Alūksnē slēgs modernu slimnīcu
Internātskolas bērniem līdz slimnīcai pa neizbraucamiem lauku ceļiem jāmēro 100 kilometri. Draudi slēgt Alūksnes slimnīcu kļuvuši reāli.
Nekādu argumentu – atslēga priekšā un viss
Neilgi pirms demisijas bijušais veselības ministrs Ivars Eglītis akceptējis lēmumu svītrot Alūksnes slimnīcu no attīstības programmas 2010.-2013.gadam jeb tā sauktā māsterplāna. Reāli tas nozīmē slimnīcas likvidāciju. Līdz ar to attālums, ko ar Igaunijas un Krievijas robežas iedzīvotājiem nāksies mērot līdz tuvējai slimnīcai Balvos vai Valmierā pārsniegs 100 kilometru pa smilšainu vai ziemā piesnigušu ceļu. Patiesība ir vienkārša un skarba – attālāk dzīvojošajiem alūksniešiem elementāra, pirmā medicīniskā palīdzība tiks liegta. Protams, ka politiķiem ir atrunas un ciparu kombinācijas ar ko operēt, bet reālo situāciju tas nemaina, uzskata Alūksnes slimnīcas valdes priekšsēdētāja, kardioloģe ar 30 gadu darba pieredzi Maruta Kauliņa. Vislielāko neizpratni mediķu un pacientu vidū rada tas, ka Alūksnes slimnīca nebūt nav „nolaista” vai „atpalikusi”, gluži pretēji šeit mediķi strādā ar augsta līmeņa, modernu, nesen iegādātu aparatūru. Alūksnes slimnīcā ir barokamera, iekārta mākslīgās nieres uzturēšanai, pirmās locītavu operācijas notikušas tieši šeit, stāsta slimnīcas vadītāja, būdama neizpratnē, kāpēc tieši Alūksnes slimnīcu plānots slēgt. „Es saprastu, ja tā būtu nemoderna slimnīca ar nelielu pacientu skaitu, bet pie mums strādā izcili speciālisti, veicot nopietnas operācijas. Stacionārā un ambulatori pie mums ārstējas vairāk nekā 38 000 pacientu gadā,” saka Maruta Kauliņa.
Kā var tā nemīlēt savus pilsoņus
Slimnīca ir ļoti sena, tās aizsākumi sniedzas 19.gs., bet jaunajam korpusam ir 40 gadu. Alūksnes rajons ir viens no tā sauktajiem „tālajiem”, jo ir daudz nomaļu vietu, piemēram, Ape un Veclaicene, kas robežojas ar Igauniju un Krieviju. Attālums šeit mērāms 100 km un vairāk. Šajās vietās ir maz izbraucamu ceļu, meži, ieplakas, attālumi grūti pārvarami. Ārste stāsta, ka Liepnā un Gaujienā atrodas internātskolas, kurās mācās vairāk nekā 300 bērnu, tostarp pavisam mazi. Rajonā atrodas Aizsardzības ministrijas kājinieku bataljona mācību iestāde, kuras audzēkņiem nereti vajadzīga medicīniskā palīdzība. Slimnīcā ir 156 darba vietas – tajā strādā gan augsta līmeņa kardiologi un traumatologi, gan apkalpojošais personāls. Ja slimnīcu pārveidos par sociālās aprūpes centru, pirmo medicīnisko palīdzību tajā nevarēs saņemt, vien pasīvu ārstēšanu. Mediķi uzskata, ka Latvijā medicīniskā aprūpe nav tādā līmenī, lai varētu amazināt slimnīcu skaitu, izvietojot tās tikai lielajās pilsētās. „Cilvēki jūtas neaizsargāti un tas sakrīt ar objektīvo realitāti. Viņi visu mūžu ir strādājuši, bet grūtā brīdī paliek bez palīdzības. Kad cilvēks saslimst, viņš kļūst fiziski un emocionāli neaizsargāts, it īpaši šajos laikos, kad drošības nav nekādas,” saka daktere. Nav saprotams kā var tik ļoti nemīlēt savas valsts iedzīvotājus, lai atstātu bezpalīdzīgā stāvolī, bez medicīniskās palīdzības. Valstī par slimnīcu skaita samazināšanu tiek runāts jau sen. Taču pēdējā laikā tieši attiecībā uz Alūksnes slimnīcu situācija likās cerīga, jo neatlaidīgi strādājot SIA “Alūksnes slimnīca” un rajona padomei bija izdevies pamatot šādas medicīnisko pakalpojumu sniegšanas iestādes objektīvo nepieciešamību. Šobrīd nobažījušies alūkstnieki rīko protesta mītiņus, bet 29. jūnijā Ministru padomē un Saeimas komisiju pārstāvjiem tiks iesniegtas argumentētas protesta vēstules pret slimnīcas slēgšanu. Jāpiebilst, ka sākotnēji Alūksnes slimnīcu bija paredzēts saglabāt kā vietējo daudzprofilu slimnīcu. Pēc objektīviem kritērijiem slimnīca nekādā veidā nevarēja iekļūt slēdzamo skaitu. Maruta Kauliņa ir pārliecināta, ka objektīvi Alūksnes slimnīca ir pārāka arī par tuvākajiem kaimiņiem Balvos un Gulbenē.
