Pieredze

«Man bērniņš pieteicās, kad mācījos vēl augstskolā. Biju tikusi jau līdz otrajam kursam, bet dēliņa dēļ mācības pārtraucu. Domāju, ka vēlāk atsākšu, bet tā arī to neizdarīju, jo laiks, ko pavadīju mājās, ļāva uz daudzām jomām paraudzīties citādāk. Sapratu, ka jurisprudence man nemaz tik ļoti neinteresē. Kad dēliņš bija paaudzies, gribēju sākt meklēt darbu, kas ļautu man izkustēties mazliet no mājas. Lielas pieredzes darba tirgū man nebija, tādēļ meklēju pusslodzes darbu apkalpojošā sfērā. Atradu. Tas bija neliels apģērbu veikaliņš, kur man bija darbs dažas reizes nedēļā; dienās, kad bija preču pievedums. Biju atradusi arī mīļu auklīti, kas pieskata dēliņu. Taču viņam nepatika tas, ka eju uz darbu. Dēls sāka daudz slimot, un es ņēmu slimības lapu. Šķiet, divu mēnešu laikā slimības lapa man bija divas nedēļas. Pārbaudes laiku neizturēju, jo darba devējam nepatika bērna slimošana. Viņš mani lūdza rakstīt atlūgumu. Emocionāli šis man bija ļoti smags laiks, jo sapratu - mans dēls nav gatavs pieņemt, ka sāku strādāt. Izdomāju, ka došos strādāt, kad bērniņš vēl paaugsies un būs jau pienākusi mūsu rinda bērnudārzā. Man paveicās, un drīz pēc tam, kad sākām iet bērnudārzā, no paziņām uzzināju, ka tiek atvērts jauns apģērbu veikals, kur meklē preču pārzini. Darba pārrunas bija veiksmīgas un sāku strādāt. Šim darbam noderēja arī nelielā pieredze no iepriekšējās darbavietas. Taču atkal sākās tas pats. Dēls sāka iet bērnudārzā un daudz slimoja. Man atkal bija jāņem slimības lapa. Bija sajūta, ka darbā visi uz mani šķībi skatās, darba kolēģes sāka vērpt intrigas; šķita, ka arī priekšniece nav apmierināta ar manu darbu, tādēļ rakstīju atlūgumu. Bet priekšniece to negribēja pieņemt. Izrunājāmies un atradām veidu mūsu iespējamām darba attiecībām. Mēs vienojāmies, ka varu iet uz darbu tajās dienās, kad tieku, un katru pēcpusdienu priekšniece man maksāja dienas algu. Lai ari dēls joprojām ik pa laikam slimoja, vairs tik ļoti nepārdzīvoju, ka darbā jāņem slimības lapa. Turklāt arvien vairāk un vairāk iepazinos ar darba kolēģēm un sapratu, ka viņas ir jaukas sievietes. Nemaz tik lielas intrigantes, kā man sākumā izskatījās. Ar manu darbu priekšniece bija apmierināta. Dēls arī sāka pierast pie bērnudārza un vairs bieži neslimoja. Jāatzīstas, ka šis jau ir otrais gads, kopš strādāju šajā veikaliņā. Man uzticēti atbildīgāki pienākumi un nu jau strādāju pilnu darba slodzi.»

Ilze, 25 gadi