Sekss uz skatuves
Gaidot nākamo teātra sezonu, kasjauns.lv piedāvā atskatīties uz pikantākajām un skandalozākajām izrādēm Latvijas skatuves mākslas nesenajā vēsturē.
Pa teātru skatuvēm kaili ķermeņi pastaigājas jau vairāk nekā desmit gadus. Režisori Regnārs Vaivars, Viesturs Kairišs un Dž. Dž. Džilindžers bija pirmie, kuri laupīja nevainību latviešu dramatiskajam teātrim un kliedēja seksualitātes tabu uz skatuves. Puritānisma priekškars nu vairs nesedz arī Latvijas Nacionālās operas skatuvi, kur baletā "Pelnrušķīte" ļaunā pamāte bija bordeļa īpašniece, bet horeogrāfijas koncepcija tik skandaloza, ka tiklie iestudējuma autora Sergeja Prokofjeva autortiesību sargātājfonda pārstāvji pēc trīs izrādēm aizliedza izmantot komponista mūziku, ja horeogrāfija ir šāda. "Mājieni par seksa klātbūtni uz jebkuras skatuves tiek padarīti par skandālu, lai arī cik pieradināts vai nepieradināts būtu skatītājs. Taču, lai arī cik daudz kailu vai tikai stilizēti kailu ķermeņu būtu uz skatuves, vienmēr primārais ir stāsts par jūtām!" uzskata LNO pārstāvji.
Tomēr, ja citkārt kailums un erotiskums tiek izmantoti kā māksliniecisks izteiksmes līdzeklis, Latvijas skatuves mākslā ir arī gadījumi, kad kailums uz skatuves ir režisora pašmērķis. Lūk, Latvijā izrādīto skandalozāko seksuālo izrāžu TOP7 no pirmās "izģērbšanās" līdz baletam "Pelnrušķīte".
Regnāra Vaivara pārsātinātā seksualitāte
Seksuālā revolūcija latviešu skatuves mākslā sākās ar pirmajiem kailajiem sieviešu ķermeņiem režisora Regnāra Vaivara iestudētajā T. Ruževiča izrādē "Baltās laulības" studijteātrī "Skatuve" 1996. gadā. Galvenajās lomās – aktrises Evija Skulte (toreiz Kromule) un Anita Sproģe. "Varētu teikt, ka režisoram aktiera ķermenis ir tas pats, kas gleznotājam audekls un krāsas. Uz skatuves es ķermeni izmantoju kā zīmi, un laikam nekad neesmu uztvēris citādi, protams, pārsvarā tas attiecas uz sievietes ķermeni. Jo tas, ko gribu pateikt, ir kas vairāk par kaila ķermeņa eksponēšanu," šādi savu kailo uzdrīkstēšanos komentēja režisors pirms vairākiem gadiem. Skandalozitāte nekad neesot bijis viņa pašmērķis. Šie skandāli vienmēr izvērtušies pārpratuma dēļ, kad Regnāra Vaivara priekšstati par kailuma nozīmi nesaskanējuši ar kritiķu un sabiedrības domām. Tomēr no šodienas redzespunkta, kad izrādei un ar to saistītajiem skandāliem jau iestājies noilgums, Regnārs Vaivars atzīst: "Ja tu esi vīrietis un tev ir 22 gadi, tad tā tieksme pēc seksa ir tik liela, ka gribas izģērbt pat savas aktrises uz skatuves!"
Jānim Kristītājam divi krāniņi
Nākamās Regnāra Vaivara iestudētās seksuālās orģijas uz skatuves bija redzamas O. Vailda "Salomē" Jaunajā Rīgas teātrī 1998. gadā. Iestudējums pārsteidza ar šokējošo Bībeles sižeta interpretāciju, kurā Jāņa Kristītāja tēls ar diviem mākslīgiem gumijas falliem uz skatuves uzbudināja Salomi. Kristīgā pasaule bija šausmās. Taču tas vēl nebija viss – izrādē iesaistījās arī pats režisors Regnārs Vaivars. Viņš tēloja freidisku tēlu Narabotu un kails metās gaiļu cīņās ar Māra Liniņa atveidoto Ērodejas pāžu. Ņemot vērā izrādes skandalozitāti, sabiedrības ažiotāžu un neskaitāmās protesta vēstules, JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis norobežojās no izrādes.
Izvarošana "Skroderdienās Silmačos"
Pirms simts gadiem Rūdolfa Blaumaņa uzrakstītie humora un labestības pilnie sadzīves skati "Skroderdienas Silmačos" ir visvairāk uzvestā latviešu luga. Vienreiz gadā noskatīties "Skroderdienas" – tas, gadiem ejot, kļuvis par katra īstena latvieša rituālu. Taču 1998. gadā režisora Viestura Kairiša iestudētās R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" Jaunajā Rīgas teātrī sagrāva visus sabiedrības priekšstatus par to, kādam jābūt latviešu dramaturģijas klasikas iestudējumam. Pliki vīrieši, atkailinātas sievietes krūtis un izvarošanas skati bija Kairiša izvēlētie līdzekļi latviešu Jāņu nakts mistērijas attēlošanai. Tauta bija sašutusi par mūsu veco, mīļo, labo "Skroderdienu" šokējošo interpretāciju. No lugas bija pilnībā pazudusi arī mīlestība – Alekša (atveidoja aktieris Kaspars Znotiņš) un Elīnas (atveidoja aktrise Baiba Broka) citkārt skaistās attiecības vainagojās ar histēriju un izvarošanas mēģinājumu. Tomēr kritiķi bija sajūsmā. Kairiša "Skroderdienas" atzina par dižu mākslu arī starptautiskā līmenī – izrāde piedalījās vairākos starptautiskos festivālos un tika nominēta teātra balvai.
"Vagīnas monologu" reliģija
Kad sekss uz skatuves diezgan atrādīts, jāsāk par to arī skaļi runāt. To darīja režisors Dž. Dž. Džilindžers, iestudējot Ī. Ensleres izrādi "Vagīnas monologi" Dailes teātra Radošajā laboratorija 2003. gadā. Izrāde tik ļoti piesaistīja skatītājus, ka repertuārā ir joprojām. No Amerikas Latvijā iebrāzās jauna reliģija, kuras Dievs ir Vagīna, bet Bībele – Ensleres "Vagīnas monologi". Vienkāršrunas vārdi, ģenitāliju piesaukšana un nebaidīšanās runāt atklāti par sievietes intīmo pasauli izraisīja otru seksuālo revolūciju uz skatuves. ""Vagīnas monologi" jānoskatās tām, kas savu vagīnu sauc par kaķīti, vāverīti, petenīti vai vispār izvairās no šī orgāna pieminēšanas, kā arī tām, kas nav masturbējušas un mīlējušās ar sava dzimuma pārstāvēm," uz drosmi un mūsdienīgām atklāsmēm aicina izrādes anotācija. Šī gan nav ne pirmā, ne pēdējā Dž. Dž. Džilindžera erotisma piesātinātā izrāde, taču tik ambiciozi, pārliecinoši un uzmācīgi, it kā visa cilvēce slīgtu seksuālā neapmierinātībā un nu beidzot būtu ieguvusi glābšanas riņķi, režisors vēl nebija atklājies.
Uldis no "Pūt, vējiņi!" dabūja visas
Raiņa "Pūt, vējiņi!" režisores Gaļinas Poliščukas režijā 2004. gadā sagrāva klasikas priekšstatus arī Latvijas Nacionālā teātra sienās. Seksuālas ainas uz skatuves, kurās Anda saceļ brunčus un uzsēžas virsū Uldim vai ar kailu pēdu arvien jutekliskāk un nepacietīgāk aizskar viņa bikšu priekšu, dažubrīd likās šokējošas, citubrīd – apnicīgas. Vistrāpīgāk, šķiet, izrāde raksturota Valdas Čakares kritikā: "Ja Annai Kareņinai visur ir garlaicīgi tāpēc, ka viņa vienmēr ir visskaistākā, tad Buļa atveidotajam "Pūt, vējiņu" Uldim ir garlaicīgi tāpēc, ka viņš vienmēr visu un visas dabū.” Uz skandalozo "Pūt, vējiņi!" biļetes tika izpirktas lielā ātrumā, tā guva nebijušus panākumus Horvātijas un Vācijas teātru festivālos.
Figaro seksiņš
Kritiķi uzskata – būtu Volfgangs Amadejs Mocarts redzējis režisores Veras Ņemirovas iestudētās "Figaro kāzas" (2006) Latvijas Nacionālajā operā, komponists kapā apmestu pāris kūleņu. Jo diez vai klasika esot pelnījusi, ka uz skatuves operas izrādē tiek demonstrēts, kā visi kniebjas ar visiem pa labi un pa kreisi no priekšas un no aizmugures. Jau pirmajā cēlienā doktors Bartolo (Sergejs Martinovs) kopojas ar Marselīnu (Ilona Bagele) piecos veidos, vēlāk arī Suzanna (Asmika Grigorjana) tiek apgrābstīta no visām pusēm, savukārt trešā cēliena finālā Kerubīno (šajā lomā ir sieviete! – Talija Ora) visai knašiem un regulāriem grūdieniem zem galda iegūst Barbarīnu (Evija Martinsone). Citās lomās redzējām arī pazīstamos tenorus Nauri Puntuli un Guntaru Ruņģi. Lai gan "Figaro kāzas" stāsta par savdabīgām pāru spēlēm, kritiķi uzskata, ka Mocarta mūzika pretojas uz skatuves notiekošajam. Tiesa, šī stilizētās situācijas nobāl kataloņu režisora Kalisto Bieto fantāzijas priekšā, kurš Mocarta mūziku ilustrē ar spermu un asinīm uz skatuves. Mulsumu gan rada tas, ka šī opera joprojām ietilpst bērnu mūzikas skolas obligātajā programmā...
Skandalozā "Pelnrušķīte"
Baltkrievu horeogrāfs Radu Poklitaru 2006. gadā Latvijas Nacionālajā operā iestudēja baletu "Pelnrušķīte" ar Sergeja Prokofjeva mūziku. Pēc trim pirmizrāžu vakariem radās nesaprašanās ar Prokofjeva autortiesību sargātājfondu, un "Pelnrušķīte" no redzesloka pazuda. "Man nav tiesību nosodīt dižā krievu komponista mantinieku lēmumu – varu vien bilst, ka paša Sergeja Sergejeviča radošajam garam māksliniecisks konservatīvisms nepiemita ne mazākā mērā. Gluži otrādi – viņš bija skaņu mākslas revolucionārs un celmlauzis, kurš drosmīgi meklēja jaunas formas un izteiksmes līdzekļus," fonda lēmumu komentēja horeogrāfs Radu Poklitaru.
Taču notika brīnums baleta vēsturē – jau radītajai horeogrāfijai baltkrievu komponists Oļegs Hodosko no jauna sakomponēja mūziku. Un izrāde, uz kuras afišas bija lasāms brīdinājums par vecuma ierobežojumu līdz 16 gadiem, atkal tika rādīta uz operas skatuves.
[Papildināts ar operas un baleta izrāžu raksturojumiem.]
Sintija Lase, Asnate Baņģiere / Foto: no Dailes teātra, Latvijas Nacionālās operas, Jaunā Rīgas teātra, Nacionālā teātra un Gunas Zeltiņas privātā arhīva
