Vieta, kādas nav nevienā citā Eiropas galvaspilsētā. Unikāls ieskats rīdzinieku dzīvē Kundziņsalā
Pašā Rīgas vidū ir kāda vieta, kurā tipiskākie galvaspilsētas iedzīvotāji savas dzīves laikā, iespējams, nemaz nav bijuši – Daugavas lejtecē esošā Kundziņsala. Kādēļ gan doties uz Kundziņsalu, ja tur nav darīšanu? Kā pārliecinājās portāla Kasjauns.lv komanda, uz šīs salas nav nedz skolas, nedz slimnīcas, nedz arī kādas izklaides vietas. Nav pat pārtikas veikala! Taču tā visa vietā ik uz soļa pieejams kas tāds, ko mūždien aizņemtajās Rīgas ielās neatrast – saticība un pilnīgs miers.
Kundziņsalā, relatīvi nelielā teritorijā, jau daudzus gadus kopā sadzīvo Rīgas Brīvosta ar personālu un mazstāvu dzīvojamo ēku iemītnieki. Tā ir viena no Rīgas klusākajām vietām un līdzīgas nav nevienas citas Eiropas valsts galvaspilsētā.
Kundziņsala izveidojusies pakāpeniski, gadsimtu gaitā, sākot ar 18. gs otro pusi, pēc apkārtējo aizsargdambju uzcelšanas un Daugavas gultnes padziļināšanas, saplūstot vairākām nelielām saliņām, no kurām lielākā bija Pīļu sala. Tā bija atdalīta vēl 19. gadsimta beigās, vēstīts portālā “Citariga.lv”.
Ievērojamākās izmaiņas Kundziņsalu skāra pēc Otrā pasaules kara. Attekas un līči salas Sarkandaugavas pusē un tās lejasgalā tika aizbērti, uzskaloti vai pārpurvojās. Tika uzcelts dzelzsbetona tilts, kas salu savienoja ar Sarkandaugavu, ostas vajadzībām uzcēla arī dzelzs tiltu.
Dzīve uz salas
Uz Kasjauns.lv lūgumu izrādīt salu un pastāstīt par tās iedzīvotāju dzīvi atsaucās kāda vietējā meitene vārdā Sabīne kopā ar draudzeni Lindu. Ikdienā viņa strādā par bārmeni Rīgā, bet naktis pārlaiž sava drauga mātes namā Kundziņsalā.
Pirms dodamies ceļā pa Kundziņsalas ielām, arī pati nama saimniece Ilma labprāt izstāsta, kā nonākusi uz salas un kādu dzīves ritmu tā diktē vietējiem, taču fotografēties nevēlas.
“Astoņus gadus atpakaļ, maijā šeit brīnišķīgi ziedēja kastaņi un ceriņi. Tolaik es arī iemīlējos šajā salā,” paskaidro sieviete. Viņa šeit, no senčiem mantotā zemē, dzīvo jau 12 gadus, kopš dienas, kad bija spiesta atstāt savu dzīvokli Rīgas centrā. Un tā jau ceturto paaudzi.
Reiz tumsā uzbrucis laupītājs
“Ja paskatās uz vēsturi, tad apdzīvotais kvartāls Kundziņsalā ir ievērojami sarucis, dodot vietu ostai. Pagātnē bija apdzīvota visa sala, bija dārziņi. Pie mums savulaik, pētīt putnus brauca slavenais rakstnieks, ornitologs Kārlis Grigulis,” izstāsta nama saimniece.
“Kādreiz ostas vietā bija ganību lauki!” piebilst viņas 11 gadus vecā mazmeita Līva, kura arī dzīvo uz salas.
Dzīve šeit patiesi esot neticami mierīga. Lai arī Sarkandaugava un Rīgas centrs ir salīdzinoši netālu, satiksmes un pilsētvides trokšņi Kundziņsalu nesasniedz. Tā vietā šeit atrodamas vien dažādas putnu sugas.
Skaļākais, kas šeit noticis ar Ilmu – aplaupīšana. “Aptuveni pirms pieciem gadiem, tumšos vakaros bieži braucu mājās ar sabiedrisko transportu. Vienā no šādām reizēm, pēc izkāpšanas, netālu no mājām man uzbruka laupītājs. Uzsita ar lukturi pa galvu, atņēma somu un aizbēga. Zaudējumi varētu šķist ne tie lielākie, taču rokassomā sievietei ir visa dzīve! Rokā jau viņu vēlāk it kā dabūja policija. Neesot bijis vietējais,” satraucošo pieredzi atstāsta sieviete.
Pamatā dzīve Kundziņsalā rit bez īpašas drāmas, un, ja viss ies kā līdz šim, nākamā šo māju, iespējams, mantos Līva, kura nu ir pievienojusies mums pastaigā pa Kundziņsalu ar skrejriteni.
Pamestība un mājīgums vienuviet
Klīstot pa Kundziņsalas ielām, acīs primāri krīt kontrasts starp cilvēka apdzīvoto un pamesto vidi. Vietām ir redzami mūsdienīgi pagalmi, ar dekoratīvajiem baseiniem, līdzeni nopļautu mauriņu, jaunām siltumnīcām un koptiem sugas suņiem īpašuma sargu lomās. Taču pamatā Kundziņsalu klāj veci, 20. gadsimta sākumā celtie nami.
Liela daļa no tiem, šķiet, nav piedzīvojuši nekādus remontdarbus kopš Padomju laikiem, taču tas nebūt nenozīmē, ka tajos nedzīvo cilvēki. Pamanām, ka visai bieži sanāk noiet garām arī pamestiem namiem, kurus acīmredzami izpostījis ugunsgrēks. “Kundziņsalā ir bijuši vairāki ugunsgrēki,” izstāsta Sabīne.
Viņa arī piekrīt mūsu novērojumiem, ka, aplūkojot, salas namus, no malas grūti saprast, vai tajos kāds dzīvo. Kundziņsalā par to, ka nams ir apdzīvots, visdrošāk var spriest pēc tam blakus piesieta, rejoša suņa. Citādi ir diezgan grūti tikt skaidrībā.
Dekorāciju darbnīca pamestā ugunsdzēsēju postenī
Pirmā lielā pieturvieta ir Kundziņsalas centrā, netālu no 3. trolejbusa galapunkta esošais nams ar torni. Tas atgādina baznīcu, taču, kā paskaidro Sabīne, patiesībā šis nams ilgu laiku kalpoja kā brīvprātīgo Kundziņsalas ugunsdzēsēju postenis.
Izrādās, tā koši sarkanais tornis domāts nevis zvaniem, bet gan šļūteņu žāvēšanai. Sabīne izstāsta, ka sendienās posteņa pagalmā notikušas arī varen jestras balles.
Šobrīd šajā namā nelielu darbnīcu izveidojuši divi rīdzinieki Armands un Andris. Puiši labprātīgi uzņem viesus un atklāj, ka šeit tapušas atsevišķas dekorācijas tādām latviešu spēlfilmām kā “Rīgas Sargi” un “Sapņu Komanda”.
“Šeit nodarbojamies ar dažāda veida amatniecību. Apstrādājam gan koku, gan metālu,” paskaidro Armands. Nedz viņš, nedz Andris gan nav pastāvīgi Kundziņsalas iedzīvotāji. “Ja tā būtu, tad mēs visu laiku strādātu!” joko viņa kolēģis Andris.
Izmantojam izdevību un palūdzam darbnīcas saimniekiem atļauju uzkāpt augstajā tornī. No turienes paveras skats uz Kundziņsalas apdzīvoto daļu un ostu.
Atšķirīgā dzīve aiz metāla žoga
Ejot gar Rīgas Brīvostas uzslieto žogu, paveras skats uz pavisam citādu dzīvi. Tur, aiz sētas, garajam ceļam pošas tālbraucēji, kravu pārvadātāji. Viņu galamērķis – svešu valstu lielpilsētas, starptautiska mēroga infrastruktūras un loģistikas mezgli.
No Krūmāja, blakus kādam pamestam namam, var redzēt, kā ostā visapkārt, vairākos stāvos ir sakrauti lielizmēra konteineri. Milzīgie ostas krāni, kuri slejas starp tiem, atgādina žirafu kaklus.
Tuvāk iet gan nevaram – nepiederīgajiem ienākt ostas teritorijā ir kategoriski aizliegts, un kārtību šajā vietā uzrauga ostas policija. Ar acu kaktiņu pamanām, ka cauri kaut kā izdevies tikt vien kādai lapsai, ap kuru, uztraucoties par sevi un savu ligzdu drošību, paniski lidinās vārnu pulks.
“Kaķu māja” un pašiem sava svecīšu siena
Pēdējo nozīmīgo apskates objektu izvēlas Līva. Tā ir viņas vairākkārt pieminētā kaķu māja – sašķiebies šķūnītis pašā centrā, kuru, spriežot pēc nostāstiem, kuriem Līva tic, apdzīvo daudzi jo daudzi vietējie kaķi.
“Šeit viņi ložņā iekšā un ārā,” norādot uz nelielu atvērumu koka būves sienā, aizrautīgi stāsta meitene. Tiesa gan, ekskursijas laikā visā Kundziņsalā pamanām vien divus līdz trīs peļu junkurus.
Pieaugušās meitenes vēl izstāsta, ka blakus kaķu namam atrodas arī vēl kāds cits, nozīmīgs objekts. Kāda veca, līdz pusei sabrukusi ķieģeļu siena, kuru ik gadu 11. novembrī, Lāčplēša dienā vietējie izrotā ar svecītēm, līdzīgi kā tas notiek krastmalā.
Kundziņsalas pludmalē mājo gulbis
Gājiens pa Kundziņsalu noslēdzas vietējā pludmalē, netālu no tilta, kas ved atpakaļ uz Sarkandaugavu. Ieraugot, ka tuvojas cilvēki, krastam tuvāk pieslīd balts gulbis un divas pīles. Sabīnes draudzene Linda izstāsta, ka reiz vasarā šeit pieņēmusi izaicinājumu nolēkt no tilta ūdenī un, lai arī sākumā viņai bijis nedaudz bail, beigās tomēr veiksmīgi tikusi ar to galā.
Veco datorspēļu entuziastiem skats pāri ūdeņiem pavisam noteikti atsauks atmiņā ainas no populārās spēles “Half-Life 2”. Pāri upei, netālu no pretējā krasta ir redzami milzīgi, industriāla izmēra skursteņi, cilvēku pilnas, kā arī vecas un pamestas rūpniecības, un dažādu uzņēmumu ēkas.
Vienā no tām savulaik atradies milzīgais, 1888. gadā dibinātais krievu un franču kopuzņēmums “Provodņiks”. Tolaik tas nodarbojās ar gumijas izstrādājumu ražošanu.
Atvadoties no Sabīnes, Līvas un Lindas, sakām paldies par interesanti pavadīto dienu uz salas!
