Bijušais policists iznāk no cietuma un vaļsirdīgi izstāsta par baisajiem deviņdesmitajiem gadiem Latvijā

Latvijā zināmākais no Sergejam Čerņikovam inkriminēto slepkavību upuriem bija 1998. gadā noslepkavotais, tolaik ne mazāk skandalozās firmas “Terra Komerc” direktors Gundars Kņevinskis. Zīmīgi, ka deviņdesmitajos šo firmu apsūdzēja daudzu naudas noguldītāju apkrāpšanā – tam laikam tipisks noziegums, kuru grandiozitātē apsteidza vien “Banka Baltija” naudas izkrāpšanas skandāls.

Prokurore prasīja Sergejam Čerņikovam mūža ieslodzījumu, taču, kā pats atceras, tiesa piesprieda 16 gadus, noņemot 60% no izvirzītajām apsūdzībām. Cietumā Sergejs pavadīja no 1998. līdz 2009. gadam, panākot, ka viņu priekšlaicīgi atbrīvo par labu uzvedību.

Šobrīd Sergejs Čerņikovs ir brīvībā. Papildus algotajam pamatdarbam, viņš ir pievērsies aktiermākslai un, kā jau minēts, rakstīšanai.

Taču savu vainu Sergejs Čerņikovs līdz šim ir kategoriski noliedzis un viņa nostāja ir palikusi nemainīga – atkārtotu, nepamatotu apsūdzību, un tiesas kļūdu dēļ, daudzus savas dzīves gadus viņš bijis spiests pavadīt ieslodzījumā. Taču pēc iznākšanas no cietuma, nesenos brīvībā aizvadītos gadus Sergejs izmantojis, lai uzrakstītu romānu, kas balstīts uz deviņdesmito gadu notikumiem biznesa un kriminālajās aprindās. Šis stāsts sākas ar patiesu notikumu – Romas pāvesta Jāņa Pāvila II ierašanos Aglonā 1994. gadā. Tolaik Sergejs, vēl esot policista amatā, bija norīkots kā pāvesta apsardzes grupas komandieris.

Neskaitot šo interviju, Sergejs ar medijiem ir runājis vien divas reizes savā mūžā. 1993. gadā viņš, kā mobilā policijas pulka 6. rotas komandieris (šī struktūra Latvijā pārņēma funkcijas no Rīgas OMON, pilnā nosaukumā Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienības jeb tā sauktajām „brūnajām beretēm”), paudis viedokli kādam Latvijas TV kanālam par tolaik ieviesto vīzu režīmu un tad 1995. gadā, atbildējis uz jautājumiem kādam Krievijas laikrakstam. Viņa paša viedoklis par sev izvirzītajām apsūdzībām, tiesu un piespriesto sodu līdz šim publiski nav izskanējis.

Sāksim no paša sākuma. Pastāstiet par sevi – kādā ģimenē uzaugāt, kāda bija Jūsu bērnība?

Esmu dzimis 1970. gadā, Krasnodarā Krievijā. Bijām parasta, normāla padomju ģimene. Tajā pašā gadā, divus mēnešus pēc manas dzimšanas, mani vecāki pārvācās uz dzīvi Rīgā. Iemesls dzīvesvietas maiņai bija darbs – mammai piedāvāja galvenā tehnologa darbu tolaik prestižajā Rīgas Tabakas fabrikā. Viņa pabeidza institūtu un atlikušo dzīvi, līdz pensijai nostrādāja, Rīgā.

Kāds bijāt skolas gados? Kā tolaik redzējāt mūsu valsti un varas sistēmu?

Skolā biju gandrīz teicamnieks, komjaunatnes vadītājs. Man patika būt aktīvam, piedalīties sabiedriskajā dzīvē, nevis sēdēt aizmugurējos solos. Skolu dzīvoju kā savu dzīvi un vienmēr piedalījos svarīgu jautājumu risināšanā. Patiesībā esmu atvērts, pozitīvi noskaņots cilvēks un arī skolā tāds biju. Mani tiešām nevar dēvēt par introvertu. Pamatizglītību no 1977. gada līdz 1987. gadam ieguvu Rīgas vācu solā “Herderschule”.

Runājot par manu skatījumu uz valsti un varas sistēmu – PSRS norieta gados jau biju pieaudzis un sāku reāli saprast situāciju, kādā esam nonākuši. Viss bija ļoti sarežģīti un daudzslāņaini. Pie varas nāca Gorbačova kungs un nākotne šķita neskaidra. Tādam cilvēkam kā man, kurš tolaik tomēr bija salīdzinoši tālu no politikas, bija grūti. Centos piedalīties, rīkoties pareizi un būt noderīgs, taču nevaru teikt, ka pilnībā sapratu, kas tajos gados notika sabiedrībā un politikā.

Jūsu profesionālā izaugsme sākās ar militārismu. Kā nonācāt uz šī ceļa?

Katram no mums dzīvē ir kāds cilvēks, kurš reizēm palīdz pieņemt ļoti svarīgus un izšķirošus lēmumus. Mans vectēvs bija Otrā pasaules kara veterāns, kuram karalaukā vācu tanks pārbrauca pāri kājām. Skaidrs, ka viņš man bija ļoti liela autoritāte, un izvēlēties militāro karjeru man ierosināja tieši vectēvs.

Tas nebija pretrunā manam dzīves skatījumam un ideoloģijai. Karavīrs – tā vienmēr ir bijusi cienījama profesija jebkurā valstī, ne tikai PSRS. Bez problēmām iestājos Rīgas Birjuzova Kara Augstākajā Skolā un uzsāku mācības. Tolaik mani apmierināja arī tas, ka komunistiskā partija pamazām sāka izjukt. Līdz ar to pagaisa arī šī izteiktā politiskā šķautne apmācībām bruņotajos spēkos. Pāri palika vien militāri-profesionālie aspekti.

Ko apguvāt kara skolā?

Mana specialitāte: stratēģisko, lidojošo aparātu inženieris, kodolieroču kompleksu speciālists.

Deviņdesmitos pavadījāt kā policijas specuzdevumu vienības komandieris. Kā tur nokļuvāt?

Tolaik Latvijā, kad krievu armijas daļas lēnām devās projām, parādījās izteikts oficieru trūkums. Mana bataljona komandieris mani vienkārši pasauca pildīt pienākumus, sakot: “Serjoga, man kritiski pietrūkst oficieru. Tu esi vietējais, nāksi pie manis!” Viņš man bija labs paziņa. Kādēļ gan ne? Tā, atsaucoties izmisīgam komandiera lūgumam, arī nonācu policijā. Arī šis solis nebija pretrunā maniem personīgajiem principiem.

Piedzīvojumu droši vien netrūka... Vai, Jūsuprāt, policija tolaik bija spējīga stāties pretī noziedzniekiem? 

Tas viennozīmīgi bija ļoti interesants periods. Valsts vara, kriminālā pasaule un policija bieži vien mijās krustām, šķērsām un pašam tikt skaidrībā par to, kas ir kas, bija ļoti grūti. Darbs policijā tolaik bija tāds, ka gadā vismaz pāris reizes, saņēmu, tā teikt, “darba piedāvājumus” – uzaicinājumus paralēli piestrādāt kādā no kriminālajām brigādēm. Piesolītā alga nebija no mazākajām. Es no šādiem piedāvājumiem atteicos – manuprāt, dzīvē ir jāizvēlas viena puse, kurā nostāties.

No visa policijā pavadītā laika, aptuveni četriem gadiem, visspilgtāk atmiņā palicis viens konkrēts uzdevums – Romas pāvesta Jāņa Pāvila II apsargāšana 1994. gadā. Tolaik viņš Aglonā ieradās ar milzīgu helikopteri. Es biju pāvesta apsardzes grupas komandieris. Visas šīs operācijas laikā ieguvu milzīgu pieredzi. Latvijai šis bija neaptverami svarīgs notikums – izdarīt kaut ko ne tā nozīmētu aizsākt starptautisku skandālu. Vēl labi atceros arī to, kā mums tika uzticēts ievest kārtību Rīgas Centrālcietuma 1. korpusā. 1994. gadā tā bija viena no grūtākajām operācijām Rīgā. Tie, kas zina, apstiprinās, ka šis korpuss tolaik bija pārvērties par totālu elli.

Pildot uzdevumus, savas kompetences ietvaros piedalījos arī vīzu režīma ieviešanas procesos 1993. gadā. Faktiski kā policijas operatīvais darbinieks biju iesaistīts visos tā laika lielākajos notikumos. Uzskatu, ka veiksmīgi tiku galā ar saviem pienākumiem.

Kādas bija sajūtas, pirmo reizi saskaroties ar tā laika noziedzīgo pasauli? Vai tas atstāja iespaidu uz psihi?

Katram cilvēkam dzīvē vismaz reizi nākas saskarties ar ko tādu, kas pamatīgi izsit no sliedēm un uzdzen kaut ko bailēm vai šokam līdzīgu. Neslēpšu – esmu parasts cilvēks, un arī es biju satriekts, pirmo reizi, aci pret aci, saskaroties ar šo neiedomājamo netīrību, šo otro mūsu sabiedrības dzīves pusi. Iespaidi no tiem laikiem ir labi saglabājušies atmiņā. Tolaik pie sevis domāju: “Esmu parasts ģimenes cilvēks. Dzīvoju kā jebkurš cits kārtīgs vīrietis padomju laikos, taču izrādās man blakus eksistē cita pasaule – pavisam reāla un patiesi bīstama organizētā noziedzība.” Jā, ļoti labi atceros šos momentus... Taču pie visa var pierast. Ar laiku mans darbs, un tajā pieredzētais kļuva tikpat ikdienišķs kā šis brīdis, kad kopā dzeram kafiju.

Bija tādi, kuri nepierada. Kas bija tās īpašības, kas Jums tolaik ļāva izdzīvot?

Es uzskatu, ka izdzīvot deviņdesmitajos man palīdzēja mani principi – es centos rīkoties tā, lai citiem dēļ manis nebūtu nepelnītu nepatikšanu. Piemēram, ja runa bija par kādu no maniem labiem kolēģiem, tad es pret viņu izturējos kā pret kolēģi. Ja runa bija par cilvēku, kurš, rupji sakot, dzīvoja kā mēsls, tad atvainojiet – viņš, visticamāk, bija pelnījis manu neiecietību. Pieļauju, ka šis princips tolaik ļāva man iegūt daudz labus draugus un palikt dzīvam.

Meksikā šobrīd ir pilsētas, kurās policija ir teju vai bezspēcīga noziedzīgo grupējumu priekšā. Kas, Jūsuprāt, ļāva Latvijas tiesībsargājošajām instancēm saglabāt varu mežonīgajos deviņdesmitajos?

Ļoti labi atceros to momentu, kad kriminālās brigādes Latvijā sāka uzstādīt savus noteikumus gandrīz visiem bez izņēmuma. Šīs bandas centās “paņemt zem jumta” teju visus biznesus, īpaši nešķirojot kā tādi zvēri. Taču es kā policijas leitnants, piepeši sāku just, ka vietējā vara pamazām tiek galā ar situāciju. Tiešām nevaru pateikt, no kurienes radās šāda iniciatīva, kurš tieši bija atbildīgs par stratēģiju, taču no mana, kā policijas operatīvā darbinieka skatpunkta, bija skaidri redzams, ka izdzīvot šādiem noziedzīgiem grupējumiem kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Viņus sēdināja cietumos, no viņiem bieži vien “atbrīvojās” pašu kolēģi – situācija valstī mainījās. Es to jutu un sapratu. Protams, ne jau mēneša vai divu laikā viss kļuva citādi – pagāja vairāki gadi. Manuprāt, iemesls sekmīgai cīņai ar to laiku organizēto noziedzību bija pavisam vienkāršs – tā bija valsts pārvaldes iniciatīva, normāls darbs, ko veica tā laika varasiestāžu labie, godīgie cilvēki. Patiecoties viņiem, Latvija spēja pārciest periodu, kuru lielākoties raksturoja noziedzība un zvērības.

Kādi bija Jūsu personiskie plāni šajā desmitgadē?

Man tolaik bija ģimene, taču es nevēlētos šobrīd apspriest personisko dzīvi tādos sīkumos. Plāni arīdzan bija, taču deviņdesmitie pamatīgi sagrozīja manu dzīvi. Ja viss būtu noticis citādi, iespējams, man šobrīd būtu ģenerāļa uzšuves. Man tiešām patika darbs policijā. Patika saņemt un dot pavēles. Patika uzturēt kārtību ne vien savā apakšvienībā, bet arī valstī.

Taču pavisam drīz pats nonācāt apsūdzētā un aizdomās turamā lomās. Kā tā?

Pirmo reizi mani Latvijā aizturēja 1996. gadā, tas nav noslēpums. Iemesls – apsūdzības vietējā naktskluba “Zero Zone” spridzināšanā. Tiku pilnībā attaisnots, un mani atbrīvoja pēc neilga laika. Ar šo noziegumu man nebija ne mazākā sakara, un par šādu kļūdu valsts man tolaik izmaksāja kompensāciju. Atceros šī nozieguma detaļas – aiz skatuves, ja nemaldos, bija nolikts ap 1kg trotila un sprādziena rezultātā skatuve apgāzās, šo visu var atrast internetā. Taču man nav ne mazākās nojausmas, kas stāv aiz šī visa, un kādēļ tas tika darīts. Es biju tālu no šī visa, uz šādiem klubiem esmu bijis labi ja trīs vai četras reizes dzīvē. Bet mani nez kādēļ aizturēja, apvainoja un tad atbrīvoja. Tādi jau bija tie gadi Latvijā.

1998. gadā tikāt apsūdzēts firmas “Terra Komerc” prezidenta noslepkavošanā un ieslodzīts.

Jā. Taču par šo gadījumu cilvēki Latvijā jau ir vairāk vai mazāk ir aizmirsuši. Man ir versijas, kādēļ un kam tas varētu būt izdevīgi, taču lai saglabājas intriga. Finanšu piramīda, kuras centrā tolaik bija “Terra Komerc”, pēc apjomiem bija otrā lielākā Latvijā, piekāpjoties ar “Banku Baltija” saistītājām aktivitātēm. Mani apvainoja “Terra Komerc” direktora Gundara Kņevinska slepkavībā, kurš it kā esot bijis nolaupīts un vairākas dienas pirms nāves turēts kādā privātīpašumā, Ogrē.

Tā sākās manas dzīves lielākās nepatikšanas. Šajā noziegumā mani apsūdzēja Latvijas ģenerālprokurors, taču pavisam drīz, viena pēc otras, kā tādas sēnes, uzradās citas apsūdzības. Slepkavības veids, par kuru tolaik, šajā sakarā tika runāts, bija visai eksotisks – sprandas salaušana ar speciālu paņēmienu.

Savu vainu slepkavībā kategoriski noliedzat. Pamatojiet apgalvojumu, ka esat tiesas kļūdas upuris, un sniedziet savu skatījumu par tā laika notikumiem.

Tolaik atradās divi liecinieki, kuri apgalvoja, ka ir redzējuši, kā es pastrādāju šo noziegumu. Taču liecības bija gana juceklīgas – sākumā abi teica, ka to redzējuši vienā pilsētā, taču pēc tam mainīja liecības, nosaucot pavisam citu pilsētu. Šajā momentā tas viss sāka izskatīties diezgan smieklīgi. Taču vēlos piebilst, ka apsūdzības parakstīja pats ģenerālprokurors. Uzskatu, ka tas viss ar mani notika tamdēļ, ka atbildīgajiem šo visu taču kaut kā vajadzēja “atstrādāt”.

Vai jums kāds jebkad ir uzdevis jautājumu, kāda iemesla pēc Jums tas vispār būtu bijis jādara?

Man nekad mūžā neviens neko tādu nav jautājis. Uz šo neērto jautājumu loģiska atbilde vienkārši neeksistē. 

Savulaik uzvarējāt Latvijas valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šo konkrēto noziegumu izmeklēšana vilkās gadiem. Es šo laiku, aptuveni sešus gadus, jau pavadīju ieslodzījumā un kādā brīdī sapratu, ka šim visam nebūs gala. Tolaik no masu mediju puses tika pieļauti vairāki nopietni pārkāpumi pret tiem, kuri bija pakļauti izmeklēšanai. Tostarp arī pret mani.

Medijiem bija pilnīga brīvība bez jebkādām sekām atspoguļot nekorektus apgalvojumus vēl pirms tiesas sprieduma un tā laika ministru prezidents, partijas “Latvijas Ceļš” priekšsēdētājs Andris Bērziņš savā priekšvēlēšanu kampaņā apgalvoja, ka viņu rindās lūk ir šis te policijas priekšnieks Aloizs Blonskis, kurš ticis galā ar tādiem rūdītiem noziedzniekiem kā Tālbergs, Haritonovs un Čerņikovs. Tā teikt: “Viņam ir dzelzs tvēriens, balsojiet par mums!” Tā bija politiska reklāma, kuru tolaik skandināja četras līdz astoņas reizes dienā, visu mēnesi, Kā jau minēju, tiesas procesi pret mani vēl tikai notika un sprieduma nebija. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lēma par labu man, taču tikai 2011. gadā, jo līdz brīdim, kad beidzās tiesu procesi Latvijā, Eiropas tiesa manu prasību iesaldēja.

Kā pavadījāt laiku ieslodzījumā? Kādi bija secinājumi, atziņas?

Jau no paša sākuma man uzticēja noliktavas vadītāja amatu. Ar šiem pienākumiem tiku galā ļoti labi. Man bija savs kabinets, savs personīgais stacionārais telefons, darba galds un tīrs apģērbs. Esot cietumā, laiks ir vērtīgākais resurss un es to izmantoju lietderīgi. Ja tu ikdienā spēlē videospēles uz “PlayStation”, kurš man, starp citu, bija pieejams, un vakarā iedzer stipru tēju vai čefīru, tad tas laiks ir izmests vējā. Ja tu lasi grāmatas, mācies valodas vai sporto, tu saglabā savu cilvēcību.

(Sergejs Čerņikovs cietumsodu izcieta Rīgā, Matīsa cietumā, kurš 2008. gadā tika apvienots ar Rīgas Centrālcietumu)

Kādas bija Jūsu attiecības ar citiem ieslodzītajiem?

Tas pats princips, kurš man ļāva izdzīvot deviņdesmitajos, palīdzēja arī cietumā – ja netaisīsi citiem nepatikšanas, tevi cienīs. Kad cietumā ierodas kāds jauns ieslodzītais, pirmo pasauc noliktavas priekšnieku, proti, mani.

No manis ir atkarīgs, pie kādas gultas veļas tiks ieslodzītais. Savulaik esmu izsniedzis šīs lietas gan tam pašam Aivaram Lembergam, kad viņu 2007. gadā pārvietoja uz Matīsa cietumu, gan arī nežēlīgajam bērnu slepkavam no Gulbenes, Aleksandram Korjakovam, kurš šo noziegumu bērnudārzā pastrādāja 1999. gadā. Lembergam iedevu normālas lietas, taču tam otram – matraci, kura biezums bija aptuveni puse centimetrs. Cietumā ir līdzīgi kā brīvībā – ja tu sevi nostādīsi kā sakarīgu, domājošu cilvēku, tad pret tevi tā arī attieksies. Protams, ar nosacījumu, ka tu savu reputāciju pats nesabojā.

Pēc visa piedzīvotā pievērsāties teātrim. Kādēļ tāds pavērsiens?

Mani vienmēr interesējusi arī māksla un kultūras lietas. Atceros, ka pēc iznākšanas brīvībā pieteicos provēm uz galveno lomu kāda vietējā maizes ražotāja reklāmā un tiku izraudzīts. Šis process man tiešām no visas sirds iepatikās, un izdomāju, ka jāiet tālāk. Pavisam drīz beidzu aktieru kursus un kopš tā laika esmu filmējies daudzās lomās, tostarp arī kā otrā plāna aktieris 2016. gada latviešu filmā “Melānijas Hronika”. Tā ir liela laime, ja dzīvē vari nodarboties ar to, kas pašam patīk.

Vai sekojat līdzi Latvijas kultūras dzīvei?

Protams! Šis viss man ļoti interesē! Mani ļoti apbēdināja tas, ka mūsu aktierus nesen neielaida ASV. Man prieks, ka tādi aktieri kā Mārtiņš Vilsons, Ivars Kalniņš un Arnis Līcītis joprojām ir ļoti pieprasīti un man pašam ir bijis tas gods būt uz vienas skatuves ar šiem teātra gigantiem. Ar lielu interesi sekoju līdzi visiem Latvijas kultūras jaunumiem. Māksla – tā šobrīd ir mana dzīve.

Esat uzrakstījis romānu, kurš balstīts uz deviņdesmito gadu notikumiem gan valsts, gan Jūsu paša dzīvē. Kas pamudināja to darīt?

To, ka rakstīšu šādu grāmatu, nolēmu jau ļoti sen, vismaz pirms 15 gadiem. Reāli to sāku darīt pirms trīs gadiem. Man bija žēl to parasto cilvēku, kuri bija iesaistīti “Terra Komerc” afērās – daļa no viņiem šajā piramīdā noguldīja savu pēdējo naudu. To cilvēku vidū bija pensionāri, arī mana māte.

Atgādināšu, ka tolaik vēlēšanu kampaņās politiķi nemitīgi solīja, ka atgūs šo naudu. “Viss būs labi, šī ir mūsu programma!” tādus vēstījumus atklausījos, esot cietumā. Taču tālāk par vārdiem neviens tā arī neaizgāja. Vai kāds tika skaidrībā? Nē taču. Šo lietu pamazām nobremzēja, un nu jau viss ir aizmirsts. Tā bija liela nauda – aptuveni 50 miljoni. Viens miljons dolāru 100 dolāru banknotēs sver aptuveni 7,5kg. Iedomājieties, kāda kaudze sanāk no 50 miljoniem.

Pazudusī nauda:

1995. gadā “Bankā Baltija” pazuda 200 miljoni ASV dolāru, “Terra Komerc” - aptuveni 50 miljoni ASV dolāru, ko politiķi pirmsvēlēšanu kampaņā solīja tautai atgūt. “Terra Komerc”, bija lielākā finanšu piramīda un darbojās no 1993. līdz 1995. gadam, piedāvājot noguldīt naudu, par to saņemot 14-22 % ik mēnesi. “Terra Komerc” bija aptuveni 10 000 noguldītāju, no kuriem trešdaļa bija pensionāri. Kredītu pārraudzība tolaik bija "Latvijas Bankas" ziņā, kuru vadīja Einars Repše.

Vai atklāsim ko jaunu par tā laika Latviju, izlasot kriminālromānu “Terra Komerc РИГА КРИМИНАЛЬНАЯ”?

Tā kā es biju iesaistīts šajā skandālā, man ir ļoti daudz kas zināms. Es viens no pēdējiem, kuri ar šīs firmas prezidentu komunicēja pirms viņa nāves. Atsevišķas sarunu detaļas, to kas tolaik notika ap šo finanšu piramīdu, esmu aprakstījis lielākajā, šīs romāna beidzamajā nodaļā. Daži no tiem, kuri arī bija iesaistīti, deva man atļauju izmantot viņu īstos vārdus. Citu personu identitāti esmu slēpis, nedaudz izmainot vārdus un uzvārdus.

Vēlos uzsvērt, ka, lai arī lielākā daļa uzrakstītā ir taisnība, grāmatā ir arī daļa izdomas. Notikumi ir dramatizēti, lai romāns būtu interesants, taču tas viss balstīts uz patiesiem deviņdesmito gadu notikumiem Latvijā.

Tiem, kuri tos laikus labi atceras, būs interesanti lasīt par tolaik zināmām vietām un notikumiem, savukārt tiem, kuri tolaik vēl nebija iesaistīti sabiedrības dzīvē, būs interesanti par to visu uzzināt vairāk. Darbība notiek trīs valstīs – 80% Latvijā un nedaudz arī Sibīrijas apvidū Krievijā un Vācijas pilsētā Ķelnē. Aprakstīti arī notikumi Ādažos, centra picērijā, kuru tā laika cilvēki noteikti atcerēs kā vietu, kur varēja dabūt ļoti garšīgu picu. Stāsts noslēdzas Rīgas pilsētas ielās un šo visu tik tiešām būs interesanti lasīt.

Vai rakstīšanas process padevās viegli?

Izbaudīju katru mirkli. Kā jau teicu, māksla, radošā darbība – tā ir mana sirdslieta.

Kas Jums sakāms par šobrīd Latvijas politikā, biznesā un sabiedriskajā dzīvē notiekošo?

Saprotams, ka man ir viedoklis par to, kas šobrīd notiek Latvijā, taču es cenšos būt politiski neitrāls. Mana pārliecība – jārīkojas tā, lai progress skartu visus iedzīvotājus, turklāt ne vien Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs.

Tamdēļ man īsti nav saprotams, kādēļ mūsu veselības nozare ir atstāta tik bēdīgā stāvoklī, kādēļ valsts tā izturas pret skolotājiem, kādēļ mēs tik cītīgi bruņojamies? Ja man būtu iespēja kaut ko izlemt šajā sakarā, es koncentrētos uz parasto iedzīvotāju labklājību. Netaisos skaļi runāt par ģeopolitiskiem lēmumiem, vēlos vien pateikt, ka vienmēr esmu bijis parasto cilvēku un parastas, ikdienišķas ģimeniskās laimes pusē.

Kriminālromāns „РИГА КРИМИНАЛЬНАЯ – TERRA KOMERC” grāmatnīcās būs pēc pāris nedēļām, jūnija sākumā.