„Jaunībā Ēriks Hānbergs mums bija tāds kā audzinātājs un morālo robežu noteicējs. Vienmēr solīdais Ēriks bieži vien pieklājīgi aizrādīja citiem: “Nu, tas ir par traku!” Viendien Hānbergs kritizēja žurnālistu Aivaru Vindavu par pārmērīgu alkohola lietošanu. Ko tur slēpt, mani kaitināja Hānberga solīdums, un es vēlējos viņu pārmācīt. Kad Ēriks, apņēmības pilns, sāka strostēt Aivaru, viņš vairs neredzēja, kas notiek apkārt. Sapratu, ka šī situācija ir jāizmanto. Ielēju glāzīti un pastūmu viņam. Ēriks iekarsis to izmeta sausu un zēvelēja Aivaru tālāk. Redzēju, ka tā lieta iet, un, kad bija fortissimo, atkal pastūmu glāzīti. Un tā vairākkārt, kamēr Ēriks kļuva arvien lēnīgāks un lēnīgāks, līdz beidzot atmuguriski atkrita un palika guļam.”
