Ugunsdzēsējs Juris glābj cilvēkus, kaķīšus un klavieres

Ne bez pamata glābēju profesija ir romantizēta – šais vīros ir daudz azarta. Vai citādi viņi ar tikko no ūdens izvilktu automašīnu vēlreiz laistos ezera dzelmē, lai pārliecinātos, vai tiešām no tās ir tik grūti izkļūt? Lai noskaidrotu meklēšanas vietu, viņi nereti sadarbojas ar ekstrasensiem (pagaidām gan neviens uz pareizo nav norādījis). Tas ir veču romantisms. Tāpat kā nav bijušo narkomānu, nav arī bijušo glābēju. Skarba dzīve – tik bieži redzēt nāvi vaigā, taču Jurī ir ļoti daudz gaišuma. Darba kolektīvos, uz kuriem viņš kā instruktors dodas, lai stāstītu par ugunsdrošību, ļaudis, kuri Juri zina, nekurnot pamet iesākto, lai tikai redzētu izrādi... Viņš saka – ja cilvēks nav pieprasīts, zūd arī jēga dzīvot.

Vajag pavisam maz

– Jau skolas gados zinājāt, ka būsiet ugunsdzēsējs?
– Nesen albumā atradu bildīti no bērnudārza – milicijas mašīna un paraksts “Gribu būt milicijas mašīnas šoferis”, tātad jau bija kādas operatīvā darba ievirzes. Tad bija dienests armijā, šķiet, vīrietim labs pārbaudījums – vienreiz no mammas autiņiem nonākt tādā sūrā vidē. Tas nostiprina raksturu. Kad pārnācu, gribējās turpināt. Bija 1991. gads, ekonomika sašķobījās. Biju mācījies par atslēdznieku, bet rūpnīcas pajuka. Satikšanās ar ugunsdzēsējiem bija nejauša – nākot mājās, ieraudzīju ugunsdzēsēju mašīnu, un iešāvās prātā: varbūt pamēģināt. Tā jau 26 gadus esmu šai dienestā. Uzskatu, ka tā ir struktūra, kas gājusi cauri visādām politikām.

– Apolitiska.
– Un man tas ir paticis. Ir uniforma, bet tā nekādi nav saistīta ar politiskiem uzskatiem. Darām savu darbu – tāpat kā dakteri. Pa šiem gadiem ugunsdrošība ir ļoti sakārtojusies. Juku laikos rūpnīcas, uzņēmumi un noliktavas dega biežāk un pamatīgāk.

– Speciāli dedzināja?
– Nē. Ja cilvēkam dzīvē sākas nekārtība, teiksim, pajūk attiecības, ar draugiem sastrīdas, viņš kļūst pasīvāks, neievēro noteikumus, sāk lietot dzērienus. Ja kaut kas nav kārtībā psiholoģiski, arī veselība sašķobās, uzrodas visādas kaites. Bet, tiklīdz sakārto garīgo stāvokli, tā uzlabosies arī pārējās jomas. Ar ugunsdrošību tāpat – uzņēmumi pajūk, vairs nav atbildīgo, darbinieki kļūst brīvāki, līdz ar to uzreiz ugunsgrēki lielāki.

Aizvakar dežūrā bija rīta izsaukums – aizdedzies elektrības skaitītājs. Trīsstāvu dzīvojamā māja, sētniece izskrien ar spaini, kliedz – nāciet! Bet ne viņa bija zvanījusi, saka – ai, es jau nezinu ugunsdzēsēju telefonu. Cilvēks nezina vienkāršo patiesību: 112 – viena mute, viens deguns, divas acis. Skolā bērniem tā māca.

– Profesija iespaidojusi arī jūsu raksturu? Bijāt jauns cilvēks, kad sākāt..
– Vakar biju iegājis kafejnīcā kafiju iedzert, apēst kādu kūciņu. Pie blakus galdiņa puisis deklarēja – es šeit, Latvijā, neesmu saklausīts, gribu darboties citur! Es viņu nekritizēju, bet domāju – tomēr jānodzīvo kāds laiks. Arī man daudzas lietas vairs nešķiet tik nepārprotamas kā 20 gadu vecumā. Dzīve iemāca visur nelauzties iekšā, bet ieklausīties. Protams, man ir svarīgs apkārtējo viedoklis. Izņemot ugunsgrēku – tur esmu atbildīgais un pieņemu lēmumu. Tad demokrātija zūd (smejas). Esmu vada komandieris.

Pēc ugunsgrēka redzi, kā cilvēki stāv pie mājas, kuras vairs nav. Un tad viņi saprot, kas bijušas tās vērtības, kuras dzīvē nepieciešamas. Pirms vairākiem gadiem bija gadījums – dega dārza būdiņas, ugunsdzēsēju mašīna pamatīgi iestigusi, nācās vilkt ārā kādas četras stundas. Ziema, laiks nemīlīgs, man caurs zābaks, kājas pamatīgi izmirkušas. Paralēli tam steidzami veidojās ūdenslīdēju grupa, kurai pietrūka viena cilvēka. Garām brauca mūsu operatīvais ūdenslīdēju busiņš, ielēcu, braucām meklēt cilvēku zem ūdens. Arī tur diezgan ilgu laiku pavadījām – pie Lielupes, mežiņš apkārt, iestājās tumsa, slapjš sniegs, kājas salst. Atbrauca kolēģis, kurš netālu dzīvoja un tai laikā bija brīvs. Saka – Juri, vai kaut kā palīdzēt? Atbildu – Danil, atved no benzīntanka kafiju. Viņš atveda. Un tajā brīdī, kad visu dienu esi dzīvojis pa dubļiem, mežā, nosalis, apkārt tāds pelēcīgs, pēkšņi – silta kafija! Līdz šim brīdim atceros – prieks lielāks nekā varbūt par kādu vinnestu. Saproti, lai tajā brīdī būtu laimīgs, man pietika ar tasīti siltas kafijas.

– Ja viņš vēl siltas zeķes būtu atvedis...
– Tad jau es būtu kļuvis prasīgs (smejas). Brīžiem cilvēki sūkstās – nevaru aizbraukt ceļojumā, mašīna nav tāda, gribētos lielāku māju, paskaties, kā citiem. Bet labi, ka vari paiet, redzēt, runāt... Dzīve ir gājusi uz priekšu, esmu nodzīvojis gandrīz pusgadsimtu, bet kādi ieguvumi salīdzinājumā ar senseniem laikiem? Cilvēki tāpat tikās, runāja, ēda, priecājās... Vai internets dara laimīgu? Tas dzīvi dara ērtāku.

Vai telefons, kurā visu laiku var skatīties, ir labāks par avīzi? Dažkārt nopērku, eju pa ielu un saprotu, ka laikam esmu viens pats, kurš vēl to lasa. Manuprāt, avīze, žurnāls disciplinē, uzliekot par pienākumu izlasīt visu rakstu. Internetā kļūsti paviršs – izlasi trīs rindiņas un jau steidz pie citas ziņas. Tā var dienu un nakti pavadīt, neatraujoties no ekrāna. Avīzē izlasu vienu, tad citu, tā apgūstu visu informatīvo telpu. Internetā atliec – ai, vēlāk… Un tad jau tas ir pazudis. Es savu dzīvi tā veidoju – no mazām vērtībām. Dažkārt mēdzu aizbraukt no mājām ar velosipēdu uz astoņus kilometrus tālo benzīntanku pēc kafijas un avīzes.

– Oho, jūs mežā dzīvojat?
– Rīgā, tādā meža nostūrītī Pārdaugavā. Smejos, ka esam kā Itālija jūrā – apendikss Rīgas pilsētā. Daudzi saka, lai braucu taču ar mašīnu vai pasūtu avīzes. Saku – nē, man tas ir process, ko izbaudu. Ja dzīvi mākam sadalīt daudzos mazos prieciņos, diena paiet interesantāk nekā tad, ja sēdi un krāj ceļojumam, kurā brauksi pēc pusgada. Lai gan arī tas ir forši... Neesmu nekur tālu pasaulē braukājis. Varbūt esmu šo prieku atšķaidījis, sadalījis mazos ceļojumiņos – aiziet pastaigāties pa mežu. Ar mašīnu braucot, pazib mazie prieciņi, kurus varētu redzēt ceļa malā. Kāds ir teicis, ka no īsas pastaigas var gūt vairāk baudījuma nekā no liela ceļojuma.

Cilvēki darbā pavada trešo daļu dienas. Vienu trešo noguļam, pārējais – paēst un atlicināt pavisam īsu gabaliņu, lai iemestu kādas krāsas. Ir dzirdēts – tā ir tukša diena, kurā neviens nav pasmējies. Ne gluži tā, bet varbūt esi ko jaunu ieraudzījis, paskatījies no otras puses. Šodien arī – noliku mašīnu Pārdaugavā, pārgāju Akmens tiltam, par bibliotēku papriecājos. Gāju un priecājos, ka ir atkusnis. Daudz sīku, foršu lietiņu jau esmu redzējis. Aizejot mājās, atminēšos šo dienu, un man tā šķitīs garāka. Ir cilvēki, kas paēd, paskatās televizoru un iet gulēt. Varbūt pastaiga ir mans televizors.

– Jums ir sava saimniecība?
– Nē, man ir mājiņa. Vasarā nopirku jahtiņu – jāsaved kārtībā, jāpiekrāso. Man ir puika, divpadsmit gadu, Dāvis. Vasarā droši vien lielāko dienas daļu pavadīsim uz ūdens. Reiz jau biju nopircis laivu, bet neglabāju to garāžā, un nozaga – man ar peldlīdzekļiem neveicas. Ne vecāki bijuši jūrnieki, ne es, bet vienmēr esmu vēlējies būt saistīts ar ūdeni. Pēc horoskopa esmu Zivs. Ugunsdzēsības dienestā jau 20 gadu esmu arī ūdenslīdējs. Darbs gan saistīts ar noslīkušu cilvēku meklēšanu.

490 kilometru brīva peldējuma

– Cilvēku meklēšana ir tāds bēdīgs ūdens piedzīvojums.
– Jā, bet man ļoti patīk. Bieži saka – nelaimes, psiholoģiska spriedze. Es nepriecājos ne par bojāgājušajiem, ne ugunsgrēku. Kaut uguns neapšaubāmi ir viens no skaistākajiem, brīnišķīgākajiem piedzīvojumiem. Ja pilsētas centrā deg māja, tas ir neierasts skats. Skatītāju ir ļoti daudz – cilvēkiem patīk vērot, kā deg uguns, kā tek ūdens un kā citi strādā. Man ugunsdzēsības dienestā patīk arī tas, ka varam darboties ļoti karstā vidē un vienlaikus būt ūdenslīdēji. Ūdenī ir auksts, redzamība ļoti slikta, ar rokām tausti grunti, esi piesiets virvē.

– Ir biezi cimdi, lai nesagriežaties? Tur noteikti ir sasistas pudeles, citi draņķi.
– Drazu uz upes grunts ir tik daudz, cik cilvēks spēj aizmest no krasta. Arī Daugava 11. novembra krastmalā apmēram metiena attālumā ir ar dažādām drazām, tālāk – tīra smilts. Internetā redzam ceļojumu bildes – krāsainas zivis, koraļļi, ļoti skaisti, bet mēs to saucam par zivju zupu. Latvijas ūdenskrātuvēs rokas stiepiena attālumā neko neredzam – ar pleznu uzsit, apkārt duļķes. Mūsu darbs pārsvarā ir tumsā. Mēs cīnāmies ar visām stihijām – uguni, ūdeni, plūdiem. Smejos, ka liels vējš parasti pūš vakarā un bieži vien – brīvdienās, kad komunālie dienesti jau ir mājās. Tad zāģējam uz ceļiem sakritušos kokus, stiepjam malā. Dubļi, motorzāģis sabojājas, bet mums ātri jāatbrīvo ceļš, jānovāc no vadiem viss bīstamais. Strādāt ar stihijām droši vien ir interesantākais. Karavīriem pēc misijām ir grūti atgriezties, nepieciešama psihologa palīdzība, ģimenes atbalsts, lai socializētos atpakaļ.

Mēs darām to pašu darbu, ko karavīri, cīnāmies ar ienaidnieku – stihiju. Un pēc tam trīs dienas varam socializēties. Droši vien tāpēc darbojos šajā dienestā, nevis dodos tālākās misijās. Apzinoties visus riskus, tāda dzīves pieredze man varētu būt par smagu – kaut kur tālu, ilgstoši. Pirms Ziemassvētkiem nedēļu biju dienesta komandējumā Vācijā – forši, jauki, bet gribu atpakaļ mājās. Jaunībā jau tas ir vienkāršāk – mamma, tēti, čau! Paņem kā Sprīdītis sainīti un brauc, piemēram, Alpu pakājē kafejnīcā pastrādāt, priecājies par kalniem. Pēc pāris gadiem atgriezies. Kad nodzīvots kāds laiks, ir izveidojies (nopūšas) dzīves mantiskais enkurs – mājiņa, jahtiņa...

– Ģimene?
– Šodien ar puiku pēc skolas padarbosimies. Palīdzēšu viņam mājasdarbos. Pēc izglītības esmu vācu valodas skolotājs. Šai profesijā strādāju gan tikai prakses laikā – pusgadu. Tagad pasniedzu ugunsdrošību – šajās apmācībās varu realizēties kā pedagogs.

– Par slīkšanu sakāt, ka pietiek plaušās ievilkt vienu malku ūdens. Cilvēkiem šķiet, ka tas ir ilgstošs process – ja esmu labs peldētājs, gan izkulšos.
– Neslīkst tikai tie, kas nemāk peldēt. Bieži vien, kad aizbraucam meklēt cilvēku, kāds tuvinieks ir klāt. Lielākā daļa, kādi 95 procenti, saka – peldēja un pazuda. Ne kliedziena, ne sauciena. Kāpēc rodas problēmas? Tiklīdz savelk krampis, uzreiz zūd peldētspēja, un cilvēks grimst. Ja tajā brīdī mēģina iekliegties, plaušās iekļūst ūdens – cilvēks nosmok. Peldēt var tikai tur, kur ar kājām var aizsniegt grunti, vairāk drošu vietu nav. Var noslīkt arī drošā pludmalē. Ūdenī var iet līdz pleciem un tad 490 kilometru līnijā gar jūras krastu no Papes līdz Ainažiem – lūdzu! Pats gadu desmitiem nepeldu dziļāk, jo zinu, kas var notikt.

Bija diezgan smags gadījums pie Lielupes – mamma ar meitiņu, kurai divi gadi. Viņa smiltiņās spēlējās. Sieviete pagriezusies skatījās spogulī, brauca ūdensmocis, nāca vilnis, mazo parāva apakšā. Mēs divas stundas meklējām. Tāpēc saku – mamma, pludmalē telefonu nost! Ja esi ar bērnu, tad ar viņu, nevis ar draudzenēm un spogulīti. Lūdzu, koncentrējies! Kur tev ir līdz ceļiem, mazulim – pāri galvai. Interesanti – vasarā paņēmu žurnālu sievietēm, sešās vietās rakstīts par ūdens pozitīvo ietekmi: peldēties, ūdens procedūras, dzeriet ūdeni, ko ņemt līdzi uz pludmali... Bet tas skaistais, saule un smiltis, ir tikai nelielu gabalu, aiz tā sākas dzelme. Ir plāna, plāna līnija, viens elpas vilciens, un cilvēks ir apakšā. Kad atbraucam, jau pagājis laiks. Pat 20 minūtes ir daudz. Reiz puisīti atradām desmit minūšu laikā, samērā laba redzamība Daugavā bija, mediķi pusstundu cīnījās par viņa dzīvību, bet… nekā.

Dzīvē ir tā – skaists interjers, bet viens mirklis, neizslēgts kafijas aparāts, mikroviļņu krāsns saiet uz īso, un koridors pilns dūmiem. Tava drošā vide ir pret tevi. Tikko bija skaista pludmale, viss tavai veselībai, un pēkšņi pagriežas – tumsa un melnbalts. Iekāpjam mašīnā – forši, silts, mūzika skan. Pēkšņi sitiens, un esi iespiests. Mēs baidāmies no terorisma, bet ikdienā ir pietiekami daudz bīstamību visapkārt. Daudz lielāka iespējamība, ka veļasmašīna, kamēr sēdi istabā, aizdegsies. Es vismaz apzinos riskus. Cilvēkiem stāstu, ka profilakse ir svarīga. Ne ārstēšanās ir galvenais, bet ievērot pareizu dzīvesveidu. Tad, pat ja tev būs paaugstināta temperatūra, tā nebūs tik bīstama organismam. Ja esi dzīvojis veselīgi.

Karalienes gulbja dziesma

– Jūs esot spēlējis klavieres nodegušā mājā.
– To jau nedrīkst teikt! Bija izsaukums uz jaunā projekta ēku Mārupē. Ugunsdzēsējiem ir uzdevums ne tikai dzēst, bet arī pasargāt no ūdens īpašumu zemākos stāvos. Skatos – klavierēm pil virsū. Man kopš bērnības ir paticis šis instruments. Mūzikas skolā neesmu gājis, bet klasesbiedrs Rīgas Doma kora skolā vada džeza klasi un parādīja pāris akordu. Nopirku klavieres, mēģinu paspēlēties, dažas dziesmiņas esmu iemācījies. Es klavieres uzskatu par mūzikas instrumentu karalieni. Cik zinu, pat ja mācies flautu vai vijoli, tomēr pamatā ir jāapgūst arī klavieres – tās attīsta, liek darboties abām smadzeņu puslodēm. Tātad izstumjam klavieres ārā. Attaisu vāku, taustiņi labi, nolieku ķiveri un pāris dziesmu nospēlēju.

Dzīvokļa īpašnieks brīnās – nezināju, ka ugunsdzēsēji māk spēlēt klavieres. Saku – ko jūs, mēs no koka norāpjamies, nodzēšam ugunsgrēku un kāpjam atpakaļ! Ir viedoklis, ka ugunsdzēsēji ir tādi raupji, bet tā nav – cilvēki mācās, virsnieki iegūst augstākā līmeņa izglītību. Nāk izglītoti puiši pat ar akadēmisku, mākslinieka izglītību. Uzskatu, ka ugunsdzēsība ir visai radoša profesija.
Sanāca, ka reiz arī Rīgas cirkā klavieres glābu. Bija nodzēsts ugunsgrēks, telpas apsekotas, kolēģi degšanas perēklīšus pārbauda. Skatos – klavieres, jau pamatīgi apdegušas. Nez kāpēc mūzikas klipos mīl dedzināt klavieres vai dauzīt ģitāras, tas ir šausmīgi – instrumentus bojāt. Atveru vāku, izskatās kā tumšādainam cilvēkam zobi – tādi balti, balti. Ķiveri nolieku, pāris melodiju nospēlēju un varu just, ka lēnām, lēnām, droši vien temperatūras iedarbībā, skanējums kļūst arvien sliktāks. Skumji skatīties, kā pusstundas laikā instruments neglābjami iet bojā. Bet vēl atļāva dziesmiņu nospēlēt.

– Jūs pēdējā brīdī bijāt ar to.
– Jā. Starp citu, esmu pamanījis, ka Rīgā bieži vien publiskās vietās ir klavieres, piemēram, Valdemāra un Dzirnavu ielas krustojumā saskaitīju piecas kafejnīcas. Ja neskan mūzika fonā, pamēģinu kaut ko nospēlēt. Esmu sapratis, ka cilvēkiem patīk vienkāršas melodijas. Tā ir mana izpratne par dzīvi – būt vienkāršākam. Likumsakarības mūzikā ir vienkāršas, esmu priecīgs, ja esmu atklājis kādu akordu vai melodiju. Man tas ir wow!, kaut sen mūzikas grāmatās uzrakstīts.

– Gandarījums, ka pats esat to velosipēdu izgudrojis?
– Ka esi iegājis pa sētas durvīm un to izrādi redzējis. Man ir prieks, ka eju ne vienkāršākos ceļus. Esmu atklājis, kā to pašu rezultātu var sasniegt arī bez teorijas. Piemēram, par ugunsdrošību, ja izstāsti dzīves situācijas, cilvēkiem ir daudz vienkāršāk saprast. Reiz biju uz lekciju Kā kļūt veiksmīgam. Daudz cilvēku bija atnākuši, lai to uzzinātu (smejas). Pavēroju lektoru – rokas visu laiku sakrustotas, lasījums kā no mācību grāmatas. Pedagoģija māca, ka laba nodarbība ir tad, kad esi iesaistījis klausītāju. Ja esi nolicis ložmetēju un šauj ar informāciju, cilvēki mēģina izvairīties. Man ir svarīgi ieinteresēt.

– Skatījos, kā jūs ar radu meitenēm darbojāties kulinārijas šovā, un jutu, ka viņas aiz jums jūtas kā aiz klints.
– Ar māsas meitu Raimondu mums ir tāds labs kontakts, arī ar viņas meitiņu Luīzi, kura manam dēlam ir māsīca. Tagad viņas dzīvo attālāk no Rīgas, bet, kad bijām tuvāk, bieži bijām kopīgos pasākumos un tā sadraudzējāmies. Māsas diemžēl nav jau divus gadus, ģimenes loks samazinājies.
Piedalīties kulinārijas pasākumā ieteica Raimonda, nolēmām – labi, iesim kopā kā komanda. Un tā arī bija. Es nevarēju teikt – cepsim tā! It kā bija prasība, lai viens ir līderis, bet, paskatoties dažus raidījumus, redzēju, ka darbi raitāk veicas, ja darbojas komandā. Pēc mums bija Lauku sētas vadītājs Jānis ar sievasmāti. Kā viņu dresēja – ņem šito, nē, neņem šito! Domāju – baigi. Bet interesanti. Arī dzīves pieredze rāda, ka jāieklausās. Varbūt darīšu, ko esmu izlēmis, bet citu teiktais mani būs iekustinājis. Ja brauc liels kuģis, vilnītis uzsit, pat ja tas nemaina kursu, tomēr mazliet sašūpojas. Par pusgrādu aizies šķībāk, protams, iztaisnosies, bet tajā brīdī būs ietekmējies.

Varonis ar mincīti

– Ugunsdzēsēju profesija ir romantizēta – filmas, dziesmas, fotosesijas sieviešu žurnālos...
– Jā, ir kolēģi, kuri dažādos veidos ir bijuši žurnālos.

– Jūs ne?
– Nē, nē.

– Nepiedāvāja?
– Varbūt neesmu vizuāli būtiski svarīgs (smejas). Lai gan filmās ērtāk ir parādīt ārsta darbu – kečups pieejams, o, kāda realitāte! Arī noziegumu var rekonstruēt, bet ugunsgrēks ir piķa melna tumsa un lielas liesmas. To parādīt katrā sērijā var atļauties bagātā Holivuda. Ir Ņujorka liesmās, bet tur vairāk par glābšanu. Mēs jau esam Ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Ugunsgrēki ir tikai viena daļa – ir noslīkuši cilvēki, autoavārijas, minkas ielīduši caurulēs.

– Lūk, tā kaķīšu glābšana arī cilvēkiem ļoti patīk.
– Var teikt, ka kaķīši ir biežākie ugunsdzēsēju klienti. Suns var tikai skriet, kaķis – uzrāpties, ielīst un netikt ārā. Ir bijis, ka kaķēns sēd kokā, vārnas lido apkārt un knābā mazo. Esmu ievērojis, ka lejā netiek mājas kaķi. Mežonīgie izvērtē – varbūt pat nerāpsies vai arī viegli tiks lejā, jo ir lokanāki. Mincītis, kas uz dīvāna nogulējies, ja tiek ārā, uzskrien kokā, bet neprot darboties ar atpakaļejošām kustībām. Nabags sēž augšā, šūpojas. Ja rāpies pakaļ, viņš kāpj vēl augstāk, un tu netiec līdzi. Metodes dažādas, lai mincīšus dabūtu lejā.

– Cilvēki ir laimīgi, jūs esat lielākie varoņi.
– Tajā brīdī – protams. Un palīdzība droši vien lielāka ir nevis minkam, bet cilvēkam. Omītei, kurai bērni Anglijā, kaķītis ir vienīgais radījums, tuvākais – ne de jiure radinieks, bet de facto. Ja notiek nelaime, viņai sirsniņa sāp, un mēs palīdzam. Ir daudz vientuļu cilvēku. Bieži braucam palīgā durvis dabūt vaļā. Cilvēciņam notikusi problēma, mediķiem piezvanījis, bet līdz durvīm netiek.

– Tie ir ugunsdzēsēji, kas tādos gadījumos ver vaļā durvis?
– Sadarbībā ar policiju, nevaram uz savu galvu. Bet mums ir vajadzīgie instrumenti. Rīgā ir viena mašīnīte, speciāli aprīkota, ko saucam par konservbundžu attaisāmo. Ar to var visādas ierīcītes atmūķēt, izvilkt eņģes. Komandējumā pie Hamburgas ugunsdzēsējiem redzējām tādas foršas durvju atvēršanas ierīces – var izvilkt slēdzeni, pat dekoratīvā virsma netiek bojāta. Ļoti profesionāli izgatavota. Izrādās, dabūjuši cietumā no dzīvokļu zagļiem (smejas).

– Tā arī domāju – vai tik tādu neiekārotu dzīvokļu zagļi.
– Tieši otrādi. Mēdz teikt, ka progresu veicina slinkums. Es gan uzskatu, ka motivācija. Un zagļiem tā ir liela – kā ātrāk un klusāk dabūt vaļā dzīvokli. Tās metodes ir paņemtas, pilnveidotas, patentētas. Lieliski – atver nesalaužot, bez lieka trokšņa. Cilvēkam pēc tam tikai serdenīte jānopērk, izmaksas minimālas.

Vējš ir par velti

– Daudzi strādā ugunsdzēsējos, jo ātri var iet pensijā.
– Divdesmit gadu ir jānostrādā. Kad sasniedz 50 gadu vecumu, vari doties pensijā. Esi uzticīgi, godprātīgi pildījis dienestu...

– Droši vien daudzi neiztur.
– Jā, jo nav tik vienkārši. Interneta vidē var redzēt, kā notiek aizdegšanās. Slavenais zviedru videoklipiņš – birojā aizdedzina dīvānu, un kamera fiksē, ka četrās ar pusi minūtēs visa telpa ir liesmās. Ziemassvētku eglīte, tiklīdz atnesam mājās, ar katru minūti kļūst arvien sausāka un pēc nedēļas ir superīgs iekurs. Pēkšņi notiek īssavienojums, aizdegšanās – video ilgst deviņas sekundes. Dodoties dzēst ugunsgrēku, katra sekundes daļa ir svarīga. Ugunsdzēsējiem mācu arī pirmo palīdzību, jo esam vienīgie, kuri drīkst iet bīstamajā zonā. Tajā pašā Maxima – mediķi nevarēja iet iekšā, un bija prieks, ka mani apmācītie cilvēki tiešām rīkojās. Pietiek ar elementārām darbībām, lai paildzinātu dzīvības procesus.

– Bet ko darīsiet jūs – drīz būs piecdesmit?
– Man taču ir jahta nopirkta! Visa pasaule ir manējā. Vējš neko nemaksā (smejas).

– Tiešām varēsiet palaist vaļā?
– Droši vien. Ir jau laiks, jādod vieta jaunajiem. Mums maiņā praktizē divi jauni virsnieki, kuri mācās Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā. Prieks redzēt, ka viņi interesējas, darbojas. Galvenais – lai jūs, parastie cilvēki, un arī es justos droši.

– Jūs dēlam novēlētu šo profesiju?
– Nē, puika ir izvēlējies spēlēt vijoli.

– Tomēr mīlestība uz mūziku ir no jums.
– Jā, man patīk. Pat ja izvēlēsies kļūt par vijolnieku, es tikai priecāšos. Man ir svarīgi, lai viņš gūtu panākumus.

– Varbūt viņš būs ugunsdzēsējs, kurš glābj vijoles?
– Varbūt... Vieglāk iznest. Zināt, kāda atšķirība starp vijoli un klavierēm? Klavieres ilgāk deg.