Atklās Rīgas Fotomēneša izstādi "Gleznas un skulptūras". FOTO
Valters Jānis Ezeriņš. No sērijas „Kristalogrāfijas”, 1964-1968.
Kultūra

Atklās Rīgas Fotomēneša izstādi "Gleznas un skulptūras". FOTO

Jauns.lv

6. maijā plkst. 18.00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkas izstāžu zālē tiks atklāta izstāde „Gleznas un skulptūras”, kas iepazīstina ar trīs dažādu paaudžu autoru - Eduarda Gaiķa, Valtera Jāņa Ezeriņa un Līgas Spundes - darbiem. Trīs mākslinieku eksperimenti ar fotogrāfiju atklāj medija robežu meklējumus gadsimta griezumā.Izstāde notiek festivāla „Rīgas Fotomēnesis 2016” ietvaros.

Atklās Rīgas Fotomēneša izstādi "Gleznas un skulpt...

Katrs no autoriem savā unikālā veidā pievēršas fotogrāfijas kā medijarobežām. Eduards Gaiķis (1881 – 1961)ir izteikts piktoriālisma pārstāvis – mākslas fotogrāfijas virziena, kas attīstījās 19. un 20. gadsimta mijā un tiecās sapludināt robežas starp fotogrāfiju un glezniecību. Pirmā pasaules kara laikā Eduards Gaiķis nonācis Petrogradā, kur 1918. gadā un 1919. gadā apmeklējis jaundibināto Augstāko Fotogrāfijas un fototehnikas institūtu; tur arī tapuši izstādē redzamie darbi – agrīni krāsu foto paraugi, skatāmi autora veidotos diaskopos.

Fotogrāfs, fotodizainers, solarizācijas tehnikas pionieris Latvijas fotomākslā Valters Jānis Ezeriņš (1938)  ir viens no nedaudzajiem Latvijas autoriem, kurš 1960. gadu sākumā un vidū radījis unikālus fotodarbus bez fotokameras (dažādās fotogrammas tehnikās) un izmantojis fotoprocesus abstraktu mākslas darbu veidošanā. Izstādē iekļauta viņa 1985. gadā veidotā fotogramma, kā arī 1960. gados radītā kristalogrāfiju sērija – tie irattēli, kas radīti, uz stikla uzliekot metola-hidrohinona attīstītāju un ļaujot tam dabīgi izžūt, pēc tam attēlu kopējot sudraba želatīna tehnikā.

Savukārt jaunāko paaudzi izstādē pārstāv Līga Spunde (1990) ar instalāciju"Debesīs, cerams, nebesī”, kas tapusi 2014. gadā kā autores bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijā un turpina kritiski pētīt fotografiskā attēla mākslīgumu.Darbi veidoti neignorējot tagadnes pozīciju, bet iesaistot to kā distanci starp pagātnes notikumiem, izceļot atstāstījumam kā formātam raksturīgo subjektīvismu, pārspīlējumu un realitātes deformāciju.