"Zināju, ka te man būs stipri mazāka alga" - anglis pārdod dzīvokli Londonā, lai dzīvotu Latvijas laukos

Atrast Endrjū mājas Limbažu novadā ar auto nebūt nav viegli. Uz tām ved līkločains, biezu krūmu ieskauts zemes ceļš un precīzu adresi nosaukt nevar.

Galamērķī paveras skats uz ļoti koptu saimniecību. Pēc sasveicināšanās Endrjū piekrīt nelielai ekskursijai pa savu zemi Latvijā.

“Pa kreisi ir mūsu dzīvojamā māja, kur uzturamies mēs paši, savukārt pa labi ir krietni vecāka celtne, kurā pirms daudziem gadiem mitinājās iepriekšējo zemes īpašnieku ģimene. Šajā namā ir plaisas un tas ir sašķiebies, taču es esmu apņēmies to saglābt, cik nu spēšu. Protams, es varētu atmest ar roku, taču šis nams ir vismaz 100 gadu vecs! Tā ir daļa no vietējās vēstures,” stāsta Endrjū. Zāle pagalmā ir svaigi nopļauta, ir iekārtots arī dārzs un siltumnīca. Gaidot ciemos bērnus ar mazbērniem, uzsliets batuts.

"Šobrīd paši audzējam dārzeņus, tostarp arī kartupeļus, kas man ļoti garšo! Man nav zināms iemesls, kādēļ, taču Latvijā tie garšo labāk,” lepni stāsta saimnieks.

Sētmalē slejas malkas grēda – izrādās, kurināmo Endrjū gādā pats saviem spēkiem. Viņš neprot runāt latviski, taču tas neesot šķērslis, lai šad un tad vienkāršā formā komunicētu ar kaimiņiem, izpalīdzot vai saņemot palīdzību dažādos saimniecības darbos.

Pārvākšanās uz Latviju kā kārtējais piedzīvojums

Zemi un ēkas viņi abi ar sievu Intu esot noskatījuši kādā no vietējiem sludinājumu portāliem, un nekustamā īpašuma iegādes process esot noritējis bez īpašām problēmām.

Taču stāsts par to, kā Endrjū apprecēja latvieti un pameta savu iedzīvi britu salās, sākas vēl ilgi pirms tam. “No jaunības esmu bijis menedžeris viesnīcās un restorānos. Pēcāk pievērsos datoru tirdzniecībai un pirms aptuveni 15 gadiem pārkvalificējos kā pedagogs un ilgu laiku mācīju matemātiku, informātiku. Ar Intu esam kopā jau deviņus gadus – iepazināmies Anglijā, kur viņa tolaik strādāja par auklīti,” atklāj Endrjū.

Pedagogiem Anglijā neesot viegla dzīve. Amata pienākumi un stress, ko mācībspēkam sagādā stingrās britu izglītības sistēmas procesi, vienā brīdī salauzuši Endrjū un viņš kārtējo reizi devies jaunā karjeras piedzīvojumā.

“Ja tu vairs nespēj atrast sev jaunus piedzīvojumus, tu tikpat labi varētu būt miris! Pirms trīs gadiem nosvinēju savu sešdesmito jubileju un sapratu, ka dzīvē ir nepieciešamas krasas izmaiņas. Anglijas skolās viss ir stingri balstīts statistikā un izmērāmu mērķu sasniegšanā, turklāt vislielākā atbildība gulstas tieši uz skolotāju pleciem. Es to vienkārši vairs nespēju izturēt un Intai pateicu: klau, ko tu teiktu, ja mēs pārceltos uz Latviju?” stāsta Endrjū.

Nedz viņa ģimene, nedz arī pati Inta, kurai Latvijā ir saknes, sākotnēji nav sapratusi Endrjū domu gājienu – viņa meita pat izplūdusi asarās uzzinot, ka tētis plāno pārcelties uz Latvijas laukiem.

“Mēs ar Intu par to ilgi runājām. Bija skaidrs, ka man nāktos pamest savu stresa pilno, taču labi apmaksāto darbu skolā. Biju sarēķinājis, ka Latvijā mani gaidītu strauja ienākumu samazināšanās, līdz ar to bija jāpārdod viss, kas mums piederēja, tostarp dzīvoklis Londonā. Visu naudu veltījām šai saimniecībai Limbažu novadā,” atklāj nama saimnieks. 

Šobrīd Endrjū no dzimtenes saņem tā dēvēto skolotāja izdienas pensiju un drīz sāks saņemt arī vecumdienu pensiju. Latvijā viņam un Intai nebūs problēmu izdzīvot ar šo naudu.

Kādēļ tieši uz Latviju? Endrjū paskaidro, ka pirms vairākiem gadiem apciemojis Intas radiniekus Dagdas tuvumā Latgalē, kur iemīlējis Latvijas neskartos laukus: “Mani arī fascinē tas, cik latvieši savā mentalitātē ir tuvu dabai. Esmu ievērojis, ka piektdienās lielceļus aizsprosto automašīnas – cilvēki pie pirmās izdevības dodas uz laukiem, tuvāk dabai. Jūs arī bieži uz pilsētu vedat produktus, kas izaudzēti lauku saimniecībās, vai ne tā? Tā ir jūsu saikne! Tikmēr Anglijā netrūkst bērnu, kuri nekad dzīvē nav redzējuši, kā izaug dārzenis.”

Ir viena lieta, kas Endrjū tomēr mulsina – Rīgā esot neizskaidrojami daudz tirdzniecības centru: “Cilvēku skaits Rīgā ir ap 700 000 – ievērojami mazāk nekā, piemēram, Mančestrā. Taču lielveikalu te ir vairāk nekā jebkur citur pasaulē!”

Bizness Anglijā izposta laulību

Mājas interjeru Endrjū un Inta iekārtojuši, iespēju robežās izvēloties Latvijas meistaru ražotas masīvkoka mēbeles. “IKEA priekšmetu šeit ir maz,” pajoko Endrjū. Pārim izdevies iekštelpās saglabāt lauku nama noskaņu, taču dizainam ir arī daudzi latviešu namam neraksturīgi elementi.

“Latviešu lasītājiem tas droši vien šķitīs interesanti: mans tēvs bija komunists. Mūsu ģimene bija spiesta dzīvot diezgan skarbos apstākļos, līdz ar to tika pieņemtas tieši šīs no visa plašā politiskā spektra idejām. Es gan gribētu norādīt, ka Lielbritānijas un Latvijas politikā ir milzu atšķirības – skaidrs, ka latviešiem komunisms primāri saistās nevis ar politisko nostāju un vīziju par to, kā jāveido valsts ekonomika, bet gan traģisku vēsturi un šaušalīgām represijām,” piebilst Endrjū.

Tieši augšana darbaļaužu ģimenē ietekmēja viņa izvēli uzsākt savas profesionālās gaitas ēdināšanas un apkalpošanas sfērās. Turklāt izrādās, ka pēcāk Endrjū mēģinājis uzsākt pats savas biznesa gaitas, taču neveiksmīgi: “Ar pirmo sievu bijām izdomājuši atvērt mūsu mazajā Anglijas pilsētiņā grāmatu veikalu. Stāsta īsā versija – tas viss beidzās ar izgāšanos, kuras rezultātā pazaudēju gan biznesu, gan laulību.”

Latvijas laukos par pienākumu trūkumu Endrjū sūdzēties nevar. Īpaši siltajos mēnešos darbu esot tik daudz, ka pat prātā neienākot doma, ka kādā brīdī varētu būt garlaicīgi. Fizisko slodzi viņš salīdzina ar regulāru fitnesa zāles apmeklēšanu.

“Nesaprotu, kas motivē latviešu jauniešus”

Endrjū paguva iejusties skolotāja lomā arī Latvijā, mācot angļu valodu Limbažu novada ģimnāzijā. Tiesa, esot pavisam skaidrs, ka šīs darba attiecības aprausies tuvākajā laikā. Iemesls: Latvijas likumdošana, kas liedz skolā mācīt personām, kuras nerunā latviski.

“Skaidrs, ka likums šajā gadījumā, kad runa ir par angļu valodas stundām, varētu šķist nevietā. Man gan tika dota iespēja palikt amatā, ja sešu mēnešu laikā iemācīšos tekoši runāt latviski,” smej Endrjū, kuram līdz šim deviņu gadu kopdzīvē ar Intu tomēr nav izdevies pietiekoši labi apgūt mūsu valodu.

Izglītība ir temats, par kuru Endrjū varētu runāt ilgi un dikti. Lai arī Anglijā pastāvošā kārtība, viņaprāt, neesot ideāls variants nedz skolēniem, nedz skolotājiem, Latvijā notiekošais viņu nedaudz apbēdinājis.

“Man tiešām nav sapratnes, kur skolēni Latvijā gūst motivāciju, lai mācītos. Ar katru nākamo klasi mācību spektrs tiek nevis sašaurināts un koncentrēts, bet gan paplašināts. Pieaug priekšmetu skaits un slodze, taču nekādā veidā netiek mēģināts veicināt skolēnu vidū izvēli par labu nākotnes profesijai. Anglijā ir citādāk – tur skolēni jau pirms dokumentu iesniegšanas augstskolā zina, kādas tieši atzīmes ir nepieciešamas, lai iekļūtu tājā vai citā skolā, savukārt Latvijā sekmes tiek vērtētas pēc dokumentu iesniegšanas. Sanāk, ka līdz pat 12. klasei var nebūt konkrētas motivācijas un plānu attiecībā uz nākotnes profesiju, un galvenā motivācija ir tikt cauri skolai ar iespējami labākām atzīmēm it visā.

Vidējās izglītības process ir ļoti atrauts no tālākās dzīves. Manuprāt, tādā veidā tiek pazaudēts ļoti liels skolēnu potenciāls un ticiet man, Latvijas jaunieši ir ļoti gudri!” savu viedokli atklāj Endrjū.

Līgo svētki tradicionālās noskaņās

Endrjū ar lepnumu atklāj, ka kopā ar Intu regulāri iesaistās vietējos kultūras pasākumos, tādējādi atbalstot novadnieku iniciatīvas. Limbažos pirms Līgo svētkiem esot apmeklēti “pirms-Līgo-pasākumi” kā tos dēvē Endrjū.

“Līgojām gan pie kādas saimnieces, kura dzīvo netālu – viņa parasti sarīko ļoti tradicionālus saulgriežu svētkus. Brīvajā laikā šad tad noskatos pa kādai latviešu filmai, nesen bija "Četri Balti Krekli" ("Elpojiet dziļi"). Kopā ar Intu bijām arī uz filmas "Melānijas Hronika" seansu,” teic Endrjū.

Viņa runas stils, uzvedība un raksturs nepārprotami liecina, ka Endrjū dzimtene ir Anglijas ziemeļi, taču saimnieka tēlā Vidzemes lauku ainavā viņš jūtas tikpat labi.