Gulbenes mācītājs piesaka krusta karu Gosupes velnam

Matīss Latvijas luterāņu Baznīcas oficiozā „Svētdienas Rīts”, atsaucoties uz Bībeles tekstu, publicējis kareivīgu rakstu: „Un nedodiet vietu velnam!”: „Viena no lietām, kas mūsu novadu gremdē, ir netālu no Velēnas luterāņu baznīcas esošais piemineklis ,,Gosupes velns’’ ar norādēm uz atrašanās vietu daudz vairāk, kā uz novada dievnamiem”.

Gosupes velna figūru Tirzas upes krastā kādā pīppauzē nolēma uzsliet vietējie ceļa meistari. Domāts, darīts, un to izdarīt apņēmās lizumietis, literāts un mākslinieks Vilis Zvaigznītis (1914-1992). Tautas pasakās saglabājušies nostāsti par velnu, kas sevišķi nav ieredzējis dzērājus. Gosupes velns gandrīz elli aizdzinis krogusbrāli Rudgalvju Krustiņu, kā arī Lizuma baronu Volfu.

Lizuma eksorcists – luterāņu mācītājs Matīss

Toties Gulbenes luterāņi uzskata, ka Gosupes velns ir padomju ateistiskās propagandas palieka un to salīdzina ar Atmodas laikā nogāztajiem ļeņinekļiem: „visi cilvēka netikumi, viss ļaunais nāk no velna. Ņemot to vērā šādu skulptūru vajadzētu likvidēt, noņemt norādes un pārstāt to saukt par ievērojamu apskates objektu un novada „pērli”.”

Neiederīgas un apkaunojošas ir arī cita velna pieminēšanas, piemēram, koktēlnieka Valtera Hirtes grebtās joda figūras Mazsalacas muzejā. Mums arī esot jākaunas, ka Latvijā ir tik daudz velnezeri, velnalas, velakmeņi un apdzīvota vieta Ragana Krimuldas pagastā.

„Dievs šo pasauli un mūsu zemi ir tik brīnišķīgu radījis, bet dažādas vietas un lietas saistīdami ar viņa ienaidnieku, zaimojam pašu Radītāju. Pat it kā nevainīgās teiksmās un leģendās velns cenšas mūs apmānīt un iespiesties mūsu dzīvē un vidē. Daudzās latviešu teikās un pasakās velns tiek attēlots kā pamuļķis un pat kā tāds, kurš izdara dažādas labas lietas, taču mēs kā kristieši zinām, ka tie ir absolūti meli.

Skumjākais tas, ka pat kādi draudžu locekļi neredz nekādas pretrunas tajā, ka vēlas nākt pie Svētā Vakarēdiena, baudīt Kristus miesu un asinis, apliecināt savu ticību un tajā pašā laikā atbalstīt dažādas „raganiņas” vai „velniņus”. Tas ir tas pats, kas kristietim iet pie zīlniekiem,” raksta mācītājs.

Sāk akciju Gosupes velna aizstāvībai

Draudzes garīdznieka viedoklis ir sacēlis vētru vietējā Lizuma pagasta, kā arī visa novada sabiedrībā. Notiek aktīva domu apmaiņa sociālajos tīklos. Vieni aizstāv Gosupes velnu kā vietējās nozīmes kultūrvēsturisku vērtību, citi ir par tā iznīcināšanu, vēl citi uzskata, ka Matīss ar savu paziņojumu vēlējies iegūt plašāku popularitāti.

Gulbenes novada valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ligita Zitāne „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” sacījusi: „Cīnīties pret Gosupes velnu ir vienkārši muļķīgi. Tā ir kā iedomāta cīņa pret neesošu ienaidnieku. Gandrīz vai tā kā Migela de Servantesa „Donā Kihotā”! Tikai ar to atšķirību, ka tur nobeigumā Dons Kihots izārstējas un saprot...
Uzskatu, ka Gosupes velna tēls no latviešu tautas teikas ir radījis iedvesmu vietējam māksliniekam Vilim Zvaigznītem izveidot skulptūru. Tas ir jāuztver tāpat kā dabas parkā Tērvetē Annas Brigaderes pasaku tēlu skulptūras, starp kurām ir arī Lutausis. Tas jau arī ir tumsas tēls. Vai tāpēc tas arī būtu jaucams nost? Vai tāpēc aizvērsim Velna alu Siguldā un aizbērsim Velnezeru, kas atrodas netālu no Aglonas? Ja tā visa mums nebūs, tad atkāpsies visi nešķīstie spēki? Parīzes Dievmātes katedrālē ir skatāma galerija ar dažādiem tēliem, arī velnu, skulpturālā formā. Tas viss ir jāvērtē kontekstā, izprotot nolūku, ko ar to vēlas teikt. Un vēl ir jāsaprot, kāda ir baznīcas sūtība. Ne jau nu aicināt uz krusta karu.".

Sociālajos tīklos kā pretspars Gulbenes mācītāja uzsaukumam radusies akcija „Par Gosupes velnu!”. Cilvēki, aizstāvot vietējo kultūrvēsturisko vērtību, fotografējas pie no laukakmeņiem un māla veidotās Gosupes velna figūras un attēlus ievieto internetā. Internētā tāpat atrodami daudzi ieraksti, kas aizstāv Gosupes velna tēlu:

Jāteic, ka šī nav pirmā akcija, kurā radikālie kristieši iestājušies pret mūsu tautas kultūras mantojumu. Piemēram, pirms vairākiem gadiem „Jaunās paaudzes” līderis Aleksejs Ļedjajevs aicināja sārtā mest pagāniskās latvju dainas un Jāņa Jaunsudrabiņa „Balto grāmatu”, bet kāda cita sektas darbone kaismīgi iestājās pret Līgo svinēšanu un priecājās, ka kaitēkļi noēd ozolus, jo no to zariem vairs nevarēs pīt Jāņu vainagus. Tāpat Rīgas domē ievēlētais luterāņu mācītājs Jānis Šmits savulaik iestājās pret Raganas (ciema, nevis mītiskas būtnes) kroga „Raganas ķēķis” ēstuves atvēršanu galvaspilsēta, jo tam esot zaimojošs nosaukums.

Tautas teika par Gosupes velnu

Tas bija vēl toreiz, kad Lizuma muižas barons Heinrihs fon Volfs braukāja pa apkārtējām muižām, kārtis spēlēdams. Dārtiņas pusmuižu jau bija nospēlējis, un tā piederēja Tirzas baronietei. Tamdēļ vēl tagad, braucot uz Druvienu, vispirms esam Tirzas pagasta teritorija, tad atkal pie Azandas upes iebraucam Lizuma pagastā. Un tikai tad noklustam druveniešos.

Tā kā Volfam Tirzas muižā vairs nebija ko darīt, viņš bija sācis apciemot Mālmuižas baronu Mengdenu fon Malamu. Lizuma ļaudis, to redzēdami, baidījās, ka tikai atkal kaut ko nepaspēlē. Pļaudami muižas sienu Gosupes pļavās un redzēdami, ka barons atkal ar savu divzirgu karieti un kučieri uz bukas aizbrauc uz kāršu spēli, viņi noteica: „Velns lai parauj, tā viņš mūs visus izputinās!”

To dzirdēja Gosupes velns, bet nedzirdēja muižas stārasts Sebris, kurš, sēdēdams uz upes aizsprosta uzbēruma, saulītē bija aizsnaudies. Pavasaros upes aizsprostu aiztaisīja, un tā applūdināja Gosupes pļavas. Tādēļ tur vasarā izauga varena zāle, un vajadzēja daudz pļāvēju. Aizsprostu un uzbērumu barons taupīja un neļāva pa to braukt. Ceļš un tilts atradās tam lejas pusē, bet nebija visai labā stāvoklī.

Un tā Volfs aizbrauca, zemnieki pļāva, un stārasts sēdēja uz uzbēruma un vēroja, cik kurš strādā. Tad viņš izdomāja, ka derētu to pļavu līdz vakaram nopļaut, lai zemnieki blakus ceļam nelūr, ka barons brauka apkārt. Velnam pļāvēju žēl. Saulīte silda. Sebris aizsnaužas. Velns stārasta balsī sauc: „Šodien pietiks, ejiet mājās”. Kad stārasts pamostas, pļāvēji jau sen gabalā, un pļava tikai puspļauta. „Kāds velns man lika tik ilgi nogulēt!”, tā Sebris.

Volfam kāršu spēle Mālmuižā ievilkusies līdz vēlai naktij. Jābrauc mājas. Kučieris brauc. Barons snauž. Kad tikuši jau garam Velēnai, uznācis pērkona negaisa mākonis. Pret Velēnmuižas ceļu pēkšņi tumsu pāršķeļ zibens bulta un iesperts turpat blakus esošā ceļmalas kokā. Zirgi satraukušies un lēkuši uz priekšu, beidzot apstājušies. Visapkārt jūtama sēra smaka. Barons prasa, kāpēc nebrauc. „Velns zin, kur lai brauc, nekas nav redzams”, tā kučieris. „Ha, ha, ha, laid taisni!”, tā velns. Nu ja taisni, tad taisni, un kučieris uzšauj zirgiem ar pātagu. Tie kā iet - ar visu karieti dūkstī . Vairs ārā netiek. Kučieris saka: „Baronlielskung, kāpiet vienam zirgam mugurā”. Barons no astes puses uzraušas zirga. Tad kučieris, pārgriezis visas iejūga siksnas, tiek otrā zirgā, un abi ar baronu veikli jāj uz muižu. Kariete paliek dūkstī.

No rīta pļavā ieradušies pļāvēji un redz, ka Gosupē starp tiltu un uzbērumu stāv barona kariete bez aizjūga. Kāds no atbraucējiem noteicis: „Beidzot velns parāvis baronu ar visu kučieri”. Kad ieradies vagars, viņš licis zemniekiem karieti vilkt ārā no ūdens. Bet zemnieki, velna bīdamies, nav gājuši. Vēlāk no muižas atsūtīti kalpi. Tā kā aizjūga siksnas ir nogrieztas, nav aiz kā vilkt. Vagars liek kalpiem kāpt upē, ņemt aiz spieķiem un griezt riteņus. Kalpi nezināja, kurā virzienā jāgriež. Stārasts nokliedzis: „Stulbeņi, vai tad neredzat, ka jāgriež pa kreisi un visiem reizē”. Nu visi kalpi arī griež pa kreisi, bet kariete nekust. Viens muižas kalps gan uzbēruma pusē sācis prātos, vai tik negriež pretī. Velns, to redzēdams, čukstējis: „Pa kreisi, pa kreisi”. Beidzot viņam kalpu palicis žēl, tamdēļ pārtraucis musināt. Arī stārasts, redzēdams, ka nekas nesanāks, aizsūtījis kalpus uz muižu pēc zirgiem un jauna aizjūga. Tad jau visi ļaudis zināja par barona nakts piedzīvojumiem un stārasta nespēju tikt gala ar karieti.

Vēlāk barons Sebrim pārmetis: „Ko tu, tur muļļājies līdz pusdienām? ” „Bet, baronlielskungs, man tak nav pulksteņa”. Tad Volfs viņam atdevis savu veco kabatas pulksteni ar ķēdi. Stārasts nu lepns par barona dāvanu. Gosupes pļavā ieradies vēl agrāk, lai visi pļāvēji nākdami redz, kas par mantu. Nu viņš droši varēs pasnaust, nebaidīdamies nokavēt pusdienlaiku.
Kad stārasts aizsnaudies, velns piezadzies pie viņa klāt un pagriezies pulksteņa radītājus vienu stundu atpakaļ. Tā pļāvēji darbu sākuši vēlāk. Kamēr stārasts pēcpusdienā atkal gulējis, velns viņa pulksteni pagriezis divas stundas uz priekšu. Velnam šī nerrošanas tā iepatikusies, ka pulkstenis ticis grozīts, kamēr nokopta visa Gosupes pļava. Zemnieki gan brīnījušies, kāpēc stārasts tik agri liek darbus beigt, bet, ja saka, tad jābeidz. Velns nolēmis Gosupi neatstāt un apmeties turpat pie uzbēruma.

Nav ziņu, cik ilgi viņš tur darbojies un cik ilgi dzīvojis. Tagad viņš nav manīts. Varbūt negribējis, lai izsūta uz Sibīriju, un pārcelies citur, kur viņu nepazīst.