiecās pēc politiskiem amatiem. Kādā intervijā viņš atzina, ka viņam pietrūkst pastāvības, lai ilgi noturētos partijas disciplīnā. Pat Augstākās Padomes disciplīnā viņš nav spējis ilgi noturēties. Imants Ziedonis bija Augstākās Padomes deputāts un 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Vēlāk dzejnieks darīja zināmu, ka savu mūža nogali vēlas pavadīt kā brīvs cilvēks – ne tikai valstiski un tiesiski, bet arī brīvs savās mākslinieciskajās iespējās. Tāpēc par iesaistīšanos politikā nevar būt ne runas. “Man gribas lēkāt un dzīvot kā taurenim, dzīvot pārejā un piedzīvojumos, būt ceļā visu laiku – negribu es piesieties, negribu piesieties nekam un nekur.” Viņš piebilda, ka īsta brīvība ir tad, kad iedvesmas brīžos var nepierakstīt dzejoli. Tā ir situācija, kad dzejoli var mierīgi palaist vaļā.

Nekas nebeidzas

Imantam Ziedonim jau jaunībā bija problēmas ar veselību, tāpēc viņš arī netika iesaukts dienestā padomju armijā. Pagāja garām arī jaunības bohēma, viņš sirga ar tuberkulozi, nevarēja ar cunftes brāļiem ne iedzert, ne uzsmēķēt. Taču tieši slimības viņam iemācīja disciplīnu, viņš sekot līdzi savam veselības stāvoklim. Slimības turpināja viņu vajāt arī turpmāko dzīvi, un, kā uzskata dzejnieka dēls Rimants, tās viņu norūdīja. 1986. gadā viņam bija atkārtots tuberkulozes uzliesmojums. 1991. gadā viņš kopā ar Ausmu devās uz Ameriku operēt sirdi.

Dzejnieks rakstīja:  “Es izeju tai gaismā, / kur tālāk nav kur iet. / Brīvs putns esmu gaisā, / man kapu nerociet.”

Pēdējie dzīves gadi dzejniekam nebija viegli, viņu ierobežoja slimība. Pēc vairākkārt pārciestā insulta Ziedonis uzturējās savā dzīvoklī un atradās medmāsu uzraudzībā. Atbalstījies uz speciāliem ratiņiem, viņš lēni pārvietojās pa dzīvokli. Reizēm meklēja vārdus, lai pateiktu to, ko domāja. Rokas vairs nevarēja noturēt pildspalvu, un domas vairs nebija skaidras. 2013. gada 27. februārī viņš aizgāja aizsaulē.

Dzejnieks bija pārliecināts, ka ar nāvi nekas nebeidzas: “Teorētiski esmu pārliecināts, ka cilvēki iet un nāk atpakaļ, sadzimst krustām un šķērsām, izcieš savu sodu, un tam, kas bēg prom, uzliek vēl lielāku sodu, atvelk atpakaļ tai lēģerī... Un tepat viss ir jāizcieš, jānostrādā kārtīgi, nepadarīto vēl būs jānāk atpakaļ darīt – daudz lomu būs vēl jāspēlē. Man tāda sajūta ir, ka priekšā vēl milzīgi daudz darāmā būs arī tad, ja noliks karoti...”³

Atsauces

1 SestDiena. Egils Zirnis. Ar Latviju plaušās.

2 Ieva. Dina Balode. Mans romantisms ir tikpat dzīvs, kā bijis.

3 Rīgas Laiks. Ieva Lešinska. Kad Dievi smejas, es smejos līdzi.

4 Ir. Ieva Puķe. Atmest visu lieko.

5 Santa. Arta Tone. Ģēnija gaismas ēnā.