Rindā pēc zupas stāv skolotāji un banku darbinieki
Vai tuvākajā laikā rindā pēc bezmaksas ēdiena stāvēs biroja darbinieki dārgos uzvalkos, mediķi un skolotāji? Misijas „Dzīvības ēdiens” darbinieki saka, ka tas jau notiek.
Kad bads nomāc lepnumu
Šogad salīdzinot ar pērnā gada vasaru žēlsirdīgās misijas „Dzīvības ēdiens” zupas virtuvi Rīgā dienā apmeklē septiņas reizes vairāk cilvēku. Ar veselīgo, veģetāro ēdienu dienā tiek pabaroti vairāk nekā 500 cilvēku. Kontingents ir atbilstošs pašreizējai ekonomiskai situācijai valstī. Ja iepriekšējos gadus rindā pēc ēdiena stāvēja bezpajumtnieki un alkohola cienītāji, tagad situācija krasi manījusies. Aizvien biežāk šeit var sastapt pensionārus, intelektuālā darba darītājus, piemēram, skolotājus, celtniekus un strādniekus, kas zaudējuši darbu un iztikas līdzekļus. Darbinieki zina stāstīt, ka zupas virtuvi apmeklē pat kāds atlaists bankas darbinieks, bērnudārza audzinātāja, vairākas pārdevējas. Tātad, nebūt ne zemākais sociālais slānis. Darbinieki atzīst, ka grūti skatīties acīs daudzbērnu māmiņai, kura vienkārši vairs nespēj pabarot bērnus un paēst pati. „Tiem, kas atnākuši pirmo reizi, mēs parasti pavaicājam vārdu. Nesen kādai sievietei pajautāju, kāds ir iemesls kāpēc viņa šeit atnākusi, bet viņa saknieba lūpas un nespēja atbildēt. Skatos, acīs viņai asaras, nevar parunāt. Izrādās, ka viņa ir skolotāja, vīrs zaudējis darbu un ir lielas kredītsaistības. No savas algas viņa atdod kredītu un nekas pāri nepaliek. Viņa ir pilnīgā izmisumā, situācija ir bezcerīga. Aizvien vairāk pie mums nāk kredītņēmēji, kas iepinušies parādos un nespēj izdzīvot,” stāsta zupas virtuves projekta vadītāja Natālija Provornaja. Nāk arī solīdas kundzes un kungi nedēļu vai divas pirms pensijas izmaksas. „Nelielā dzīvoklīti īres un komunālie maksājumi ir ap simt latu. Ja cilvēkam ir 120 latu pensija, dzīvošanai atliek daži desmiti latu. Vecāka gadagājuma cilvēki rūpējas, lai vismaz ir jumts virs galvas un tikai pēc tam domā par pārējo. Medikamenti ir dārgi, no pārtikas viņi var atļauties tikai putru un maizi. Mēneša beigās bads nomāc lepnumu un viņi nāk pie mums,” stāsta Natālija Provornaja. „Dzīvības ēdiena” darbinieki ir šokēti par tik krasu zupas virtuves apmeklētāju skaita pieaugumu. „Kādreiz nevarēju iedomāties, ka kārtīgi, pašapzinīgi cilvēki ar izglītību un labu darbu, piemēram, skolotājas, nāks pie mums un, slēpjot saraudātās acis, lūgs ēdienu. Mēs redzam reālo situāciju bez izpušķojumiem un tā ir briesmīga. Baidos pat iedomāties kas sāksies rudenī un ziemā,” saka Natālija. Darbinieki jau pieredzējuši, ka ziemā, kad sadārdzinās maksa par apkuri, rīta sala spelgoņā pie zupas virtuves stundas divas pirms atvēršanas, salst gados vecāki cilvēki. Tagad viņiem pievienosies jaunie kredītņēmēji, prognozē Natālija. No septiņiem rītā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā pie krišnaītu draudzes mītnes un kafejnīcas, kur atrodas labdarības virtuve, garā rindā stāv raiba publika – gan bravurīgi bezpajumtnieki ar noplukušiem suņiem, gan apvalkātos uzvalkos tērpti veci vīri, kas seju slēpj, raugoties tukšumā, gan gados jauni cilvēki, par kuriem nav skaidrs ko īsti viņi šeit meklē. Katram savs dziļi traģisks dzīves stāsts. Cilvēkiem līdzi ir katliņi un kannas, kurās ieliet ēdienu. Ja pietiek – nevienam netiek atteikts. Daudzi nes ēdienu līdzi, lai vēlāk dalītos ar mājiniekiem.
Rīdziniekiem visgrūtāk
Žēlsirdīgās misijas sabiedrisko projektu vadītājs Harijs Provornijs uzskata, ka ekonomiskās krīzes radītās sekas visvairāk skārušas tieši Rīgu. „Laukos cilvēkiem ir iespēja audzēt dārzeņus un iztikt ar minimāliem līdzekļiem, Rīgā to izdarīt nav iespējams,” saka Harijs Provornijs. Viņš stāsta, ka, paši izjūtot ekonomisko krīzi, uzņēmēji – ziedotāji kļuvuši atsaucīgāki. „Ja kādreiz mums atteica, iebilstot: lai iet strādāt, lai saņemas, tagad, jūtot, ka pašu situācija nebūt nav stabila, ziedotāju kļūst vairāk. Cilvēki ir iejūtīgāki pret līdzcilvēkiem un vairs nerauc degunu, redzot, ka kādam iet tik grūti, ka jālūdz ēdiens. Lūgt vienmēr ir grūtāk nekā dalīties,” saka Provornijs. Pagaidām ēdiens pietiek visiem. Cilvēkiem tiek dalīta miežu, griķu vai rīsu biezputra ar dārzeņiem, kas no uztura viedokļa ir augstvērtīgāka nekā zupa. Nereti zupas virtuvē nonāk arī kičari – tradicionāls Indijas ēdiens no šķirnes zirņiem ar rīsiem un dārzeņiem. Putru papildina bieza bez rauga ceptas maizes šķēle un zāļu tēja ar cukuru.
Zupas virtuve darbu sāka deviņdesmito gadu sākumā, kad kafejnīcas ienākumi tika izmantoti labdarības virtuves uzturēšanai. Vēlāk tika piesaistīti ziedojumi. Tagad jau trešo gadu zupas virtuve saņem finansējumu no Rīgas domes – kopumā Ls 600. Arī citās Latvijas pilsētās kristīgo organizāciju zupas virtuves pēdējā laikā apmeklē kredītņēmēji, kas jaunajos apstākļos vairs nespēj izdzīvot. Piemēram, Talsos „Sarkanā krusta” zupas virtuvē tiek dalītas 70 porcijas sātīgas, labas mājas zupas. Talsu Evaņģeliski luteriskās draudzes Diakonijas centra vadītāja Vija Pīlāga stāsta, ka, lai cik tas neizklausītos paradoksāli, visvairāk zupas virtuvi apmeklē nevis veci cilvēki, bet daudzbērnu ģimenes, kas palikušas bez iztikas līdzekļiem. Pašvaldības finansējums ir Ls 100 mēnesī, virtuvi atbalsta trīs lieli ziedotāji. Nevienam netiek atteikta palīdzība, zupa tiek izsniegta rindas kārtībā.
Arī Vija Pīlāga pamanījusi, ka privātpersonas ir atsaucīgākas, jo spēj sevi iedomāties līdzīgā situācijā.
Savukārt Kuldīgā zupas virtuvēm sāk trūkt līdzekļu, jo uzņēmēji, kas līdz šim finansēja pārtiku, paši ir bankrota priekšā. Kuldīgas Diakonijas centra zupas virtuvei, kas dienā paēdināja ap 50 trūcīgo iedzīvotāju, sāk trūkt produktu. Centra vadītāja Inta Jansone saka, ka līdz ar novadu izveidošanos neesot skaidrības par pašvaldības turpmāko atbalstu.
