Gleznots Latvijā

Jaunās paaudzes gleznotājiem par ikdienu kļuvušas Rietumu galerijas, un tas sasniegts tikai ar saviem spēkiem.

Pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics 1918. gadā, „bruņojies” ar izcilāko latviešu gleznu reprodukciju albumu, devās pie ārzemju diplomātiem panākt valsts atzīšanu. Kopš tā laika pagājis 90 gadu, un runa ir vairs ne par Latvijas, bet mūsu mākslas atzīšanu.

Ārzemniekiem pat Purvītis ir atklājums

Agijas Sūnas galerijas rīkotajā konkursā par Gada gleznu kļuva Sigitas Daugules Alise Aizspogulijā — kopumā 78 mākslinieku konkurencē. Šis ir viņas lielākais novērtējums dzimtenē, bet Dauguli (1971) arī uzskata par zināmāko latviešu mākslinieci ārzemēs. Viņa gan paškritiski teic, ka nemaz tik ļoti starptautiskajā apritē ielauzusies nav, lai arī vairākus gadus dzīvojusi Austrijā.

„Es tur nokļuvu diezgan vienkārši. Uzreiz pēc akadēmijas 1999. gadā dabūju Austrijas KulturKontakt stipendiju, aizbraucu uz pusgadu uz Vīni, sadibināju kontaktus, man piedāvāja taisīt izstādi, tā tas pa ķēdi aizgāja. Pēc tam saņēmu arī stipendiju Vācijā. Protams, tas viss nāk kopā ar valodu,” tāds īsumā ir Daugules panākumu stāsts.

Ar labām attiecībām vien ar galeriju saimniekiem nepietiek. Vācijā īpaši mākslas tirgotavām ir noteikti virzieni. „Bieži vien ar galerijas īpašnieku es varu labi komunicēt, bet apzinos, ka viņa mākslas koncepcijā pilnīgi neiederas tas, ko es daru. Par to nevajag apvainoties.”

Daugules darbi ir trīs galerijās Vācijā un vienā Austrijā. Ķelnē katru gadu ir izstāde, arī aprīlī viņas gleznas bija skatāmas Ķelnes galerijā N.Malmede-Kunst, kur Sigita ir uzaicināta par pastāvīgo autori.  Un tomēr Daugule atklāti apzinās — gan pasaulē, gan Eiropā mūsu māksla ir „tumša bilde”.

Māksliniece atgādina: „Lai kādu kaut kur zinātu, valstij ir jāiegulda milzīga nauda. Būsim godīgi, Latvija neiegulda naudu kultūrā gandrīz nemaz. Vajadzīgs mākslas menedžments, reklāma, neviens to nedara. Pie manis brauc ļoti daudz ārzemnieku. Kad viņi redz muzejā Purvīti, visi saka — ak Dievs, kāds mākslinieks, kāpēc neviens viņu nezina!? Par Latvijas mākslu ārzemēs priekšstata nav, no mūsu kultūras zina operdziedātājus — Elīnu Garanču, Egilu Siliņu.”

Nosit cenu vācu galerijai

Par naudu neviens mākslinieks runāt negrib, bet par cenām nedaudz ļauj spriest šis gadījums. Tuvojoties kādai izsolei, galerijas Antonija direktoram Norbertam Sarmulim piecas reizes zvanīja izmisis kolēģis no Vācijas — lūdza, lai „noņem no trases” Paula Postaža gleznu Meitene ar ķiršiem. Cenu nositot, sūdzējās vācietis.

Pie mums šo darbu piedāvāja ar 1200 latu sākumcenu, un par 2600 latu nopirka maskavieši, kamēr Vācijas galerijā līdzīgus Postaža darbus tirgo par 10 000 eiro. „Tāpēc arī Postažs nav īpaši ieinteresēts savus darbus piedāvāt Latvijā,” piebilst Sarmulis.

„Prieks, ka bilde atgriezās tirgū. Nezinu, no kurienes, sen kāds bija pircis,” komentē Postažs (1976). Par naudas lietām runāt viņš atturas, vien saka: „Būtībā izdevīgāk pārdot būtu šeit, bildes tad paliek Latvijā. Bet mums ir maz pirktspējīgu cilvēku un mākslinieku ļoti daudz.” Ja vēl vecmeistaru darbiem Latvijā ir tirgus, jaunajiem iespējas ir ierobežotākas.

Postažam galvenais noiets kopš 2003. gada (trīs gadus pēc maģistra grāda iegūšanas Mākslas akadēmijā) ir galerijā kūrortpilsētā Knokē — tā ir Beļģijas mākslas tirgotāju galvaspilsēta, līdzīga mūsu Jūrmalai. Te iepērkas ne tikai beļģi, bet arī mākslas cienītāji no Rietumvācijas, Nīderlandes, Francijas. Šo to viņam izdevies pārdot Sotheby’s Artlink rīkotajās jauno mākslas izsolēs.

Bloomberg atzinība latviešu gleznotājam

„Nejaušības dēļ,” savu iziešanu Rietumos raksturo gleznotājs. „Viņi brauca apkārt, meklējot svaigas asinis. Pasaule ir mazliet piekususi no Rietumu abstrakcionisma, nekonkrētības. Klasiskās skolas ir gandrīz izzudušas, bet Austrumeiropa, Latvija, Baltkrievija to piedāvā. Tādus māksliniekus kā pie mums citur nesagatavo. Vēl Drēzdenes Mākslas akadēmija to dara, Austrumvācijā ir izcili mākslinieki, turklāt Amerikā zina, kas ir Vācija. Tās ir arī vecās Eiropas tradīcijas,” skaidro Postažs. „Tas skan lepni, bet uz pasaules fona mums ir kvalitatīva māksla.” Viņa paša darbus pērk nopietni kolekcionāri.

Tikai — un to arī Pauls godīgi atzīst — plaša publika ārzemēs mūs nezina. Labi, ja zina, ka pastāv tāda Latvija, bet „ko viņi ziemā ēd, pasaulē ir maza nojausma”. „Katrs, kurš ārpus Latvijas spēj ko parādīt, ir milzu vērtība. Neviens politiķis to nevar, Vaira Vīķe–Freiberga var stāvēt uz galvas, un nekas nesanāks. Bet aizbrauks koris, izcili mūziķi, balets, teātris spēs.”

Finanšu ministrs Atis Slakteris izgāzās ar interviju Bloomberg TV. Decembrī interneta lapa bloomberg.com vēstīja par mākslas gadatirgu Lineart Ģentē (Beļģijā): „Balts velns ar sarkaniem ragiem un mēli, dārza rūķi, pasvieduši rokas nacistu sveicienā...” Visvisādas skulptūras aizņēma lielāko vietu šovā, bet arī daži gleznojumi iespaidoja autoru un it īpaši „latviešu mākslinieka Paula Postaža atturīgie darbi”. Pauls neslēpj lepnumu — viena, bet viņam un Latvijas mākslai nozīmīga rindkopa.

Uz galeriju ar labu preci

Paulu neuztrauc jaunā mode ar konceptuālo mākslu, kad autori pat zīmēt neprot, un, piemēram, bagātākā mūsdienu mākslinieka, brita Demiena Hērsta nolīgtās tehniķu komandas darinātais haizivs izbāzenis pārdots par 12 miljoniem dolāru. Postažs: „Tam, cik kas maksā, reāla sakara ar mākslu nav. Rembrantu aizmirsa uz 350 gadiem, kad viņš pēkšņi izgāja no modes. Mūsdienās pasaule ir mazāka, ja esi bijis uz viļņa, tevi ir daudz grūtāk aizmirst. Vienīgais — jānobrūk internetam.”

Par savu sadarbību ar galeriju mākslinieks teic: „Kas man ir, to dodu.” Postažam ir izteikts gleznotāja rokraksts, un nekādu spiedienu biznesa dēļ viņš uz savu radošo pieeju nav jutis. Vienu gan viņš uzsver: „Ja tu nes darbu uz galeriju un gribi pārdot, tam jābūt kvalitatīvi noformētam, bildei jābūt bez pielipušiem matiem. Tai ir jābūt precei. Muzejā nerodas šaubas, ka Rafaels nesa uz baznīcu perfektu izstrādājumu, komerciāli nostrādātu līdz pēdējam. Tā tam ir jābūt, nevar atraut vienu no otra. Pat van Gogam brālis maksāja, lai viņš gleznotu. Bez absinta nevar neko uzgleznot, bet kādam tas absints jānopērk.”

No čekas vajāšanām līdz izsolēm Vīnē

70. gadu beigās rīdzinieku Igoru Leontjevu (1957) vajāja čeka, par reliģisko pārliecību, neatbilstību padomju mākslas standartiem, pretpadomju noskaņojumu viņu izslēdza no Latvijas Mākslas akadēmijas. Sākoties pārmaiņām un pamazām brūkot komunisma impērijai, viņš atgriezās aktīvajā mākslas dzīvē un ir spējis ielauzties Rietumu tirgū.

Leontjevam izdodas iztiku nopelnīt tikai ar mākslu. „Varbūt manas prasības ir pieticīgas, bet dzīvei pietiek,” viņš pasmaida. Leontjeva gleznas ir iegādājamas galerijās Vācijā un Austrijā, pārdotas Doroteum izsolēs Vīnē, gan ar kopēju „izkārtni” Krievu māksla. Cenu līmenis esot apmēram tāds pats kā Latvijā, Leontjevam bijuši izdevīgi darījumi gan šeit, gan ārzemēs, robežās no 4000 līdz 10 000 eiro (tas gan kopā ar galerijas procentu).

Pirmo reizi Leontjeva gleznas Rietumos bija skatāmas Latvijas mākslai veltītā izstādē Berlīnē 1992. gadā, bet pašam savu personālizstādi izdevās sarīkot 1996. gadā kādā galerijā Gilzenkirhenā (Vācijā). „Māksliniekiem visur ir grūti, arī pašiem vietējiem,” teic Leontjevs. Protams, vēl grūtāk sevi pierādīt ir ārzemniekiem. „Arī austrietim izsisties Francijā vai ASV nebūs viegli. Ir mākslinieki, kas iekļuvuši pasaules apritē, un tad nav svarīgi, vai viņš ir vācietis, latvietis vai krievs.”

Bet tie ir klasiķi, kamēr mūsdienu māksliniekiem vēl sevi jāpierāda. Leontjevam laimējās, kad viņu ievēroja kāds vācu mākslas tirgotājs un piedāvāja vietu savā galerijā. Pašam nākt un piedāvāties ir diezgan bezcerīgi — ļoti vēlama ir nopietna rekomendācija.

„Paradokss — Latvijā ir ļoti laba glezniecības skola, bet nav spēku, kas to paceltu starptautiskā līmenī. Jārada tēls, nebaidos teikt — mitoloģija. Ar sausu biogrāfiju nepietiek, katram māksliniekam vajadzīgs stāsts,” uzsver gleznotājs.

Te vietā citēt mākslas kolekcionāru un investoru aprindās atzītāko amerikāņu žurnālu Art+Auction. Pirms dažiem gadiem rakstā par pēcpadomju Austrumeiropas mākslu par jauno latviešu sensāciju nosaukts Jānis Avotiņš — tā ir liela veiksme saņemt šādu titulu. Avotiņš ir ieguvis 2003. gada mākslas Gada balvu. Aiz okeāna viņa darbi iegādājami par 3600 līdz 14 000 dolāru, Latvijā tik daudz nav gatavi maksāt, toties jaunais talants pierāda sevi citviet pasaulē.

Latvieša gleznas aizceļo uz Teksasu

Patīkams pārsteigums Norbertam Sarmulim bija pirms pāris gadiem, kad viņš galerijā Antonija bija izlicis Laimdota Mūrnieka (1922) darbus. Pusi, desmit vai 12 darbus, nopirka galerija Russia no Fīniksas Teksasā — izpētīja internetā, pārskaitīja naudu, un Sarmulis aizsūtīja gleznas pāri okeānam. Tā nebija nejaušība, jo Mūrniekam izdevās kļūt pamanītam „aiz kordona”, kad robežas bija stingri slēgtas.

Mūsdienu latviešu mākslinieku panākumi ir vairāk zināmi nekā fakts, ka vecās paaudzes meistaru darbus pirka par padomju laikiem milzu naudu — dolāriem. Impērijas iemītnieki riskēja pat ar nāves sodu, ja uzdrošinājās operēt ar „zaļajiem” vai citu valūtu uz savu roku — tas bija atļauts tikai ar valsts ziņu. Mākslas tirdzniecībai bija izveidots īpašs fonds — PSRS valsts firma, kas nodarbojās ar gleznu eksportu. Milzīgākos valūtas ienākumus gādāja nafta, bet savu mazumiņu deva arī māksla.

Sarmulis nodemonstrē 1975. gadā Japānā izdotu PSRS mūsdienu mākslai veltītu katalogu — tajā atrodamas arī vairāku mūsējo gleznas, turklāt, salīdzinot Krieviju ar mazo Latviju, to īpatsvars ir liels. Leo Svemps, Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Herberts Siliņš, Aleksandrs Zviedris redzami līdzās krievu zvaigznēm Repinam un Aivazovskim.

Mākslas eksports uz Japānu

Sarmulis zina teikt, ka Laimdots Mūrnieks guva lielus panākumus. Viņam bijušas izstādes Kioto, Osakā, Kobē, Tokijā. Sarmuļa galerijā nokļuvušas vairākas gleznas, kurām otrā pusē rotājas padomju eksportfirmas „šiltes”. Šīs toreiz nav pārdotas, bet daudzas citas gan — pat par 40 000 dolāru! Tomēr autori no šīs summas neko dižu nedabūja, viņiem atlīdzību izsniedza rubļos, un ne jau tūkstošos, bet dažus simtus.

„Vienīgais labums bija, ka pēc tam japāņi sāka paši braukt pie māksliniekiem. Sameklēja kontaktus un ieradās, varēja labi dzīvot.” Tā komerciāli veiksmīgs spējis būt Aleksandrs Zviedris, Jūlijs Viļumanis, Jānis Osis, citi. Mākslinieks Jānis Anmanis arī ir viens no šā pulka: „Man padomju laikos nevajadzēja ne amatus, ne naudu no valsts. Man japāņi 15 gadus pirka gleznas.”

Tādas cenas kā toreiz mūsējiem vairs nav bijušas. Par Zviedri japāņi maksājuši 10 000 dolāru, Latvijā tā nav bijis. „Japāņi pirms 30 gadiem maksāja vairāk nekā tagad pie mums,” saka Sarmulis. „Bet Japānā jau pārdod arī kvadrātveida arbūzus, lai mazāk vietas aizņem ledusskapī — par 95 dolāriem.” Respektablā britu katalogā 1995. gadā bija iekļautas vecmeistara Edgara Vintera (1918) Tulpes par 3500 mārciņu. Viņš ir Anglijas latvietis, tagad atgriezies dzimtenē. Vintera gleznas iegādājusies arī princese Diāna un citi britu karaļnama pārstāvji.

Salīdzinājumam — 2006. gadā tradicionālajā Kalpaka ballē Latviešu biedrības namā labdarības izsolē (naudu ziedoja pulkveža Oskara Kalpaka piemineklim) Vintera gleznu Ziema pārdeva par nieka 470 latu.

Ārzemēs bagāto vairāk

Vaicāts par pašreizējo tirgus situāciju, Leontjevs novērojis: „Brīva nauda ir, tikai ļaudis to cenšas ieguldīt mazāk riskantos darbos. Labāk Rotko nekā vēl dzīvs mākslinieks, kad nav zināms, kas būs pēc desmit gadiem. Mūsdienu mākslu pērk mazāk.”

Tomēr Sarmulis uzsver, ka ārzemju tirgus ir mūsējiem pievilcīgs: „Tur bagātu cilvēku ir vairāk. Avīzēs raksta, ka mums ir daudz miljonāru, bet procentuāli viņu ir mazāk nekā citur. Arī kopējam dzīves līmenim jābūt augstākam, lai pirktu gleznas, kas nav pirmās nepieciešamības prece.”

Ne jau visus svešās zemēs gaida nauda un slava. Kāds mākslinieks, kurš vēlas palikt anonīms, godīgi secina: „Šeit tu iedomājies, ka esi nezin kas, dzīvojot savā pasaulē. Aizbraucot tur, noliek pie vietas, lai arī iespēju ir daudz.”

Māris Puķītis/Foto: Jānis Mednis, Māris Puķītis, no galerijas Antonija un Paula Postaža arhīva, Bulls Press