Mobilais telefons zog naudu, bet sliekas ceļ potenci
Pirmā mūsdienu teiksma, ko dzirdēju vēl agrā bērnībā, ap desmit gadu vecumu, bija tipisks padomju laika stāsts par bagātās Rietumu pasaules brīnumiem
Stāstīja to mana tēva kaimiņš, kurzemnieks Haris, brīnišķīgs cilvēks ar izgudrotāja un stāstnieka talantu, kurš amatu apvienošanas kārtībā pildīja arī kolhoza galvenā agronoma pienākumus. Hari vietējie mīlēja, lai gan aiz muguras smīkņāja – viņš visu laiku savā saimniecībā ieviesa dažādus uzlabojumus. Viens no trakākajiem agregātiem bija biešu ravējamā mašīna, kuru Haris pagatavoja no vecām kūts durvīm, dažiem Spārītes riteņiem un matrača. Doma bija gaiša – lai ravējot nav jāliecas, var ravēt guļus un ar visām ērtībām. Nelaime viena – aparāts bija tik smags, ka uz biešu lauku to nācās vilkt ar zirgu...
Jā, un Haris bija arī nepārspējams stāstnieks. “Man šito stāstīja viens kolhoza priekšsēdētājs, kurš bija bijis uz kursiem Vācijā, un viņam to stāstīja viens vācietis, no demokrātiskās Vācijas, protams. Tas notika Zviedrijā, tepat mūsu dienās. Kungs nopērk Volvo mašīnu. Brauc gadu, brauc divus, un te pēkšņi mašīna ceļa vidū beigta. Kaut kas motorā noklapējis. Šis izkāpj, aiziet līdz tuvākajam telefonam (viņiem tur ir avārijas telefoni ceļa malās ik pēc diviem kilometriem, zini), zvana uz Volvo centru un saka, ka viņam mašīna neiet. Otrā galā dāmīte sīki izprasa, kur tad viņš ir ar visu mašīnu, kas noticis, un beigās saka: “Kungs, jūs būsit kļūdījies! Volvo nemaitājas.”
Vīrs šokā kliedz, ka maitājas gan, ka viņam nav, ar ko braukt, ka tā ir cūcība, bet maigā būtne otrā galā paliek pie sava un saka: “Ejiet vien uz savu mašīnu un brauciet mājās. Volvo nemaitājas.” Un noliek klausuli. Vīrs pilnīgi izmisis iet uz savu auto un jau pa gabalu ierauga – autiņam blakus nolaidies helikopters ar uzrakstu VOLVO, un veči glītos kombinezonos pašlaik kāpj tajā iekšā un taisās lidot prom. Viņš pieskrien, tehniķi šim salutē un smaidot saka: “Lūdzu, kungs, brauciet tālāk! Volvo nemaitājas!” Lūk, kāda apkalpošanas kultūra!”
Un Haris pārlaiž skatienu kolēģiem, kas savus auto bieži vien spiesti vest labot pie viņa, jo Haris izdomās, kā neesošu detaļu nomainīt ar kaut ko pie rokas esošu. Izrādās, šī teiksma ir sena un klīst pa visu pasauli. Volvo ir tāds “padsavienības” variants, bet ASV un citās progresīvākās valstīs figurē daudz smalkākas mašīnu markas, piemēram, rolsroisi. Ir arī variācijas par vīriņu, kas vēlas pēcāk samaksāt par sava Rolls Royce labošanu ceļa vidū, bet rolsroisu ofisā viņam atbild: te ir kāda kļūda, kungs! Mūsu mašīnas nemēdz salūzt uz ceļa!
Šis ir kārtējais stāsts par ārzemju izcelsmes produktiem. Kad veikalos parādījās lētais Eiropas cukurs, kāds no dravniekiem nolēmis ietaupīt. Kāpēc gan bitēm vajadzētu dārgāko? Lai ēd sīrupu no lētā – tā cukura, ko veikali pārdod bez ražotājvalsts minēšanas. Galu galā, ja visa dravnieka ģimene to var lietot pie tējas un kafijas, ar ko bites labākas? Nopircis, sataisījis sīrupu, bites ēdušas labprāt. Un ko domājies – visas saimes nobeigušās! Vai nu tai cukurā ir kādas mūsu bitēm kaitīgas vielas, vai arī mūsu bites nepanes niedru cukuru!
Komentē Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze: “Rudenī ap šo laiku bites sāk piebarot, lai viņas var pārziemot. Un, tā kā medus vēl joprojām ir dārgāks par cukuru, medu viņām atņem un ziemošanas ēdienkartē parādās saimnieka dots cukura sīrups. Tas gan nav tikai taupības dēļ, bet arī bišu veselībai, jo rudens – viršu, lapu medus ir bagāts ar minerālvielām, un, to ēdot, ātri piepildās bites zarna, viņa ziemas vidū atdalās no pārējām un nosalst. No oktobra līdz martam bites dzīvo stropā, ārā nelidojot, un ar kaut ko viņas ir jāpiebaro. Protams, izvēlas lētāko variantu.
Visi cukura veidi pēc idejas ir saharoze un derīgi bišu piebarošanai. Taču ir viens “bet”: dažādās valstīs un fabrikās atšķiras ražošanas tehnoloģijas. Citur cukuram pievieno balinātājus, lai baltāks, citur pievieno cieti. Un, ja bitēm dotajā sīrupā būs ciete, visas aizies bojā, jo bites gremošanas trakts cieti nepārstrādā. Bitēm var dot tikai tīru cukuru. Agrāk varēja dot jebkuru Latvijā ražoto cukuru, cik zinu, arī Danisco cukurs ir labs, ar to dāņi piebaro savas bites. Neesmu speciāli pētījis, bet domāju, ka arī Lietuvā ražotajam nav ne vainas. Ir viena ļoti vienkārša ķīmiska reakcija, ko bitenieks šaubu gadījumā var veikt paša mājās. Pats neesmu mēģinājis, bet liekas vienkārši. Izkausē cukura sīrupu un tam piepilina dažus pilienus joda. Ja sīrups kļūst zils, tātad sīrupā ir ciete un tādu bitēm nedrīkst dot.
Šai leģendai gan varētu būt arī otra puse: bieži vien biškopji paši kaut ko izdara nepareizi un tad sūdzas par to, ka cukurs vainīgs, jo sevi vainot negribas. Pērnajā ziemā mums bija gadījums, kad cilvēkam bites gāja bojā. Atveda mums medu analīzēm, un izrādījās, ka pats vainīgs – atstājis uz ziemu lapu medu.”
Pusaudži un arī pieaugušie cits citu mēdz brīdināt: nekad neglabā savu kredītkarti vai debetkarti blakus mobilajam telefonam! Telefons izstaro viļņus, kas kaitē kartei – un tā vairs nedarbosies! Tāpat, ja glabāsi naudu blakus mobilajam telefonam, var nodzēsties kartes kredīts.
Komentē Rīgas Tehniskās universitātes profesors Ilmārs Slaidiņš: “Magnētiskajām un pat čipkartēm tāds iespaids ir iespējams, jo elektromagnētiskais lauks, ko izstaro mobilais telefons, var ietekmēt to magnētiskās lentes josliņu un pat čipkarti, jo arī tajā informāciju ieraksta ar elektroniskām metodēm. Bet tai ir jāatrodas ļoti tuvu mobilajam telefonam, un arī tad ne vienmēr tā notiks. Tomēr jārēķinās, ka pastāv iespēja šādā veidā čipkarti dezaktivēt.
Arī papīra naudā ir metāliskas josliņas, kas var kalpot kā rezonators. Lai droši pateiktu, kas un kā notiek, būtu jāveic attiecīgi eksperimenti un jāpēta, kas notiek, bet pilnībā izslēgt šo iespēju nevar. Kartes un telefonu rekomendē glabāt attālāk vienu no otra.
Elektromagnētiskais signāls ir arī viens no iecienītiem militāristu veidiem, kā bloķēt kādu raidītāju – rada ļoti spēcīgu signālu, kas dezaktivē jebkuru citu. Esmu dzirdējis, ka svarīgu viesu vizīšu laikā drošības apsvērumu dēļ var tikt dezaktivētas elektroniskās ierīces maršrutā, pa kuru pārvietojas viesis, izmantojot spēcīgus elektromagnētiskā starojuma avotus. Praktiskais labums ir tāds, ka noteiktā rādiusā nestrādā neviena ierīce, un, piemēram, nekādi nav iespējams iedarbināt radiovadāmu spridzekli.
Arī neitronu bumbai (ja atceraties dzirdējuši par tādu) ir līdzīga iedarbība: vispirms, protams, tā rada neitronus, bet vēl rada ļoti spēcīgu elektromagnētisko impulsu, kas sadedzina visas elektroniskās ierīces, kādas apkaimē ir: raķešu elektroniskās vadības sistēmas, lidmašīnu aparatūru un citas militāro vadības un sakaru ierīču aparatūras.”
Nost ar Viagru, ņemam sliekas!
Viesojoties pie kāda attālāka radinieka, kurš nesen bija apņēmis par sevi divdesmit gadus jaunāku sieviņu, “vecēt” sākušais kungs vakara gaitā vīru sarunās pastāstīja, ka potences problēmas atrisinājis pavisam vienkārši, pēc sentēvu receptes. To darot tā: salasa prāvas sliekas, ielaiž uz pāris dienām biezpienā, lai viņu vēderiņi attīrās no smiltīm, tad minētos tārpiņus kopā ar biezpienu sacep un ēd. Un nekādu Viagru nevajag – viss notiek! Kā ilustrācija kunga vārdu patiesumam lieliski iederējās mazs puiškāns, kas skraidelēja pa visu māju, rādīdams ciemiņiem mašīniņas, un jauniņā sieva, kura acīm redzami gaidīja otru mazuli.
Komentē Arturs Vāvere, seksologs:
“Sliekas... nu, es pieņemu, ka tām var būt psiholoģisks efekts. Ja cilvēks cieši tic, viņam palīdz. Arī tabletēm bieži novēro placebo efektu. Sacīt, ka sliekas nu būs tā dabiskā viagra, kas palīdzēs visiem, es tomēr nevaru, nē. Bet kāds homeopāts man pastāstīja vienu citu recepti, pavisam dabisku, un tā gan darbojoties! Pats neesmu izmēģinājis, bet pagatavošana esot šāda: pavasarī ņem oša ziedpumpurus, miezerītī saberž ar medu. Liek ledusskapī kādu nedēļu nostāvēties un tad lieto. Ārīgi. Rezultāti esot labi. Cik zinu, aptiekās gan šo ziedīti nopirkt nevar, pat homeopātiskajās ne. Bet katrs sev pats var pagatavot.
Vēl labs pašmāju augs šai kaitei esot dzeltenās ūdensrozes, bet tās ir aizsargājamas, turklāt pagatavotās zāles ir diezgan bīstamas, jo ieteicamā deva ir tuva letālai un ir viegli pārdozēt. Tāpēc recepti nepaudīšu.
Zinu, ka citi lieto uzturā kuiļu un vēršu sēkliniekus, bet arī to iedarbība ir vairāk psiholoģiska.”
Mirstamās sēnes
Sporta spēles darba kolektīvam norisinājušās jaukā mežmalā. Sabraukuši, sacēluši teltis, dāmas saklājušas galdus, kungi sakūruši ugunskurus, un te pēkšņi kāds acīgākais pamanījis, ka netālu aug sēnes. Daudz. Turklāt tādas, ko var ēst svaigas uz maizītēm. Salasījuši, draudzīgi saēdušies un vēl mazu sunīti pacienājuši, kas no tuvīnajām mājām ieradies pilsētas labumus nogaršot. Nācis jau vakars, un ugunskura gaismā kāds no sportotājiem pamanījis, ka sunītis tāds jocīgs, guļ uz sāniem, elš vien un pa brītiņam tā kā krampjaini noraustās. Nuja, mazam jau tā inde ātrāk iedarbojas! Tās sēnes nav bijušas pareizas! Panikā visi dalībnieki salēkuši mašīnās un devušies uz tuvāko rajona slimnīcu kuņģus skalot. No rīta zili zaļi, novēmušies, bet nepārprotami dzīvi atgriezušies savākt teltis un pārējās mantas. Kādam ienācis prātā, ka nabaga sunīti, kurš droši vien jau miris, aiz pateicības derētu godīgi apbedīt. Bet tavu pārsteigumu! Sunītis gulējis vienā no pamestajām teltīm, un pie viņa nu jau plānā vēderiņa tusnījuši pieci apaļi kucentiņi!
Komentē Inita Daniele, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja:“Šo stāstu esmu dzirdējusi arī citā versijā – ka sunītis tiešām nomirst, un visi metas skalot kuņģus, bet vēlāk noskaidrojas, ka suns miris cita iemesla dēļ. Un tās ēdamās sēnes šajā reizē varētu būt bijušas lielās dižsardzenes, kuras tiešām var ēst svaigas. Lai gan sēnes veids jau nav svarīgs, stāsts ir pilnīgi ticams, jo cilvēku vieglprātība ir vienkārši neiedomājama. Pie mums teju vai ik dienu nāk cilvēki ar sēnēm, kuras nepazīst, un jautā: sakiet, lūdzu, vai šīs sēnītes nav indīgas? Mēs vakar daudz salasījām, mērcīti uztaisījām, paēdām, bet šodien nolēmām noskaidrot...
Sēņu izstādes laikā ienāk kundzīte gados, salasījusi zili lillā tīmeklenes un jautā, vai tās ir ēdamas. Es saku, ka ēdamās no neēdamajām tīmeklenēm ir grūti atšķirt, un vispār arī tās tīmeklenes, kuras nekaitētu, nevar saukt par ēdamām sēnēm, to uzturvērtība ir zema. Kundzīte man: bet es jau vakar tās sasālīju kopā ar citām sēnēm. Ko man tagad darīt? Es atbildu, ka tā ir diezgan vieglprātīga attieksme un ka labāk būtu, ja cilvēki ēšanai lasītu sēnes, kuras pazīst. Un tad viņa paskatās uz mani un saka: bet tur citu sēņu nebija!
Tad kāds brīnums, ja cilvēki saindējas? Šogad gan no sēnēm miris neviens nav, cik zināms. Līdz nāvei parasti saindējas ar zaļo vai balto mušmiri. Bet līdz vemšanai var saindēties, arī ēdot vecas bekas. Un lietojot sēnes kopā ar alkoholu. Alkoholu jau vispār varētu nelietot, ne ar sēnēm, ne bez. (Smejas.) Taču visos negadījumos nav ko vainot sēnes, vainīgi ir paši lasītāji!”
Tas esot atgadījies jauniem vecākiem, kas veduši sešas nedēļas veco dēliņu ciemos pie omītes. Piestājuši veikalā iepirkties un pēc tam zīdaiņa sēdeklīti ar visu bērniņu izcēluši no mašīnas un uzlikuši uz jumta, kamēr sakrāmē iepirkumus salonā. Tad abi vecāki iekāpuši auto, jo katrs domājis, ka otrs bērnu piesprādzējis atpakaļ. Attapušies, kad omīte jautājoši iedūdojusies: “Bet kur tad mans bumbulītis?!”
Traukušies atpakaļ, un izrādījies, ka labi ļaudis jau bērniņu atraduši un mazais ticis cauri tikai ar vieglu izbīli.
Šis ir patiess stāsts, kas vismaz trīs reizes atgadījies dažādos ASV štatos, vienīgā bēda – stāstā mazulim nekas ļauns nenotiek, diemžēl dzīvē esot gadījies visādi.
Komentē Sarmīte Villere, Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas vecākā dežūrārste: “Strādāju ĀMP jau divdesmit gadu, un tāda gadījuma pie mums nav bijis. Taču ar ratiņiem un zīdaiņiem jābūt uzmanīgiem, tas ir fakts. Manā praksē bija gadījums, kad māmiņa ar lielajiem bērnu ratiem un bērnu tajos gāja pa ielu vējainā laikā. Viņa tikai uz mirkli atlaida ratiņu rokturi, vējš sagrāba ratus un apgāza. Rati zemē, bērns ar visām sedziņām un matracīti – uz ielas! Viņa pārbīlī izsauca ātro palīdzību, bet viss bija labi, abi tika cauri tikai ar izbīli.
Un no manas personiskās pieredzes. Kad mani bērni bija mazi, dēlam bija apmēram pusotrs gads, meitai daži mēneši. Iegāju telefona būdiņā piezvanīt, dēlēns blakus, rati pievilkti klāt būdiņai. Es runāju pa telefonu, un pēkšņi puika izdomā, ka vajag māsas ratus pastumt. Ārā sniegs, ledus, un rati vienā mirklī apgāzās, es nekā nepaspēju reaģēt, kad meitiņa jau bija zemē. Puisītis sabijies – kas tagad būs, es šausmās, bet arī mums viss beidzās tikai ar izbīli. Taču gribu atgādināt visiem vecākiem: nemaz nevajag atstāt nepieskatītus, arī ar rūpīgi pieskatītiem bērniem notiek nelaimes gadījumi vecāku acu priekšā!”
Kristīne Sadovska, Patiesā Dzīve
