Jānis Streičs atklāj, no kā viņam nāk vēmiens un no kā ir kauns
Režisoram Jānim Streičam nāk vēmiens no Putina ideologu garīgās verdzības. Tāpat režisors teic, ka nožēlot PSRS sabrukumu var tikai cilvēks, kurš zaudējis atmiņu. Streičs aicina boļševisma impēriju nejaukt kopā ar krievu tautu - viņam žēl, ka šie jēdzieni šobrīd saauguši kopā kā Siāmas dvīņi.
Ievērojamais latviešu režisors, šī gada jubilārs Streičs (dz. 1936) sniedzis plašu interviju krievu rakstniekam Dmitrijam Bikovam, kura publicēta Maskavas laikrakstā „Sobesedņik”, kas ir viens no nedaudzajiem Krievijas opozīcijas izdevumiem. Tajā viņš asi kritizējis Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un Kremļa īstenoto politiku, stāsta par savu attieksmi pret padomju režīmu un PSRS. Lūk, zīmīgākie režisora izteikumi:
* „Nožēlot, ka Latvija atstāja Padomju Savienību, ka PSRS sabruka var tikai tāds cilvēks, kurš pilnībā ir zaudējis atmiņu”.
* „Pēc kara (Latvijā padomju ideologi) ugunskuros dedzināja brīnišķīgu literatūru no skolu bibliotēkām – poļitruki meta ugunskuros Džeku Londonu, Čārlzu Dikensu, krievu grāfu Tolstoja un Dostojevska grāmatas”.
* „Padomju varas nebija. Tā (PSRS) beidzās 1929. gadā. Komunistiskā partija kā ļaundabīgs audzējs saēda visu padomju organismu. Viens mūsu zemnieks olimpiādes gadā no izmisuma kliedza: „Nevainojiet padomju varu! Ja tāda būtu, noteikti būtu kārtība. Bet tās nav!””.
* „Mums ir kauns, ka jūsu (Krievijas) oficiālā vara izdabā Putinam. Man nāk vēmiens no tādas garīgas verdzības”.
* „Pārliecībā, ka viņi (Krievijas vara) neko no sevis nevar iedomāties, viņiem nav savas personības, šī varas aura aizpilda visu viņu būtību un tā var darīt visu, ko vien grib”.
* „Putinu ieskauj ne viņa paša starojums, bet gan tas, kas rodas virs viņa galvas no koncentrētiem viņa padoto skatieniem, kas pielūdz dievību”.
* „Es varu paziņot, ka Krievija nav uzvarējusi Napoleonu. Maskavā viņam palika auksti, un viņš devās atpakaļ uz Parīzi pēc kažoka”.
* „Ļaunumam nekad nepietiek intelekta – ir arī tāda lieta kā demonstrēt stulbumu kā spēka izpausmi”.
* Mēs jau ceturtdaļgadsimtu piederam lielai valstij – Eiropas Savienībai. Taču mēs ar to nelielāmies. Mēs kritiski attiecamies pret Eiropas parlamentu. Un tas nav tāpēc, ka nemīlam, bet tāpēc, ka mēs esam brīvi”.
* „Rīga pakāpeniski atgūst to nozīmi Eiropā, kāda tai bija pagājušā gadsimta sākumā”.
Tāpat Streičs uzsver, ka atšķirībā no daudziem cilvēkiem Krievijā neuzskata Padomju Savienību un krievu tautu par nedalāmiem jēdzieniem. Viņš intervijā „Sobesedņik” saka:
„Boļševisma impērija un krievu tauta man ir divas dažādas lietas. Traģiski, ka šie jēdzieni jums ir saauguši kā Siāmas dvīņi. Un daudzi Krievijā kliedz aiz sāpēm, zaudē prātu un godu, kad kāds vēlas nodalīt komunisma grēkus no Krievijas patiesās būtības”. Tāpēc prasīt kompensāciju par PSRS okupāciju un noliegt pašu okupācijas faktu nav jāuzskata par apvainojumu krievu tautai.
Intervētājs arī lūdza Streičam izteikties par Putina fenomenu, un režisors norādīja: „Ziniet, no kurienes vienmēr rodas diktatori? No ļaudīm, ko atstāja pasaimniekot. Pārliecībā, ka viņi jau nu no sevis neko neiedomājas. Un tad personības trūkuma dēļ šī varas aura bez traucējumiem aizpilda visu viņu būtību, tā strādā tīrā veidā - un tas ir pats biedējošākais. Tā bija ar Staļinu. Karali spēlē ne viņš pats, bet gan tauta un galminieki. Un šajā talantā krievu tautai līdzinieku nav. Sākumā viņš bija kautrīgs kā jaunākais leitnants pieņemšanā pie gubernatora. Uzstājoties nevis runāja, bet ziņoja kā padotais. Bet tagad… Viņš pat kļuvis asprātīgs, radījis īpašu Putina humoru”.
