Latvietis dublē Džeimsu Bondu
Kad kinoekrānā redzat Daniela Kreiga, pēdējā Džeimsa Bonda, muskuļoto stāvu, atcerieties latviešu kaskadieri Jāni Gaveiku. Viņiem ir šis tas kopīgs.
Daniels Kreigs mūsu Gaujā
2005. gadā Kreigs piedalījās Stīvena Spīlberga Minhenē, gadu vēlāk kļuva par Džeimsu Bondu, 2006. gadā kopā ar Nikolu Kidmenu — Iebrukumā. Pasaules zvaigzne, kuru Arhangeļskā vajadzēja dublēt Jānim Gaveikam.
„Gauja, skaists skats, Džeimss Bonds peld pa ūdeni, viņam apnīk, es dublēju,” savu veikumu lakoniski raksturo kaskadieris. Tik vienkārši jau nebija — filmēja novembrī, un ūdens temperatūra bija vien divi līdz trīs grādi. Par Kreigu Jānis teic, ka slavenība pats dara visu, un dublieris vajadzīgs, lai nebūtu pārslodzes.
Kastings jeb dubliera izvēle notika Jūrmalā, Cinevillā. Gaveikam vislabāk atbilda Kreiga parametri — garums, miesasbūve, sejas forma, pat matu krāsa. „Varēju ar viņu runāties, sasmaidīties, sarokoties. Viņš nebija nekāda VIP persona,” Kreigu raksturo kaskadieris. „Pildīja savu darbu kā normāls cilvēks, nekādu privilēģiju, nāca mūsu teltī sildīties.” Tobrīd Jānis pat neiedomājās, ka strādā kopā ar tādu zvaigzni.
Mesties Gaujā kaskadierim vajadzēja vairākas reizes, arī peldēt zem ūdens. Gaveika kritis no laipas, šāvis, bēdzis pa upi ar motorlaivu. Bija iecerēti arī triki uz klints, bet tie diemžēl palikuši kā nepiepildīts sapnis.
Pareiza trika sagatavošana ir vairāk nekā puse uzvaras. Leo Hiršsons bija sarūpējis siltu telti, rīvēšanu un visu citu, lai atgūtos pēc peldes. Steigt palīgā bija gatavi ūdenslīdēji. Turklāt peldēt varēja hidrotērpā, tā ka pārāk traki neesot bijis.
Dārgākais kaskadieris Eiropā
„Starpnieks starpnieka galā,” savu nokļūšanu līdz Arhangeļskai raksturo Gaveika. Pēc trim filmēšanas dienām kaskadieris pat nebija redzējis līgumu. Kad pieprasīja to uzrādīt, radās domstarpības, ieraugot plānoto atalgojumu. Lietas kārtoja lietuviešu firma. Kaskadierim tomēr izdevās par sevi pastāvēt un parakstīt jaunu līgumu pēc sava prāta.
„Viņi pateica, ka esmu dārgākais kaskadieris visā Eiropā,” smejas Jānis. „Holivudu arī pieminēja.” Patiesībā atlīdzība bija zem 1000 latu, un nekas jau nu nav pārmaksāts. Piemēram, Krievijā cenas ir krietni augstākas.
Gaveika ir piedalījies ASV, Kanādas, Vācijas, Baltkrievijas, Krievijas, Latvijas, Lietuvas, Lielbritānijas filmās. „Labākie apstākļi ir, kur ir serviss. Liels pārtraukums, itāļu virtuve, uzskata tevi par cilvēku.” Kad 1993. gadā kanādieši Rīgā filmēja Red Hot (par rokenrolu totalitārā Austrumeiropas valstī), kino grupas šefpavārs bija Mārtiņš Rītiņš, viņa palīgs — Elmārs Tannis. Tā bija abu virtuves meistaru debija tēvzemē.
Par 90. gadu sākumā vāciešu filmēto Aufstand der Dinge Jānis atceras: „Viņi nopirka trīs zapiņus par lielāku naudu, nekā varēja samaksāt mums par trikiem. Mēs ar kolēģi Daini Arniku sitām tās mašīnas.” Vajadzēja ar zaporožecu pat uzlēkt uz mersedesa jumta.
Tagad, ja vien kinoļaudis negrib piedzīvot nepatīkamus pārsteigumus, visas lietas var kārtot ar Latvijas Kaskadieru biedrību. Trīs uzņēmīgi triku meistari sanāca kopā un pirms gada to oficiāli nodibināja. Kad vajadzīgs, viņi varot sapulcēt vairāk nekā 100 kaskadieru visdažādākajiem kinoefektiem.
Kodola trijotnē katram ir atbildība par savu nozari. Gaveika pārstāv auto un moto „nodaļu”. Viņa ziņā ir motocikli, kvadracikli, automašīnas, viss, kas kustas ar riteņiem un arī bez, velosipēdus ieskaitot. Atminaties Eiropas Savienības atbalsta reklāmas pirms iestāšanās referenduma? Jānis bija tas eiropesimists, kurš spītīgi brauca ar divriteni dziļā purvā.
„Meklējām vietu, nāca jau vakars, kad beidzot atradām Kalnciema šosejas malā. Minoties pārsprāga riepa, un beigās bija jābrauc ar tukšu. Tas arī bija vienīgais dublis,” Jānis atklāj eiropropagandas aizkulises. Divritenis bija iznomāts, bet cieta tikai riepa. Un kā referendumā nobalsoja pats purvā braucējs? Nekā, neesot aizgājis pie urnas.
Dēls zem žiguļa riteņiem
Cīņa un akrobātika ir Hermaņa Ansona ziņā — triki ar kautiņiem, lēcieniem, kritieniem. Degšana, sprādzieni, zirgi, viduslaiku zobenu cīņas ir Mārtiņa Hiršsona nozare. Jaunais puisis ir kaskadieru aprindās zināmā Leo Hiršsona dēls. Mārtiņš arī izvēlēts par biedrības priekšsēdētāju.
Viņa tēvam ir 35 gadu ilga kaskadiera pieredze, Mārtiņš pirmo reizi filmēšanas laukumā devies 11 gadu vecumā. „Kopš agras bērnības braucu tēvam līdzi, skatījos, līdz pienāca mans laiks pamēģināt. Tas bija televīzijas raidījums bērniem par drošu uzvedību uz ielas. Es skrienu pāri ielai, un man uzbrauc žigulis. Tad bija arī negadījums ar tramvaju,” atceras Mārtiņš.
Izklausās baisi — mest savu dēlu zem riteņiem! Jānis uzsver: „Trika inscenētājs bija viņa tēvs, kurš pareizi nolika visu savās vietās.” Tas ir pats galvenais šajā arodā — izplānot visu tik pareizi, lai ir gan efekts, gan drošība.
Mārtiņš jau mūslaikos Pārdaugavas pusē zem Salu tilta satiksmes drošības klipam „veidoja” avāriju ar divriteni. Viss bija, kā paredzēts, cieta tehnika, nevis cilvēki. Bija arī citi klipi ar divriteni. „Piemēram, nāk no veikala puisis ar bulciņām, viņam uztriecas neapdomīgais velosipēdists, bulciņas pa gaisu. Tās pēc tam aizvedām uz stalli zirgiem, lai nav jāizmet.”
Zirgs par godu kino
Padomju laikā Latvijas kaskadieriem iespējas izpausties deva nu jau aizsaulē aizgājušais režisors Aloizs Brenčs ar savām kriminālfilmām — tur nu bija gan pakaļdzīšanās, gan avārijas, lēcieni un kritieni. „Pieredze no vecajiem kaskadieriem mums ir nākusi līdzi, un to gribam atdot tālāk,” apņēmies Jānis. Pēc Latvijas kino panīkuma beigām kaskadieri atkal kļūst pieprasīti.
Pēdējais lielais kino veikums bija Rīgas sargi, kad kaskadieri pat „atslēdzās” no pamatdarba. Bija viss, ko vien kara laikam var iedomāties.
Mārtiņš speciāli pašmāju grāvējam iegādājās zirgu, sauktu par Fūgu. „Par godu šim pasākumam zirga vārdu nomainīju uz Filmu.” Rīgas sargi jau labu laiku ir uz ekrāna, Filma gan diemžēl nogājusi no dzīves skatuves. Kino te nav pie vainas, vai veterinārārsts rīkojās pareizi, Mārtiņam grūti spriest.
Pirms Rīgas sargiem 20 kaskadieri saņēma sertifikātus. Tos izsniedza Sergejs Katarženko — meistars ar pasaules slavu, uzņemts ASV Kinoakadēmijā, viņam Baltkrievijā ir starptautiski atzīta kaskadieru skola.
Savas filmas palaiž garām
Gluži kā kurpnieki bez kurpēm savas filmas kaskadieri noskatās reti — neesot laika. Mārtiņš laikam vienīgais no savas grupas nav redzējis Rīgas sargus. Jānis: „Es redzēju, man patika.” Sevi gan nav pamanījis. Viņam garām paslīdējusi Arhangeļska, nav redzējis arī krievu seriālu Sarkanā kapela — par franču Pretestības kustību nacistu okupācijas laikā.
„Es vienā sērijā pat runāju,” par savu lomiņu smejas Jānis. „Kāds aktieris dabūja „runāt” tikai ar Morzes ābeci, tad viņš uz mani skaudīgi skatījās. Pēc kāda laika priekšnieka sieva man saka — Jāni, redzēju tevi televīzijā!” Bet Jānis pat vairs neatceras, bijis vācietis, krievs vai francūzis. Vajadzējis stūrēt auto pa mūsu pašu Mežaparku, kuru ielenca partizāni.
Paslīdējusi viņam garām arī Discovery veidotā prāmja Estonia traģēdijas rekonstrukcija. Tur Jānis tēloja kuģa kapteini, Mārtiņš — viņa palīgu. Bijis ļoti patīkami strādāt, katru ideju uzklausījuši un respektējuši, vispirms rēķinoties ar kaskadieriem.
„Pie mums bieži nesaprot, ka kaskadierim jāsagatavojas,” piedzīvojis Mārtiņš. Kādā filmā nav ņemta vērā prasība par logu biezumu. Atstāti vecie, pēc tam stikla lauskas sadūrušās sienā. Labi, ka ne cilvēkos… Savukārt angļi pat bez trikiem lūdz novērtēt drošību filmēšanas laukumā.
„Diemžēl daudzās filmās masu skatu dalībniekus izmanto trikos,” brīdina Mārtiņš. Tā, filmēšanas beigām tuvojoties, darīts Rīgas sargos. Sapulcina zaldātus (īstos, no armijas) un tik filmē. „Nebija pat ātrās palīdzības. Tas nav kino, bet kamikadzes,” profesionālis dusmojas par principu „gan jau būs labi”.
Hotdoga grāvējs Salacgrīvā
Kaskadieru biedrība kā sava aroda ģilde pamazām gūst atzīšanu. Viens no pirmajiem darbiņiem bija Narvesen reklāma hotdogam, kur titros pie autoriem bija lasāms biedrības vārds. Filmējuši Salacgrīvā pie zivju konservu ražotnes Brīvais vilnis.
Aina apmēram šāda: bandīti pret bandītiem, viens bēg ar naudu, šāvieni, sienās triecas lodes, bēglis izmetas pa logu, ielec no krasta zvejas kuģī, galu galā viņu sašauj un sagūsta.
„Somā bija jābūt naudai, bet tās vietā ir hotdogs,” uzjautrinās Mārtiņš. Krusttēvs pikti prasa, ko nu viņam ar to darīt. Nu, varbūt paņem kečupu un sinepes, iesaka gūsteknis ar asiņainu seju. Pēdējie vārdi pirms nāves… „Man bija tiešām patīkami strādāt ar šīs reklāmas veidotājiem,” apmierināts ir kaskadieris. Mārtiņš plānojis trikus, izspēlējis Hermanis Ansons.
Ogres novada Tūrkalnē ugunsdzēsības sacensības klientiem rīkoja Hansa līzings. Pasākuma noslēgumā liesmoja auto, no krūmiem izmetās izmisis īpašnieks, ielēca mašīnā, mēģināja iedarbināt degošo spēkratu. Cilvēku pat lāgā neredz cauri liesmām.
Šo lomu nospēlēja Mārtiņš, kuru uzreiz pēc trika veiksmīgi apdzēsa. Starp citu, laika sagatavoties bija tikai divas dienas, jo Mārtiņš, uzzinājis par pasākumu, ar Kaskadieru biedrības piedāvājumu pieteicās gandrīz vai pēdējā brīdī.
„Jebkurš triks, kas uztaisīts ar pirmo piegājienu, ir Ginesa rekorda cienīgs,” piebilst Jānis. Filmām iespējams ne viens vien dublis, bet izrādēm ne. „Publikai tu kļūdīties nevari,” uzsver Mārtiņš.
Pirms trim gadiem austriešu, britu un latviešu kopražojuma filmā Jāņu nakts (piedalījās arī komisāra Rekša saimnieks jeb Tobiass Moreti) Mārtiņš iejutās Līgo ugunskurā krītoša amerikāņa ādā. Pēc tam, liesmojot mugurai, ielēca baseinā.
Un kur noslēpums, lai pats nesadeg? Nedegoša komprese uz muguras? „Apmēram tā,” pasmaida kaskadieri. Padomju laikā izmantots azbests, kas gan ir indīgs — no tā labāk turēties pa gabalu. Mūsdienās pieejami labāki un vieglāki materiāli. Nākamais solis ir degošs cilvēks bez apģērba. Ir īpašs materiāls miesas pārklāšanai, kura sastāvs ir noslēpums.
Bīstamie svešie zābaki
„Jo vairāk taisa trikus, jo vairāk nonivelējas,” par pieraduma briesmām piebilst Jānis. „Visu laiku jābūt kontrolei. Ja ko esi aizmirsis mājās, labāk nedarīt.” Kaut vai, ja nav savu zeķu. Jāņa kolēģis Dainis Arniks reiz pirms brīvdabas izrādes atstājis mājās zābakus un aizņēmies no drauga. Rezultātā viņam apdega apakšstilbi, vajadzēja pārstādīt ādu… Mārtiņam gadījies ieelpot dūmus, sajūta pēc tam divas dienas bijusi ļoti riebīga.
Jānim bīstamākais triks bija 2001. gadā brīvdabas izrādē Biķernieku spīdveja stadionā ar motociklu izbraukt cauri sešām degošām sienām un pēc tam vēl liesmojošām mucām.
Skumji, ka vajadzēja aizstāt citu kaskadieri — Rafaelu Uļjanovu. Viņa pelnus divas dienas iepriekš izkaisīja Gaujā. Šis vīrs varēja nolēkt ar gumijā iekārtu motociklu un noturēties sedlos. „Viņa vārds pieder Latvijas kaskadieru zelta fondam,” saka Jānis. Uļjanovs neaizgāja bojā neveiksmīgā trikā. Lēca peldēties Gaujā un liktenīgi atsitās pret koka bomi zem ūdens… Par godu un piemiņu kolēģim Jānis triku ar mucām uztaisīja vēl grandiozāku.
Ar apdegušu seju čempions
Lielu paldies Mārtiņš saka sievai Lindai, kas iekustinājusi viņu biedrības veidošanai un daudz palīdzējusi. Jānis pasmaida, ka viņš savai Vinetai labāk pat nesaka par došanos uz kārtējo pasākumu: „Lai viņa mierīgi guļ.”
Jānis piedalās enduro motociklu sacensībās. Pēc Latvijas čempionāta pirmās dienas Dobelē viņš steidzis uz Jomas ielas svētkiem Jūrmalā. Publika pacietīgi gaidīja, kad kaskadieris ar moci, ieskrējies pa ielu, pa tramplīnu no skatu laukuma pie jūras ielēks pludmalē. Apakšā bija 50 litru muca ar degmaisījumu, kam pielaiž uguni, motociklam lidojot pāri.
„Mana vaina — steigā nebiju uzvilcis drošības masku. Apdega zods un deguns, uguns mazliet skāra moci, aizdegās jaka. Iebraucu jūrā un nodzēsu,” stāsta Jānis. Viņš devās dziedēt brūces Apdegumu centrā, bet slimnīcā nepalika — nākamajā dienā taču enduro čempionāts. Tas nekas, ka ārsti biedēja ar risku dabūt asins saindēšanos. „Vinnēju un kļuvu par 1999. gada Latvijas čempionu.”
200 latu par kritienu
Biedrības mērķis ir iegūt tādu pašu respektu kā Francijā. Kad tur filmēja epizodes Sarkanajai kapelai, vajadzēja krist no jumta. Viss sagatavots, bet te pienācis žandarms ar jautājumu — vai Francijas kaskadieru ģildes atļauja ir? Tikai, ja vietējie paši atsakās, drīkst strādāt ārzemnieki. Laimīgā kārtā atļauja saņemta.
Ja jau izcenojumi gluži kā arodbiedrībai, tad — kādi? Mārtiņš: „Mums ir noteikta latiņa, zem kuras neejam. Un ir inflācija. Ja man prasa par trika izmaksām pēc mēneša, es pat nezinu. Degviela maksā piecus santīmus dārgāk nekā pirms nedēļas. Mēs vienā pasākumā varam izspridzināt 700 litru.”
Piemēram, par noripošanu pa kāpnēm Vecajā jūrnieku ligzdā maksāja 50 rubļu. Jānis: „Centās jau uztaisīt, lai ir vairāki dubļi, un samaksāt par katru.” Tagad viss atkarīgs no projekta. „Ja tikai noripot pa trepēm, skatāmies, kur tas ir, kādas ir kāpnes, ko grib redzēt, kūleņo, veļas vai noslīd. Un paiet taču arī laiks ceļā, uz vietas. Pats vienkāršākais kritiens izmaksātu ne lētāk par 200 latu,” rēķina Mārtiņš.
Kaskadiera dāvana sievai
Ne vienmēr nauda ir tik svarīga. Pērnvasar Jānis filmējās Likteņa līdumniekos. Vajadzējis dublēt aktieri, kurš ar motociklu ved meiteni uz ballīti, neizņem pagriezienu, pārlec grāvi, gandrīz ietriecas akmens sienā, krīt, meitene salauž roku. Nu, roku tikai pēc scenārija. Gaveika stūrēja moci, meitenes lomu uzņēmās viņa kolēģis Andris Matisāns. Vajadzēja lēkt trīsreiz, kamēr izdevās. Filmēja ar divām kamerām, nostrādāja tikai viena.
„Beigās mocim norāvās pakaļējās bremzes, un gāja pāri grāvim bez bremzēm. Ar 75 kilometriem stundā, bet filmā izskatās, ka mierīgi pārbrauc un nokrīt. Mums seriāla veidotāji daudzreiz ļoti atvainojās, ka viņi saprot, cik zema ir samaksa. Bet es to darīju ar pilnu prieku, jo manai sievai ļoti patīk šis seriāls. Ceļa izdevumi un pusdienas bija apmaksātas,” teic Jānis. Un Mārtiņš uzsver: „Ja mēs piekrītam projektam, to izdarām godam.”
