Roberts Putnis atklāj „Delnas” aizkulises
Ilggadējais sabiedrības par atklātību „Delna” vadītājs Roberts Putnis, tagad „Parex bankas” klientu apkalpošanas centra Minhenē (Vācija) vadītājs, izstājies no „Delnas”, paziņodams, ka tā no „sabiedrības sargsuņa” pārvērtusies par „mīlīgu klēpjsunīti”.
Roberts Putnis svētdienas vakarā pa elektronisko pastu izsūtīja savu iesniegumu un paskaidrojuma rakstu par izstāšanos no „Delnas”. Pašreizējā „Delnas” vadītāja Lolita Čigāne uz kasjauns.lv lūgumu komentēt Roberta Putņa apvainojošos izteicienus bija visai lakoniska:
„Paldies Putnim!”
Lolita Čigāne kasjauns.lv raksta: „Pašlaik „Delnas” vadību nodrošina „Delnas” direktore Laura Miķelsone un organizācijas padome manā, Lolitas Čigānes, vadībā. Organizācija darbojas saskaņā ar 2008. gada septembrī padomes un „Delnas” darbinieku lokā izdiskutēto un pieņemto stratēģiju. Balstoties uz šo stratēģiju, „Delna” 2008. gadā veiksmīgi piesaistīja vairāku projektu finansējumu.
Saskaņā ar iepriekšējo tradīciju plašāka organizācijas nākotnes stratēģijas plānošana „Delnas” jaunievēlētās padomes, biedru un darbinieku lokā ir paredzēta šajā vasarā. Roberta Putņa vēstulē izteiktos argumentus apspriedīsim šīs plānošanas laikā. Roberts Putnis „Delnā” kā padomes priekšsēdētājs no 2004. līdz 2008. gadam strādāja ar lielu atdevi un enerģiju, par to „Delna” Robertam Putnim ir pateicīga.”
Tā kā pašreizējā „Delnas” vadība atturas no plašākiem komentāriem, kasjauns.lv publicē izvilkumus no Roberta Putņa trīs lappuses garās vēstules „Delnas” biedriem un atbalstītājiem. Šā vēstījumā pamatdoma formulēta šādi: „Ņemot vērā gan racionālos demokrātijas, atbildīguma un solidaritātes apsvērumus, kā arī emocionālo personiskā pazemojuma sajūtu, man ir svarīgi arī formāli pārtraukt savas saiknes ar „Delnu”.”
Četri zemē nomesti gadi
„Delnas” 11 darbības gados nav bijis precedenta, kad kāda aktīva biedra vēlme darboties arī biedrības institūcijās tiktu noraidīta ar balsojumu kopsapulcē. Pirms gada jau veidoju precedentu, atsakoties no kandidēšanas Padomē, jo ieklausījos daļas biedru viedoklī, ka citādi es apdraudētu „Delnas” reputāciju ar savu (tobrīd lielās grūtībās atrasto) jauno darbavietu – „Parex banku”. Tikai dažus mēnešus vēlāk šie paši cilvēki ar pateicību un bez biedriem pamanāmām kritiskām diskusijām pieņēma „Parex bankas” ziedojumu Delnai 2500 latu apmērā. Pats pērnās sapulces debašu karstums lika nojaust tos argumentus, kas pagājušās nedēļas sapulcē atklāti izlīdis kā īlens no maisa: padomes priekšsēdētājas un tuvāko biedru un padomes locekļu personiskā nevēlēšanās sadarboties jau pirms gada bija patiesais iemesls aiz „Parex bankas” kā izvēlētā iegansta.
Uzņemoties Delnas vadību, es šai organizācijai aizdevu savu vārdu. Es pilnīgi veltīju četrus gadus savas dzīves „Delnas” darbībai. Es biju šajā organizācijā no pirmajām tās pastāvēšanas dienām. Tāpēc es ceru uz izpratni, ka aicinājums būt „aktīvam biedram”, bet uz padomi kandidēt „kādu citu gadu” man šķiet vienkārši pazemojošs.
Prevalē ambīcijas un augstprātība
Nekad „Delnai” nav gājis tik labi, un nekad Latvijā nav bijis tik daudz cilvēku, kas aktīvi atbalsta „Delnas” ideālus, lai personiski argumenti drīkstētu spēlēt lomu lēmumos par biedru līdzdalību organizācijas darbā. Tāpat „Delnā” biedri vēl nekad netika pieļāvuši, ka tās institūcijas tiktu izmantotas biedrības amatpersonu personiskām ambīcijām. Vēl nekad nav pieredzēta tāda augstprātība pret biedru solidaritāti kā principu un necieņa pret tās biedru individuālo ieguldījumu.
Es ilgāk nekā pusgadu apzināti atturējos no aktīvas līdzdalības „Delnā”, jo tā acīm redzami nebija vēlama. Mārcim Gobiņam kā pirmajam direktoram vēl mans padoms noderēja, taču no Lolitas Čigānes un Lauras Miķelsones nebija neviena konkrēta jautājuma un neviena atbalsta lūguma. Lieki teikt, ka arī kā vienkāršs biedrs es starplaikā nekādā veidā netiku informēts par to, kas „Delnā” notiek, kāda ir jaunās Padomes vīzija.
„Delna” atsakās no demokrātijas
Organizācija sabiedrībā ir kļuvusi par malā stāvošu skatītāju pat tādos pretkorupcijas kodola jautājumos kā KNAB neatkarība. „Delna” piedalās „diskusijās”, bet tai nav pozīciju. Mani tikpat ļoti uztrauc, ka tās amatpersonām un biedriem ir vienalga, ja gada laikā nenotiek nekāda komunikācija ar biedriem par padomes darbu, ja vairs nav nepieciešamas nekādas iekšējas diskusijas par „Delnas” stratēģiju. No šādas gan zinošas, gan kritiskas balss padomē dažām „Delnas” amatpersonām un biedriem bija tik ļoti bail, ka nebija neērti, demokrātijas vārdu no mutes neizspļaujot, atteikties no demokrātijas un atbildīguma principu izdzīvošanas personisku ambīciju vārdā.
Grēkāzis atrasts!
Un tagad no demokrātijas pie atbildības. Te ir jāpiemin otrs kopsapulcē izskanējušais arguments pret manu personu. Diemžēl ne tikai mazajā Latvijā, bet arī ārpus tās mani jau iepriekš bija sasniegušas pašu Delnas amatpersonu apkārt nēsātās runas par manu vienpersonisko atbildību „Delnas” finanšu grūtībās. Skaidri vārdos bez iepriekšējās padomes locekles, tagadējās padomes priekšsēdētājas Lolitas Čigānes varu nosaukt bijušās revīzijas komisijas locekles profesori Rasmu Kārkliņu un Vitu Tēraudu, kā arī Pretkorupcijas atbalsta fonda galveno līdzekļu piesaistītāju Paulu Raudsepu. Jau atkal ļoti ērta pozīcija atrast vienu grēkāzi tā vietā, lai spētu uzņemties atbildību par savu pašu neizdarību.
„Delnai” kopš tās dibināšanas nekad nav bijusi stabila finanšu situācija, un no manas pirmās darba dienas tai ir draudējusi parādu piedziņa, algu izmaksas regulāri kavējās, un rēķinus maksājām atkarībā no kreditora uzstājības. Kopš vadības pārņemšanas 2004. gadā, no Latvijas aizejot galvenajiem NVO donoriem un sarežģoties finanšu piesaistei, „Delnas” komandai tomēr izdevās katru gadu arvien kāpināt piesaistīto līdzekļu apjomu, kā arī diversificēt finansējuma avotus, samazinot Sorosa fonda daļu budžetā līdz ceturtdaļai. Ļoti ievērojamu lomu „Delnas” budžetā sāka ieņemt ziedojumi – līdz pat piektdaļai. Tomēr tas nebija pietiekami, un mēs skrējām laikam pakaļ. Es katru gadu informēju biedrus par tik ļoti kritisko situāciju un katru gadu saņēmu jaunus personiskus solījumus piesaistīt ziedojumus. 2007. gadā mēs kopā pieņēmām krīzes budžetu, kas paredzēja darīt visu iespējamo, lai piesaistītu ziedojumus un „Delna” spētu funkcionēt kā dzīvs un Latvijai tik ļoti vajadzīgs sabiedriski politisks sargsuns, nevis - tik līdzīgi citu Latvijas NVO liktenim – kā projektu rakstīšanas un atstrādes kantoris.
„Uzmeta” nelojālais ziedotājs
„Delnas biedru un amatpersonu solījumi bija konkrēti. Mērķi un atbildība bija solidāra. Redzot, ka nospraustie mērķi 2007. gada beigās netiek sasniegti, es uzņēmos atbildību un atteicos no sava atalgojuma uz pieciem mēnešiem, ar ko „Delna” faktiski saņēma lielāko ziedojumu tās vēsturē, bet es sevi novedu milzīgās finansiālās grūtībās. Ja katrs Delnas biedrs būtu ziedojis piecas savas algas, organizācijai vispār nebūtu nekādu grūtību!
Jā, 2007. gada vasaras akcijā „Tautas prezidents” es pieņēmumu lēmumu par līdzekļu izmantošanu bez pietiekama seguma. Mani piekrāpa cilvēks, kas personiski solīja „Delnu” atbalstīt, bet līdz šai dienai man nezināmu iemeslu dēļ to tā arī neizdarīja. Lai arī es savu toreizējo paļāvību šobrīd vērtēju kā kļūdu un man izteiktos pārmetumus kā ļoti pamatotus, tomēr tajās dažās dienās es nevarēju citādāk rīkoties un joprojām esmu lepns par šo lēmumu un to, ka apkaunojošās Saeimas sēdes laikā kopā ar citiem „Delnas” biedriem un darbiniekiem stāvēju uz ielas Saeimas priekšā, parādot, ka Latvijā ir cilvēki, kas nesamierinās ar zoodārzā atrastu valsts galvu.”
Elmārs Barkāns/Foto: LETA
