Atgriešanās pagātnē
Dzirksteles lec, zobenu pret zobenu triecot, no vairoga šķīst skaidas, meiteņu acis mirdz, sagaidot savu varoni no kaujas lauka. Kas liek puišiem, ikdienā juristiem, grāmatvežiem, citu miermīlīgu profesiju pārstāvjiem tērpties bruņās un izjust karošanas garšu?
Senču dzīves atveidojums
„Senās cīņas man nozīmē mūsu senču dzīvesveida rekonstrukciju. Lai saprastu kaut daļiņu no tā, kā viņi dzīvoja. Cenšamies veidot senās dzīves retranslāciju no senatnes uz mūsdienām,” stāsta folkloras un seno cīņu kopas Vilkači vadītājs Dāvis Stalts. „Senču dzīve ritēja ne labāk, ne sliktāk, bet daudz tuvāk dabai.”
Tikai nevajag iedomāties, ka Dāvis ar domubiedriem sapņo dzīvot viduslaikos bez elektrības, santehnikas un citiem labumiem. Zinātnes sasniegumus Dāvis nenoraida: „Esmu ļoti apmierināts, ka varu piedalīties šo dzīvju apvienojumā.” Viņaprāt, senatnē gan ļaudis daudz labāk pratuši, piemēram, mūsdienu medicīnai svešākas metodes, izmantojot ārstniecības augus. Ikdienā Stalts ir „Tēvijas Sarga” žurnālists un nesen ievēlēts Rīgas Domē.
Senču ciltis draudzībā nedzīvoja. Zemgaļi siroja lībiešu zemēs, līvi iebruka pie igauņiem un otrādi, igauņi, lai izspiestu bagātības, spīdzināja virsaiti Tālivaldi, turklāt nolaupītu brīdī, kad viņš darīja rituālo Ūsiņdienas alu.
„Mēs nevaram iejusties viņu ādā, jo domāšanas veids bija citāds,” Dāvis nekritizē priekštečus. „Pamatskolā man stāstīja par mitoloģisko domāšanu. Tu redzi uzzīmētu krāsni uz tāfeles, bērns redz ko citu. Dzīvojot ciešā saiknē ar dabu, cilvēki ar baļķiem ugunskurā sapratīs kaut ko pilnīgi citu nekā mēs. Tāpēc ļoti grūti runāt par to, ko mūsu senči domāja un saprata. Vienīgais liecinieks ir dainas, kas skaidro, ir visa pamatā.”
Cīņās gūtā pieredze noder arī uz ielas, bet Dāvis par to runāt ir atturīgs. „Tu kļūsti vīrišķīgāks, norūdi raksturu. Ja neaizstāvies, vari kļūt par zaudētāju. Arī uz ielas darbojas tie paši faktori, ja jācīnās par taisnību. Nezinu nevienu mūsējo, kas bēgtu no elementāriem konfliktiem.” Konkrētas situācijas Stalts neatklāj, vien nosaka — kam gan nav gadījies.
Bez dusmām un naida
„Bieži cilvēki, kas iesaistās senajās cīņās, saskata te tikai sportu. Tā ir lielākā kļūda. Viņu vienīgais mērķis ir uzvarēt. Mūsu — iemācīties kādu daļu no senču dzīves,” uzsver Dāvis, kurš pats divkauju turnīrā pieveica trīs pretiniekus pēc kārtas. Tos, kurus šajos klubos vilina tikai „izkaušanās”, agri vai vēlu atsijā. „Mēs pieņemam cilvēkus, kas domā ar galvu, ne tikai fizisko ķermeni.”
„Es mācos iet pret pretinieku bez emocijām, bez dusmām, bailēm, naida. Izbaudīt cīņas mirkli. Ļoti bieži neko no tā neatceros, jo vienkārši tad nedomāju, ieslēdzas pirmatnējā daļa un rīkojos instinktīvi,” atklāj vilkacis Aivars Zariņš. „Svarīgas ir bruņas, vieglas un efektīvas, lai nav diskomforts. Ķivere, kas ir par smagu vai iet priekšā acīm, ļoti traucē,” puisis dalās cīņas mākslas gudrībās. Ģeogrāfos viņš studē vides zinātnes un Zivju resursu aģentūrā uz pusslodzi mēra ūdens kvalitāti, vēl arī kaļ rotas.
Sit dūšīgi, sargājas kārtīgi
Vīri, pošoties cīņai, velk kārtīgus, biezus vamžus, kas mīkstina sitienus. Tad pa virsu no simtiem mazu metāla riņķīšu darinātos bruņu kreklus. Rokas nosedz no govs ādas taisīti aizsargi un bruņu cimdi. Un, protams, ķivere. Senāk, kad senās cīņas klubi Latvijā tikai vēl dzima, situšies ekstrēmi — bez bruņām, jo tās vēl nebija sagādātas. Tagad bez drošības nekādi.
Skatītāji mēdz šausmināties — viņi taču zvetē riktīgi, no visa spēka! „Protams,,” piekrīt Andris Geidāns, biedrības biedrībā Exertitus Rigensis vadītājs. Viņa specializācija ir 14. gadsimts, kad valkātas smagās, pilnās bruņas. „Ar tām mēs neierobežojam neko, ir pieļauti cirtieni, dūrieni, visa veida sitieni. Viens vienīgs mežonīgs adrenalīns.”
Senlaiku cīņas ir mazāk bīstamas nekā hokejs vai futbols. Vienīgais bēdīgais gadījums piedzīvots 1998. gadā festivālā Cēsīs, kad cīnītājs aizrāvās un iedūra otram nazi mugurā. Nelaimīga apstākļu sakritība – trulais kaujas ierocis bija sajaukts ar gaļas griešanai paredzētu īstu nazi. Turklāt cietušais nebija pienācīgi pasargājies – kārtīgs bruņukrekls glābtu. „Tā bija mācība visai Latvijai. Kopš tā brīža ieroču un bruņu pārbaude pirms katras cīņas kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu,” uzsver Andris.
„Viena festivāla laikā viena divas sīkas traumas,” cīņas bilanci raksturo Pēteris Ozols no Vilkačiem, viņš arī grāmatveža palīgs. Nekas traks tas nav — sāpīgāks belziens, zilums. Asiņojošas brūces ir ļoti reti. „Nu, mazlietiņ tumšu bildi uzsita,” turnīra divkaujā piedzīvoto belzienu pa galvu raksturo puisis. „Viss atkarīgs no tā, cik labi esi nopakojies. Vainīgs nav tas, kas sitis, bet tas, kurš nav sevi aizsargājis pret triecieniem.” Reiz pašam gadījies treniņā lauzt īkšķi, bet par to uzzinājis tikai pie ārsta, kad nākamajā reizē dabūjis pa to pašu pirkstu.
Kopumā senās kara mākslas kustībai Latvijā ir pārdesmit gadu. Kopš pašiem pirmsākumiem karotāju rindās ir Andris Geidāns, pēc izglītības jurists. Toreiz nodibinājās pirmais klubs — Livonieši. Nu jau ir apmēram piecas šādas kopas. Kopumā ar eksperimentālo arheoloģiju (ne tikai kara mākslu) aizraujas ap 230 cilvēku.
„Tā nav spēle,” teic Andris. Kas tad? „Interaktīva vēstures izziņas forma, ļoti aizraujoša.” Viens ir lasīt gudras vēstures grāmatas, cita – pašam pārtapt dzelzs vai bronzas laikmeta karavīrā un izmēģināt, kā bija kustēties ar 16 kilogramu smagu bruņukreklu mugurā, vicinot zobenu un reizē ar vairogu atsitot pretinieka cirtienus.
„Tas nozīmē pārbaudīt reāli akadēmiķu apsvērumus. Cilvēks nav mainījies ne par mata tiesu. Edisons, iededzot spuldzīti, padarīja pasauli piecreiz gaišāku, un ar to sākās viss pārējais. Ja mums atņemtu elektrību, mēs būtu turpat viduslaikos ar tādu pašu spēju apjomu,” skaidro Andris. Ar rokai aplikto bronzas aproci viņš veikli atkorķē alus pudeli — senči pat nenojauta, cik praktisku rotu izdomājuši.
Viens ir izzināt vēsturi, otrs – cīņas garīgais pamatojums. „Jebkurai cīņai ir viena filozofija: šis ir lielisks treniņš tam, lai spētu nostabilizēt to, ko mēs saucam par garu. Cīņā ir jāiziet ar spēcīgu garu un dvēseles noskaņojumu. Uzvarēt pretinieku nozīmē ne tikai fiziski, bet arī morāli. Visa cīņa tiek izcīnīta šeit,” Andris rāda uz sirdi.
Bieži vien reālā profesija ir ļoti tālu no šā vaļasprieka. Gītauts Braidoks, arhitekts no Viļņas, atsēdies zem priedes, smagi velk elpu. Tikko beigusies cīņa, un lietuvietis, braši turēdamies visu turnīru, tomēr zaudējis — nelaimīgā kārtā pretinieka zobens trāpījis pa plaukstu. Lai arī to sargā bruņu cimds, sāpes likušas atkāpties. „Pa to pašu vietu, bija jau veca trauma, bet — uzvarēja stiprākais.”
Gītauts ir kluba „Varingis” (Stiprais) vadonis, un prātā neienāks, ka viņa maizes darbs ir projektēt veikalus un savrupmājas. „Kur tam bija sākums, grūti iedomāties. Varbūt tad, kad man, mazam esot, vecmāmiņa pirms miega dziedāja kara dziesmas,” aizdomājas Gītauts. Vispirms pirms nepilniem desmit gadiem kopā ar citiem puišiem dziedājuši, tad arī izlēmuši pievērsties cīņai. „Sākumā bijām lieli kamikadzes, cīnījāmies bez bruņām, ķiverēm, tikai vairogs un zobens.” Sajūtas kaujas laukā? „Neko nejūti, gribi tikai uzvarēt. Aizej kā uz karu.”
Mūsu saruna rit latviski, un, kā smejas Gītauts, pie mācību grāmatām viņš nav sēdējis ne mirkli: „Man bija ļoti labs skolotājs — „Vendenes tumšais”. Agrāk braucu alu dzert uz Rīgu pie meitenēm.”
Nu jau pie Rīgas meičām Lietuvas karotājs nedodas — precēts vīrs taču, arī „skolotāju” pārtraukts brūvēt. Sieva ar vīra izklaidēm samierinās, tikai viņa „šmotkas” dzīvoklī ne pārāk patīkot. Nu, iedomājieties istabas kaktos sakrautus cirvjus un zobenus, bet drēbju skapī iekārtas bruņas. „Mūsu istaba nav liela, un puse piekrauta ar manām mantām,” pasmaida Gītauts.
Bruņu cepures ar Eida zīmolu
Pārsvarā viss ekipējums ir pašu darināts — vairogi, kāju un roku aizsargi, cimdi, arī bruņu krekli. „Tas maksā lielu naudu,” neslēpj Andris. „Neviena lieta nav štancēta, rūpnieciski izgatavota. Viss ir roku darbs.” Pilns, labi nostrādāts karavīra ietērps ar ieroci var izmaksāt ap 1000 latu. Pēdējo desmit gadu laikā cenas pieaugušas desmitkārt. Un, jo īpašākas bruņas vai ķivere, jo vēl dārgāk. Protams, neviens netaisa, ko vien ienāk prātā, bet atbilstīgi vēstures liecībām — šī ir laikmeta rekonstrukcija, nevis Holivudas filma.
Ja te var runāt par zīmoliem, viens tāds nenoliedzami ir un zināms visas Baltijas mērogā. Sermuliņš uz bruņu cepures nozīmē, ka to darinājis Eidis no Tallinas — Igaunijā ieprecējies latviešu kalējs Eduards Puciriuss.
Lielākā daļa bruņu, ap 80 procentu, Latvijas festivālos ir manējās, vērtē pats amatnieks. Eduards kaļ arī šķēpus un cirvjus. Pirms pārdesmit gadiem viņš pirmo reizi iegāja smēdē un sāka ielauzīties amata noslēpumos, pēdējos piecus apkaļ senlaiku cīnītājus.
Pirmais veikums bija ne čiks, kā latviešu pasakā, bet ķīlīši āmuriem, lai turas uz kāta. Četrus gadus Eduards ir mācījies Rīgā amatniecības vidusskolā, pēc tam vairākus — pie meistara.
Tallinas Vēstures muzejam Eduards izkalis bruņu cepuri, izmantojot tikai autentiskas senču metodes, tādas pašas kā viduslaiku amata brāļi. No muzeja atvesta 13. un 14. gadsimtu mijas ķivere un kalējs radīja kopiju. „Gandarījums bija! Ar mūsdienu metodēm uztaisītu vienā vai divās dienās. Ar autentiskajām, ik pēc pusstundas fotografējot, pierakstot laikus, katru dienu arī atbraukt nevarēja muzeja darbinieks, vajadzēja divas nedēļas.”
No diviem gabaliem sametināta vai sakniedēta cepure maksā ap 80 latu. Izkalta no viena gabala — pat 400 latu, toties gluži kā senlaikos, kad metināmā aparāta nebija. No diviem gabaliem ir vieglāk, var sametināt un no ārpuses atšķirība nav manāma. Var arī kniedēt, un tā darīja arī viduslaikos.
Bruņu krekls maksājot pāri 100 latu, bet patiešām vēsturiski pareizi darināts — četras un pat piecas reizes dārgāk. Tos pie mums netaisa, bet pērk Krievijā, Polijā, Zviedrijā. Krekls ir veidots no simtiem mazu metāla riņķīšu, un cena atkarīga no to skaita.
Grūti ir ar zobeniem – izkalt ir viegli, bet parastajā smēdē norūdīt tik garu priekšmetu ir sarežģīti. Eduards ir kalis zobenus muzejiem, bet cīņai pēdējo pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Starp citu, tāpat kā kurpniekam nav kurpju, arī kalējam esot likstas ar „inventāru”. Arī Eduards piedalās cīņās, izvēlējies 11. gadsimtu un 14. gadsimta otro pusi. Vairākas reizes bijis pilns komplekts, bet savajagas naudu, kaut ko pārdod un atkal jākaļ no jauna.
Sāremas dižkungs
Var arī tikt lētāk cauri, daudz ko darot saviem spēkiem. Indreks no Hāpsalas, tumšsarkanās drānās tērptais vīrs ar labi nostrādātu bruņu cepuri galvā un mirdzošu zobenu pie sāniem, ir īstens igauņu labietis — tā pirms vairākiem gadsimtiem izskatījušies bagāti Sāremas kungi. Novērotāji lēš, ka te iztērēti tūkstoši, bet pats Indreks ir pieticīgāks. Tallinas Universitātes Vēstures institūtā viņš kā mākslas vēsturnieks pēta senos ornamentus, raksta disertāciju. Daudz ko prot pats, piemēram, uztaisīt rotas.
„Zobena asmeni darināja slavens Anglijas meistars Pols Binns, labākais Eiropā. Taisījām maiņu — es aizsūtīju dažādus bronzas izstrādājumus, viņš man asmeni,” atklāj Indreks. Rokturis tapis Igaunijā. Kaujai ar izciliem „rekvizītiem” vien par maz. „Mani nokāva, vai pats kādu nogalēju, neesmu drošs,” pasmejas igaunis.
Rotas aizsardzībai
Vīriem bruņas un zobeni, bet meitenēm rotas un tērpi. Trīs Vilkaču dalībnieces ar sajūsmu pēta jostiņu: „Pati uzaudi?” Un tad tiešām var iztēloties, ka tā notika arī pirms tūkstoš gadiem. Mūsdienās dāmas „samērojas” ar Gucci vai D&G, bet tolaik jau arī plikas nestaigāja un greznoties gribēja.
Ieva Balode, ar fotogrāfes diplomu beigusi Rozentāla mākslas vidusskolu, mazliet iebilst: „Vilkači atšķiras ar to, ka vairāk domājam par mūsu senču dzīvesziņu. Ne tikai vizuāli un praktiski, par materiālo kultūru, bet arī par garīgo. Rotas tajos laikos pildīja aizsardzības un sakrālu lomu. Pat šorīt, bizītes pinot, es domāju, cik brīnišķīgi ir, kad iet krustiņš pār krustiņu.”
Salīdzinājumam ar mūslaikiem — kāda garīga un sargājoša nozīme var būt diviem trekniem burtiem uz dārga, bet būtībā prasta karekļa? Ievas kakla rota no bronzas, ar zvārgulīšiem, domāta, lai aizbaidītu ļaunos garus. „Kad viņi zvana, negatīvā enerģija aiziet prom.” Ap roku aproce ar Dieva zīmēm, tāds arī gredzens. „Tu domā labu, un notiek arī labs,” skaidro Ieva.
Viņai un pārējām „vilkacēm” šīs ir rotas arī ikdienai, ne tikai festivāliem un svētkiem. Veikalu dārglietas un bižutēriju meitenes nenēsā. Dārgi? Jā, bet cenai atbilstoši, tas taču ir meistara roku darbs. Aproce vien maksājusi 30 latu. Par visīpašāko rotkali Latvijā uzskata Daumantu Kalniņu no Cēsīm. Viņš taisa latgaļu autentiskās rotas un citas no dzelzs laikmeta, teic Ieva.
Sievietes lepnums
Lauma Daniele no kluba Trejasmens saka”: „Sākumā man likās, ka tas ir nepareizi, vardarbība, agresija, viens pret otru ceļ roku. Tagad esmu sapratusi, ka puiši cīņā iemācās veiklību, spēju paredzēt otra rīcību, acumirklī reaģēt, bezbailību.”
Tādi paši cilvēki vien viņi visi ir, arī mēdz kādu stiprāku vārdu izmest, uzpīpēt ar zobenu pie sāna un alu vai vīnu iemalkot. Tikai dzer no raga un pie ugunskura nevis bezmērķīgi žūpo, bet dzied senās dziesmas. „Ņem, Dieviņi, dzelža šķēres, nolīdzini meža galus, lai dziesmiņa pāri skan!” Un vīri nedeldē mēles par politiku vai mašīnām, bet gan, kur labāku zobenu izkalt un kad braukt uz nākamajām cīņām.
