Kā japāņu mafija pasniedza dzeramnaudu latviešu dejotājām

Latvijā ir senas varietē tradīcijas, pat padomju laikā, kad oficiāli nebija ne seksa, ne erotikas, ārzemniekiem domātajā viesnīcā Latvija un Jūrmalā restorānā Jūras pērle bija šādi šovi — pirmie Padomju Savienībā. Dabūt galdiņu uz šīm izrādēm varēja vien ar pazīšanos. Deju grupas Spirit līderis Aigars Magons 17 gadu vecumā pats par blatu, kā tolaik teica, gāja skatīties varietē, bet nu viņš pūlas atjaunot šīs tradīcijas.

Dejotājs ar armijas rūdījumu

Bērnībā Magons dejoja balles dejas, vēlāk Operetes teātrī, turklāt viņam ir militāra pieredze. Padomju laikā Ukrainā viņš pabeidza Augstāko kara skolu, tikai kļuva nevis par tankistu vai lidotāju, bet gan absolvēja Kultūras darbinieku fakultāti, pēc tam vadīja Virsnieku namu armijas daļā Irbenē pie Ventspils. Tur atradās milzīgais armijas lokators, kas tagad pārbūvēts par radioteleskopu un joprojām slejas pāri meža galotnēm, nu kalpodams astronomu pētījumiem. „Armijā man bija pašam deju studija, teātris, mums bija ļoti spēcīga pašdarbība, viens otrs bija īsts profesionālis,” Magons sašķoba priekšstatu par truliem padomju militāristiem.

Sākoties jaunajiem laikiem, Aigars demobilizējās no armijas, 1992. gadā izveidoja varietē grupu un devās iekarot pasauli. Galvenokārt uzstājoties ārzemēs — viesnīcās, restorānos, naktsklubos un uz kuģiem, apbraukāta Kipra, Turcija, Vācija, Somija, Dānija, Bulgārija, Krievija, visa Baltija, pat Japāna un Apvienotie Arābu Emirāti. Pērn Latvijā bijis vien pussimts izrāžu, kamēr uz kuģiem — 132. Spirit ir dejojuši Lindas Leen pirmajā Baltijas tūrē, Ladybird un Marijas Naumovas koncertos, kopā Rodrigo Fomina un Ladybird šovā Angel&Devil, slavenajās kabarē izrādēs Sapņu fabrikā.

Bez armijas rūdījuma te iztikt būtu grūti: „Neviens līderis vispār nevar būt bez vīrišķības stieņa, citādi mūsu šovbiznesā vienkārši noēdīs. Pat biznesa sievietēs tas ir jūtams.”

500 latu programma par pieciem latiem

Jūras pērle jaunos laikus nepārdzīvoja un nodega, savukārt viesnīca Latvija nu ir pārbūvēta un brīvi atvērta arī vietējai publikai, bet varietē nav. Magonam nav izdevies pārliecināt smalko hoteļu saimniekus un vadītājus, ka tā būtu iespēja pievilināt klientus. „Skatuve, restorāns, bārs ir, bet nekas nenotiek. Vai nu cilvēki, ar kuriem runāju, nav īpašnieki un neko nerisina, lēmumus nepieņem, vai nu vēl pirms vairākiem gadiem lielīgi teica, ka paši visu zina un neko nevajag,” saka Aigars.

Līdz kāds paziņa sadomājis taisīt spageti restorānu, bet Aigars bildis, ka pilna Rīga ar restorāniem, vajag ko citu un ekskluzīvāku. Un tagad, samaksājot par biļeti nieka piecus latus, sestdienu vakaros galerijā—skatuvē Degunradzis skatāma varietē programma. „Kāpēc jāmeklē darbs pie kāda cita, ja var pats sev izdomāt darbu,” teic Aigars.

„Mans uzdevums ir saglabāt kolektīvu. Uz kuģiem pusgadu nostrādā un ir pauzīte. Turklāt es izveidoju otru sastāvu, lai ir, kas dejo banketos, kamēr pirmie uz kuģa. Nav ko muļķi laist, darbs uz kuģiem atsāksies maijā, tāpēc sākām jau tagad. Patlaban Latvijas tirgū pieprasījuma nav, tas jāizveido mākslīgi.” Piemērs, kā tas iespējams, ir kabarē Sapņu fabrikā.

Vēl pirms dažiem gadiem bija konkurence: ar Jāņa Dāvja finanšu iespējām, uzturot kabarē Blaumaņa ielā, bija grūti cīkstēties, bet nu tur durvis ciet. Aigars: „Mēs krīzes laikā izveidojām lētu piedāvājumu kvalitatīvā izpildījumā. Kā Armani džinsi par desmit latiem. Būsim atklāti — pasūtīt šo programmu jebkurā privātā pasākumā maksā 500 latu plus PVN.”

Japāņu kimono par trīs mēnešu algu

„Biezajos gados neviens nedomāja, kā pelnīt naudu, bet kā tērēt,” atgādina Aigars. „Es 17 gadu laikā esmu paņēmis tikai vienu kredītu — starta kapitālu 1989. gadā. Nebija parastam dejotājam, kur naudiņu ņemt, aizņēmos no bandītiem. Pēc pusotra gada atdevu visu, ko biju nopelnījis.” Procenti gan neesot bijuši nežēlīgi, kreditoriem pašiem deju māksla patikusi.

Visā pasaulē ir milzums šovprogrammu, Magonam jāspēj izkonkurēt ar piedāvājumu un cenu, lai saņemtu līgumu. Katru vienošanos viņš uzskata par veiksmi, kas ļauj ne tikai pusgadu būt „pie vietas”, bet iegūt ko jaunu.

No Japānas dejotāji atveda īstu japāņu šovu, vienīgo Latvijā, ar oriģināliem kimono. „Pusgadu mēs tur vālējām kā negudri, pa diviem koncertiem dienā, pusi visas algas es atdevu par kimono. Par 6000 dolāru 1996. gadā varēja dzīvokli nopirkt un vēl remontu uztaisīt. Es nopirku kostīmus, viens kimono maksāja 2000 dolāru, lētākais, ko varējām dabūt. Ar zelta diegiem izšūts zīda audums. Šajos gados tas ir atmaksājies. Pat Vaira Vīķe–Freiberga ir mūsu šovu redzējusi. Dailes teātrī bija liels pasākums, un es gāju garām apsargiem ar īstu samuraju zobenu, bet neviens man neko pat neprasīja no pārsteiguma, jo biju japāņu maskā un parūkā tērpts,” stāsta Aigars.

Pazaudē čemodānus un zobu

Ārzemju turnejās piedzīvojumi bijuši raibu raibie. Tie nav koncerti uz vienu vai diviem vakariem, citā valstī jāpavada pat pusgads. Magonam 12 gadu laikā bijuši 18 līgumi, un nekas vairs nepārsteidzot. „Šoka terapija ir, kad tu atbrauc, un bagāža ar kostīmiem ir pazudusi.” Un ko darīt? „Nopērc šujmašīnu!”

1993. gadā tā patiešām darījuši Apvienotajos Arābu Emirātos, kad daļa čemodānu bija nozaudēta. Meitenes izķemmējušas audumu veikalus, sapirkušas vajadzīgos spīguļus un akmentiņus, un pašas šuvušas. Divās nedēļās viss bija atjaunots. Tikmēr programmu vajadzēja pielāgot esošajai garderobei.

Kiprā pazaudēja ne tikai kostīmus, bet Aigars arī zobu — izrādes laikā grieķu restorānā no kārtīga batmana. Tas ir varietē elements, kad meitene izšauj taisnu kāju stāvus gaisā, tikai šoreiz ceļā trāpījās Aigara seja... „Kad dejojām pret skatītājiem, nevarēju smaidīt, jo zoba nebija. Pagriežos pret mūziķiem, atveru muti, viņi visi rēc, nevar paspēlēt.”

Uz rožu klēpja lauzta roka

Magons nebija vienīgais cietušais. Kiprā ir tradīcija publikai pateikties māksliniekiem, metot uz skatuves nogrieztas rožu vai neļķu galvas. Reizēm pēc uzstāšanās jāpārvietojas pa ziedu „paklāju”. Kādā reizē ļoti sajūsmināts kungs nopircis veselu spaini ar rozēm un gāzis to visu uz skatuves. Nelaimīgā kārtā spainī bija vēl palicis ūdens, grīda slīdēja, un kāda meitene fināla dejā paklupa un salauza roku. Gods kam gods, kungs ar rozēm neaprobežojās un apmaksāja dejotājai ārstēšanos un algu par visu pusotru mēnesi, pavadītu dīkstāvē ar ieģipsētu roku.

Šai pašai dejotājai vēl padomijā tolaik slavenākajā deju grupā Todes gadījies pieredzēt misēkli. Šī grupa piedejoja slavenajām PSRS estrādes zvaigznēm. Uzstājoties Sofijas Rotaru koncertā, bija numurs ar krēsliem. Puiši izgājuši uz skatuves, nesot krēslus, bet uz tiem karājās žāvēties noliktas zeķes. Nebija pamanījuši...

1000 dolāru par meiteni

Tie ir joki, bet bijušas reizes, kad smiekli nemaz nav nākuši. Spirit sāka braukāt turnejās 90. gadu sākumā, kad pilnā plaukumā visā Austrumeiropā bija bandītisms un rekets. „Tagad saprotu, kas ir Kaukāza bandīti, bet es pirmos redzēju tolaik Krasnodarā (Krievijā), kur viņi visu kontrolēja un tusēja labākajās viesnīcās un restorānos. Lauzās iekšā ģērbtuvē divi bārdaini veči, spieda rokas, slavēja, davaj k nam v bandu (Laipni lūgts mūsu bandā! — Krievu val.), skatos, zem pusmētelīšiem karājas Uzi automāts.”

1992. gadā dejotāji strādāja Bulgārijā Plovdivā pieczvaigžņu viesnīcā, kur bija arī varietē teātris ar 600 vietām. „Programma beidzas, pie manis pienāk un pasauc. Aizved pie galdiņa, kur sēž četri drūma, krimināla izskata vīri, priekšā viskijs un ikri. Bulgāriski jau sapratu sarunvalodas līmenī. Viņi saka — mēs tev dodam par katru meiteni 1000 dolāru, vedam uz Sofiju, mums ir publiskais nams, taisīsim biznesu, tev dosim procentus, pēc mēneša būsi bagāts cilvēks. Un sāk mani masēt, gan ar draudiem, gan mājieniem,” atceras Aigars.

Pamazām viņš kopā ar bandītiem izdzēris pudeli viskija, vārdu pa vārdam aizvilinot viņus prom no bordeļa tēmas. Uzvedinājis uz sarunu par armiju, ieročiem, līdz sarunas beigās bulgāri bija aizmirsuši par „biznesu” un šķīrušies kā draugi.

Tajā pašā Bulgārijā skatītājam izrādes laikā kalnu slēpošanas kūrortā netīši izšāva pistole — lode pašam sadragāja kāju, un to vajadzēja amputēt. „Solīds bandīts, naudiņu atstāja, tikai ļoti mīlēja plātīties, līdz pistole izšāva. Bet māksliniekiem jāstrādā, lai vai kas, un šovs turpinās. Tagad visi solīdi sēž smokingos un skatās kabarē, agrāk tā nebija.” Ir dejots, kamēr publikā kārto rēķinus un pat tad, kad kaušļi vicojas jau uz skatuves.

Dzeramnauda no jakudzas

„Domāju, Dievs palīdzēja daudzos mirkļos,” piebilst Aigars. Citā reizē Bulgārijā menedžeris centies dejotājus pārdot puskrimināliem darboņiem un grupas pases noslēpis savā dzīvoklī. Aigars neapjucis, atradis šo mitekli, pa otrā stāva logu iekāpis iekšā, atradis pases. „Var teikt, izzagu. Atradām patvērumu pie cita menedžera. To vajadzēja darīt, lai varu dejotājas sveikas un veselas atvest mājās. Tie bija smagie deviņdesmitie. Par to var filmas taisīt. Viss blakus, te varietē, tur konsumācija un prostitūtas. Vajadzēja noturēties uz naža asmens, neiekrist uz lielo naudu. Mēs vienmēr aizbraucām visi un atbraucām visi. Tas ir mūsu kredo.”

Japānā 1994. gadā viesnīcā varietē teātri reiz uz visu vakaru paņēmusi jakudza — japāņu mafija. „Milzīgs teātris, 800 vietu, un sēž pašā galā pie viena galdiņa vīrieši halātos ar geišām kimono. Viņiem tā pieņemts — staigā pa viesnīcu halātos un tā arī atnāk uz šovprogrammu. Zem halātiem vienos tetovējumos, drakonos.” Bijis iespaids, ka mafijas vīri izrādi nemaz neskatās, ne aplausu, ne citas reakcijas. Tomēr, kad bijis numurs tolaik, pirms pārdesmit gadiem zināmās grāvējfilmas Mortal Combat stilā, ar japāņu zobenu, kaujas nūjiņām, fantasmogoriskām bruņām, Aigars sajutis publikas uzmanību. Pēc fināla dejas pietipinājusi geiša, nesot divos ēdamkociņos iespiestu biezu japāņu jenu žūksni. Dzeramnauda bijusi visas deju grupas mēnešalgas apmērā, protams, visu godīgi sadalījuši. „Lielākā tējas nauda manā dzīvē.”

Spirit uzstājas arī privātos pasākumos, pērn gan šim biznesam „iegrieza” premjera Ivara Godmaņa aizliegums valsts iestādēm rīkot ballītes par nodokļu maksātāju naudu — tas bija labs iztikas avots izklaides biznesam. Agrāk bijuši 50 līdz 60 banketi gadā, decembrī jau bijis kritums par 30%.

„Vislepnākās balles parasti ir krievu miljonāriem, bijuši arī kazahi, uzbeki — kokvilnas karaļi,” atklāj Aigars. No pēdējās kategorijas daudzi Latvijā ne tikai taisa tranzīta biznesu, bet arī dzīvo. Sēž pie galdiņa sešu cilvēku ģimene, svin jubileju, un uzstājas gan no Krievijas, gan Latvijas uzaicināti mākslinieki — kopējā tāme varētu būt 200 000 dolāru.

Aizprecas uz ārzemēm

Iereibuši kungi, kas kāpj uz skatuves un grib pievienoties kankānam, ir gana bieža parādība, ar ko tikt galā ir apsardzes uzdevums. Viesnīcā Rīga pirmajos atjaunotā kapitālisma gados atradās naktsklubs Mirāža. To apmeklēja prominenta publika, un dažs tā laika valdības vīrs tā aizrāvās, ka uz skatuves grieza breakdance — visā uzvalkā uz muguras virpuļoja kā helikopters.

Netrūkst vīriešu, kas cenšas iepazīties ar dejotājām solīdākā veidā. Pat Aigaram reiz izrādīta uzmanība. Braukuši ar prāmi Stokholma—Rīga, pasažieru vidū bijusi Latvijas džudo izlase, atgriežoties no Eiropas čempionāta. Un te pēkšņi Aigaram aiz muguras atskanējusi balss krievu valodā: „Meitenīt, drīkst jūs lūgt uz deju?” Aigaram ir gari mati, cilvēkam misējās... „Es pagriežos, man ir bārda un ūsiņas, stāv tur pamatīgs ambālis. Smējāmies kā beigti.”

Vairākas dejotājas palikušas ārzemēs — apprecējās. Viena izgāja par sievu bulgāru uzņēmējam, cita Francijā ar fotogrāfu, bijusi fotomodele, vēl cita ieprecējās Vācijā. No pirmā sastāva vairs nav nevienas dejotājas, rekordiste bijusi meitene ar deviņiem gadiem Spirit grupā. Viņai bijusi pieredze jau no Todes dibināšanas laikiem. Skatuvi pametusi 38 gadu vecumā, jo veiksmīgi apprecējusies, tagad kļuvusi par liela veikala direktori.

Ne darbs, bet dzīves stils

Dejotāju darbs ir smags, prasa lielas pūles. Paiet pieci un pat seši gadi, lai apgūtu tehniku, bet līdz pilnīgai profesionalitātei uz skatuves vēl trīs gadi jānostrādā. „Īsta dejotāja uz skatuves sākas 25 gados, ja viņa dejo no 17—18 gadu vecuma,” lēš Magons.

„Tas ir process, kas nekad nebeidzas,” šo karjeru raksturo dejotāja, horeogrāfe un repetitore Olga. „Nepietiek apgūt kustības, deju, un tad var kāpt uz skatuves. Nepārtraukti jāpieslīpē, tagad strādājam pie emocijām. Ja sāk no nulles, bet ar pieredzējušiem dejotājiem, divos mēnešos var uztaisīt programmu, bet arī tad tā vēl nebūs pati pilnība.”

Daudzas dejotājas mācās, strādā sporta klubos, kosmētikas salonos, viena ir stjuarte. Meiteņu pulkā ir trīs puiši, viņu vidū ir Maksims — profesionālis no Ukrainas, sporta deju meistars ar Eirovīzijas pieredzi. Latvijas nacionālajā atlasē viņš uzstājās kopā ar Natāliju Tumševicu, viņai dziedot Dynamite. „Trīsarpus gadus jau esmu Latvijā, Rīgā vispār esmu iemīlējies,” smej Maksims. Par savu arodu viņš teic: „Tas pat nav darbs, bet dzīves stils.”

Un kas ir grūtākais? „Uzturēt formu,” pasmaida Olga. „Mums ir ļoti plastiska meitene, bet līdzko viņa apēd ko lieku, uzreiz redzams.”

Māris Puķītis/Foto: Jānis Mednis, no Aigara Magona arhīva