Kā leģendārais Fantomass pārņēma PSRS iedzīvotāju prātus

Pirms pusgadsimta vārdu Fantomass Padomju Savienībā varēja ieraudzīt visikdienišķākajās vietās – uzzīmētu uz sētām un māju sienām, ieskrāpētu kāpņu telpās un sabiedriskajās tualetēs, kokos un parka soliņos, iegrieztu ar nazi vai uzrakstītu uz autobusu un trolejbusu dermantīna sēdekļiem. Bērni pagalmos spēlēja ne tikai kovbojos un indiāņos, bet arī fantomasos.
Labi, tās vēl bija samērā nevainīgas izklaides, bet Fantomasa vārdu aizņēmās arī zagļi un noziedzīgas bandas. Par fantomasiem tika iedēvēta slavenā brāļu Tolstopjatovu zagļu un slepkavu banda, kas 1968.–1973. gadā uzdarbojās Rostovā pie Donas un laupīšanas laikā maskējās, uzvelkot galvā melnu zeķi. Galu galā viss beidzās, kā jau to varēja gaidīt, – Fantomasu aizliedza demonstrēt padomju kinoteātros. Pēc trim gadiem aizliegums gan tika atcelts.

PSRS barters ar frančiem

Daudziem varbūt šķiet, ka deviņdesmitajos gados tik populārais barters jeb preču un pakalpojumu apmaiņa padomju laikos bija aizgājusi pa skuju taku, bet tie ir dziļi maldi. Tieši tādā ceļā padomju skatītāji tika pie iespējas ieraudzīt uz kinoekrāniem franču skandalozi slaveno triloģiju par Fantomasu. Neiztērējot ne franku trīs Fantomasa filmu iegādei, tās tika iemainītas pret jauno padomju filmu Anna Kareņina divās daļās.

Lai cik jocīgi tas izklausītos – Kareņina pret Fantomasu –, darījums bija savā ziņā līdzvērtīgs. Fantomass tobrīd pasaulē bija kulta filma, savukārt Ļeva Tolstoja pasaulslavenā romāna Anna Kareņina ekranizāciju ar Tatjanu Samoilovu galvenajā lomā vēl šodien uzskata par vienu no vislabākajām kino versijām.

Un tā PSRS saņēma visas trīs filmas: Fantomass (1964), Fantomass trako (1965) un Fantomass pret Skotlendjardu (1967). Padomju skatītāja vajadzībām dažas epizodes tika izgrieztas no oriģinālā varianta (cenzūras dēļ, kā arī saīsināšanai; tolaik kino seansiem bija stingri noteikts laiks). Liela veiksme izrādījās filmu dublēšana Sojuzmuļtfiļm studijā. Pie tā, ka komisāra Živa atveidotājs Luijs de Finess kļuva ārkārtīgi populārs PSRS, vainīgs nepārprotami bija viņa lomas dublētājs – padomju aktieris Vladimirs Kenigsons. Lai arī šis zviedru izcelsmes aktieris 1950. gadā bija saņēmis Staļina prēmiju un vadoņa komplimentus – lūk, tā vajag tēlot ienaidniekus! – par fašistu ģenerāļa Krebsa kinolomu, filmējās viņš reti, toties bija atzīts par īstu meistaru lomu ierunāšanā. Kenigsons dāvāja Luijam de Finesam savu balsi ne tikai filmās par Fantomasu, bet arī vēlākajās komēdijās, kļūstot par viņa oficiālo balsi padomju dublējumos, un kopš tā laika temperamentīgā franču aktiera izskats un Kenigsona balss veselām paaudzēm bija nesaraujami saistīti. Stāsta, kad Luijs de Finess, noskatījies Kenigsona dublētās filmas, bez kādiem jokiem atzinis: “Nezināju, ka esmu tik labs aktieris.”

Fantomasu un žurnālistu Fandoru, kurus tēloja Žans Marē, ierunāja vēl viena padomju dublāžas zvaigzne – Vladimirs Družņikovs, kura balsī runāja arī Gojko Mitičs (indiāņu filmās par Čingačguku) un citi ārzemju aktieri. Družņikovs piešķīra Fantomasam groteskos smieklus ha-ha-ha, kuru oriģinālajā filmā nemaz nav; pēc tam tie tika apspēlēti arī anekdotēs.

Piemēram, kā šajā vienkārši nepiedienīgajā: “Ha-ha-ha,” teica Fantomass, iznākot no Sofijas Lorēnas guļamistabas un noņemot viņas vīra masku. “Ha-ha-ha,” teica inspektors Živs guļamistabā, noņemot Sofijas Lorēnas masku.”

“To izdarīja Fantomass”

Kad filmas par Fantomasu sāka demonstrēt padomju kinoteātros, izraisījās masveida ažiotāža. Seansi bija izpārdoti, daudzi gāja skatīties šīs filmas vairākas reizes. Fantomass kļuva par vienu no lielākajiem kases gabaliem, un kinoeksperti tagad lēš, ka PSRS triloģiju kopumā noskatījās aptuveni 125 miljoni cilvēku.
Filmas žanrs, protams, ir savdabīgs. Grūti definēt, vai tā ir groteskā komēdija, parodija vai asa sižeta filma. Šajā sakarā galvenais padomju kino žurnāls Padomju ekrāns bija publicējis rakstu, kurā deva skatītājiem norādes, ka šīs filmas ir tikai komēdijas un kā tādas arī jāuztver – nenopietni. Tā teikt, pasmiesimies un aizmirsīsim. Taču lieta pagriezās pilnīgi neparedzamā virzienā.
Pirmkārt, padomju kino vēl nebija tāda žanra kā bojeviki ar aizraujošu pakaļdzīšanos, un šī novitāte uz ekrāniem izraisīja milzu sajūsmu. Otrkārt, pusaudži nelasīja Padomju ekrānu, toties viņi biji aktīvi kino skatītāji un ar entuziasmu metās kopēt neuzvaramā noziedznieka manieres un izgājienus. Piemēram, pāris mēnešu pēc Fantomasa demonstrācijas sākuma daudzas Padomju Savienības pilsētas piedzīvoja uzbrukumus ielu kioskiem, kuros tirgoja avīzes un cigaretes, un pēc katra iebrukuma nozieguma vietā milicija atrada zīmīti ar tekstu: “To izdarīja Fantomass.”

Patiesībā šajos mēnešos milicija burtiski slīka pilsoņu sūdzībās par pusaudžu huligānismu. Viņi Fantomasa vārda aizsegā dedzināja pastkastītes, izsita veikalu vitrīnu stiklus, vēlu vakaros biedēja sievietes ar šausminošiem smiekliem ha-ha-ha, kas bija raksturīgi tikai kinematogrāfiskajam Ļaunuma ģēnijam. Nemaz nerunājot par to, ka 99% padomju skolēnu varēja noskaitīt no galvas dzejoli, kurš nebija iekļauts literatūras programmā: Neejiet, bērni, uz skolu,/ Neejiet pirmajā klasē./ Visi skolotāji ir bandīti,/ Bet direktors – Fantomass!” (Не ходите дети в школу,/ Не ходите в первый класс –/ Все учителя бандиты,/ А директор – Фантомас!)
Lieta aizgāja tiktāl, ka 1968. gada pavasarī PSRS Iekšlietu ministrija sasauca speciālu sanāksmi, kurā apsprieda Fantomasa slikto ietekmi uz padomju jaunatni un labāku lēmumu neatrada kā aicināt Goskino aizliegt demonstrēt šīs filmas PSRS teritorijā. Taču tieši tobrīd kinoteātros sāka rādīt trešo filmu Fantomass pret Skotlendjardu. Tā deva fantastiskus ienākumus budžetā, bet milicijai, protams, radīja jaunas galvassāpes. Noziegumu līkne pusaudžu vidē strauji gāja uz augšu, faktiski par 15 procentiem.
Varētu teikt, ka vienkārši sakritība, taču fakti liecināja pretējo. 1969. gada sākumā Gorkijā fantomasomānija jauniešu vidū sasniedza tādu līmeni, ka vietējā televīzija bija spiesta uzsākt īpašu TV programmu Jūs izsauc Fantomass – ar mērķi atgriezt pilsētas jauno paaudzi uz pareizā ceļa. Žurnālisti tiešraidē mēģināja pārliecināt pusaudžus, ka laupīt un dedzināt kioskus, kā arī biedēt vēlīnus pretimnācējus uz ielas ar drausmiem smiekliem ir slikta nodarbe, kas jokdariem var beigties ar bēdīgām sekām.

Vai nu situācija tiešām bija pārāk neprognozējama, vai arī padomju varai rūpēja jaunatnes morālā stāja, taču 1970. gada 23. aprīlī iekšlietu ministrs Nikolajs Ščolokovs izdeva pavēli, lai izbeigtu triloģijas demonstrāciju padomju kinoteātros – pat neraugoties uz milzu peļņu, ko tā nesa. Taču valsts attālākajās vietās filmu tik un tā turpināja rādīt. 1973. gadā aizliegums tika atcelts, jo bija pagājuši septiņi gadi kopš pirmās filmas demonstrācijas PSRS. Kinolentes atkal rullēja, taču tās rādīja tikai vasaras periodā un uz mazajiem ekrāniem, turklāt bez jebkādas reklamēšanas.

Franču atbilde britiem

Bez fenomenālajiem panākumiem Padomju Savienībā Fantomass bija ārkārtīgi populārs arī Eiropā, Japānā un pat ASV. Lai arī tas netiek uzsvērts, domājams, filma bija iecerēta kā franču atbilde anglofiliskajam drudzim saistībā ar britu spiegu Džeimsu Bondu. 1964. gadā, kad pasaulē nāca Fantomass, bija jau uzņemtas klasiskās britu filmas par aģentu 007 – Dakteris Nē un  Ar mīlestību no Krievijas ar Šonu Koneriju galvenajā lomā. Tās noteica pamata standartus spiegu filmām – kases grāvējiem. Turklāt Eiropas kinoteātros pirmās filmas par Fantomasu tieši konkurēja ar bondiānas turpinājumu – filmām Zelta pirksts un Zibenslode.

Eiropā Fantomasam panākumus nodrošināja ne tikai vispārīgais franču kino šarms, bet arī veiksmīgais aktieru sastāvs. Duets, ko nospēlēja populārais komiķis Luijs de Finess komisāra Živa lomā un slavas kalngalus sasniegušais Žans Marē žurnālista Fandora un Fantomasa lomās, piešķīra īpašu rakursu šī žanra interpretācijā. Punktuāli ievērojot bondiānas kanonu, franči principā saasināja satīriskos momentus – apspēlēja ļaundara necilvēcīgumu un ellišķīgumu (Fantomasa daudzās sejas, vienādi dabiski jūtoties gan salona lauvas, gan desantnieka tēlā, bāze vulkāna krāterī u. c.), ieviesa totālu gadžetomāniju jeb visādas ierīces, kas nāca modē, pateicoties bondiānai (Fantomasa lidojošais biznesa klases auto Citroen DS, kurš izlaida spārnus, ieslēdza raķešu dzinēju un pacēlās gaisā, vien bija, ko vērts!), un visbeidzot franču vieglprātīgajā attieksmē pret dzīvi pavisam aizmirsa pienākumu ievērot ļaunuma sodīšanas principu.

Protams, tas viss prasīja pamatīgu budžetu, kas arī tika nodrošināts, lai gan skaitļi nav pieejami. Zināms tikai, ka tā bija to laiku visdārgākā franču kinofilma. Netika ekonomēts pat uz butaforijām, piemēram, dārglietas, ko Fantomass nozaga, bija īstas, no slavenā franču juvelieru nama Van Cleef & Arpels. Vēl vairāk – firmas oficiālais veikals Parīzē pat izmantots kā zādzības vieta. Otrās sērijas uzņemšanai kinogrupa devās uz Itāliju un Angliju. Katrā ziņā tas bija pirmais gadījums franču kino, kad parodijas filmēšanai tika piešķirti tik milzīgi līdzekļi.
Taču lielais budžets un Fantomasa fenomenālie panākumi pasaulē, ko neviens, ieskaitot arī filmas autorus, negaidīja, izraisīja rūgtumu un varbūt skaudību tā laika franču nopietnā kino meistaros. Piemēram, kulta režisori Fransuā Trifo un Žans Luks Godārs intervijās ne reizi vien par triloģiju teica, ka tā ir kauns franču nācijai un apkauno franču kino visā pasaulē.

Kur divas zvaigznes, tur šķīst dzirksteles

Vairāk nekā trešā daļa no filmas budžeta tika samaksāta honorāros Luijam de Finesam un Žanam Marē, kuri tolaik bija lielākās kases zvaigznes. De Finesam 1964. gads bija zvaigžņu stunda – divas lomas, kas viņu padarīja nemirstīgu: Žandarms no Sentropēzas un Fantomass, kurš atnesa viņam slavu pasaules mērogā.
Režisors Andrē Junebells komisāra Živa lomai nekādu aktieru atlasi nerīkoja – viņam bija pilnīgi skaidrs, ka tam jābūt Luijam de Finesam. Žans Marē, kurš atainoja gan žurnālistu Fandoru, gan pašu Fantomasu, esot nedaudz patielējies. Fandora draudzeni – preses fotogrāfi daiļo Elēnu – atveidoja franču fotomodele un aktrise, seksapīlā Milēna Demonžo (dzimusi Nicā, bet māte Klaudija Trubņikova bija emigrante no Harkovas).

Komēdijas uzņemšanas laukumā gan bieži vien bija ļoti saspringta gaisotne, un  iemesls lielākoties bija abu galveno varoņu antipātijas – ne uz ekrāna, bet dzīvē. Viņiem – starp citu, vienaudžiem, piecdesmitgadniekiem – bija pretenzijas vienam pret otru. Marē kaitināja, ka tobrīd vēl ne īpaši pazīstamajam kolēģim iedalītas pašas labākās epizodes un trāpīgākās replikas (“Un tad es pagriežos un nogalinu ar trešo roku divus bandītus uzreiz!”), savukārt viņam (jāpiezīmē gan – kinoskaistulim jau bija manāmas pirmās vītuma pazīmes gan sejā, gan karjerā) visbiežāk nākas staigāt maskā un tēlot runājošu mēbeli.

Savukārt de Finesu, kurš varēja būt diezgan žultains, padarīja traku kolēģa histērijas un iedomība, un arī par viņa aktieriskajām dotībām komiķis, šķiet, nebija augstās domās. Klīda runas, ka abi aktieri pat apsaukājušies. Marē esot nosaucis kolēģi par plikgalvaino ākstu, bet de Finess nepalicis parādā un izmetis kaut ko par Marē homoseksuālo orientāciju (lai gan Marē tad vēl centās to slēpt, visi jau zināja, ka viņš apmēram 20 gadu bija rakstnieka un mākslinieka Žana Kokto dzīvesbiedrs).
Vēlāk Žans Marē pat nožēloja, ka piedalījies šajā projektā. “Mani tur pataisīja par idiotu,” viņš mēdza teikt. Viņa lepnumu aizskāra pārāk vienkāršotais lomas traktējums, kas bojāja viņa jau iesakņojušos varoņa un romantiskā mīlētāja kinotēlu. Kad vēl montāžas laikā tika nolemts, ka Fantomasu ierunās teātra aktieris Raimons Pelegrīns, kuram bija daudz zemāks un draudīgāks balss tembrs, Marē pieprasīja izņemt savu vārdu no filmas titriem, tomēr viņu no šī soļa atrunāja.
Iespējams, aktiera nervozuma iemesls slēpās… Fantomasa maskā. Marē ne tikai vajadzēja veltīt grimam divreiz vairāk laika nekā de Finesam un Demonžo kopā; viņam turklāt bija alerģija pret zaļo masku. “Lateksa masku vajadzēja uzlikt ar speciālu paņēmienu un, protams, ik pa laikam noņemt. Ja Žans Marē to nēsāja visu dienu, āda iekaisa, izmetās pūtītes, bet viņš pats kļuva nervozs,” intervijā krievu presei 2010. gadā atcerējās Milēna Demonžo. Viņa arī atzina, ka Žanam Marē un Luijam de Finesam nebija savstarpēju simpātiju, viņi bija nesaderīgi. “Viņiem tiešām reizēm radās problēmas. Viss tikai tāpēc, ka de Finess, tāpat kā es, ir spontāns aktieris. Mums pietika vienreiz izmēģināt ainu, un viss izdevās ar pirmo vai otro dubli. Taču Žanam Marē vajadzēja iesildīties, viņam vislabāk sanāca piektajā sestajā dublī, kad de Finess jau sāka nogurt un zaudēja savu spontanitāti,” skaidroja aktrise, gan piebilstot, ka tomēr katrs darīja savu lietu un bija pārāk labi audzināti, lai radītu spriedzi.

Luija de Finesa dēls Olivjē pirms desmit gadiem publicētajā grāmatā par tēvu atklāja: “Žans Marē dzīves nogalē runāja un rakstīja par viņu nepatīkamas lietas. Mamma bija satriekta par to, jo nebija nekā tāda, kas aptumšotu viņu sadarbību. Paust savu neapmierinātību drīzāk varēja tēvs, ar kuru Fantomasa uzņemšanas laukumā 1964. gadā notika negadījums, kas atstāja sekas uz visu mūžu. Ainā, kur Fantomass aizbēg ar helikopteru, tēvam vajadzēja karāties rokās pie krāna uz Parīzes fona. Īstenībā viņš atradās metra augstumā no zemes, taču viņam nācās tā karāties vairākas stundas pēc kārtas. Otrā rītā tēvam no rokām izkrita kafijas tase, ko viņš nevarēja pacelt pie mutes. Viņa rokas bija nolēmētas, viņš pat nevarēja pats apģērbties. Ilgstoši atrodoties pakārtā stāvoklī, viņš bija sastiepis plecu saites. Taču, pat nespēdams brīvi kustināt augšējos locekļus, viņš, sekojot ārstu norādījumiem, turpināja filmēties. Pagāja vairāki gadi, līdz viņam izdevās pilnībā izveseļoties.”

Vai būs turpinājums?

Žana Marē striktais atteikums turpināt filmēties bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc netika uzņemta nākamā sērija. Kā vēsta Demonžo, pēc Maskavas kinofestivāla apmeklēšanas Junebells bija iecerējis ceturto filmu par Fantomasu uzņemt tieši Krievijā. “Taču projekts netika realizēts. De Finess gribēja nodarboties ar ko citu, neskatoties uz piesolīto honorāra paaugstinājumu, bet Žans Marē pat dzirdēt neko negribēja par jaunu sēriju. Viņam bija līdz kaklam ar marionetes lomu jau iepriekšējās. Kronis visam bija, ka zaļās krāsas grims un gumijas maskas padarīja viņa seju pumpainu,” rakstīja Demonžo savā grāmatā Mans kino. Viena dzīve un milzums filmu.
Pirms vairākiem gadiem notika aktīvas diskusijas par Fantomasa sēriju uzņemšanu pa jaunam. Franču kinoproducents Tomā Langmans, kurš 2012. gadā saņēma Oskaru par labāko filmu – melnbalto mēmo filmu Mākslinieks –, iepriekš bija nodomājis pievērsties Fantomasa reanimēšanai, tomēr no šīs ieceres atteicās. Bija arī ideja piedāvāt noziedznieka-policista lomas pirmklasīgajiem franču aktieriem Vinsentam Kaselam un Žanam Reno. Pagaidām gan Fantomasa frontē viss ir klusu.
Kino eksperti domā, ka 20. gadsimta sākuma jeb  La Belle Époque ļaunais antivaronis ar visu savu eksotiku tomēr ir pārāk lokāls personāžs, kuram ir dziļas saknes franču kultūrā un sadzīves tradīcijās. Mūsdienu acīm skatoties, viņi atzīst – padomju skatītājs ļoti daudz zaudēja, neko nezinot nedz par Fantomasa, nedz Rietumu pasaules kontekstu. Francijā Fantomass bija piedzīvojis jau divus lielus popularitātes viļņus – bulvāru romānu formātā un ar mēmā kino seriālu pirms Pirmā pasaules kara. Junebella filmas ir tieša atsauce, daudzkārtēja citēšana, ironija un cieņa pret režisoru Luiju Feijādu, kura uzņemtās melnbaltās filmas atstāja milzīgu ietekmi kultūrā. Tāpēc franči un citi zinoši kinoskatītāji saprata zemtekstus un to, kāpēc Fantomass ir tieši tāds. Bet padomju skatītājs nezināja neko – ne to, ka bijuši desmitiem romānu par Fantomasu un milzums komiksu (PSRS vispār tolaik nezināja, kas ir komiksi), ne to, ka bija Feijāds un sirreālisti, kuriem Fantomasa tēls bija ļoti iecienīts un tika interpretēts visdažādākajos veidos.
Padomju sabiedrība saņēma to visu, izrautu no konteksta, un rezultāts bija tāds, kāds bija.

Fantomasam šogad 150!

Fantomasa izgudrotāji ir franču žurnālisti un rakstnieki Marsels Alēns un Pjērs Suvestrs, kuri 1911.–1913. gadā sarakstīja klasisko ciklu par Fantomasu – 32 sējumus. Viņi bija noslēguši līgumu par apjomu ar Parīzes izdevēju Artemu Faijāru, kurš izdeva šos bulvāra romānus, iespiestus uz lēta papīra, un pārdeva par santīmiem. Tomēr romānu tirāžas tika izpirktas pilnībā, un Fantomass bija īsts tautas varonis.
Pēc Pirmā pasaules kara situācija mainījās, līdz ar to – arī Fantomasa tēls. Divdesmitajos gados Marsels Alēns, palicis bez līdzautora (Suvestrs pēkšņi nomira no plaušu karsoņa), četrdesmit gadu laikā uzrakstīja vēl 11 romānu. Tas bija cits Fantomass, daudz mūsdienīgāks, ar piedzīvojumiem pat kosmosā.  
Pašam Fantomasam šogad apritētu 150 gadu, jo romānos kā viņa dzimšanas gads minēts 1867. Taču fakti par Fantomasa dzīvi ir ļoti skopi. Romānu gaisotne ir diezgan baisa, un pats antivaronis rādīts kā absolūtais ļaunuma iemiesojums – noziedznieks, kas slēpj savu seju, sociopāts, kuram patīk spīdzināt un nogalināt sadistiskā manierē. Viņš ir nežēlīgs pret visiem, tostarp saviem bērniem: dēlu Vladimiru un meitu Elēnu. Pret viņu cīnās inspektors Živs, inteliģents un neatlaidīgs detektīvs, un žurnālists Fandors, kura vecākus Fantomass nogalināja.
“Viņa nokrita beigta un vairs nekustējās,” Alēns pats smējās par šo romānu stilu. Un tomēr, par spīti primitīvam un nereti stieptam stāstījumam (lai aizpildītu līgumā prasīto apjomu), ar Fantomasu aizrāvās pat inteliģenti cilvēki. Piemēram, liels fans bija krievu režisors Sergejs Eizenšteins, kurš Parīzē iegādājās pilnu romānu komplektu, un viņu tāpēc apskauda daudzi ne mazāk inteliģenti kolēģi.

Pirmās filmas par Fantomasu arī Rīgā

Pirmās piecas sērijas par Fantomasu uzņēma franču režisors Luijs Feijāds 1913.–1914. gadā, un tās atzītas par mēmā kino meistardarbu. Tās bija kriminālas melodrāmas ar melnā humora elementiem. Feijādam izdevās bagātināt Fantomasa tēlu un padarīt visu šo bulvāru romānu stāstu daudz poētiskāku. Kā spilgts tēls parādās Parīze La Belle Époque jeb Skaistā laikmeta periodā, kad Eiropas sabiedrība nepazina lielus karus, revolūcijas un krīzes. Būdams lielisks režisors, Feijāds piešķīra Fantomasam papildu dimensijas, kaut ko lirisku, fantastisku, saglabājot arī romānu noskaņu. Filmās atdzīvojas ēnas, silueti, pilsētas ainava. Nofilmētajiem Parīzes skatiem ir zelta vērtība, jo šodien nav daudz dokumentālu liecību par tā laika pilsētas ielām un iedzīvotājiem.
Zināms, ka šīs filmas tika tulkotas krieviski un ar milzu panākumiem demonstrētas Maskavas, Pēterburgas, Odesas un Rīgas kinoteātros.
Pēdējā filma iznāca uz ekrāniem tikai trīs mēnešus pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Pēc kara pirmie, kas ķērās pie Fantomasa ekranizācijas, bija amerikāņi. Viņi 1920. gadā uzņēma mēmo filmu 20 sērijās, kas maz līdzinājās franču ekranizācijai. Nākamajās desmitgadēs sekoja vēl pa kādai filmai, līdz franči sešdesmitajos gados saņēmās slavenajai triloģijai.