Ledjajevs un viņa baznīca
Viena no pēdējos gados pretrunīgi vērtētajām jaunajām reliģiskajām kustībām Latvijā, kas aktīvi piedalās politikā un sabiedriskās norisēs, ir baznīca „Jaunā paaudze” ar odiozu personību Alekseju Ledjajevu priekšgalā.
Tomēr, pirms doties ciemos, jāsagatavojas. Lai būtu pieklājīgi. Īsumā „Jaunā paaudzi” var raksturot kā finanšu struktūru ar veiksmīgu mārketingu, kas uzrunā publiku atraktīvā, tradicionālajām reliģijām neraksturīgā veidā. „Jaunās paaudzes” aizbildņi valsts struktūrās ir Latvijas Pirmās partijas līderi.
Auditorijas loku baznīca paplašina, translējot dievkalpojumus televīzijā. „Jaunajai paaudzei” ir ne vien draudzes lielākajās Latvijas pilsētās, tā izpletusies arī citviet pasaulē. Bet mediju un sabiedrības redzeslokā „Jaunā paaudze” nonāca ar ekstravagantajiem, no afrikāņiem aizgūtajiem dēmonu izdzīšanas rituāliem un kliedzoši neiecietīgajām replikām pret Rīgas praidu un eiropeiskām vērtībām.
Tiktāl (kā arī patiesībā turpinājumā) viss ir likumsakarīgi. Tradicionālās baznīcas bezspēcība padomju varas gados un gadiem ieilgusī totālā vilšanās valdībā radīja labu augsni, lai parādītos Ledjajevs — cilvēks, kurš nav ne teologs, ne psihologs, ne citādi pieskaitāms pie intelektuālās elites, tomēr precīzi pārzina spēles noteikumus un zina, kā jārīkojas ar masu apziņu. Tā nu pareizajā laikā un vietā harizmātiskais līderis Ledjajevs, daudz nevilcinoties, nomainīja dekorācijas: mācītāja talāri pret sudrabotu žaketi, vienmuļās baznīcas dziesmas pret rokkoncertu, lēnīgu sprediķošanu pret atraktīvu eksorcismu, visas vadības “podziņas” tika apzinātas, pārbaudītas un nekavējoties laistas lietā.
Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas docētāja Laila Girsova ir pārliecināta, ka „Jaunajā paaudzē” tiek ietekmēta masu apziņa, tāpēc pūlis tik nekritiski pakļaujas savam “vadonim”. Reliģiju pētnieki uzsver — visa pamatā ir veiksmīgs mārketings plus apsolījums piepildīt cilvēku alkas, badu pēc pozitīvām emocijām un mīlestības.
Ikkatrai tautai vajadzīgs vadonis un ienaidnieks, pret kuru vērsties... Un tā jau, cienījamie, ir klasika.
Internetā var redzēt, ka „Jaunās paaudzes” dievkalpojuma aktīvi dalībnieki bijuši Latvijas Pirmās partijas jeb tā sauktās mācītāju partijas elite —Ainārs Šlesers, Juris Lujāns, Nils Muižnieks, Juris Radzevičs. Savukārt, piedaloties nelabā izdzīšanas rituālā tiktāl, ka jākrīt gar zemi, savā ticībā visus pārspēj parlamentāriete Inta Feldmane.
Bet nu ir pienākusi diena, kad mums norunāta tikšanās.
Svētdienā pie „Jaunās paaudzes” centrālās baznīcas Pārdaugavā stāv daudz automašīnu, un straumēm vien atjaunotajā kultūras nama ēkā plūst ļaudis. Vestibilā dzirdama pārsvarā krievu valoda, zāle, kur notiek dievkalpojums, ir pārpildīta. Daudz gaismas un gaišo toņu. Arī blakus telpā, kur uz skatuves notiekošo var vērot lielajā ekrānā, sapulcējušies cilvēki, un es kopā ar fotogrāfu nostājamies stūrī netālu no skatuves. Nelielu spriedzi rada visur esošā apsardze — vīri melnos uzvalkos, kas ik pa laikam pārliecinās, vai mums atļauts fotografēt.
Dziedot un mikrofonā atkārtojot frāzes par Jēzu, publiku iesilda kāds dedzīgs puisis. Labā profesionālā līmenī skan rock and roll stila mūzika. Cilvēki šūpojas līdzi ritmam, dejo un atkārto no skatuves sacīto. Šovu turpina kāds sludinātājs, atkal mūzika, teksts. Novērojam — publika jau iesilusi. Beidzot pienācis laiks, kad uz skatuves jāparādās galvenajam procesa dalībniekam — pašam maestro Ledjajevam.
Ledjajevs uzreiz ķeras vērsim pie ragiem un saka, ka jāizdzen nelabais un apsēstiem ļaudīm nedrīkst ļaut izteikties. „Jaunās paaudzes” līderis runā nedaudz aizsmakušā balsī, pārliecinoši un dinamiski darbojoties uz skatuves. “Sātan, Tu esi zaudējis!” viņš kliedz un sper ar kāju. Atkārto vienkāršus, nepaplašinātus, toties emocionāli piesātinātus teikumus. Nekādu diskusiju. Jēzus ir viens, un taisnība viena — tā ir „Jaunās paaudzes” taisnība. Ar “niekiem” — savu lozungu izskaidrošanu vai izsmalcinātu runu – viņš nenodarbojas. Tā ir, un viss! Jēzus aizliedz nelabajiem būt! Publikā kāds ik pa brīdim iesaucas “Aleluja!” Pareizā programmēšana turpinās, pārejot agresīvās pavēlēs. Skatītāji smejas, kad viņš gaumīgi pajoko vai sirsnīgi smaida. Vadīt pūli — tā ir dabas dota dāvana, un tā nav maza.
“Kad cilvēks raustās, nelabie gari iet ārā! Puk, un nav — tā neizdodas! Nelabie negrib cilvēku atstāt, bet mēs tos izdzenam!” Šo frāzi, kāpinot balsi, viņš atkārto trīs reizes. “Ja Jēzus ko iesāk, viņš to noved līdz galam!” „Guru” nepaguris apelē pie tradicionālās ģimenes vērtībām, par lielāko ļaunumu saucot seksuālo minoritāšu tiesību akceptēšanu un noliedzot eiropeisko vērtību sistēmu. Publika ir iekarsusi.
Viss notiek. Un štrunts par vēsturi, kas brīdina, cik ātri mirdzums cilvēku acīs var pārvērsties par ļaunu zvērošanu, kā labas idejas kļūst par apsēstību ar savu taisnību un “nepareizā” masveida iznīcināšanu.
Ledjajevs ir mērķtiecīgs. Viņš izvēlas tiešus, raupjus izteikumus, kā ar cirvi pārcērtot trauslo iecietības stīgu pret atšķirīgo, kas vienos izraisot bailes un nepatiku, citos — vēlmi aizstāvēt savu “pareizību”, ģimeni un vērtības no kaut kāda nezināma uzbrucēja, kas glūn aiz stūra. Homoseksuālisma slimība esot lipīga, un tā jāizolē no “normālo” sabiedrības — tas ir tikai viens no Ledjajeva paustajiem izteikumiem. Lai gan viņš rada iespaidu, ka runā spontāni, „Jaunās paaudzes” vadītājs nekad publiski nepasaka neko tādu, kas kādai no aizvainoto grupām ļautu viņu iesūdzēt tiesā un vinnēt procesu.
Vēlāk, jautāts, vai nebaidās, ka kāds no publikas viņa runas varētu interpretēt kā aicinājumu uzbrukt citādi domājošiem cilvēkiem, viņš atbild, ka baznīca izmanto tikai leģitīmas metodes. Pats Ledjajevs, protams, robežai tikai pietuvojas, to nepārkāpjot, bet pārējie? Vai „Jaunās paaudzes” garīgais tēvs kaut reizi ir uzdevis sev jautājumu par smago atbildības nastu, kas seko katram viņa izteiktajam vārdam? Piemēram, Amerikā Ledjajeva sekotāji, krievu emigranti, zvērīgi piekāva un nogalināja jaunu geju. Latvijā — apmētāja ar sūdiem un izkliedza cilvēka cieņu aizskarošus apvainojumus. Atbildes nav.
Nākamais priekšnesuma elements ir mierīga mūzika, un pa zāli ceļo sarkani plastmasas spainīši ziedojumiem. Tālāk programmā ir liecība par brīnumainu izdziedināšanu. Uz skatuves uzkāpj Svetlana — trausla sieviete blondiem matiem, gaiši zilā blūzītē. Apslāpējot asaras, viņa stāsta, kā smagi slimojusi, pārcietusi vairākas operācijas un atveseļojusies, pateicoties ticībai un Ledjajeva svētībai. Viņai izņemtas zarnas, cietis arī kuņģis, operācijas ilgušas sešas līdz astoņas stundas, ārsti tikai plātījuši rokas, sakot, ka neko vairs nevar izdarīt. Trīs nedēļas sieviete gulējusi ar 40 grādu temperatūru. “Vīrs Deniss cieši ticēja, ka es izdzīvošu. Viņš stāvēja pie manas gultas un kliedza: “Es neticu tam, ka tu nomirsi!”” Zāle gavilē, un uz skatuves iznāk vīrs ar mazu bērnu. Svetlana atklāj, ka mazulis viņai piedzimis četrdesmit gadu vecumā tieši tajā datumā, kurā ģimene vēlējusies — 07.07.07. Ārsti brīnījušies par to, ka bērns ir tik veselīgs. Izskatās, ka bērniņš uz skatuves jūtas labi. Ledjajevs sper dažus soļus un paņem bērnu uz rokām. Ovācijas! “Viņš pazīst savu baznīcu un mācītāju,” pasmaida Svetlana.
Beidzot klāt arī pasākuma kulminācija — medijos visbiežāk pieminētā savdabīgā svētīšana, kas apvienota ar dēmonu izdzīšanu. Pie skatuves sapulcējas cilvēki, un Ledjajevs katram pēc kārtas uz galvas uzliek roku. “Svētītais” aizver acis, sāk grīļoties, daudzi saļimst vai krīt, un viņus noķer melnsvārkotie vīri. Citi raud, apķeras. Kāda sieviete nokrīt tieši uz skatuves un kādu brīdi raustoties valstās pa grīdu. Šo procesu fotografēt tiek liegts.
Maģija un ragi Puškinam
Maza atkāpe vēsturē. 1985. gadā, kad vienu sesto daļu no pasaules sauca par PSRS, Rīgā no Kazahstānas pilsētas Almati ar lielu čemodānu rokās ieradās 29 gadus vecs puisis lina krāsas matiem, sirsnīgu smaidu un dzirksteļojošu skatienu. Kopā ar Alekseju — jaunā sieva Olga. Kā daudzus tolaik, uz Baltiju jauno ķīmiķi atvilināja Rietumu pasaules brīvības vēsmas. Rīgu viņš bija iepazinis jau agrāk — dzenot motociklus „Java”.
Strādāt savā profesijā, kur varēja nopelnīt tikai 70 rubļu mēnesī, viņš negribēja un izvēlējās vienkāršāku, toties ienesīgāku darbu celtniecības brigādē. Sākumā neklājās viegli — īrēta istaba, raudošs mazulis. Pēc septiņiem gadiem ģimenei piešķīra kopmītnes tipa vienistabas dzīvokli. „Jaunās paaudzes” līdera biogrāfijā rakstīts, ka Ledjajevs audzis baptistu ģimenē, kurā bija septiņi bērni. Rīgā drīz vien viņš iesaistījās Vasarsvētku draudzē, kur sākumā kalpoja kā muzikants, vēlāk kļuva par dedzīgu sludinātāju. 1989. gadā no Vasarsvētku draudzes viņu izslēdza, un viņš nodibināja jaunu organizāciju, ko tagad zinām kā „Jauno paaudzi”.
Līdzīgi kā citas reliģiskās organizācijas, arī šī sniedz palīdzīgu roku narkomāniem, alkoholiķiem, veciem vientuļiem cilvēkiem, organizē bērnu un ģimenes svētkus. Specifika ir daudzveidīgs mūzikas klāsts, koncerti un rokoperas.
Garais koridors, pa kuru dodamies tikties ar „Jaunās paaudzes” vadoni, ved uz vairākām atpūtas telpām, kur, kā noprotu, pulcējas līderim pietuvināti cilvēki. Koridora galā ir gaumīgi iekārtota zāle ar svētku galdu. Te nav ne luterāņiem raksturīgā askētisma, ne pareizticīgo rituālā košuma. Viss liecina par lietišķumu un ērtībām. Mīksti dīvāni, grīdas segas, smaržo kafija, uz galda bagātīgi salikti našķi. Ar Ledjajevu tiekamies viņa kabinetā. Tērpies krēmkrāsas uzvalkā Aleksejs nepiespiesti apsēžas aiz plata galda un sarunas gaitā lieliski demonstrē spēju pārliecināt ar vienkāršiem piemēriem un humoru. Viņš stāsta, ka galvenais mērķis, veidojot jaunu baznīcu, bijis uzrunāt cilvēkus saprotamā, mūsdienu pasaulei pietuvinātā, dinamiskā valodā.
“Konservatīvā baznīca dara svarīgu darbu — saglabā tradīcijas, bet ar to nepietiek. Lai saprastos, jādomā par bērniem un mazbērniem, kuri domā un runā citādāk. Forma nav nodeva modei, bet svarīgi, lai visas paaudzes, pat bijušie “zeki” un inteliģences pārstāvji, mani saprastu. Tas ir, kā autobusā brauc dažādi cilvēki — te apkopēja, te skolotājs, diapazons ir plašs. Mums ir dažāda mūzika, talantu klubs, rehabilitācijas centrs. Ar alkoholiķiem un narkomāniem ir jārunā pavisam citā valodā.” Ledjajevs stāsta par baznīcas sociālo darbu ar veciem cilvēkiem, sabiedrības atstumtajiem, narkomāniem.
Jautāju, no kurienes baznīcai finansējums. Viņš atbild, ka diemžēl baznīca ir atdalīta no valsts un jāiztiekot vienīgi no ziedojumiem, neesot “krāna” kā Sorosa fonds, ko atgriezt un pumpēt naudu. “Baznīca — kāds tur bizness? Disku un grāmatu izdošana ir ideoloģisks darbs,” saka Aleksejs. Savāda atbilde, ņemot vērā „Jaunās paaudzes” nozīmīgo reliģijas tirgus daļu Latvijā. Arī mēs promejot saņemam tik daudz ideoloģiskās literatūras un disku, ka grūti panest. Forma — dārga, saturs vienpusīgs.
Bet aso, uz agresivitātes robežas balansējošo dievkalpojumu toni maestro skaidro kā savas pozīcijas precīzu formulēšanu. “Mēs lietas vienkārši saucam īstajos vārdos. Esam likumpaklausīgi, izmantojam tikai atļautas metodes – rakstām vēstules, uzrunājam televīzijas auditoriju. Darbojamies juridiskā, sociālā un mediju līmenī. Kauties ir muļķīgi, jo cilvēki, tāpat kā šis diktofons, ir tikai informācijas nēsātāji.” Ledjajevs uzskata, ka dvēseliskais jāapvieno ar reālo dzīvi, tāpēc viņa dievkalpojumi nereti iegūst politisku nokrāsu.
„Duhovnij avtoriķet i duhovnaja vlasķ”* — galvenos principus, kas aizgūti no citu reliģisko kustību pieredzes, raksturo Ledjajevs. “Piemēram, atnāk sieviete un saka: mans dēls jau ilgi ir narkomāns. Vai: man ir vēzis. Palīdziet! Bet baznīca atbild — nevaram. Tā nevar, baznīcai jādod cilvēkiem atbildes uz visiem jautājumiem. Nelabie ir īsti, tie eksistē. Ja cilvēks dzird balsis, viņam ir bezmiegs vai vīrs krāpj sievu – tas nav tāpat vien. Raganas, burvestība, maģija — tas ir reāli. Vai ir baznīcas, kas šīs problēmas risina? Āfrikā — Lagosā, Zimbabvē, Etiopijā — redzēju, kā nodarbojas ar eksorcismu jeb ļauno garu izdzīšanu. To mēs pārņēmām un praktizējam. Mūsu cilvēks ir ateists, materiālists, bet tur viss notiek garīgi, cilvēki iet pie tā Dieva, kurš stiprāks.”
Lai gan Ledjajevs apgalvo, ka dievkalpojumos netiek izmantotas psiholoģiskās iedarbības metodes, psihologi un reliģiju pētnieki domā citādi. Tiek manipulēts ar cilvēku apziņu. Un kā vēl! Tomēr ne katrs to var!
Jau deviņdesmitajos gados, barikāžu laikā, Ledjajevs prata atrast īstos vārdus, lai uzrunātu tautu. Jā gan, viņš vienmēr pamanās atrasties īstajā vietā un laikā. Dinamiskās, tiešās un emocionāli piesātinātās runas pulcēja pēc Dieva vārda un brīvības alkstošās masas. Tikai atšķirībā no jaunās ēras dievkalpojumiem tā laika ierakstos mazāk jaušams naids.
“Es daru tā, kā konkrētajā brīdī jūtu, improvizēju, psiholoģiskās ietekmēšanas metodes neesmu ne mācījies, ne izmantojis, jo tā būtu manipulācija, un cilvēki to pamanītu. Kā ikviens sabiedrisks darbinieks gribu, lai mani sadzird, gribu, lai man tic, tāpēc esmu patiess. Saku cilvēkiem to, par ko domāju, pārdzīvoju, un man ir liela cieņa pret viņiem. Protams, radošas idejas, kas iešaujas prātā, pierakstu.” Bet par psihologu izteikumiem Ledjajevs tikai pasmejas: “Lūk, piemērs. Manā piecdesmit gadu jubilejas koncertā Kongresu namā vajadzēja kaut ko uzlikt uz skatuves. Kāds sacīja, ka viņam ir interesants dīvāns, citam bija palma, vēl kāds atnesa putnu būri. Un ko jūs domājat... Zālē sēdēja viens psihologs, kurš gandrīz disertāciju aizstāvēja. Būris esot verdzības simbols, kas liecina, ka es visus turēšu verdzībā. Palma atgādina Romas imperatoru Nēronu. (Smiekli.) Tas viss ir no pirksta izzīsts! Psihologi dara to pašu, ko bērni skolā, — ar pildspalvu piezīmē Puškinam ragus.”
Var jau būt, ka Ledjajevam ir taisnība, un tomēr... cilvēka zemapziņa reaģē uz simboliem. Ne velti Anglijā un citur Eiropā metro stacijās ir izņemtas zīmes: “No exit”. Tādēļ, lai cilvēks, kas nonācis stresa situācijā, dzīves krustcelēs, pēkšņi ieraugot zīmīgo simbolu, neatņemtu sev dzīvību, jo izeja taču ir vienmēr.
Mana garīgā Oksforda
Stāstu par „Jauno paaudzi” gribas sadalīt divās daļās. Viena ir par naudu un ietekmi uz masām, otra — par labajiem darbiem, par cilvēkiem, kas, izvēloties šo baznīcu, atguvuši ticību sev, pasaulei, cilvēkiem.
„Jaunā paaudze”, kas 2002. gadā reģistrēta kā baznīca (draudze — 1991. gadā), nav sekta, kas vilina pie sevis psihiski nestabilus cilvēkus un manipulē ar viņu apziņu, izmantojot, piemēram, piedzimšanu simbolizējošo melno un sarkano krāsu. Metodes ir citas. Arī tas ir tiesa — „Jaunās paaudzes” durvis ir plaši atvērtas, un, ja ar galvu viss kārtībā, pa tām var brīvi gan ieiet, gan iziet. Turklāt jauno reliģisko kustību pētnieki saka: kustības nevarētu pastāvēt, ja uz daļu no auditorijas neiedarbotos pozitīvi, uzlabojot noskaņojumu vai kaut kā citādāk. Tomēr daudziem ir negatīvi efekti, un te nu kļūst aktuāls jautājums par vadītāja profesionalitāti un ētiku. Protams, arī tradicionālajām reliģijām ir savas palīdzības metodes, katoļiem — grēksūdze, luterāņiem — pastorālā konsultēšana, un, ja mācītājs nodarbojas ar pastorālo konsultēšanu, viņš parasti ir gan teologs, gan psihoterapeits, tātad — kā ar cienījamā Ledjajeva kunga kompetenci šajā jomā?
Gaļina Strokova, kopta, labi ģērbusies sieviete piķa melniem matiem, kalpojuma laikā stāv man blakus netālu no skatuves un tāpat kā daudzi sajūsminās par notiekošo. Runājam krievu valodā. Uz „Jauno paaudzi” bazpēc traģēdijas ģimenē un izmisīgiem risinājuma meklējumiem pareizticīgo baznīcā un psihologa kabinetā viņa atnākusi pirms četrpadsmit gadiem. Gaļina ir pārliecināta, ka tieši šī baznīca ļāvusi viņai atgūt ticību sev, ģimenei un Dievam. Stāstot par darbu draudzē, dievkalpojumiem un ticību, viņa sievišķīgi glīti žestikulē, un viņas tumšās acis ik pa brīdim iezaigojas. Izskatās, ka pēc dabas viņa ir cīnītāja un līdzīgi kā kaķene krītot vienmēr saglabā līdzsvaru. Jā, arī viņai piemītot spēks palīdzēt cilvēkiem, tāpēc tie, kas apvārdoti, noburti vai kuriem kāda kaite, nākot pie Gaļinas pēc padoma.
Es viņā uzmanīgi klausos un domāju, ka varbūt tieši pašas sievietes spēks ir tas, kas grūtā brīdī ļāvis nostāties uz kājām un atrast pareizo vietu dzīvē. Viņa domā, ka tie ir Ledjajeva sprediķi. “Mans pirmais bērns 1982. gadā piedzima ar mentālām problēmām, ārsti bija bezspēcīgi, un tas kļuva par dzīvības un nāves jautājumu man kā sievietei un mātei. Līdz ar to sāka ļodzīties arī ģimenes pamati. Esmu izgājusi cauri visam — deviņdesmitajos gados ar vīru bijām pareizticīgo baznīcā Sanktpēterburgā, gāju pie psihologiem un astrologiem. Nekas nelīdzēja. Domāju: esam jauni, skaisti, mums ir izglītība, sapņi, mēs mīlam viens otru, bet kāpēc mums dzīvē neveicas? Meklējumi kļuva par manu ceļu uz patiesību. Kad esi noguris un ģimenē ir problēmas, vajadzīgs kāds, kurš apvieno. Parasti cilvēkiem ir svarīgi rituāli, bet es sapratu, ka meklēju atbildi no īsta, dzīva Dieva, nevis uztraucos par formu, kā to saņemšu.
Pirmo reizi uz „Jauno paaudzi” atnācu kā partizāns izlūkgājienā, jo nepiederu pie cilvēkiem, kurus tāpat vien kaut kur var ievilkt. Domāju: aiziešu, apskatīšos. Tolaik, deviņdesmito gadu sākumā, Latvijā starp krieviem un latviešiem bija ļoti saltas attiecības. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija tas, ka dažādu tautību cilvēki bija kopā, nebija jūtama apkārt valdošā nepatika. Pēc dievkalpojuma iznācu ar piepildījuma izjūtu, biju izbaudījusi, kā Dieva vārds dziedina. Esmu uzticīgs cilvēks, man ir viens vīrs, viena baznīca. Dievs atbildēja, kāpēc manā ģimenē notika tā, ka bērns piedzima ar problēmām. Kad palūkojos uz saviem un vīra radu rakstiem, visu saprotu. Problēmas tiek pārnestas no paaudzes uz paaudzi. Pagātnē ir Ļeņingradas blokāde, Staļina un Brežņeva laiks, dzeršana, komunisti un neticība Dievam. Un mēs esam jau ceturtā paaudze, kas atbild par vecotēvu grēkiem. Saka: slēptais grēks kļūst par īstenību. Arī valsts līmenī nekas nekur nepazūd – aborti, izvarošanas, cunami, zemestrīces... Braucām ar vīru pa bijušo Maskavas rajonu un redzējām postu, tās pašas nodzertās sejas, kas ir it kā no citas pasaules. Ir tāds teiciens, ka tāds tādu atrod. Arī mums ar vīru radu rakstos ir līdzības. Izejot attīrīšanās ceļu, mēs ar vīru saglabājām laulību, un Dievs mums kā balvu dāvāja otru, ļoti talantīgu dēlu. Divpadsmit gadu vecais Pjotrs mācās mūzikas skolā un nesen uzvarēja Spānijā starptautiskā klavierspēles konkursā. Arī otrs dēls mainās uz labo pusi, un, es domāju: ja ne Dievs, viņš jau būtu psihiatriskajā slimnīcā. Ir dievkalpojumi, kad mans viedoklis nesaskan ar mācītāja viedokli, tomēr viņš mani ir apgaismojis arī politiski. Sākumā domāju: politika un valdība mani neinteresē! Man pašai sava dzīve un problēmas! Bet tagad saprotu, ka no manis ir atkarīgs, kādā valstī mani bērni dzīvos. Varētu sacīt, ka „Jaunā paaudze” ir mana garīgā Oksforda.”
Aivars Feldmanis — pašapzinīgs vīrs vidējos gados. No tiem, kas ar visu tiek galā pats, no tiem, kam bērnībā vecāki iemācīja: puikas neraud. Tomēr, stāstot par savām atklāsmēm „Jaunajā paaudzē”, viņa acīs ir īstas asaras.
“Dzīve mani smagi situsi. Deviņdesmito gadu sākumā strādāju par šoferi firmā, kas nodarbojās ar alkohola piegādi. Sāku pamatīgi dzert. Iedomājieties, 90 procenti dienu manā kalendārā bija iezīmētas ar sarkanu, un tas nozīmēja, ka esmu ieradies mājās piedzēries. Smeķis bija, jo vedām labu alkoholu, kādu tolaik nevarēja dabūt. Man nebija problēmu izdzert litru dienā. Septiņdesmitajos gados nodarbojos ar autosportu, tāpēc braukšana bija asinīs, bet ģimene dzeršanas dēļ gandrīz izjuka. Mājā gaidīja sieva un divi bērni, no kuriem viens pusotru gadu vecs. Jā, es pelnīju normāli un vīriešu darbus mājā apdarīju, bet sieva nevarēja izturēt, ka vienmēr esmu dvingā, paņēma bērnus un aizgāja pie mātes. Gribēju saglabāt ģimeni, tāpēc gāju uz luterāņu baznīcu pie mācītāja Rubeņa, gāju pie narkologa, vārdotājas, ekstrasensa, aizgāju tik tālu, ka izmēģināju pat transcendentālo meditāciju. Tērējām naudu, bet nekas nelīdzēja, tas nebija man. Laikam jau Dievs lielajā grāmatā bija ierakstījis manu dzīves stāstu. Man patika dzert un es netiku galā ar to. Tagad uzskatu, ka tas bija dēmons, nevis alkoholisms. Pirmo reizi uz „Jaunās paaudzes” dievkalpojumu aizgāju tikai mīļā miera labad — lai sieva visu laiku man nezāģē. Kā tagad atceros — tas bija 1992. gada augustā. Grūti man tās izjūtas aprakstīt. Man bērnībā bija spartiska audzināšana, es nekad neraudu, neizrādu vājumu, sakožu zobus un ciešu, bet toreiz Dievs pieskārās manai sirdij, un es sabruku, raudāju kā bērns, kad izgāju zāles priekšā. Es pat nemanīju, kā aizmirsu, kas ir alkohols, Dievs tai dzirai atņēma garšu. Man tajā laikā nebija darba, mēs tikāmies tādās kā šūniņās, lasījām Bībeli, lūdzām Dievu, un drīz man piedāvāja darbu. Divpadsmit gadus kā šoferis braukāju pa Eiropu, pēc tam būvniecībā strādāju, vadīju lielveikalu „Stockmann” un „Domina” metāla konstrukciju salikšanu.”
Vīrs stāsta un raud, un ir patiesi pateicīgs. Tomēr ikvienai patiesībai ir divas puses — kas vienam glābiņš, tas otram — psihiatriskās slimnīcas palāta. Blakus šiem cilvēkiem ir ne mazums tādu, kuri par „Jauno paaudzi” izsakās nelabprāt, jo ļaunas atmiņas par tur notiekošo viņus moka vēl tagad, ilgi pēc aiziešanas no baznīcas. Kādai te pabijušai sievietei tieši pašlaik tiek sniegta psihoterapeitiska palīdzība.
Bibliotekāre Līga sākumā uz „Jauno paaudzi” aizgājusi ziņkārības dzīta. Vispirms viņu nepatīkami pārsteigusi melnos uzvalkos tērpušies vīri. Apsardze baznīcā viņai šķitusi nevietā. “Jau ienākot, mani — jauniņo, pamanīja kā balto zvirbuli. Redzēju, kā svētīšanas laikā cilvēki zaudē samaņu, dīvaini uzvedas, krampjaini raustās un šie “melnie kraukļi” krītošos noķer. Man šķita, ka notiek kodēšana, manipulācija ar klātesošo apziņu. Kad mani uzreiz aicināja priekšā un es atteicos, kļuva baisi. Arī pēc tam mani uzrunāja baznīcas pārstāvji, bet jau mierīgāk. Kad mani bērni vēl bija pusaudži, viņus uz ielas uzstājīgi uzrunāja cilvēki no „Jaunās paaudzes”. Sacīja, ka tur dodot dāvanas. Es uztraucos, apzinoties cik padevīgi manipulācijai ir bērni šajā vecumā. Bibliotēkā esmu ievērojusi vairākus lasītājus, kas iesaistījušies „Jaunajā paaudzē” un mainījušies uz slikto pusi. Viņiem vairs nav intereses par procesiem sabiedrībā, labu literatūru. Gluži otrādi — viņi meklē tikai draudzē ieteiktās grāmatas un uzskata, ka tās, kurās pausts cits viedoklis, jāiznīcina. Novēroju, ka viņi kļuvuši neiecietīgi, sašaurinājies redzesloks, notikusi norobežošanās no sabiedrības. Cilvēki ar nenoturīgu psihi uz baznīcas aicinājumiem reaģē krasāk un nespēj novērtēt situāciju.”
Un vēl kāds stāsts. Rīgas reformātu brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieci Sandru Dzenīti praida laikā, izejot no dievkalpojuma Anglikāņu baznīcā, kur pavisam citā laikā kalpo arī Māris Sants, vienīgais mācītājs Latvijā, kurš publiski paziņojis, ka ir gejs, „Jaunās paaudzes” pārstāvji apmētāja ar izkārnījumiem. Viņa vēl tagad ir šokēta par to, ka ar Dieva vārdiem uz lūpām cilvēki gatavi pazemot, demolēt un apgānīt. Viņa atceras, ka baznīca un visa iela bijusi notecējusi ar izkārnījumiem. “Mani šokēja tas, ko viens cilvēks ar savu sludināšanu ir panācis. Man bija grūti noticēt, ka to dara ticīgi cilvēki. Tā nebija vienkārši neiecietība, bet šausmīga rīcība. Tās izjūtas ir grūti aprakstīt. Kāds gan viņiem ir priekšstats par Dievu? Cilvēkiem vajadzētu aizdomāties par to, kas īsti tiek sludināts šajā kustībā.”
Mūsdienu šamanisms
Neirolingvistiskās programmēšanas metodes (smadzeņu valodas neironu līmenī) mūsdienās tiek izmantotas it visur, tostarp reliģiskajās kustībās, arī „Jaunajā paaudzē”.
Pat izvirzot konkrētu mērķi un apzināti virzoties uz tā sasniegšanu, cilvēks neviļus “programmē” domāšanas un uzvedības procesu, skaidro psiholoģijas pasniedzējs Arturs Štamers. Tā ir intuīcija, talants, dabas dotas dāvanas. Neirolingvistiskās programmēšanas metodes radītas, kopējot to cilvēku darbību kopumu, kuri dzīvē panākuši kaut ko nozīmīgu, stāsta psihologs. Lai sasniegtu sev vēlamu rezultātu, to izmanto vadošie uzņēmumu darbinieki, politiķi, uzņēmēji. Ikdienā visbiežāk mēs tiekam kodēti caur reklāmām. “Piemēram, „Coca-Cola” reklāmā tiek ietekmēta redze, dzirde un, izmantojot Salatēta un bērnu tēlus, sajūtas.”
Štameram nav šaubu, ka reliģiskās organizācijas izmanto šīs metodes. Tomēr galvenā atšķirība ir dažādu garīgo meklējumu kopu ētiskuma pakāpē, proti, piedāvātajā iespējā brīvi izvēlēties — piedalīties vai ne. Ja organizācijas līderi ir uzbāzīgi, apgalvo, ka vienīgais glābiņš draudzē, biedē ar nelabo un tamlīdzīgi, var uzskatīt, ka psiholoģiski cilvēks tiek negatīvi ietekmēts un viņam tiek liegta izvēles brīvība. Transa tehniku, lai atslābtu cilvēku prāts, izmanto daudzas reliģiskās sektas. Cilvēkus ietekmē atbilstoša smarža, samazināta gaisma, skaņa. Arī bezmiegs un bads ir lieliski ieroči, lai novestu cilvēku transā. Šīs metodes izmantotas jau pirms septiņiem tūkstošiem gadu, arī mūsdienās tās nav daudz mainījušās. Arturs Štamers stāsta, ka lielākajai daļai masas uzrunājošo līderu, kuru harizma ir dabas dota, ir viena psiholoģiska īpatnība — runājot viņi sevi “uzkurina” līdz baltkvēlei, transam, tā spējot iedarboties uz pūli. Piemēram, Hitlers, būdams slims cilvēks, fanātiski ticēja savām idejām un spēja panākt, ka tās pieņem tautas masa.
Laila Girsova ir pārliecināta, ka reliģiskajās sektās, arī „Jaunās paaudzes” baznīcā, tiek izmantotas pārdomātas, rafinētas metodes, kā psiholoģiski iedarboties uz cilvēkiem. “Tiek radīta savstarpējā atkarība, strādāts ar grupu, radīti apstākļi, lai aiziet būtu grūti. Parasti tas tiek darīts latentā formā, sakot: ja neizpildīsi prasības, notiks kaut kas slikts.” Krievijā, stāsta Girsova, ņemot vērā pareizticīgo baznīcas lielo ietekmi, attieksme pret „Jaunās paaudzes” darbību ir piesardzīgāka nekā Latvijā, „Jaunā paaudze” tiek uzskatīta par ekstrēmu kustību. Arī psiholoģe pati esot izjutusi dažu „Jaunās paaudzes” adeptu uzbāzību. Tiesa, tas noticis visai diletantiski.
Atšķirībā no citiem uzrunātajiem psihologiem, Jauno psiholoģiju centra vadītāja Dace Rolava pret „Jauno paaudzi” ir tolerantāka. Viņa stāsta, ka ir redzējusi, kā baznīcas ietekmē cilvēki mainās uz labo pusi — atmet dzeršanu, uzlabo attiecības ģimenē, atrod partnerus. “Daudzi cilvēki meklē ceļu un bieži vien izraugās to, kas tiek aktīvāk piedāvāts. „Jaunajā paaudzē” un citur cilvēki meklē to, ko nevar saņemt uz ielas, skolā, darbā, — atbalstu, māsu un brāļu attiecības un personisku attieksmi. Ja kustība prot sevi pozicionēt tā, ka cilvēki notic tās rūpēm par viņiem, sistēma darbojas. „Jaunajā paaudzē” vērojams pozitīvisms, dziedāšana, priecāšanās. Saņemot pozitīvas emocijas un pārējo atbalstu, cilvēki ir gatavi pieņemt nosacījumus – nedzert, nesmēķēt, uzlabot veselību.” „Jaunās paaudzes” šova elementi nāk no amerikāniskās kultūrvides un nav tipiski Latvijai. Viņasprāt, „Jaunā paaudze” jānošķir no totalitārām sektām, jo šīs baznīcas ētika pieļauj izvēles brīvību.
Nobeiguma vietā
Kādreiz mēs baidījāmies no čigāniem, kas varētu pienākt uz ielas, izkrāpt naudu, noburt vai uzlikt lāstu. Tagad ar mūsu psihi mēģina spēlēties ik uz soļa. To dara visi — politiķi, tirgotāji, mediji, krodzinieki, frizieri, sektanti. Bez reklāmas un sabiedriskajām attiecībām nekur tālu netiksi. Pat maza pārtikas veikaliņa īpašnieks dziļos laukos domā, kā pareizi pozicionēt savu preci. Bet, mainoties formai, būtība nemainās! Ar ko gan „Manolo Blahnik” kurpēs, „Calvin Klein” apakšveļā, „Armani” uzvalkā tērpies puisis ar „Cartier” pulksteni un neizrunājami garu amata nosaukumu atšķiras no košos kārtainos brunčos ģērbušās noskrandušas čigānietes, ja abi izmanto tos pašus gadu tūkstošus senos paņēmienus? Ar ko? Varbūt tikai ar izsmalcinātību un profesionalitāti.
Evija Hauka/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
