Bīstamie melnie punkti

Šis greznais daudzstāvu nams atrodas pašā Rīgas sirdī — uz Elizabetes ielas iepretim Vērmanes dārzam. Šķiet, tajā telpas īrēt pa kabatai ir tikai turīgām firmām vai labi pelnošiem ļautiņiem. Taču, izrādās, nē. Te vēl saglabājies padomijas zīmols (lasi — bieds) — komunālie dzīvokļi. Mans pirmais sarunas biedrs ir pensionārs Imants, kurš ik dienu bauda komunālā mitekļa „jaukumus”. Un viņš ar savu pieredzi ir gatavs apstiprināt — vieta, kur risinājušies bēdīgi notikumi, atkal un atkal pievilina negācijas. Un, proti, vienā no komunālā dzīvokļa istabām cita pēc citas ievācas apšaubāmas personas — bomži, uzdzīvotāji, bandīti. Bet viss sācies ar ginekoloģiskās klīnikas operācijas zāli...

Komunālā dzīvokļa lāsts

„Šo namu — Elizabetes 77 — Bergs uzbūvējis savai meitai,” Imants atstāsta, ko dzirdējis no vecāka gadagājuma īrniekiem. „Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā visu šā otro stāvu aizņēma ginekoloģiskā klīnika, kurā ārstējās augstu amatpersonu, arī ministru sievas un meitas. Klīnikai pat bija atsevišķa ieeja — blakus firmai „Skonto” joprojām sienu rotā zelta cipari 77 —, kur pacientes „pa tiešo” gājušas uz klīniku. Te, mūsu galā, atradās saimniecības telpas un operāciju zāle. Tai blakus bija milzīga virtuve — medicīnas iestādei jau tāda bija vajadzīga, kur sterilizēt instrumentus. Operāciju zālei turklāt ir kāda īpatnība — tur mūžīgi pūš vējelis, jo ierīkota ventilācija. Vai abortus arī šajā telpā veica? Tik smalki es nezinu, taču ginekoloģija ir ginekoloģija. Neteikšu, ka te spokojas, taču dažreiz naktī guļu un liekas, ka kaut kur tā kā bērniņš raud. Vispār jau aura šajā vietā nav diez cik laba.

Padomju gados plašo stāvu aizbūvēja ciet — vienā pusē, kur tās goda kāpnes, iekārtoja veikalus, bet mūsu daļā — te, kur tā sauktās melnās trepes, izveidoja komunālos dzīvokļus. Ziniet, komunālais dzīvoklis — tas ir padomju «marasms». Kad es te atnācu, pie katrām durvīm bija lampiņa, vannas istabā bija piecas lampiņas, virtuvē arī piecas — katram sava.

Lielā klīnikas virtuve tika pārbūvēta — tās vietā izveidoja nelielu istabu, virtuvi, vannas istabu, tualeti, priekšnamu. Sieva no manis aizgāja, un es savā istabā mitinos viens. Man blakus dzīvo jauna meitene, otra istaba ir tukša, bet vēl vienā mīt sieviete pusmūžā. Par kaimiņienēm neko sliktu nevaru teikt, bet tā telpa, kurā bija operāciju zāle, ir kaut kāda nolādēta vieta — tur neviens normāls cilvēks nav dzīvojis, tikai salašņas. Pirms kādiem gadiem tajā istabā viens trīsdesmit gadus vecs vīrietis pakārās, pēc tam tur ievācās bomži, bet tagad te visādi nāk dienām un naktīm. Es te kādus piecpadsmit gadus dzīvoju un tajā istabā mūžīgi kaut kas notiek — „večerinkas”, iedzeršanas. Man jau viņi īpaši netraucē — es dzīvoju gaiteņa otrā galā, aiztaisu durvis uz savu mazo koridoriņu ciet un nemaz nedzirdu, kas tur notiek, bet tā sieviete pusmūžā, kas viņiem blakus dzīvo... Kad viņa naktīs vairs nevarēja gulēt, iedevu pašvaldības policijas numuru — mūsu komunalku jau tur visi zina. Šis dzīvoklis ir bēdīgi slavens...

Bet visbriesmīgāk bija tad, kad „operāciju zālē” tie divi bomži bija ievākušies — piecdesmitgadīgs vīrietis dzīvoja uz septiņdesmit gadus vecas sievas pensijas. Ārprāts, kā no viņiem te viss smirdēja! Viņi nebija ēduši, visu laiku tikai dzēra. Tad vīrietis nomira, bet sieviete pārcēlās pie draudzenes uz ielas māju. Īres parāds bija tik liels, ka viņu ar tiesu izmeta laukā.

Te daudz visādu šausmu pieredzēts — vismaz desmit cilvēku tajā ir nomainījušies. Nezinu, kas tagad ir tie „pamatiedzīvotāji”, bet lieta tāda, ka durvis uz istabu visu laiku jāslēdz ciet — te vazājas dienu un nakti. Gribētu jau es ar’ datoru mājās, bet nevar — vienā dienā kāds ienāks un nozags.”

Lapmežciema melnais punkts

Viena no mistiskām vietām, kas piesūkusies ar bojā gājušo un sērojošo tuvinieku ciešanām, ir ass līkums, kas atrodas uz Bigauņciema un Lapmežciema robežas un kas savu kūkumu met pāri Siliņupītei — seklai, nebagarētai upei.

Šis ceļa posms gan nav iezīmēts Satiksmes ministrijas izdotajā melno punktu kartē, taču vietējie iedzīvotāji bijuši liecinieki vairākiem negadījumiem, kuros iebraucot vai pārbraucot pāri upītei, cietuši autobraucēji, daļēji aizaugušajā Siliņupītē iekrituši un noslīkuši arī kājāmgājēji.

Runā, ka šis ceļa posms uzbūvēts uz kapiem, — mēģinu rast izskaidrojumu mistiskajiem notikumiem šajā brauktuves posmā, taču Lapmežciema muzeja vadītāja Mudīte Bērziņa tam negrib piekrist. „Viduslaiku kapi atrodas drusku uz priekšu centra virzienā,» viņa saka. „Tiesa, to zemesgabalu neviens nevar pārdot. Tiklīdz būvēties gribētāji uzzina, ka tur apglabāti cilvēki, kas bijuši slimi ar mēri, tā atsakās.”

Bet Lapmežciema iedzīvotāja Dzidra Legzdiņa, kas smejot sevi dēvē par ciema urķi, piebilst: „Tajā vietā kādreiz raktas nost smiltis un atrasti cilvēku skeleti. Arī manas mammas māsa šajā zemes gabalā gribēja celt māju. Viņa bija ticīgs cilvēks un, kad, rokot pamatus, uzrakušies skeletam, tante pateikusi — uz cilvēku līķiem viņa māju nebūvēšot. Tā līdz šai dienai neviens tur lāgā nevēlas apmesties.”

Bet runājot par bīstamo līkumu... „Jā, tajā posmā ir gājuši bojā cilvēki,” nopūšas Mudīte Bērziņa, „bet nelaimes notiek nevis kādu mistisku parādību dēļ, bet tāpēc, ka autobraucēji neizvēlas pareizo braukšanas ātrumu.”

Gar Rīgas līci stiepjas ciems pēc ciema, un daudzviet ir ātruma ierobežojums, — protestēju. „Ierobežojumi jau ir, bet vai visi tos ņem vērā? Ja jūs paskatītos, kas te notiek nedēļas nogalēs! Tāda satiksmes intensitāte, ka vietējie iedzīvotāji netiek pāri brauktuvei. Mašīnu tik daudz kā Rīgā uz Vanšu tilta.”

Tomēr uz Latvijas ceļiem līkumu ir daudz, tie ir dažādi, cits par citu asāki, taču kāpēc tieši Siliņupes līkumā notiek tik daudz avāriju? Viens no iemesliem, kā spriež turpat blakus tiltiņam esošajā benzīntankā sastapti vīri, ir nepareizi izbūvēta brauktuve. „Negadījumi lielākoties notiek, braucot no Rīgas puses. Un, tā kā līkumā brauktuve ir neatbilstošā slīpumā, lielā ātrumā braucošās mašīnas tiek izsviestas no tā laukā. Un upē iekšā!”

Dzidra Legzdiņa zina stāstīt, ka agrāk, kad te vijies zemes ceļš, uz abu pagastu robežas līkums bijis daudz asāks. Tas augstu, nokarenu bērzu ieskauts, redzams padomjlaika filmā „Vētra” — ainā, kad pagrīdnieks brauc uz meža sapulci. „Jau tajos laikos, atceros, mans brālēns, braukdams dzērumā, ar mašīnas priekšējiem riteņiem uzkārās uz toreiz vēl koka tiltiņa margām. 60. gados šo līkumu iztaisnoja un ceļu noasfaltēja.”

Tomēr, kā sarunas turpinājumā uzzinu, šī nav parasta vieta. Grāmatā par Bigauņciema apkaimi Dzidras kundze izlasījusi, ka Siliņupīte radusies mākslīgi. „19. gadsimta pirmajā pusē sākuši rakt grāvi, bet kaut kādā mistiskā veidā pāris stundu laikā upe izgrauzusi gultni uz jūru. Tas bijis laikā, kad muižas rentnieks bijis kāds Getliņš. Upe patiesi iztek nevis no Duņiera ezera, kā pēc dabas likumiem tam būtu jābūt, bet tā ir atteka no Vecslocenes. Tas tiešām ir ļoti dīvaini.”

Bet Mudīte Bērziņa pastāsta, ka Bigauņciema un Lapmežciema robežlīnija ir vēsturiska vieta — pirms piectūkstoš līdz trīstūkstoš gadiem te bijusi zvejnieku un mednieku apmetne. 1954., kā arī 1988. un 1989. gadā pie Siliņupītes veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrasti divi pavardi, savvaļas dzīvnieku un kaulu atliekas, neapstrādāts un daļēji apstrādāts dzintars, akmens, raga un kaula priekšmeti, māla trauku lauskas, apstrādātas koka sloksnītes.

Taču pagasta vēstures pētniecēm ir grūti rast kādu kopsakarību starp šīs vietas vēsturiskajiem notikumiem un biežajiem nelaimes gadījumiem.

Pirms vairākiem gadiem bīstamajā līkumā ar mašīnu nosities kāds jauns vīrietis, kurš pār sevi neesot valdījis nelaimīgas mīlestības dēļ. Traģiskais negadījums noticis Jāņos. Bīstamais pagrieziens pārvilcis svītru arī kādām jau nozīmētām kāzām. 1989. gadā, braucot pārāk lielā ātrumā, Siliņupītes līkumu nav paņēmis vīrietis, un avārijā bojā gāja viņa līgava.

Pēc vairākiem traģiskiem negadījumiem bīstamajā ceļa posmā tika veikti pasākumi satiksmes uzlabošanai — izveidoja nožogojumu ar brauktuvi, iekārtoja skaistu kājāmgājēju celiņu uz Bigauņciemu. Taču drīz pēc tam kāds autovadītājs, kas, kā vēlāk izrādījās, bija aizmidzis pie stūres, ietriecās jaunuzceltajās tiltiņa margās. Laimīgā kārtā vīrietis palika dzīvs. Pirms dažiem gadiem, braucot no Lapmežciema puses, pie Siliņupītes avarēja džips. Nelaimē cieta divi bērni, no kuriem viens gāja bojā.

Šis posms prasījis arī kājāmgājēju dzīvības. Tā kāds vietējais, būdams „kunga prātā”, iekritis upē un tur arī palicis. Beigts. Dzērumā noslīkusi arī sieviete, kas gājusi pār tiltu un ievēlusies ūdenī. Iepretim savai mājai no laipas upē iekritusi un noslīkusi vēl kāda ciema iedzīvotāja.

Bet gaišreģis Aldis Dreimanis, kurš Lapmežciemā ir ienācējs, par pagasta bīstamo līkumu saka tā: „Ja kādā vietā iet bojā cilvēki, tad tur ir ļoti negatīva enerģētika un nelaimes atkārtojas.” Viņš domā, ka šī neesot ģeopatogēnā zona (tāda esot melnajā punktā uz Veclaicenes šosejas, kur bieži notiek traģiskas avārijas), taču, viņaprāt, šajā vietā kādreiz nepelnīti nogalināti cilvēki. „Ja par mirušajiem pēc nāves nav aizlūgts baznīcā, viņi atgriežas slepkavības vietā un spokojas.”

„Suņu krusts”

Uz Rīgas—Ventspils šosejas virzienā līdz Kandavas pagriezienam bīstamo ceļa posmu un krustojumu kartē atzīmēti četri melnie punkti. Šo brauktuvi autovadītāji jau nodēvējuši par „melno posmu”, jo te regulāri notiek avārijas. Mēs apstājamies vietā, kur lielbrauktuve krustojas ar Tukuma un Jelgavas šoseju. No laika gala šajā krustojumā autovadītāji nejūtas droši — lai arī brauc pa galveno ceļu, vienmēr pārņem nepatīkama sajūta, vai tikai kāds ar savu braucamo tev priekšā neizlēks no sānu ceļa.

Ivo Skarbovskis, kurš dzīvo šim melnajam punktam gandrīz blakus, stāsta, ka visvairāk avāriju notiek vasarā — citreiz reizi mēnesī, divos, bet šad un tad i nedēļa nepaiet bez kāda negadījuma. „Braucot no Jelgavas puses, priekšā ir eglītes un, kamēr neesi ticis līdz „stop” zīmei, nemaz nevar redzēt, kas nāk no Rīgas,” šīs eglītes aculiecinieks min kā galveno redzamības traucēkli.

Pikts par ceļu uzturētāju neefektīvo rīcību ir tukumnieks Didzis Brakmanis: „Tukumā izbūvēja kaut kādu mistisku apli, izmeta naudu, bet tajā pašā laikā par šā krustojuma pārbūvi neviens nedomā. Vai tiešām ir jānositas kādam sabiedrībā pazīstamam cilvēkam, kā notika, kad pirms daudziem gadiem uz Liepājas šosejas aizgāja bojā Dailes teātra režisors Pēteris Pētersons un viņa sieva, lai kaut ko sāktu darīt? Bieži vien te notiek lieli brīnumi — pirms krustojuma, braucot no Tukuma, rindā sastājas trīs mašīnas — viena, kas gatavojas griezties pa labi, otrā — kas grasās braukt taisni, bet trešā vēl ieslēdz pagrieziena rādītāju braukšanai pa kreisi.”

„Man stāstīja, ka padomju gados šajā krustojumā esot bijis augsts milicijas tornis, no kura novērota satiksme,” stāsta 21 gadus vecā Līga, kas jau astoņus gadus uz mācībām, darbu un dažādām izklaidēm brauc ar „stopiem”, „un regulāri kāds tajā būdā esot ietriecies. Šo krustojumu ļaudis pat bija iesaukuši par „suņu krustu”.

Es ticu, ka ir enerģētiski spēcīgas vietas, kur biežāk notiek nelaimes. Un viena no tādām ir šī — jo te taču nekā tāda nav, lai avārijās ciestu cilvēki. Nesen šajā krustojumā nobrauca meiteni. Redziet, grāvī ir izlauzti krūmāji, tur bija ievēlusies smagā mašīna. Dzirdēju, ka agrāk šajā vietā kravas auto esot notriecis divus motociklistus.”

Bet Jānis Ēvele, kura mājas atrodas apmēram puskilometru no šī krustojuma, pastāsta par pēdējā laikā te notikušo traģiskāko avāriju. «Tas atgadījās kādā rudenī. No Jelgavas puses braucošs „Volksvagen Passat” izbrauca priekšā smagai mašīnai, kas veda dzelžus, to pārtriecot uz brauktuves kreiso pusi. Bet tajā brīdī no Rīgas nāca džips, kas pakļuva zem kravas auto un tika saspiests. Džipa vadītājs gāja bojā. Re, ceļa malā viņam ir uzlikts krusts.

Visas avārijas notiek autovadītāju neuzmanības dēļ. Braucot no Jelgavas un Tukuma puses, ir ātruma ierobežojumi, bet vai tad kāds tos ievēro? Nāk ārā uz galvenā ceļa ar ātrumu simt kilometru stundā! Es pats te gandrīz uztaisīju avāriju — gribēju šosejai tikt taisni pāri, bet neievēroju, ka no Ventspils puses nāk mašīna — ir tāds moments, kad, galvu nepagriežot pa kreisi, spogulī nevar ievērot blakus braucošo mašīnu — tā it kā paslēpjas, un tad var iznākt slikti.”

Kaija Zemberga/Foto: „Patiesā Dzīve”, LETA